Viļņa uz savu roku ar “Simple express” 3. daļa
|
Jānis Freimanis
|
Laikam biju iekritis azartā un mēnesi iepriekš, daudz nedomādams, nopirku kārtējo lēto (2,10 Ls) autobusa biļeti uz Viļņu. Šoreiz ceļā devos viens pats.
Izbraukšanas datums strauji tuvojās, tāpēc prātā sāku kārtot domas par vēl neredzētām Lietuvas galvaspilsētas vietām. Viļņai ir tā priekšrocība, ka tā izvietojusies ļoti reljefā un mežainā apvidū. Šeit pastāv ātra iespēja vienubrīd atrasties kādā dzīvas satiksmes pilsētas rajonā, bet pēc dažām minūtēm nokļūt pilnīgi neskartā dabā. Par Paviļņas reģionālo parku jau stāstīju, bet ir vēl otrs – Verķu reģionālais parks, kurš arī piekļaujas Viļņas “daudzstāvenēm”. Tad nu to arī izvēlējos par šī brauciena galveno objektu.
Viļņā autobuss ierodas, kā parasti, – 12.30. Laiks gan dikti štruntīgs, lai neteiktu vairāk. Brīžiem smidzina sīks lietutiņš. Bet atbraukts ir un laika apstākļus mainīt nav manos spēkos, vienīgi scenāriju abām dienām (sestdienai, svētdienai) varu pagrozīt pats. Sāku spriest, ka diena ir ļoti īsa, krēslot sāk jau ap četriem pēcpusdienā, tāpēc šodien varu nepaspēt visu apskatīt. Uz Verķu parku braukšu rīt no rīta.
Ak tu negals! Esmu aizmirsis mājās mobilā telefona lādētāju, bet skatos, ka šim ar uzlādi “pēdējie metri”. Garām jāiet “Hales” tirgum. Super, pie viena liberiņu tirgotāja nopērku jaunu lādetāju par 8 Lt / 1,60 Ls . Kārtējais lētais pirkums, kas Latvijā noteikti izmaksātu krietni dārgāk! Tepat arī avīžu kiosks, kur iesākumam iegādājos 10 vienreizējos braukšanas talonus (20 Lt). Eju atkal uz savu veco, labo “Buduļu” ēst cepelīnus. Pārbaudītās vērtības laikam tās labākās. Nekas kopš iepriekšējās reizes nav mainījies. Astoņi liti par porciju un puncītis pilns.
Pie Aušras vārtiem ieraugu Latvijas autobusu ar vīru kora “Dziedonis” dalībniekiem. Acīmredzot, kultūras saites starp Latviju un Lietuvu godam tiek stiprinātas. Paklīstu pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, kas mani nemanot aizvedušas līdz Užupei. Viļņas Užupe reizēm tiek salīdzināta ar Monmartras rajonu Parīzē vai Kopenhāgenas Kristiāniju. Užupe, tā ir mākslinieku “republika”. Tai ir sava himna, konstitūcija, prezidents, bīskaps, divas baznīcas, viena no vecākajām Viļņas kapsētām – Bernardiešu kapsēta, septiņi tilti un savs glābējs – bronzas eņģelis, kas kļuvis par ievērojamāko Užupes simbolu. Otrs simbols ir bronzas nāriņa, kas sēž Viļņas upītes krastmalā iekārtotā nišā. Tiek uzskatīts, ka tieši viņa vilina šurp cilvēkus no visas pasaules, bet tie kuri nespēj turēties pretim kārdinājumam, šeit paliek uz mūžu.
Naktsmāju šoreiz esmu izvēlējies Jauno tūristu centrā – (Polocko gatve 7), kas arī atrodas Užupes rajonā. Pie “Regvangas” šoreiz nebraucu, jo esmu viens. Viņa jau man vienam visu dzīvokli tik lēti neizīrēs. Tur izdevīgāk doties bariņā. Tūristu centrā naktsmāju esmu sarunājis par 34 Lt (6,80 Ls). Garām ejot piesakos, ka pievakarē būšu klāt.
Diena tiešām ļoti pelēka, ātri sāk krēslot. Vēl nolemju uzkāpt Triju krustu kalnā uz kuru vienmēr esmu noraudzījies tikai no apakšas. 1916.gadā uz plata postamenta šeit pacēlās trīs monumentāli dzelzsbetona krusti (arh. A.Vivuļskis). 1950. g. pēc padomju valdības pavēles Triju Krustu piemineklis tika uzspridzināts. Atjaunots 1989. g. No Katedrāles laukuma gar Viļņas upītes malu aizeju līdz tiltiņam un tālāk tam pāri līdz bezgalīgi garām koka trepēm, kas ved kalnā augšup. Ar pakāpienu skaitīšanu nenodarbojos, bet to noteikti ir vairāki simti. Pēc vairākiem “uh un ah” beidzot esmu augšā. Ir pilnīgi satumsis, bet baltos krustus izgaismo spilgti prožektori. Skats fantastisks! Visa pilsēta vienās ugunīs man zem kājām. Gribas šo skatu baudīt vēl un vēl. Lejā no kalna nokāpju pa otru pusi – ceļu, kas aizved līdz pat Nacionālajam muzejam.
Tumsā jau nav liela jēga jaunus atklājumus meklēt. Nopērku šo to vakariņām un rītdienas brokastīm un pamazām virzos uz Užupes naktsmītni. Vietiņa klusa, pieticīga, bet viss nepieciešamais te ir. Ar runīgo administratori pārspriežam banku “Snoras” un “Krājbanka” nebūšanas, abu valstu finansiālo krīzi, un to, ka visur apkārt vieni blēži un krāpnieki.
Otrā rītā viesnīciņu atstāju tūlīt pēc deviņiem. Nepilna kilometra attālumā no šejienes atrodas autobusa pietura Polocko st., no kuras ar 34. vai 44. autobusu var pabraukt 3 pieturas centra virzienā un izkāpt pieturā Vasaros st.. Šeit atrodas Sv. Pētera un Pāvila baznīca (ko pieminēju 1. daļā) ar interesanto kroņlukturi un barokālo interjeru. Diemžēl svētdienas nav tās pateicīgākās dienas, lai netraucēti pētītu baznīcu iekštelpu greznību. Tā sanāk arī man. Svētdienās visās baznīcās notiek dievkalpojumi, tās ir stāvgrūdām pilnas ļaužu. Arī uz Sv. Pētera un Pāvila baznīcu cilvēki plūst straumēm. Pie durvīm gan pieeju, bet redzu, ka nekas vairāk kā drūzma tuvākās stundas laikā te nespīd, tāpēc dodos tālāk.
Esmu ieplānojis aizbraukt uz Krāsainajiem avotiem (Spalvoti šaltiniai), kas atrodas Neres upes labajā krastā, netālu no Valakampju tilta. Tur nokļūt var ar 10. vai 11. trolejbusu, kas pietur pie Zaļā tilta vai Kalvāriju tirgus pieturas. Jābrauc līdz galapunktam – Antakalnio žiedas. Pārsimt metru attālumā no trolejbusu galapunkta, mežiņā ir iekārtota atpūtas vieta ar tiltiņiem, laipām un trepēm. Šeit arī vairāki avoti, kas beigās saplūst vienotā straumē un aiztek uz Neri.
Savukārt iepazīties ar Verķu reģionālā parka sakrālajām vērtībām iespējams, izstaigājot Krusta ceļu. Viļņas Kalvārijas piesaista daudzus ārzemju viesus un svētceļniekus. Viļņas Kalvārijas ir īpatnējs arhitektūras –urbānisma ansamblis, kurš atkārto Kristus Krusta ceļu, kas iekļaujas dabīgajā ainavā. Izsekot šim ceļam var, apmeklējot trīsdesmit piecas Viļņas Kalvāriju stacijas (pieturas vietas). Krusta ceļa garums – 7 km. Šeit ir 19 mūra kapeliņas, 7 koka vārti, 1 mūra vārti, koka tiltiņš pār Cedronas (Baltupes) upi un uz tā stāvoša kapeliņa, kā arī Sv. Krusta Atklāsmes (Kalvāriju) baznīca. Daudzu iecienīts ir īsākais ceļa atzars (ap 2 km), kas iesaukts par Mazajām Kalvārijām.
Viļņas Kalvārijai klājies sāpīgāk nekā citām galvaspilsētas svētnīcām, kurās pārgāja Lietuvas katoļi. 1850. g. cara valdība slēdza Kalvārijas aizbildniecības dominikāņu klosteri, 1962. g. padomju okupanti saspridzināja, bet pēc gada pilnībā sagrāva kapličas un vārtus. Taču Krusta ceļš neizgaisa no cilvēku atmiņas. Totalitārajam ateismam neizdevās salauzt tā apmeklēšanas tradīcijas – bijušo staciju vietās aizvien uzradās no akmentiņiem salikti krustiņi, uzziedēja puķes, neaizzēla taciņas, kas veda no vienas stacijas pie otras.
1990. g., iesākoties Viļņas Kalvāriju atdzimšanai, pēc kardināla Audra Joza Bačka vārdiem, “tā ir ne tikai sakrālās mākslas atjaunošana, tā ir dāvana ticīgajiem, visai tautai, kas pieredzējusi daudz ciešanu un zaudējumu”.
Ansambļa dominante – Sv. Krusta Atklāsmes baznīca un simboliskais Golgātas kalns. Tā ir vēlā baroka stila, krusteniska plānojuma, divu torņu trīsjomu baznīca (bazilika). Reliģisko ansambli sastāda baznīca, klostera ēka un kapelas. Līdzās Krusta ceļam, netālu no XIII stacijas, dziļā gravā tek viens no lielākajiem un interesantākajiem Verķu reģionālā parka avotiem – Brīnumainais avots (Stebuklingas šaltinis). Dzidro avota ūdeni no seniem laikiem dzer viļņieši un ieradušies svētceļotāji. Iespējams, ka tam ir ārstnieciskas īpašības.
Uz Viļņas Kalvārijām iespējams nokļūt ar 26.autobusu gan no stacijas, gan Vinca Kudirkas laukuma, gan Zaļā tilta pieturas. Pietura, kurā jāizkāpj tā arī saucas – Kalvarijos.
Bija svētdienas rīts, baznīca bija ļaužu pilna, bet dievkalpojums tika translēts arī baznīcas ārpusē. Iespaidīgas ir garās trepes, kas no upes puses ved kalnā tieši līdz baznīcas durvīm. Interesantas ir arī daudzās kapeliņas ar uzgleznotajām Kristus ceļa ainiņām. Priekšstatam pilnīgi pietiek, ja izstaigā mazo loku, kas ir apm. 2 km garš un noslēdzas ar Brīnumaino avotu. Tā atkal ir viena jauka pastaiga dabā, praktiski neizbraucot no pilsētas.
Lielu Viļņas iedzīvotāju un pilsētas ciemiņu uzmanību izpelnījies Neres upes krastā izpletušais Verķu pils ansamblis. Tas ir klasicisma stila ēku komplekss, ko ieskauj parks. Šeit notiek daudz pasākumu, tiek svinēti valsts svētki. Pie Verķu pils iesākas nedēļas nogales pārgaājieni pa reģionālo parku un citām Viļņas pilsētas apkārtnes vietām. Viena no izziņas takām izlīkumo starp kalnainajiem Zaļajiem ezeriem. Ceļodami pa Verķu pils parka takām, iepazīsieties ar ainavas arhitektūras vērtībām. Verķu parkā ir arī ornitoloģijas taka.
Uz Verķu pili no Kalvāriju parka iespējams aizbraukt ar 35.; 36.vai 76. autobusu.
Ja ir vēlēšanās pirms mājupceļa iegriezties kādā veikalā, varu ieteikt lielo “Norfu- XXL” (Kalvariju g. 206.). Šajā gadījumā, braucot atpakaļ no Verķu parka vai Kalvārijām ar 35. vai 36. autobusu, var izkāpt pieturā Jono Kazlausko st. Pēc veikala apmeklējuma uz centru tiekam ar 10. vai 26. autobusu (26. autobuss aizved arī līdz stacijai un autoostai).
Visu ko biju iecerējis arī apskatīju. Uz Rīgu šoreiz aizbraucu ar vēlāko “Ecolines” autobusu 18.50, kas internetā nopērkot biļeti izmaksāja 7,50 Ls.
Tikai tagad, pēc trīskārtējas Viļņas apmeklēšanas, varu teikt, ka daudzmaz šo pilsētu esmu iepazinis. Nākošais nozīmīgākais pasākums būs pavasarī – marta pirmajās brīvdienās rīkotais daiļamatnieku Kazjuka tirgus (Kaziuko muge), ko “ne ar vārdiem izstāstīt, ne ar spalvu aprakstīt” – tas jāredz pašam.
