Kontrastu zeme - Indija
|
Elita Ziemele
|
Pavisam nesen atgriezos no brauciena pa Indiju. Biju tur pirmo reizi un braucu ar grupu, tādēļ negribu pretendēt uz vienīgo pareizo viedokli, vēlos tikai nedaudz padalīties ar saviem iespaidiem, varbūt kādam kas noder.
Lai arī pa Eiropu esmu pietiekoši daudz ceļojusi patstāvīgi bez tūrisma firmu palīdzības gan ar auto, gan vienkārši ar mugursomu un sabiedrisko transportu, braucienam uz Indiju tomēr izvēlējos tūrisma firmas pakalpojumu, un nenožēloju to.
Nenoliedzu, ka apceļot Indiju veiksmīgi var arī patstāvīgi un ar mugursomu, bet man šis otrs variants šķita pieņemamāks, vieglāks un vairāk informatīvs. Ja rodas vēlēšanās šo valsti iepazīt no vienkāršā iedzīvotāja nevis tūrista viedokļa, tad , man šķiet, nepietiek turp dodies vienam un ar mugursomu, bet nepieciešams kādu laiku padzīvot kādā indiešu ģimenē, lai šo dzīvi izprastu labāk.
Pirms doties uz Indiju, iesaku pārdomāt savu attieksmi pret tīrību un kārtību. Ja tā ir absolūti nepieciešama jūsu dzīves sastāvdaļa, tad varbūt nav vērts turp doties, jo Indijā netīrība ārpus viņu privātās teritorijas ir norma, tā valda gandrīz it visur, atkritumi, pa tiem dzīvojošās cūkas un govs pļekas uz ielas šeit ir normāla parādība.
Man bija skumji, ka liela daļa manu ceļojuma biedru savu enerģiju un emocijas izšķieda par to nemitīgi šausminoties. Ja tas patiešām nav pieņemams, tad varbūt labāk netērēt līdzekļus un savu laiku un doties uz Šveici vai Austriju. Indija diez vai ir valsts, kurp doties tikai ķeksīša – es tur biju - pēc.
Indija ir zeme, kur stipri tiek sašūpoti mūsu stacionārie uzskati par lietām. Tā , patiešām, ir absolūta kontrastu zeme, šeit nekas nav pelēks un viduvējs. Šeit harmoniski savienojas pilnīgi pretējas lietas, kas skaidri parāda, ka nekas nav tikai labs vai tikai slikts. Šeit satiksmē valda absolūts haoss un tai pašā laikā tur valda absolūta kārtība, jo avāriju uz ielām nav tieši tāpat kā nav ceļazīmju un luksaforu valstī, kurā mīt gandrīz 1,3 miljardi iedzīvotāju. Turpat pastāv skaistums un bagātība, turpat - pilnīga nabadzība, turpat krāšņums, krāsainība un svētums, turpat pilnīga netīrība. Tas viss šo valsti padara tik atšķirīgu un tik interesantu, tikai jābūt gatavam parevidēt savu uzskatu sistēmu.
Ja kopumā biju ļoti apmierināta ar savu divas nedēļas garo braucienu, tad viena pilsēta gan bija tāda, kurā es vēlētos padzīvot varbūt arī divatā un ar mugursomām un ilgāku laiku. Tā bija Rišikeša ar saviem ašramiem, jogas skolām, ar ķermeņa masāžām par 300 rūpijām jeb aptuveni 3 Ls, astrologa pakalpojumiem par 200 rūpijām un iespēju no viesnīcas doties tūrē uz Himalajiem, un ik vakara Aati ceremonijām Gangas krastā.
Mūsu braucienu , noteikti, stipri bagātāku padarīja ļoti erudītais un perfekti savu darbu veicošais indiešu gids Dinešs. Šis nu ir tas arguments, kas priekš manis noteikti strādā par labu šādam grupas braucienam, jo kultūrvēsturisko objektu Indijā ir tik daudz, un man šķita interesanti tos ne tikai redzēt, bet arī paklausīties to vēsturi.
Varanasi spilgts un adrenalīna pilns bija naksnīgais brauciens ar velorikšām uz Aati ceremoniju iekļaujoties absolūti haotiskajā pilsētas satiksmē, un nākamā rīta pastaiga pa Varanasi vecpilsētu. Tas palika kā viens no spilgtākajiem iespaidiem. Protams, Tadžmahals Agrā un brauciens ar ziloni Amberas cietoksnī Džaipurā un noteikti arī pati Deli.
Varbūt varēja izpalikt Džima Korbeta nacionālais parks, jo dzīvnieku tur patiesībā bija maz , dažbrīd dažu pilsētu ielās to bija vairāk kā nacionālajā parkā. Tā gan skaitās Bengālijas tīģeru mītnes vieta, bet viss, ko tur izdevās redzēt bija it kā tīģera pēdas ceļmalā .
Kas attiecas uz iepirkšanos Indijā, tad indiešu gaume stipri atšķiras no mūsu askētiskās izpratnes par rotaslietām un apģērbu. Šeit noteikti ir nopērkami skaisti vilnas un zīda lakati un šalles ( 600 – 2500 un vairāk rūpijām ). Tie nopērkami it visur, bet īpaši plašā klāstā Deli.
Rišikešā bija nopērkamas tibetiešu dziedošās bļodas ( ap 2000 rūpijām ) un sandalkoka krellītes ( 10 rūpijas ), vēl varbūt Varanasi, bet vēlāk tās gan nebija manītas. Šeit kārtējo reizi apstiprinājās doma, ka, ja kas patīk, jāņem uzreiz, jo ar domu, ka gan jau vēlāk, nācās vilties. Katrai pilsētai ir savi suvenīri. Nopirkām arī garšīgus, gaisīgus, halvveidīgus saldumus Soan papdi ( 900 gramu kaste 247 rūpijas)
Ir vērts arī iegriezties ajūrvēdas medicīnas tirgotavās, tur iegādātie līdzekļi par ļoti mazām naudiņām , mums ļoti veiksmīgi palīdzēja novērst autobusa kondicioniera radīto saaukstēšanos. Indijā, tāpat kā visās austrumu valstīs ir jātirgojas, un tas tur arī veiksmīgi izdodas. Brīžiem cenu izdevās nokaulēt pat vairāk kā uz pusi.
Kas attiecas uz augļiem, jāņem vērā, ka novembrī Indijā ir ziema, bet ir banāni ( 20 rūpijas kg), mandarīni ( 60 rūpijas kg) un papaijas. Tomāti veikalā maksāja 18 rūpijas kg un šeit nopērkamas noteikti arī garšvielas.
Ja esat stipri kafijas cienītāji, tad to ir vērts paņemt līdzi no mājām kopā ar spirāli, jo izpratne par kafiju Indijā vairākumā vietu arī ir citāda, tā parasti ir vāja šķīstošā kafija.
Vēl pāris vārdu par veselību un higiēnu. Visus tempļus, kurus es apmeklēju un, kuros visos bija pie durvīm jāatstāj apavi, es gāju ar plikām kājām. Vakarā viesnīcā tās nomazgāju un nekādu problēmu nebija. Man stipri amizants šķita bariņš balto bahilās . Tāpat arī ar ūdeni, zobus tikai pirmo dienu mazgāju ar pudeļu ūdeni, visas pārējās reizes ar ūdeni no viesnīcas krāna. Dzērām gan nevārītu tikai pudeļu ūdeni, bet kafiju numuriņā vārījām ar krāna ūdeni, un nekādu vēdera problēmu nebija. Es gan ik vakaru pirms gulēt iešanas iedzēru pa jogurta kapsulai no mūsu Olainfarm.
Esmu priecīga un pateicīga, ka man izdevās pabūt Indijā, redzēt šo zemi un izbaudīt katru šī ceļojuma dienu.
