Loveparade! Love is back!!!

  • 4 min lasīšanai
  • 25 foto
Ja jau visi pēdējā laikā sākuši kaut ko rakstīt, laikam man arī ir jāpadalās ar iespaidiem. Nevērtējiet bargi, neesmu baigā rakstītāja :) Story pirmsākumi ir tādi, ka biku apnika LV un tuvojās vasaras beigas, tā ka nolēmu, ka kaut kur jāaizbrauc. Tā kā mana lielā mīlestība ir elektroniskā mūzika, tad jālūkojas protams bija šajā lauciņā. Un izrādījās, ka tauta organizējas braukt uz Loveparade (man nepazīstami cilvēki, bet nu ja jau mums ir kaut kas kopīgs un interesē šādi pasākumi, tad jau būs ok !!). Kad apkārtējiem paziņoju savu ideju, viņi īpaši laikam neticēja ka arī aizbraukšu, jo pēdējā laikā sanācis biku ieprūst ikdienas dzīvītē un darīšanās.Aicināju līdzi draudzeni, viņa ilgi nevarēja izlemt un beigās paziņoja, ka nebrauks. Tā nu es izlēmu braukt viena – neies jau vīkendā mājās sēdēt. Beigās draudzene tomēr atbrauca ar stopiem, bet pārējā kompānija izrādījās tīri sakarīga. Brauciens bija nedaudz ekstrēms – braucām ar busiņu 7 cilvēki, Polijā uznāca baigais negaiss, mašīnai priekšā nevarēja redzēt vairāk par pāris metriem, apkārt zibens. Nu, ekstrēmas izjūtas garantētas. Uz ceļiem sagāzti koki, skats jau bija fantastisks. Cilvēkiem ar vājākiem nerviem laikam būtu traki, bet man tajā laikā bija vienkārši interesanti. Essenē nonācām 5dienas vakarā, apmetāmies kaut kāda parciņa tuvumā – dažiem bija telts, daži gulēja mašīnā. Iedzēram kaut kādu jocīgi garšojošu rumu. Naktī panesās filozofiskās sarunas par dzīvi. Laikam jau jauni apstākļi veicina savas līdzšinējās dzīves pieredzes izvērtēšanu. Pa dienu devāmies uz Loveparade vietu, kas atradās diezgan netālu no busiņa. Mūzika bija diezgan dažāda. Jāseko tikai līdzi smagajām mašīnām ar djiem un viņu atbalstītājiem un jānovērtē, kāda mūzika labāk patīk. Mūzikas ziņā nebiju vīlusies un izdejojos no sirds, tā ka arī apkārtējie mani fotografēja  Bet pasākums pēc savas idejas – Loveparade – manuprāt vairs nebija tas, kas bija domāts tā pirmsākumos. Protams, varēja vērot interesanti gērbušos cilvēkus, seksuālās minoritātes utt., bet nu tas vairāk likās kā fons un kaut kas ne tik nozīmīgs. Vairāk šis pasākums, manuprāt, ir pārvērties par vienu lielu tusiņu un vietu, kur tautai vienkārši izdauzīties. Un vēlāk vērojot atkritumu un sasistu pudeļu pilnās ielas, saproti, ka ja arī līdz šim esi redzējis bardaku Rīgā pēc lieliem pasākumiem, tad šeit esošais gan pārspēj visu. Tā nu iztusējāmiem, izbaudījām pasākumu, līdz pūlī pazaudēju savu kompāniju. Sakari tajā laikā bija tik pārslogoti, ka sazvanīt nevienu nebija iespējams un īsziņas pienāca ar dažu stundu nokavēšanos... Tusēju vien tālāk – nav jau pirmā reize, kad esmu viena nepazīstamā pilsētā. Kad pasākums jau gāja uz beigām, beidzot mani sazvanīja no mūsu kompānijas. Izrādījās, ka izdomājuši doties tusēt tālāk uz kādu klubu, gaidot mani pie mūsu busiņa. Oki, dodos uz to pusi, bet esmu aizklīdusi tik tālu, ka nevaru vairs saprast, uz kurieni īsti man jādodas. Garāmgājējiem prasu, vai viņi ir vietējie un vai var man palīdzēt atrast vienu ielu (kartes līdzi man protams nebija). Likās, ka tā aprunājos ar ļoti daudziem cilvēkiem – visi laipni, diemžēl uzrunātie cilvēki vai nu nav no Essenes vai arī man vajadzīgo ielu nezin. Beidzot kaut kāda kompānija man pasaka uz kuru pusi jādodas. Bet izrādās, ka tai ielai ir līdzīgs nosaukums man vajadzīgajai, bet tā nav tā, tā ka vispār nesaprotu, kur atrodos. Uzrunāju vienu džeku kompāniju – izrādās, ka viens ir vietējais. Džeks izskatās tetovēts un iespaidīgs un paziņo, ka tas ir viņa rajons, ta ka viņš man varot palīdzēt. No tāda cilvēka pat normālos apstākļos vispār atsaucību negaidītu. Bet viņš man paziņo, ka es viņam patīkot, ineresējas no kurienes es esot un vispār iedod man savu e-pasta adresi, lai es viņam rakstot, kad būšu atpakaļ mājās. Džeks pat pamet savu kompāniju, lai pavadītu mani līdz centrālajai stacijai. Atsveicināmies un es dodos tālāk, vēl ar nelielu vietējo policistu un viņu kartes palīdzību atrodu beidzot man vajadzīgo vietu, kur jābūt mūsu busiņam. Diemžēl mūsu kompānija mani vairs nav sagaidījusi un devušies tusēt uz klubu. Nu ko – neiešu jau sēdēt zālītē, kaut kas jāpasāk. Tā nu domāju doties atpakaļ uz centru. Pa ceļam mani uzrunā kāda džeku kompānija. Tā kā nekā labāka nav ko darīt, tad apstājos, lai aprunātos. Mēginām saprast, kādu valodu visi saprotam. Kad pasaku, ka esmu no Latvijas, uzrunā mani krieviski. Izrādās, ka tie ir krievi, kas dzīvo Essenē. Iedzeram, papļāpājam, iekārtojamies turpat ielas malā. Tad kompānijai pievienojas vēl viens krievs, kuru kā izrādās pārējie nemaz nepazīst un kurš vāciski nemaz nerunā un kā vēlāk izrādās vāciešus vienkārši ienīst un pēc laiciņa sāk vienkārši lamāt un iekaustīt garām esošos vāciešus. Kas mani pilnīgi pārsteidz, tad neviens vācietis viņam arī nepretojas, daži mūk projām, daži atdod viņam kaut kādas prasītās mantas, daži pat sāk viņam par kaut ko apvainoties. Beidzot tomēr uzrodas kaut kāda vāciešu kompānija un sākas kautiņš. Lai gan es neesmu īsti tam tuvumā, secinu, ka šī nav labākā vieta kur atrasties un pa vidu labāk nejaukties, tā ka dodos projām. Un pa ceļam beidzot satieku dažus no mūsu kompānijas. Drīz atbrauc arī busiņš man pakaļ un braucam tusēt uz kādu vietējo klubu. Klubā ir 3 zāles. Nekas izcils, ne manā gaumē, bet nu vairāk vai mazāk pieņemami. Man nezinkapēc pēc skanošās mūzikas atgādina pasākumus Andrejsalā. Pārējie dejo, es apstajos malā. Šo pāris stundu laikā, ko pavadīju klubā, man liekas, ka ar mani vēlējās aprunāties puse no šajā zālē tusējošiem džekiem. Visjautrākais jau bija tas, ka es nerunāju vāciski, bet viņi ļoti slikti runāja angliski, tā ka komunikācija nebija īpaši sakarīga. Sāka nākt miegs, tā ka devāmies vien atpakaļ uz busiņu nedaudz pagulēt. Un nākošā dienā jau braucām atpakaļ uz LV. Dažās vietās uz autobāņiem bija tādi sastrēgumi, ka salīdzinot ar to Rīgā dzīvojošajiem tiešām nav ko žēloties par satiksmi. Barucot caur Poliju apmaldāmies, jo pāris jaunuzbūvētie ceļi neuzrādās auto navigācijā un kādā brīdi jau sāk likties, ka mēs brauksim mūzīgi. Nakts, šoferis no neizgulēšanās jau sāk runāt pilnīgas muļķības... Rīts, esam jau LV, Rīga, mantu savākšana, atvadīšanās. Paiet pāris dienas, izgulēšanās, kartīga izmērcēšanās vannā un sāk likties, ka tas viss bija tikai sapnis... Bet tādus sapņus novēlu biežāk pasapņot katram, lai neiesprūstam ikdienas dzīvē, bet izbaudam arī citādas emocijas un piedzīvojumus :) Mans ieguvums no šī pasākuma lielā mērā bija tāds, ka man dažās situācijās palīdzēja cilvēki, no kuriem normālos apstākļos es nebūtu vispār nekādu palīdzību gaidījusi. Tātad kaut kāds Loveparade gars tomēr eksistē par spīti visam. Love ir back!!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais