Alpu ezeru dārgumi

28.08.2007
9 min lasīšanai
40 foto

Alpos droši vien pabijis teju vai katrs otrs (nu labi - sacīsim, katrs trešais) latvietis, taču pārsvarā viņi devušies uz turieni slēpot vai kāpt kalnos. Taču bariņam latviešu, pateicoties gides Evitas Grīnbergas iniciatīvai, pirms kāda laiciņa radās vēlme iepazīt šo vareno kalno pērles vārda tiešā un pārnestā nozīmē - septiņus Alpu ezerus. Tad nu tik vien kā atlika sakrāt naudiņu ceļojuma, izbrīvēt vienpadsmit dienas un ar komfortablu autobusu doties ceļā. Zinu, ka daudziem nepatīk organizētie un t.s. "civilizētie" ceļojumi, un tomēr nekad nenāk par ļaunu šos ezerus apskatīt un iepazīt tāda cilvēka vadībā, kurš par tiem zina ne vienu vien leģendu un interesantu faktu. Tiesa, kopš manas atgriešanās ir pagājušas divas nedēļas, tādēļ iespējams, ka vienu otru faktu par ezera lielumu / dziļumu / augstumu virs jūras līmeņa būšu piemirsusi, tomēr ceru, ka man to lasītāji piedos. Jo - katram no šiem ezeriem ir sava "odziņa", kādēļ vērts to aplūkot. Bet nu par visu pēc kārtas. Kad šķērsota ne pārāk interesantā un visiem jau apnikusī Polija un mazliet interesantākā Cehija, varam sākt domāt par mūsu pirmo ceļamērķi - Mēness ezeru, kas atrodas netālu no Zalcburgas. Vispirmām kārtām tas ievērojams ar faktu, ka tieši tā krastā (vai gandrīz krastā) slejas skaista baznīciņa - jā, jā, tā pati, kurā visiem zināmajā un mīļajā filmā "Mūzikas skaņas" salaulājās Marija ar fon Trapu. Tiesa, filmā šķiet, ka tas notika kādā no Zalcburgas katedrālēm, un tomēr - TAS bija šeit. Par to gan neliecina ne memoriālās plāksnes, ne kādas citas piemiņas zīmes, tomēr, ja ir vēlēšanās pārliecināties par šī fakta autentiskumu, varat iztaujāt kādu gidu, kurš savus eksursantus visas dienas garumā ved ceļojumā pa "Mūzikas skaņu" vietām. Šīs grupas itin viegli atpazīt pēc specifiska un skaisti izkrāsota autobusa, uz kura lieliem burtiem rakstīts "The Original Sound of Music Tour". Ja jums ir brīva diena un kabatā lieki 30 eiro, varat nodoties šim pasākumam. Tomēr mēs nolēmām turpināt iesākto Alpu ezeru apskati, samierinoties vien ar baznīcas un paša Mēness ezera apskati. Tas iezīmīgs ar dažādiem festivāliem, bet īpaši ar to, ka uz šejieni jābrauc pilnmēness naktī - tad ezers izskatoties īpaši skaists, noslēpumains un romantisks... Ciemos pie pasaku karaļa Bet mūsu ceļš ved tālāk - uz Kīma ezeru (die's vien zina, kāds bija tā vāciskais nosaukums...). Uz vienas tā salas savu beidzamo pili uzcēlis tautas tik mīlētais un par pasaku karali joprojām godātais Bavārijas karalis Ludvigs II. Tas pats, kura kontā jau ir Noišvānšteinas un Linderhofas pilis, kas rodamas Bavārijā. Arī šīs celšanai, atdarinot Versaļu un savu iemīļoto karali Luiju XIV, Ludvigs II pamanījās kārtīgi izputināt valsts kasi. Un naudiņa ir likta lietā godam - greznības ziņā pils neatpaliek no Versaļas, vien ir nedaudz miniatūrāka. Pēc pāris zāļu apskates gribot negribot sāc domāt, ka, dzīvojot tik nomācošā greznībā, cilvēks kļūst mazliet jocīgs... Un tomēr vācieši un austrieši Ludvigu II mīl un, kā jau teikts, joprojām sauc par pasaku karali, turklāt, izrādot tūristiem viņa celtās pilis, krietni "uzvārās". Bet pats Ludvigs II droši vien tajā saulē par šo faktu nepriecājas, jo, pilis ceļot, nav gribējis, ka tās redzētu sveša acs, kur nu vēl tūristi un ārzemnieki... Bet tāds jau laikam ir karaļu liktenis. Arī Marijas Kallasas māja Taču mēs dodamies aizvien tālāk, un, šķērsojot Eiropas tiltu, kas savieno Austriju un Itāliju, esam nokļuvuši Dienvidtirolē. Starp citu, šī tilta izmaksas (tas ir vairāk nekā 1 km garš un apmēram 200 m augsts) bija stipri mazākas, nekā tagad izmaksās mūsu "zelta" Dienvidu tilts... LAi nu būtu kā būdams, naktsmājas esam atraduši Briksenā, kas mūs sagaida ar +30 grādu temperatūru par septiņos vakarā, ļoti omulīgiem minerālūdens baseiniem un izcilu itāļu picu - par sešiem eiro var ēst un pārēsties. Bet spēku vajadzēs, jo nākamajā rītā jātiek līdz Garda ezeram(cerams,tam nav nekāda sakara ar mūsu skandalozo grāmatizdevēju...) un Sirmiones pussalai. Te paredzēts brauciens ar laivām pa ezeru un vecpilsētas apskate, kā arī limončello un īpašā Sirmiones saldējuma nogaršošana. Izkāpjot no autobusa, atliek vien iesaukties īsti itāliskā stilā "Mamma mia!", jo ārā valda tāāāāda svelme, ka tu, cilvēks, saproti, ka šim klimatam neesi īsti pareizi apgērbies - viss ir stipri par biezu. Taču to var labot, iepērkoties kādā palielā teltī, kurā saimnieko divi puiši, kas itāļus atgādina visai aptuveni; drīzāk tie varētu būt arābi. Pēc viņu neveiksmīgā mēģinājuma sazināties ar mums krieviski (ak Kungs, laikam joprojām atgādinām padomju tūristus...) vienojamies, ka tomēr sarunāsimies angliski, un pat izdodas veikt darījumu - atjaunot garderobi, kas Itālijai ir stipri piemērotāka. Par cenām gan vēsture klusē, tomēr ticiet man - +35 grādos jau ir vienalga, kā izskaties, turklāt Itālijā neviens nepēta, ko otrs uzvilcis... Bet te lieti noderēs plāni topiņi un pusgarās linu bikses - ideāli!!! Un tad jau esam gatavi braucienam itāļu pavadībā ap pussalu. Mūsu laivas kapteinis ir pasirms un ļoti galants itālis, kurš lēnā un visiem saprotamā angļu valodā izstāsta pussalas vēsturi, kas iesniedzas tālu viduslaikos, parāda māju, kurā savulaik dzīvojusi pasaulslavenā operdīva Marija Kallasa, un pēc tam ezerā aizved uz vietu, no kuras paceļas tūkstošiem burbuļu. Izrādās, te laužas ārā karstie avoti, kas pamatīgi sašūpo mūsu laivu, bet tikmēr gids stāsta, ka karstais ūdens no avotiem pa caurulēm tiek aizvadīts uz netālajām SPA viesnīcām un veiksmīgi likts lietā. Jāteic, ka viss brauciens bija nu ļoooti lēns, tomēr beigās itālis nolemj "uzsist asinis", tādēļ "dod pa pederi" un uz krastu dodas tādā tempā, ka laivas priekšgals paceļas stāvus gaisā. Tomēr spiegt nav ieteicams - tas tikai karstasinīgo vīru pamudinās uzdot gāzi... Pēc šāda brauciena Sirmiones saldējums, kam līdzīgu grūti atrast, ir īsti vietā. Bet, ja ir vēlme, var sameklēt īstu itāļu krodziņu, kurā tūristi iemaldās ārkārtīgi reti un pasūtīt kārtīgu sviestmaizi un limončello - diezgan specifisku citronu liķieri, kurš dzerams tikai un vienīgi Itālijā, jo, atvests uz Rīgu, zaudē visas savas labās īpašības... Un, lai dienas noslēgums būtu atbilstošs, pa ceļam uz viesnīcu iegriežamies kādā simtgadīgā vīndarītavā, lai nobaudītu īstus itāļu vīnus, bet saimniece tikmēr stāsta, ka tas, kuram pieder vīnogulāji, ir īsti turīgs cilvēks, jo zemes cenas aizvien ceļas. Bet vīni ir garšīgi, un beigās pasniegtais ķiršu liķieris arī. Mmm... Vieta, kur sastopamas Holivudas zvaigznes Vismaz tā par Komo pilsētiņu un ezeru man stāstīja kāds Losandželosā dzīvojošs latviešu puisis, kuram acīmredzot bijusi darīšana arī ar Holivudas zvaigznēm. Tomēr Komo nevienu slavenību nesatiekam - iespējams, tādēļ, ka ir pārāk agrs. Taču ne tik agrs, lai ar funikulieri (vai atceraties dziesmiņu "Funikuli, funikula...) dotos kalnā, kas slejas pāri pilsētiņai un papriecātos par panorāmu. Starp citu, augšā kalnā arī risinās dzīve: divas vecas itālietes laiskā solī dodas uz tuvējo baznīciņu, bet kāds kungs nolēmis aplaistīt jumta terases dārzu, un par ziņkārīgajiem tūristiem neliekas ne zinis. Tad vēl var papriecāties par krāšņo skatu, nobraukt lejā, izķemmēt veikalus, jo vitā Eiropā pilnā sparā rit izpārdošanas, izdzert tasīti kārtīgas itāļu kafijas un - aidā! - uz nākamo ceļamērķi. Raiņa muzejs atkal ciet... Un tā ir Lugāno - kā mēdz teikt, Šveices visitāliskākā daļa -, kas latviešiem saistās ar mūsu dižgariem Raini un Aspaziju, kas izsūtījumā savulaik te pavadīja, šķiet, piecpadsmit gadus. Tādēļ ekskursiju sākam ar viņu memoriālo muzeju, kas diemžēl atkal ir slēgts un nofotografēšanos pie memoriālās plāksnes. Un tad pa līkumaino kalnu ceļu var doties lejā uz pilsētiņu, lai to iepazītu paši uz savu roku, jo laika līdz kuģīša braucienam pa ezeru ir vesela jūra... Tad nu tevar nobaudīt dārzeņu biezzupu ("minestrone"), kas kopā ar aukstu alu garšo vienkārši dievīgi, papriecāties par smalkām mašīnām, iemest aci kādā veikalā un secināt, ka Šveice nemaz nav TIK dārga (protams, skatoties, ko un kur pērk) - ja veicas tikt pie akcijas precēm, tad to pašu slaveno Šveices šokolādi (2 gab. par vienu cenu), laimējas nopirkt par 5 Šveices frankiem, kas varētu būt kādi 2-3 lati. Un tad jau pienācis laiks braucienam ar kuģīti, kura augšējo stāvu okupējuši tūristi, bet apakšējo - "vietējie", kam kuģītis ir tikai ikdienišķs sabiedriskais transports. Viss, kas paveras skatienam, ir to vērts - kalni, milzīgas greznas un sakoptas villas, nelielas vasaras mājiņas pašā ūdens malā... No šejienes arī labāk aplūkojama baznīciņa, uz kuru Rainis esot kāpis katru dienu. Mēdz jau arī stāstīt, ka vienu laiku dzejniekiem naudas trūkuma dēļ nācies iztikt bez pusdienām, tādēļ Rainis katru dienu kāpis lejā uz ezeru un pāris stundas sēdējis ūdenī, lai nomāktu izsalkumu. Tūristiem un vietējiem gan tas nedraud, jo gandrīz katrā kuģīša piestātnē ir vismaz viens vai vairāki restorāni ar mājīgām terasēm, kas aicināt aicina ieturēties - tāpat kā tur sēdošie vakariņotāji, kas mums draudzīgi māj ar roku. Bet gan jau kādreiz vēl atgriezīsimies Lugāno - piemēram, kāzu ceļojumā... Paradīze ezera vidū Nākamais pieturpunkts ir Madžores ezers un nelielā Strezas pilsētiņa, turklāt arī - diena bez autobusa, jo paredzēta ezera salu apskate. Tādu te netrūkst, bet mēs uzmanību pievēršam divām "Isola Madre" un "Isola Bella" jeb Mātes un Meitas salai. Šķiet, stāsts bija tāds, ka pirms vairākiem gadsimtiem tās iegādājusies grāfu Borromeo dzimta, uz abām uzcēlusi pilis (gan visai pieticīgas pēc skata) un iekopusi krāšņus dārzus. Un ir prātīgi apskati sākt ar Meitas salu, lai gan, tuvojoties salai, vēl nezinām, kas mūs uz tās sagaida... Te ir kā īstā paradīzē: milzu magnolijas, bambusu audzes, krāsainas ūdensrozes, ziedošas gardēnijas, bugenvilejas, orhidejas un vēl,un vēl, un vēl... Vārdu sakot, viss, kas piestāv subtropiem un kas zied, kuplo, smaržo, zaļo... Un kur nu vēl baltie un "parastie" pāvi, kas brīvi pastaigājas pa parku, par godu tūristiem pat vienubrīd izplešot krāšņo asti. Bet zelta un baltie fazāni ir tik droši, ka gandrīz vai nāk klāt prasīt kādu kārumu, jo acīmredzot tā ieradināti. Pati pils no ārpuses gan ir mazliet noplukusi, jo, kā teic "Relakstūres" gide Evita, itāļiem ir daudz kultūras / vēstures pieminekļu, bet nav naudas to uzturēšanai. Iekšpuse arī visai pieticīga, taču pamanām dažas izcili skaistas Venēcijas stikla lustras - tās gan ir īsts mākslas darbs! Un tomēr - šī sala vairāk atmiņā paliks ar saviem dārziem un to iemītniekiem. Arī otrai saliņai navne vainas - pils ir mazliet krāšņāka, bet dārzs izskatās pārāk civilizēts... Turklāt pamazām tuvojas negaiss, tādēļ mūkam uz trešo saliņu. Uz tās izvietojies zvejnieku ciematiņš, un te ir iespēja nobaudīt ezerā ķertās zivis. Tie, kas ēda, teica, ka esot bijušas labas. Bet tad aši vien nākas steigties uz krastu, jo ezers jau uzsit vilni, un arī vējš pieņemas spēkā. Tiklīdz tiekam līdz viesnīcai, sākas īsts Alpu negaiss, kas ilgst vismaz četras stundas - ar pamatīgiem pērkona dārdiem, kas atbalsojas kalnos un drausmīgu lietus gāzi. Bet nav slikti pieredzēt arī ko tādu, turklāt pieredzējuši kalnos kāpēji teic - ja tāds negaiss pārsteidz kalnos, tad diez kas nav. Paldies Dievam, viesnīcā nekas nedraud, vien uz brīdi visā pilsētā pazūd elektrība. Lokarno - kinofestivālu pilsēta Starp citu, tā paša Madžores ezera (atcerieties, ka šis nosaukums jāizrunā stiepti - kā īstam itālim!) krastā rodama vēl viena interesanta pilsēta - Lokarno. Tā, kā zināms, atrodas Šveicē, un pazīstama ar šeit notiekošajiem kinofestivāliem. Mēs ietrāpam taisni pašā festivāla laikā, kad pilsēta nodevusies laba kino baudīšanai, un te viss notiek - visur redzama festivāla simbolika, tiek tirgoti suvenīri, uzliesmo ielu koncerti (piemēram, lieliskā melnādainā džeza dziedātāja ar tikpat lielisko vijolnieci ir neaizmirstams pārdzīvojums!). Un tomēr mūsu ceļš atkal ved augšup: vispirms ar Šveicē tik ierasto zobratu vilcieniņu, tad - lielā gondolā, un vēl tālāk - sēžamkrēslos (nu, tādos, ar kādiem kalnā dodas slēpotāji). Brauciens ir pailgs, toties skats, kas paveras, atsver ceļamrīkos pavadīto laiku... Pie kājām ir Madžore un Lokarno, bet tālāk, cik vien sniedzas skaties - kalni, kalni, kalni, mazliet sniega, mākoņi, saule, migla, lietus... FANTASTISKI!!! Un te arī mazliet negatīvas emocijas: kāda mūsu grupasbiedrene neskaidros apstākļos pazaudējusi somiņu ar pasi un visu naudu. Un tas noticis Šveicē, kas nav ES dalībvalsts, tātad saprotiet paši. Bet tas jau ir cits stāsts, un paldies Dievam, viss beidzās laimīgi. Tomēr diez vai kalnā jānes līdzi pase, jo - kam tad jūs to rādīsiet? Alpu govīm diez vai, jo šos neparastos lopiņus satikām vien Davosā apmēram divarpus kilometru augstumā... Ar kalnu pārejām ir dīvaini Vispār cepuri nost šveiciešu priekšā - šī tauta dikti mīl tūristus, un viņus neinteresē, no kuras pasaules puses esi nācis - visi tiek apkalpoti vienlīdz laipni. Tomēr ir viena problēma - to, ka uz kalnu ceļa ir kādi ierobežojumi, var uzzināt tikai pēc pāris līkumiem. Un tas nozīmē vien to, ka, ja autobuss ir pieveicis 'pāris līkumus (paši zināt, ko nozīmē braukt pa serpentīnu), tad apgriezties vairs nav iespējams, tādēļ lejā jābrauc atmuguriski. Bet to var pieskaitīt pie kalnu atrakcijām. Pie atrakcijām es pieskaitītu arī Davosas - slavenā kalnu kūrorta, kas varētu būt pazīstams arī no Remarka romāna "Trīs draugi" - apmeklējumu. Te ar diviem zobratu vilcieniņiem dodamies vairāk nekā 2 km augstajā kalnā, kur termometra stabiņš noslīdējis līdz 0 grādiem un ir pat uzsniedzis slapjš sniegs. Tādēļ sarīkojam pirmo pikošanos, kas augusta vidū varētu būt neparasta nodarbošanās, un apspriežam, kā govis tikušas tik augstu. Visas versijas izpelnās smieklu brāzmas, tāpat kā versijas par to, kā lopiņi tiek lejā no kalna? Varbūt apguļas uz sāniem, pievelk kājas un, zvanam skanot, ripo lejā? Ej nu zini... Tikpat jauka ir Kūra, kur gan nav ezera, toties ir brīnišķīga arhitektūra un manā mūžā garšīgākie salāti, ko notiesājam pilsētiņas Pasta laukumā. Salāti, kas sastāv no meloņes, šķiņa, Mocarellas siera un zaļumiem, ir izrotāti ar violetu dzīvas (!) orhidejas ziedu!!! Bet visi četri viesmīļi ik pa brīdim nāk pie mūsu galdiņa, lai apvaicātos, vai sinjoras vēl ko nevēlas. Un, ja sanāk, iegriezieties arī Lehā - pilsētiņā, ko dēvē par "karaļu kūrortu". Te ziemas sezonā mēdz iegiezties karaliskās personas - savulaik princese Diāna kopā ar mazajiem (ak jā, tagad lielajiem)dēliem, bet Nīderlandes karalienei Beatriksei tas esot vismīļākais kūrorts. Tā, lūk. Tagad gan nogāzes sedz zaļa zālīte un miglas/mākoņu sajaukums, tomēr tas neattur mūs doties ar pacēlāju augšā kalnā, lai pievērstos vēl vienai ekstrēmai izkladei - pastaigai pa mitrām kalnu takām. Ziniet, nav ne vainas, jo visur ir norādes, kur un kas kādā attālumā meklējams; ir viesmīlīgas kalnu mājas/viesnīcas/krodziņi, kur pasniegs karstu tēju ar rumu un ķeizarisko sacepumu; ir neparastas puķes un čalojoši strautiņi; ir labi ceļabiedri, ar kuriem kopā stāvais kāpiens (dažbrīd pat 60-70 grādu leņķī) šķiet vieglāks. Un teikšu godīgi - šī bija pirmā reize, kad man negribējās braukt mājās, lai gan atceļā vēl iegriezāmies gan Lindau saliņā pie Bodenes ezera, gan Insbrukā. Jo - Alpiem piemīt kaut kas īpašs. Un arī ezeriem, kuri turpat vien ir. Tikai pameklējiet uzmanīgāk...

Alpu ezeru dārgumi

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem