TRIP:Roadtrip - Türkiye days 1-14 [Part 1]

  • 36 min lasīšanai
Tātad vēlos iepazīstināt arī citus cilvēkus ar vienu izklaides veidu - RoadTripu. Šis mums jau ir otrais lielais izbrauciens. Pērn bijām uz Horvātiju, bet ja nu tauta pieprasīs, tad publicēšu arī to. Tātad apraksts sastāv no ļoti detalizēti aprakstītām 14 dienām mūsu dzīvēs šogad. Izbraucām jūlija vidū, atgriezāmies augusta sākumā. Kā teikt divas nedēļas pilnīgākās brīvības. Galamērķis bija Antālija. Baudiet!! -------------------- Day 1 22:36 - Nu, labdien. Esam startējuši. Patreiz vēl iebrauksim Maximilljiaanā, lai izņemtu no bankomātiņu tugrikus un iepirku ūdentiņu un kaudzi ar trijstūrmaizītēm. 22:53 – Esam ārā no Maximas, nu tad beidzot izbraucam. Tagad nu točna esam startējuši. Šogad mums par upuri ir kritis 2001. gada sarkans 525d bembītis. Nav tourings, bet nu nekas, somas kaut kā sabāzām. Tātad mūsu šīgada roadtripa mērķis ir Turcija. To jau pielēmām pērn. Sākumā vēl šogad raustījāmies starp Grieķiju un Turciju, bet galu galā esam uzņēmuši kursu uz Turkču. Mašīnā tāds klusums, visi nedaudz aizguruši. Ģirts tikko no trīsdienīgām čoma kāzām, kur tika lietots daudz. Gints tikko no Kurzemes rallija. Uģis vienkārši ir. Krekšķi no kompanjonu kakliem un jautājums no šofera, kurš tagad ir Uģa izskatā: „Nu, Ģirt, kā uzcepās?” Nais, nais, nais. Gints pēkšņi: „Nu, nē laikam”. „Sunīti savāc!!” tiek norādīts uz tantuku, kurš čurina savu vaukšķeri. „Ņ’s mums māca, kā jābrauc uz Ķekču. „Nūūūūūūū”, notiek šovakar pie Zatler’pils. Gintemās, darās, fīrējās” tiek izskandināts korī, kad Gints noliekas slīpi naktsguļai. Uģam kautkas durās dibenā. 23:07 – Uģis deklamē anektodi, kopīraits „Zvaigzne nr1”. „Kamēr tu sūd’s netais, tikmēr Tev neviens rok’ klāt neliks”, dzīves patiesība no Ginta mutes. 23:15 – 34 kilometri jau nobraukti, baigi nopriecājamies, par paveikto. Reāla gandarījuma sajūtele iestājusies. Ārā plus trīs grādi, Ginčs piedāvā sākt meklēt ziemas riepas. Nepiekrītam, Gintam 2 min noraidījums par nekorektumu. 23:36 – Nevaram saprast, kāda laika josla ir Turcijā. Kompis saka, ka tā pati, bet iekš www.irlaiks.lv lasīju, ka stunda uz priekšu, nez. Tad jau manīs. Tās maizes taču smird!! Ātrāk jāapēd. 23:56 – Bauska. „Pagriez kād strīpiņ klusāk” Statoils. 0:10 – Iekafijēts. Varam turpināt ceļu. 0:16 – Nupat apspriedām iespējamību taisīt lētuma rekordu. Ar Nissan Micra 1L motorīti un gāzi, guļam teltīs. Makšķerējam cūkas un medījam zivis. Rēķinājāmies ka varētu izbraukt Horvātiju par aptuveni 47 latiem. Hāhā.. tas tā, humoram pirms robežas. Grenctāle klāt, un jau garām. P.S. ir iestājies Mondejs. Kas te smird. Gints saka ka viņš tas nebija, tas nākot no āra. 0:33 – Lietuvā iekšā. Uzdziedam nedaudz.. 1:05 – O. Ginčš pamodās. Sāka kaut ko stāstīt par suņiem. Pleciņu kustības liecina par labas mūzikas klātesamību, jocīgi, bet vienos naktī jūtamies, kā tikko būtu pamodušies. Vispār pa ekonomisko – 5.2 litriņi soļārītis vidēji tērējas patreiz. Nice...Esam Panevēzītī. Domājam, ka vajadzētu Staķiku atkal. Jo esot sunīti un mīztūzis. Ukmerges ieliņa, vot. „Inteliģences kalngagals”, gints atmet: „Nu, bet nē laikam” Dirba 0-24. Trešdien mēs būšot Polijā, ja brauksim katrā Staķikā, kuru ieraugam. Pielemjam, ka nebūs. Kā teikt atminējām pērno roadtruperi uz Krovāciju, un iesmējām par vietu, kur pērn no mašīnas jumta nogāzās tur atstātais, tikko nopirktais jogurtiņš. Citāts no pērnās dienasgrāmatas „Gints: „Joftvai – nokrit’ tas jogurts” T.i. tikko nopirktais jogurts palika mersim uz jumta un tagad atrodas pie pirmā luksofora uz asfalta Kauņas virzienā.” 1:17 – Kas šitas tāds ira? Uģis ir neizpratnē par vienu ēku uz kuras skaidri un gaiši ir uzrakstīts ”Autocentras” WiFi tīkli vislaik raustas, notebuks vislaik ņemās, pieslēdzas, atslēdzas, pieslēdzas u.t.t..sāk jau apnikt, 2 min sods, par nekorektu uzvedību pārvietojoties pa LT. 1:24 – Piedāvājums apmeklēt brūnaļiņu Lietuvā. Apdomājam – pārdomājam. Brauksim labāk uz Turciju. Gints pamodās, neapmierināts pēc suņa.. Smuki pačurājām blakus suņu fermai. Nobraukti tieši 200km.Ceļi labi, nekādi remonti vēl līdz šim nav obzervēti. 1:40 – Baigi nopriecājamies, ka ir jau otrā A4 lapiņa dienasgrāmatā. Salīdzinājumam ar pērno gadu – 3 A4 lapiņas pa pirmo dubultdienu. 2:03 – Baigi nāk miegs. Cenšos nelūzt, bet nu redzēs. 2:22 – Kauņas apvedceliņš, nogriežamies uz Varšavas bānīti. Aiziet atkal 150 km/h pa oficiālo. Ceļi smuki, kvalitatīvi, vienkārši lidojam. Līdz Varšavai 400 km. Bet Varšavu mums nevajag. 2:47 – Baltie koki parādās, kā Gints izteicās: „Dienvidi tuvojās”. Nācās izmest pārdesmit km līkumiņu jo ceļa remontiņš smird. Lietuvas ceļmalās ir iemeties Urālu pundurtīģeris, balts un ņaud. 3:32 – Normālu avāriju ievērtējām. Divi smagie nebija ceļu sadalījuši nonesuši nabaga Statoilu gandrīz. 3:37 – Polijas robeža. 384 kilometri nobraukti. 3:46 – Normāli iešmaucām Polijā caur TIRiņam, nice. Esam nelegālie ieceļotāji. Smuki braucām, kaut kur ne tur nogriezāmies un attapāmies jau Polijā. Kā Gints minēja „Nemaz nav bardaciņš!” Pa priekšu viens smirdīgs latviešu taksis velkas un nelaiž mūs garām. 4:09 – Suwalki, izrādās smuka pilsēta. Galvenā iela iet gar lielu parku, bruģis, eleganti izsgaismotas ielas. Gints čuč. Es vēl turos. Uģ’s arī, protams, ka guļ... aa nē turās. Hehe.. Tūlīt te leks saule, būs smuki, ka es Jums saku. 4:21 – nupat smuki atkal pačurājām. Bijām vienā pitstopā, kur pērn arī bijām piestājuši, atminamies, vēl kā šodien. Jau atkal NetStumblerītis uzrāda vecos pazīstamos wifi tīklus, kā ZEBRA un homerun. Pēdējam mac-adrese interesanta – visas nulles. Četri stārķi vienā ligzdā, tas taču nav normāli, poļi laikam.hhh... 4:49 – Pietiek tikai aizvērt uz 10 min acis, ka Ūģ jau ir nepareizi aizbraucis. T.i. pīiii šitā izdarīt. Tagad čerez tetertaciņām jāmēģina tikt atpakaļ uz Balystok štrāses. Migla, smirdīgi. Uģis piedāvā izslaukt govis un iet pie kaimiņu pana uz rīta kapiju. Nepiekrītam. 6:29 – Redzējām pirmo koferīti. Staķiks. Musars. Neliels iepauzējums. 8:13 – Visi smuki pačučējām. Nu, šoferi, izņemot, protams. Līkumos pakaļā gulētājs labi saņurcās. Tas tāds novērojums klusuma brīdī. „Uz tādu tramdirīti piecpacmitnieku izspiest, t.i. pi$ec”, kā Ūģ teic par vienu traktoristu. Un atkal Ūģ „aizgāj pakaļā viss tas pasākums”, domāta ir Avrilas dziesma, kura tika aizslēgta prom pēc trešās sekundes, ka izdzirdējām šo spiedzelīgo balsteli. Pleclocis – jauns cilvēka paskats, kad vāģis tiek atmests no 130 uz kādiem 50, ieraugot priekšā šķībā šķērē nākam normālu kravinieku. Uģis domā, ka viss būs pateikts pirmajā dienā, un tālāk vairs nebūšot ko rakstīt. Mēs ar Gintu izlemjam, ka tā nebūs. 8:21 – O! Koferītis aizgāja ar tūristiņu uz jumta. Trīsstāvu režīmā. Manāmi sāk gribēties brokastis. Un kas pats interesantākais – Fidels. Tiek piesauktas atkal kanalizācijas anomālijas, kas varētu veidoties pēc Statoil maizīšu konsumēšanas. 9:01 – piestājām vienā vietā domājām, ka dabūsim ēst – nekā, izgāzāmies kā vecas sētas. 10:29 – Vai esat mēģinājuši ieēst kaut ko, kas neizskatās kā ēdiens, bet esot ēdiens? Nē? Jā? Viņa atkal smejās. T.i .tantuks, kurš mums sacep trīs ol’ ar kalbasu. Un par to noplēsa 10 einārus. Labs darbs, sivēn, labs darbs. 11:09 – Esam Lublinā, jauna pilsēta. Diezgan centrāls krustojums Polijas lejasgalā. Pilns ar WiFi tīkliem, tikai vēl nevajag. Varu saderēt, ka vakarā, kad vajadzēs tad nekur nevarēs atrast. nobraukti 855 km. 11:25 – Zināt sajūtu, kad attaisāt durvis autiņam, a’ Jums viens ar bomi pa galvu – BLAUKŠ... Ārprāc, kas par karstumiņu Polijas dienvidos, kas vēl darīsies Slovākijā, Ungārijā, kur nu vēl Turcijā. Damn.. Ieberzāmies. 11:56 – Esam tikko attapušies no elegantas smieklu lēkmes, Uģa stāsts par servisu un nēģerīti bagāžniekā. Nice.. vaigi sāp. 13:38 – Un tik braucam, un tik braucam, guļam, dzeram ūdeni, guļam un braucam. Atpakaļ brauksim pa Varšavas šoseju, šitā mala galīgi nerullē, kaut kas līdzīgs Jūrmalas ciemiem, kā no vienas pakaļas ārā, tā nākamā jau degungalā. Baigā bremze vislaik. 5.3 L/uz100km jau uzrāvies. Kremt Giņč!! Meklējam kur ēst. Cerams, ka Rzesow’ā būs kaut kas sakarīgs. 14:16 – Beidzot esam atraduši normālu vietiņu, kur paēst. WiFi internets ir. Viss kā pienākas, tikai nevaram sagaidīt, kad atnāks oficiante. Ieliku aprakstu, ja nu tomēr vakarā WiFi nekur neatrod, bet ja atradīsim, tad būs visas dienas apraksts. Tā kā gaidiet. 14:35 – Izrādās tā ēstuve nerullē. Neņem ne kartes, ne Eiro. Palikām needusi, tikai ielikām aprakstiņu draugos un calibra clubā. 16:22 – Beidzot dabūjām kārtīgi paēst. Hūuh... Nice, pieēdāmies kārtīgi. Žuvjecs aliņš vēl. Tagad jau esam iekūlušies kalnu serpentīnos un vizināmies uz Slovākijas pusi. Teicāmies jau, ka būsim pirms 16:00 Slovākijā mierīgi – KĀTAD... izskatās, ka būsim kā parasti. Kafūzī tika obzervēta armijas bāzīte koku galotnēs. Tas tādai atmiņai, puik’s gribēj’, lai pieraksta. 16:42 – Nobraukti 1086 km. Beidzot vajadzēja ieliet degvielu. 17:11 – Slovākija. Visur uz robežām uz mums paskatās tā jocīgi, ja ne pat pasmejas, kad pasakām, ka braucam uz Turciju. Hmm.. nez kapē .hhh....Nekā interesanta īsti nav ko stāstīt, visur ten ir būts un viss ten ir redzēts. Gaidām iespaidus. Slovākijas kalni, protams, piesaistoši, bet nu pazīstami,.jau kopš pērnā brauciena. 18:19 – Plāns izgāzās nesācies. Braucām pa pilsētu, paskatāmies pa labi kalnā – o! Baigās pilsdrupiņas – jābrauc? – jābrauc! Locāmies, pa pilsētas šaurajām ieliņām. Atrodam celiņu, kas ved uz pili, un tur skaidri un gaiši uzrakstīts, ka davaj, ka nu tagad 5 km pa 45grādu klintīti ar kājiņām tālāk. Nē, paldies. Turpinām ceļu uz Košici. Atminos, ka Egila kāzās viens čalis teicās, ka pirmo reizi dzīvē redzot Škoda Fabia sedanu. Varu viņu pārspēt, jo nupat redzēju vienlaicīgi 3 gab. Ūģ čuč. Kas savādi, bet ko neievēroju pērn, ka te visur tiek liktas antenas, no vienas pilsētas uz otru, ļoti iespaidīgi torņi, jo cik noprotu izrakties pa šiem kalniem ar kaut kādiem sakaru kabeļiem noteikti, ka ir pilnīgi neiespējami. Radiovilnis kalnos viennozīmīgi spēcīgāks nekā wifi koncentrācija mūsu Rīgā. 20:12 – Izskatās, ka Slovākija no mums šodien nedabūs neko. Košicē visi hoteļi pilni, tik cik pačurājām un nozagām bezvadu internetu. Braucam tagad prom uz Ungāriju. Mērķis – pilsēta Miskolc, vai arī kāds hotelis pa ceļam ar ēšanas funkciju. 20:23 – Ierodamies Ungārijā. Pie robežas atkal attiecību skaidrošana par braukšanu uz Turciju. Bet nu kas par ideāliem ceļiem, vienkārši kaifs braukt. Miskolcis 60km. Daba tāda pati, nekādas emocijas, nu, varbūt nedaudz. Bet nu viens skaidrs, sēmušku dzimtene ir Ungārija. No vienas vietas ar to garšīgo ziedu. Hihi.. 21:26 – Nice. Atradām smuku pansiju ceļa malā. 30 Eiro par trijām personām. Nice. Paēdām tanī pašā iestādē. Tīkla tikai nav. Ko darīt. Iespējams, ka jāaizbrauc uz tuvāko city. 21:38 – Izrādās, ka pansijā ir T-com piekļuves punkts, bet pie jautājuma cik maksā wifi piekļuves karte, bārmenis atbildēja: „Antenne kaput!”, Atmetām jau cerību, bet pie mašīnas netīšām pavēru kompja ekrānu un ieraudzīju, ka pilnīgākajā atejaspoda ceļmalā ir pieejami 3 tīkli, divi no tiem bezmaksas. Attiecīgi sēžam ielas maliņā uz betoniņa un izmantojam siltā Ungārijas gaisa pievienoto vērtību. P.s. dosimies, ka nu pie miera, iespējams, ka pirms čučas vēl padraudzēsimies ar dažāda stipruma dzērieniem, bet tā tas šodien īsumā viss. -------------------------------- Day 02 9:28 – Nevis pansija, bet trakomāja – tāds ir mūsu viedoklis par šo iestādi šorīt. Esam pamodušies, sākam lēnām korrāties uz brokastīm. Visi tādi paslinki, it kā būtu neizgulējušies, bet nu izgulējāmies, labi. Vienīgi agri no rīta te visādi cilvēki bļaustās, staigā apkārt, sienas ir no papīra, arī tualetēs. Ārprāc vienkārši. Papildus tam, secinām, ka mūsu plānojums jau ir mainījies pirmajā dienā. T.i., nemostamies Slovākijā, bet gan Ungārijā jau. 11:16 – Paēdām smuki brokastītis, izbraucam no pansijas. Dodamies uz Egeru, esot ļoti smuka, vēsturiska pilsēta. Caur Miskolc. Pansija bija pie Encs. Tas tā, lai šurpbraucot un vēlāk dzīvē atminētos. Atkal novērojami koši dzeltenie saulespuķu lauki, nice, nice, nice.. Atkal foršie ceļi, zirgu pajūgi, lisapēdisti un trapīši aizliegti, tātad bez piecām minūtēm bānis. Ģirts šodien kārtējo reizi bija ģēnijs un izdomāja, ka uz Bulgāriju jābrauc cauri Serbijai, nevis Rumānijai. Vienīgi jānoskaidro kas notiek Belgradā, tā jau varētu, arī pārējie atbalsta 11:28 – ARBŪZCIEMS! Jautri izsaucieni caurbraucot vienu ciemu un ieraugot uz kastes uzstutētu arbūzu. Uz ceļiem tādi interesanti veidojumi kā ātruma buferi, t.i. nav kā pie mums guļošie policisti, bet uz liela taisna ceļa gabala ir maziņa tāda kā iekaviņa, ar saliņu vidū, kas iebremzē ātrumiņu. Kaut kur pazuduši visi kalni. Tāds nu viļņains ir, bet viss ar pļavām, mežu maz.. Nu, bet ceļš vienkārši lineāls, no visām dimensijām skatoties. 130 km/h by default. Paradoksāli, bet vienā no karstākajām Eiropas valstīm Ģirts ir dabūjis aukstuma pumpu. Bet Uģa mamma par mums ir parūpējusies un iegrūdusi dēlēnam līdzi daudz, daudz visādus medikamentus, attiecīgi viss ir kārtībā. Sveicieni Uģa mammai. Tā ir ar tām svīšanām un kondicionieriem. 11:43 – Uzejam uz bānītes. Aiziet, pa smuko, gludo un pa ātro, protams. 11:56 – „Šitie vīri ar kumelītēm dibenus neslauka”, komentārs no aizmugurējā sēdekļa, ieraugot mūsu jauno sponsoru pussudraba Seatiņu. Šoferis Uģis šodien. Pēc navigācijas 150 km/h, pēc spidometra 160 km/h, kļuda BMW ... jeeee... 12:03 – Vidējais patēriņš šādi lidojot – 5.7. L/100km Gints sāk histēriski kliegt, ka braukšot mājās, ja šitā turpināšoties. Jāatmetās uz 100km/h johajdī. Jākāpj ārā paskatīties kāpēc tik lēni iet. Nogriežamies uz Egeru. No bānītes kādu laiciņu atvadāmies. Ungārijā esot jānopērk ķirši, Gints iekomentēja. Esot tik lieli, kā kulaki, tad jau pietiks ar diviem katram. 13:51 – Nedaudz pastaigājāmies pa Egeru. Nekas baigi īpašs nav. Patreiz nevaram izdomāt, vai iet uz Egeras pili vai nē. Naudu negribam ņemt ārā Ungāru, bet, ka beigās nesanāk, ka vajag. 16:41 – Nu, tad beidzot emocijas un peizāžas. Atgriezāmies no pastaigas pa Egeru. Bijām Egeras pilī, izstaigājāmies gar mūra malām ievērtējām pilsētu pie kājām. Kā jau šajos platuma grādos novērots, ielas atkal no baltā marmora un visas mājas tajā skaitā. Jumti visi no sarkaniem dakstiņiem. Āra kafejnīcas, gājēju ieliņas, turku bodītes viena pie otras.. mmmm... kaifs, un laiciņš, nu vispār. And so it is, can’t take my eyes off You... (kā patreiz dziesmā) Karstumiņš reālais, bet staigājot tā neko, iekāpjot mašīnā gan sviedri gāžas kā no nupat redzētām strūklakām. Izmantojām iespēju un smuki atkal paēdām vienā no daudzajām āra kafejnīciņām. Atstājām 55Einārus. Ārā braucot piestājām pie viena kalna, kur gar kalna pakāji ir apmēram kaut kādas 20 vīna darītavas, pagrabi viens pie otra, un visi tirgojas ar savu produkciju. Kalns, protams, un visa ieleja aiz tā sastāv no vīnogu plantācijām. Piegājām pie viena no daudzajiem pagrabiem ar divām tukšām ūdens pudelēm. Iedeva mums nodegustēt un vēl pa 500 naudiņām(1,5Ls) piepildīja pudeles. – vienu sarkanvīnu un vienu baltvīnu. Pildīja pa taisno no lielajām mucām, kuras atrodas pagrabā zem kalna. Tagad esam atpakaļ uz bāņa un velkam ar 160km/h atkal uz Budapeštas pusi, kur pa bāni turpināsim ceļu lejā uz Serbiju, kā esam ezlēmuši. 17:46 – bik aplami iebraucām Budapeštā, Ģirts skatoties uz apkārtējiem vaļālogabraucējiem iesaucas „nu suņi, kas i’ nav kondiška?” ,un pats secina,ka ir piedzēries, rokās virpinot tukšo sarkanvīna pudeli. 18:02 – tikko pēc izdzertajām pudelēm sapratām, ka benzīns dārgāks par vināru. „man i’ viss” Ģirts secina. 19:00 – Beidzot atradām bani, kā tikt uz Serbiju, un attiecīgi lidojam, attiecīgi secinām, ka vajag atkal meklēt vīna pagrabus. 21:52 – Atradām beidzot pilsētu, kurā VARĒTU būt hotelis, cerams. Patreiz tiesājam picas, pasūtījām mazās, bet imho atnesa lielās. Pilsēta – parastā, visas vienstāvu divstāvu mājiņas – emocijas nekādas. Galvenais patreiz ir gulēt. Jo esam divatā izdzēruši ~3 L vīna, un tas toč uzdzen miegu. Tuvākais hotelis, pēc vietējo cilvēku komentāriem esot 5 km attālumā, bet kā jau teicu, cerams, ka brīvs. Viss – arlabunakti. Rīt mostamies Ungārijā un braucam cauri Serbijai. Cerējām, ka tuvākajā tankštellē noskaidrosiem par GreenCard, kas it kā esot jāpērk uz Serbijas robežas, bet neviens neko nemācēja teikt. Zinām tikai to, ja to karti būtu nopirkuši Latvijā tā mums izmaksātu ~8 Ls. Tagad tā mums iespējams, ka izmaksās 80 – 120 Eiro. Šitttt... ------------------------------------------ Day 03 11:00 – esam izkratījušies no viesnīcas, tās pašas, kuru cerējām dabūt 5 km no tās pilsētas. Kārtējā pansija štrāses malā, kurā nomocījāmies ar karstumu un garam braucošo automašīnu skaņām. Esam praktiski neizgulējušies. Nu, tik daudz gulējuši, cik aukstā dušā iegājis un nenoslaucījies cilvēks var sasilt un nožūt. Brokastiņās, kā parasti ham and eggs. Par pansiju samaksājām 43 eiro plus brokastis 10 Eiro. Patreiz ejam atpakaļ uz bāni, lai turpinātu ceļu uz Serbiju, vakarā ceram nonākt Bulgārijā. Serbijā vajadzētu būt labiem iespaidiem. „Kapītis parāvās”, Gints noburkšķēja un atvēra logu. „O! Mauciņ”. „Aij baigi sunīgā” „Nu, kā jau suņu ciemā”, tāda aktuālākā info par vietējām meitenēm. Uģis: „Nu, ko vinārs?”, Ģirts: „Nu, pagaid kād pārs stund pēc pamošanās vismaz”. 11:08 – Uzejam uz bāņa, Serbijas robeža ~10 km. 11:27 – Opā. Pa ideālo. Serbijas robežiņa pa elementāro cauri un šļurp esam Serbijā. „Is Latvia in EU?”, tā muitnieks. Ginčs atcērt, ”Of course!”, Muitnieks: „OK”. Muitnieks: „Do You have GPS?”, Mēs:”Of, course, and we are the most dangerous hackers in the world!!” Unbelievable, unremarkable SHIT. Vajag vienkārši riskēt līdz galam, neko nepirkt, nekādas autobāņu Viniettes nekādas GreenCards neko. Un esam pa lēto cauri. Kā jau Kofāns teica, pa autobāņiem Ungārijā ir jāmaksā, esot jāpērk tankštellēs kaut kādas uzlīmes uz loga, bet mums negribējās, uz bāņiem ir kameras, un sods tikšot piestādīts/atsūtīts uz mašīnas reģistrācijas adresi, neinteresē, nebūs tik un tā. Un esam priecīgi kā ziloņi. Ceļu malās aprikožu plantācijas. Gints iekomentē „Kas ta viņ stūlb ir? Būt aizgājuš uz bod nopirkuš, audze te’.. phee.” Ceļu malās ik pa brīdim dārzeņu un augļu tirgotavas, pirmo reizi mūžā redzēju tik lielu banānu ķekaru. Iešūpinām galvas pie Swordfish OST soundtrackiņa. POMOČ NA PUTU. Ceļš uz Beograd izskatās, ka būs interesants. Ir doma raut vaļā beidzot atdzesēto vināru. Prozit! 11:42 – Skatam pavērās pirmā gaisā uzlaistā mājiņa, kā teikt pilnīgas drupiņas palikušās. Tiem, kas tankā: arī šeit pirms 15 gadiem bija karš, bet dalīšanās un visādi sīki nemieri vēl pērn ten darījās. 12:14 – Nupat redzēju vienu uzparikti, kuru nebiju redzējis kopš kolhozu laikiem Latvijā. T.i., lauku/plantāciju laistītāj monstrs, tuvu kilometram gara uzparikte, kura griežas ap savu asi, t.i. sūkņbūdiņu, un laista pāris hektārus kaut ko, kukurūzu, s-puķes vai k-ko citu. Nostalgic. Nice. Belgrada vēl – 110 km. 610tais volvo tika obzervēts, nemaz viņš neejot, nee nemaz..neke..: tā Gints. 12:26 – Nu, tad beidzot civilizēti samaksājām par bāni. Bet nu vismaz ir normāls šlagbaums un pasaka cik jāmaksā. Dotajā gadījumā tie bija 5 eiro. Interesants skats, tālumā nu, tādi ļoti, ļoti vāji saskatāmas kalnu grēdas, bet patreiz tikai ar polarizētām saulenēm. 12:37 – neliels sastrēgumiņš, bet tā viss ok. Vismaz šinī valstī novērojamas normālas mašīnas, nav nekādu koferīšu uz riteņiem u.t.t. Notiek celtniecība, būvniecība, viss atītstās, patīkami skatīties, principā ļoti līdzīga valsts musējai. Tikai temperatūras levelis cits. Daudz krievu auto, vēljoprojām laikam, valoda ĻOTI līdzīga krievu valodai, vismaz rakstība točna. 13:25 – Līdz Indijai 8 km. WTF?! Kur esam? Haha.. tipa tāda pilsēta Serbijā. Smuki piestājām tankštellītē, apēdām kazeņu saldējumu ēniņā, pačurājām, rociņas nomazgājām, un nopirkām jau trešo vīnu šodien. Nice. Pirmo reizi dzeram readtripā vīnu. SB Uldis ir vainīgs, viņš teica, lai tā darot Ungārijā, un nu nevaram atiet. :) .100 Serbu dināri = 1 LVL. 14:05 – Nu, ko esam cauri Belgradai. Peizāžnieks pa smuko. Sīkā miskaste pa priekšu vazājasi, t.i. koferītis, kurš nelaiž mūs garām. Naiss.. pa kalnu lejaa.ripojot lejaa brīvgaitā – 120 km/h. Foršiņi. Apkārt kalni, klintis, meži, nekā cita, un tam visam pa vidu ceļs. Kurš tūlīt mums atkal noplēsīs 5 Eiro. Nenoplēsa iedeva kartīti ar kuru būs vēlāk jāatrujās. 16:38 – Esam jau gabalu tuvāk Niš, pilsētai, kurā gribam piestāt un pabolīties apkārt. Esot frotresiņš un towerītis no turku skulliem. Mums ir čoms Serbijā tagad. Kabans no restorāniņa, pastāstīja smuki, ko kur apskatīties, kur jāuzmanās no vistu smakām un kur nav galīgi ko redzēt. Pa ceļam nav ko redzēt, bānis, bānis, bānis, dzeram vināru un skatāmies tālajos kalnos, kuri tā arī neko daudz tuvāk nelien. Nupat aizgāja kanalizācijas monstrs. Kā Ūģ saķ pusdienās ēstais Staburags ienācās gaisā. Valsts atkopjās, viss notiek, pēc pāris gadiem te toč būs ko redzēt, braukt caur Rumāniju neiesakām, sirsnīgi iesakām caur Serbiju vilkt uz Bulgāriju/Turciju. 16:51 – Tīri pašu emociju atmiņām. Redzējām pretējā bāņa pusē foršiņo avārijiņu. Džipiņš uz sāniem, jahtiņa uz sāniem, un vēl tur kaut kas. Nu, jebkurā gadījumā tā jahta, kura forši bija uz treilera vairs nepeldēs, un šaubāmies arī vai tas džips vēl kustēs, nu, tas tā. 17:07 – Aij kā nesmuki sanāca, aizšāvām garām tai Niš pilsētai, nu nekas, pārdzīvosim, ātrāk gribās kaut kur pelst, sēdēt, kasīt riekstus u.t.t. Rīt Ginčam dzimtene – kā nekā. Nu, sivēni, nav uzbūvējuši autoštrāsi tālāk, nu suņi tādi. fCuk. 17:16 – Viss, esam atkal vāji, šis klintis, šis kalnu upes, un šaurie ceļi, kur labajā malā ir stāvklintīte lejā līdz ūdenim, mmm.. Sanāk patreiz Mēģinām otro pieturu jau, bet pazaudējām tos dabas skatu. Uz šaurajiem kalnu ceļiem grūti kaut kur apstāties. :) „Tu piestums biš?”, Ūģ uzjautā, pirms braucam uz monostirj – augšā kalnā :) Tagad pietura un fotočurpauze. 17:34 – Uuuuuh... Atkal iespaidiņi panesās. Atminējāmies Horvātijas klintsmalas. Mmmm... Ten tas pats, garie kalnu tuneļi, baltās stāvklintis abās ceļa pusēs 90 grādus uz augšu, fascinējoši. Patreiz tā strauji beidzās šis iespaidīgais ceļa posms, kurš vijās gar klinšu piekājēm blakus dzelzceļam, kurš tieši tāpat vijās cauri tuneļiem un līdz ar upes līmeni pārvieto pēc baudas izsalkušos tūristus. Un atkal atzīstam, ka Serbijai nav ne vainas. 17:59 – Un, atkal Gintam fočiks pilns, otrais izgruzījiens. Maucam tālāk pa elegantajām kalnu piekalnēm. 18:12 – Nu, mīļumiņi. Mēs nupat izveicām konkursu ar tuvākajiem draugiem. Nosūtījām sirsnīgu īsziņu alja „Sveicieni no karstās un saulainās Serbijas. Bučas visiem u.t.t.” Un, tad gaidījām atbildes. Pirmais atsūtīja man mīļākais, bet tanī brīdī laikam tajā galā visvienaldzīgākais ciuvēciņš mana LAURA ar konstruktīvu atbildi „:)”. Tālāk jau nāca normāli atbildes gājieni: Beduīns – novēlēja labu ceļa vēju un gaida nākamo aprakstu, mana māsa – pieprasīja vienu turku un vienu turku somiņu :), un galu galā Aeliča izpildījās kā parasti, bučas viņai. :) Publisks fui Beldavas un E.Eglītes j-kundzēm. 18:19 – Aaaaiziet – esam Balkānos. Mmmm... .skati, skati, 12% slīpumi un kāpumi ceļiem. Vēl smird, jo sunītis esot dusmīgs bijis. Tas tā, mums atmiņai. Atstāj sunīti biksēs, Ģirt. Tā Ūģ. Love’s Divine. 18:39 – Nu, ko atceramies jaunību. Piestājām benzīntankā, ūdens, vīns, tualetes. Un skatāmies, ka viens čalis ar jauno piekto BMW maina riteni t.i. nenormālie lietie diski, kuriem uzmaukta gumijas maliņa. Nopriecājāmies, ka nu tūlīt būs flancīšu problēma, labākie fani jau atminas, ka mums tā bija pērn Horvātijā. Un iedomājaties tik IR ARĪ. Hahahahaaaa.. jajajjaaaaiiiik..Novēlam happi jājiens un atvadamies. Tepat izrādās arī Bulgārijas robeža. Ejam iekšā. 19:08 – Nu, ko WELCOME TO BULGARIA!!!! Esam iekšā, turpinām klausīties GGDaugustino – I’ll fly with You un pārvietoties pa fascinējoši kalnainajiem apvidiem ķerot katru skata mirkli. Mmmm... 19:15 – Pirmais iespaids par Bulgāriju – pilnīgs pamests mēsls. Iespējams, ka tā ir tikai Serbijas tuvumā, bet nu līdz šim labākais ko esam redzējuši ir tikai tie paši kalni, kas bija jau Serbijā. Serbija rullē – salīdzinot ar šo smirdonīti (copyright Ūģ) Baigie ceļa remonti sākumā. Cerams, ka drīz beigsies, bāne toč te nav. :) 19:20 – Bulgārija nav iekš EU to tiešām redzam, bet ja kādreiz būs, tas būs ārprāc, kā te viss ies pa gaisu. Inflācijas miljoni ārdīsies. Tomēr visas atskaņas no PSRS satelītvalsts statusa, visur kirilica, saprot gandrīz krieviski. Bet sajūtā kā būtu atgriezušies PSRSā, vīlušies esam nemērā – patreiz vismaz. Tāks – E.Eglītes j-kundze atsūtīja nepareizajam cilvēkam SMS, konkursā šādas SMS nepiedalās. 19:35 – Pārsteigumu izraisa tas, ka Bulgārijā ir Lukoils aļa lukašenko-oil, kā pērn ierēcām. 19:54 – Esam Sofijā. Šī ir ļoti kontrastaina pilsēta – vecas būdas, auto kapsētas, jaunu auto saloni, veļa žāvējas uz ielas, pamestas rūpnīcas, netīrība, daudzdzīvokļu mājas, pieminekļi, no kuriem nogājusi krāsa, grafīti, sagāzušies žogi, satiksme nenormāla, Gints brauc kā vietējais :) visas ceļmalas noaugušas ar zāli, kas nav pļauta divus gadsimtus, nevienu vecu māju viņi negrib renovēt, viss vecais ir pamests un būvniecība tiek sākta no nulles, blakus. DRAUSMĪGI NETĪRA, SMIRDĪGA UN PĀRSTEIGUMIEM BAGĀTA PILSĒTA. Asfalts spīd kā spogulis – ļoti slidens pasākums, dabūjām arī mēs riepas pakaucināt. 20:31 – Mūkam!! No kā? No policijas. Tanī brīdī tiešām negribējās apstāties, ticiet mums. Patreiz neviens pakaļlogā nav parādījies. Bet nu štopēja mūs, viennozīmīgi. Bet viņiem bija sestais žigulis. :) 20:25 - Aizmukām. Varna bāni palaidām garām, ejam tagad zemāk uz Plovdiv, sanāks īstenībā garāks haivejs. Mauksim cik varēsim šovakar. Līdz Mellajai jūrai nedavilksim tas ir toč - ~500 km. Bet nu pelst gribās un bikini redzēt nenormāli. Par to nupat visi nobalsoja. 20:42 – Vot to es saprot’ – 180 km/h un degviel’ ir uz nulll :) Kur ir nākošā tankštelle? Nezinām. Nice. Aiziet atkal Swordfish soundrracks – PERFECT!! And now there’s the tricky part – uz cik km/h mēs palidojām garām poličiem, kuri štopēja uz ātrumu un saprata, ka no trešās joslas izvākt ir laba nāves smaka? Sūtiet SMS, kurš vistuvāk trāpīs, tas dabūs suvenīru no Turcijas, iespējams. Rītdienas laikā, līdz publikācijai ir jāpaspēj Jums iesūtīt savus variantus. M.t. 26510443 (ģirts) 21:!9 – Hahahahahahahaaaaaa... Vot to es saprot’ tie ir normāli menti. Tur kur atļauts 80km/h tur vilkām uz 140km/h, tas viss ir nofilmēts vēl :). Caur tunelītim izgājām, un UUUUZREIZ., mierā.. nu, šams pienāk, baigais Jautrītis jau metās, skatās mans tur kaut ko gar laptopu, šis kaut ko: „Nu, kuda? Na morje?” Mēs: „Da, da!”, Šis: „Na laptope tam s devchonkam – I love you, I love you?”, Mēs: „Da, da” un ar smiekliņiem. Beigās 20 eināri un viss pa kedām, vēl sirsnīgi atvadījāmies. :D Bāaaa.. Ausis aizspieda. 22:19 – iebraucām tanštellē, gribējās apēst ziloni. Paēdām, it kā. Bet, nu man liekas, ka manam kaķim dod labāku ēdienu. Sveiciens Uncim, turies vecais, iekod Laurai. :) Nu, točna, trušu barība plus veca suņa ciska izcepta, Ginčam pagadījās piparos audzētas kazas sōsedžs. Velkam tālāk uz jūras pusi, redzēs tik tālu tiks. Viņiem šeit laika zona tāda pati kā mums. Vietējā nauda: 1 bulgāru leva = 0.36 LVL. Aiziet tālāk vīniņš. 22:23 – Izskatās, ka esam atraduši hoteli, pilsēta: Plovdiv. Nice, redzēs cik maksās, wifi inerts toch ir, jau sēžu. Nu, tad arlabunakti mūsu fani!!! Tiekamies rīt!!! Bučas. 0:12 – Uuuhh.. kas par hotelīti, naiss.. 90 einārus nolikām, bet nu pa glauno, divistabu numurs, ar balkonu, minibāru, vannasistabu, kurā ir divas izlietnes, plus tam visam kondicionieri. Mm. Divi TV, freeWIFI. Nu, ko vēl var vēlēties? M? Un papildus tam sākam svinēt Ginča 25 gades pasācienu. Kongratuleišns. Sākās riktīgākais kuņģa ārdījums. Tobiš virs vīna tagad sākam uzdzert Absolut Mandarin. Wahhh... ----------------------------- Day 04 12:25 – Nu, labrīt pusdien’slaikā :) Esam izkratījušies no foršās viesnīcas, bet brokastis gan bija negaršīgas. Esam ievazājušies centrā jo Uģim savajadzējās pastu un mums ir izbeidzies dzeramais ūdens, kas šajos platuma grādos var ātri kļūt par veselības problēmu. Karsts, kā jau parasti, nenormāli. Saulē pavelk tuvu 50niekam. Tūlīt turpināsim ceļu uz Melno jūru, jo vienīgais pat ko patreiz spējam domāt ir jūrmala un ūdens. Mmm... iedomājos, jau vēsi palika...Šī pilsēta ir DAUDZ labāka un Eiropai tuvāka nekā Bulgārijas galvaspilsēta, atšķirības ir krasi jūtamas, salīdzinoši labi kopta un uzturēta, ielas, mājas tīras, visi stikli vietā :) Te ir viens tāds foršais tunelis, kas ~kilometra garumā ved cauri vecpilsētai. Virs tuneļa skaistas, vecas, baltas mājas ar kolonnām, starp kurām vijas itāļu stila šaurās ieliņas ar kāpnītēm un sīkiem suvenīru veikaliņiem. Cilvēki laipni, nav eiropieši, bet tādi savādāki, nu.. nemāku pateikt īsti. Automašīnu arsenāls arī normāls, kā jau pie cilvēkiem, nav redzami nekādi koferīši uz riteņiem. Nu, kā Latvijā – normāli. 12:49 – o! Kamēr gaidu šos atgriežamies no pasta, man ten internets uzrodās. Nice. 13:!3 – Viss, smuki iznavigējāmies no Plavdiv ārā. Tagad priekšā 250 kilometri līdz Melnās jūras kūrortiem. 13:30 – „Zirgs ceļa malā tirgo ecēšas”. Meklējam kādu augļu tirgoni, gribas atrauties ar kādu dienvidniecisko apalsīnu. 14:06 – tāks iepirkām persikus un banānus. Nothing special, tāds pac sūc kā visur citur. 15:47 – evrībadīkommōns ir iestājies. Bijām perfektajā grillbārā... mmm.. Oficiantes atlasītas, ēdiens ideāls. Cena perfekta par dabūto baudu. Tas arī viss, turpinām garo ceļu cauri Bulgārijai uz Melnās jūras pusi. 17:06 – Kāds gabaliņš atkal pieveikts. Čurpauzē secināts, ka mēs jau bez auto problēmām neiztiksim, kaut kur aizmugurē bākas rajonā gāžās ārā degviela. Skaisti... Meklējam tuvāko pacēlāju, lai izsecinātu problēmu. Fcuk, nu ko lai vairāk saka. 17:10 – O! Bānīte izrādās ir uzbūvēta. Nice, kartē maucam pa pļavu a tā lidojam uz 150 km/h atkal, foršiņi :) mmm 190km/h.... 17:36 – pirmā calibra tiek obzervēta šinī braucienā. Esam pilsētā pie jūras, bet jūr vēl neesam manījuši, jo meklējam servisu. 18:08 – Bulgārijā arī ir normāli kabani. Jo mums iekš to servis kabans sataisīj to mašīnit’ Mēs viņam atmet desmit Einārs, kā tādam sunim. Onkuls tagad nebūs nedēļ darbā jo ir tāds faktors, kurš neļauj cilvēkam, it sevišķ, ka viš ir Bulgārs nākt darbā, ja labi iepelnīts. Nu, tas tā – humoriņam mazam. :) Ēee.. bračku!? Te daudz smuk’ to meiteņ. Pēc navigācijas spriežot mums jau r plunkšķ iestājies. Āa... nu mums ar to mašīnīt bij tā, ka bākai zem sēdekļa ir tāds vāciņš, kur nāk ārā trupiņ un dačik visād, un tas bij paskrūvējies vaļā, jo šim ir grūt ar vītnīt. Tobiš mēs vairs nevar liet pill’ bāk’. 18:21 – pilsēta, bik ārā no centra – atļautais 60km/h, lielākā daļa brauc uz 100, mums te pāris sponsoru, miņam pakaļ uz 170... nu ko līdz Sozopolei, šodienas un cerams, arī rītdienas pieturvietai 19km... tulīt jau jūras apskāvienos! 18:27 – pretimbraucošie kolēģi uzmidžina, neļaujot mums atkal aprunāties ar Bulgāru poličiem. 19:50 – Tāaks.. Esam Sozopolē, ideālā kūrortpilsēta. Visu hoteļi un viesu nami. Ieejam vienā, prasam vajag numuriņu trīs kabaniem. Šī parāda, skatāmies ir baigi OK. Cik maksā 40 Eiro.. WC, duša, tv, kondicionieris, aiz loga baseins.mmm... davaj. Tante saka, ka nu, apartamenta numurā gan ir viss! Nodomājam, kas tad ir viss!? Nu, labi uziesim apskatīt, ieraudzījām, apsēdāmies, paprasījām cik jāmaksā? 65 Eiro diennaktī!! Davaj ņemam uz divām dienām. 80 kvadrātmetru numurs, virtuve, kondic, LCD tv, kabeļinternets dīvāni, veļasmašīna, balkons, lejā baseins. Mmm.. ideāli. Taisāmies uz jūru, kas ir tepat aiz blakus mājas. MELNĀ JŪRA. MM... 22:32 – Mmmmm... esam atgriezušies no Sozopoles iekarošanas. Kas par pilsētu... mmm.. nice.. Paēdām pludmales restorāniņā. Ēdiens pa garšīgo, tiek pienests uz verdošiem čuguna šķīvjiem. Mm.. alus pa lēto, iedomājaties vai Jūrmalā, kādā bārā, kur skats ir uz jūru aliņš varētu maksāt 0,60 Ls? Nē. Šeit tā ir. Izbradājāmies pa Melno jūru un ar netīrām kājām izgājām cauri pilsētai, nopirkām visi peldšortus, nopirkām pusīti arbūza t.i. 8 kg :). Tas mums uzdzeramajam. :) Gintam neizdevās apakšējajā veikaliņā sakoļīt pārdevēju, jo šamā nesaprot ne rus ne eng, ne de. Hhh.. Tagad jāiet baseinā iemēģināt šortus. Mm.. auksts aliņš blakus baseinam, vienkārši idejāli. Viss.. šodien atvadamies, uzredzīti. -------------------------- Day 05 11:18 – Lābrīt. Mostamies ar piena glāzēm un kafijas krūzēm uz balkoniņa vērojot kā lejā cilvēki izbauda baseina doto baudu. Paši noliekam krūzes paņemam dvieļus, aliņu un āaaaajziet lejā plunčāties un ķert Bulgārijas karsto sauli! Arā ~30 ēnā. Plunkš! Šodien noteikti, ka būs mazāk teksta, jo visu laiku kaut kur būsim, vai nu pie baseina ārā, vai nu kūrorta pludmalē. Tākā apskaužat tik mūs vēl :) 18:30 – aijaijaijjj... Baseins izbaudīts, ar kaimiņu krievietēm sapazīts, uz pludmali papusdienot būts, patreiz atlešējamies apartamentos un tūlīt atkal uz baseinu. Kas vēl? Ā.. paņēmām vēl vienu dienu šeit klāt. Hh.. tā kā Turcija arvien attālinās. Haha.. Sapirkāmies pārtiku, taisīsim paši ēst. Virtuvē viss ir, kāpēc gan neekonomēt naudiņu? 18:42 – Tūliņ sāksies suņu tušiņš. Hell YEAH! 20:57 – back no baseina. Mmm... tagad nezinām ko darīt, taisīt vakariņas, pamieloties ar McGregoru vai iet uz pilsētu. 23:02 – Pielēmiens bija par vakariņu gatavošanu, tagad visi pakrituši nekur nevar aizvilkties, man liekas, ka šas būs jāceļ augšā un jāiet ieņemt Sozopoles siltā nakts. Arlabunakti!! Bučas manai mīļajai mājās gaidītājai un melnajam vellam ar’. 3:29 – nevar saprasts, Labrīt vai čav atkal :) esam atpakaļ no Sozopoles ieņemšanas. Meitenes šeit ir viennozīmīgi smukākas nekā šīs valsts galvaspilsētā vai arī Serbijā vai arī Ungārijā, vai arī Slovākijā, vai arī Polijā, vai arī Lietuvā, vai arī.. mljin.. Latvijā – smukākās – bučas mīļumam. :) Tipa iedomājaties Palangu, mūsu kaimiņzemes foršāko izklaides vietu vasarā. Un tad pareiziniet ar apmēram pieci. Iegūsiet ļoti, ļoti garu ielu, kur visulaiku viskautkas notiek. Nu, nevar beigt pa viņu vazāties, klubi, kafūži, mūzika, veikaliņi, restorāni, atrakcijas, „sliktās” meitenes u.t.t. tas ir ārprāc, kā tūristus izmanto naudas pelnīšanai. Ko tik neizmanto: redzējām piemēram, kā var mest džekam ar jēlu olu: trāpi – dabū balvu. Visa šī iela iet gar Melnās jūras krastu, nav tā kā Palangā, tikai galā ir jūra, attiecīgi vari jebkurā brīdī pieiet pie jūras iemērcēt pēdu nopeldēties, da vienalga ko. Idejāli. Nenožēlojam, ka paņēmām vēl vienu dienu. Viss arlabunakti. Bučas. Lauriņ – mīlu. ------------------------------- Day 06 13:54 – Brīc. Pamodāmies vēlu, jo vēlu iegājām gulēt. Garšīgi pabrokastojām. Tagad liekam draugos bildes un esam jau zemajā startā uz baseinu, tas arī viss. Šodien atkal reālā atpūta. MMmm... 16:28 – Atgriezušies no baseina. Sūrst..aijjj.. :) Tagad vienkārši neko nedarām, laiski dzeram aliņu uz balkona un vērojam kā citi atpūšas. 16:31 – Jāsaņemās atkal uz ēst gatavošanu. 18:21 – Tur pie tā onkuļa kartupeļus nepērciet, labi? 21:40 – Hmm.. tas ten laikam ir normāli, sasiet zirgiem priekšējās kājas un palaist pa pilsētu. Sviests kaut kāds. 2:08 – Bēres neklātienē, bet nu īstenībā tāds KREMT. T.i. atvados no Mazdas 323 V6, kuru, kā labu gribēdams, uzticēju savai tuvākajam dzīves cilvēciņam. ... Šrots. Tā man paziņoja mīļumiņš. Bija laba mašīna, vērās tā kā gribējās. Žēl.... R.I.P. Neņem ļaunā Saulīt, bet uztici tik meitenēm auto, kurš sakasīts no pēdējām iespējām. Tiešām. Nebraukšu vairs nekur man liekās, calibra, mazda, kas vēl?! Un, TU pati?! ------------------------ Day 07 13:18 – Kādas sajūtas pēc vakardienas šnobeļa? – Sajūtu nav. 14:49 – Ieraukts kārtējā kūrortpilsētiņā – paēsts. Vieta – Primorsko. Dolce&Gabbana :) 15:17 – Šausmīgi līkumainie ceļi serpentīns no vienas vietas. Līdz Stambulai 300 km. Ja pa šādiem ceļiem, tad tas prasīs visu dienu 16:09 – Turkey 3 km – tāda zīme bija ceļa malā. Smieklīgi. 16:22 – Kaut kādas šausmas šitā robeža. Kaut kādas četras reizes čakarēja bagāžnieku izrakāja u.t.t. un beigās netiekam vēl iekšā kaut kur vēl kaut kas jāiet darīt, kas - nezinām. Kaut kāds bardaks. 17:02 – Man ir neliels viedoklis.. BARDAKS! Vēl sēžam kaut kur starpgalaktikas telpā un netiekam tanī sasodītajā Turcijā iekšā. Štampogs tur, štampogs tur, eiro tur, dolār’ ten. Apdrošināšana tur apdrošināšana ten. Riktīgais komunisma kantoris iestājies. Gaidam tagad kaut ko. Vajag vēl vienu štampongu, bet kas mums ir jāgaida arī īsti nezinām. 17:23 – Nu, esam beidzot iekšā. Pēc nedēļas :) Stambula – 243 km. 3000 km nobraukti no Rīgas. Ceļš turpinās pa tādiem pašiem kalniem un attiecīgi ilgais ceļš kāpās ir iestājies jo serpentīni riktīgākie, attiecīgi Stambulā būsim diezgan pacēlu. Viens ir skaidrs uz Turciju latvietim nekādas vīzas nevajag un arī nekur pa ceļam. Apdrošināšana gan jāpērk. 26 eiro par auto uz mēnesi. 18:17 – Vo! Uzlecām uz bānītes. Kā smuki iet tagad ātri. Trīsjolinieks katrā pusē – nais, nais, naiss... Tuvojamies Stambulai. 19:33 – Esam jau galīgi klāt, bet nu vēl bišķiņ. Pirmais iespaids par Turciju – nu, kārtējā jocīgā valsts. Benzīntanku apsargā onka ar automātu, kondicionieris Shell tankštellē nav. Visi skaļi uzvedās guļ zālē.. Nu kultūršoks mums ir, t.i. viennozīmīgi. Nu riktīgie Erkani un Štefani. Vēl viena atziņa, ka mēs visi esam pirmoreizmūža iekš Ācijas. 3% no Turcijas ir Eiropa. Redzējām jau Marmora jūru, klāt vēl nebijām, bet ieplānots ir atpakaļceļā obzervēt Marmornieci. Gaidām nākamos iespaidus. 19:41 – Visur novērojami tie lūgšanu tornīši. Tur konkrētos laikos uzkāp kaut kāds cilvēciņš un bļauj tā ka visapkārt dzird. Citi tanī laikā dod vaļā uz paklājiņiem. Ommmm.. 19:50 – Smukās mellacainās turku meitenes – tas tāds viens no daudzajiem šībrīža obzervējumiem. Stāvam patreiz pie izbraukšanas no bānes. Rindas baigās, ielidojām uz svētdienas vakaru, visi atgriežas no vīkenda. 20:07 – Esam uz tilta, kurš ved mūs pāri Bosfora šaurumam. Nice. Lai pārbrauktu Bosfora šaurumam ir jāmaksā :) Opā. Lielais tūristu buss ar kārtīgiem BlingBling diskiem, to var laikam tikai turks izdarīt, tā secinām. 20:23 – Šelliņš un fāstfūds. Baigi labi izskatījās, bet aizšāvām garām. Gribas ēst mums un mašīnītei. 20:38 – Bardaks turpinās. Tankštellē 8 karšu automāti rindiņā, sprauž, kamēr saprot karti :) Bet šeit daudz cilvēki saprot vāciski. Ģirtam atkal būs jāizpildās. 21:19 – Kā saule nokrīt tā te viss aizverās. Pat benzīntankos veikali ir ciet. Vienīgā vieta, kur varējām atrast pārtiku bija McDonalds. Arī tur ir bardaks, bet viena forša lietiņa gan tur ir visi komplekti ir par vienu cenu. Ņem, kuru komplektu gribi maksā četri latiņi. Tagad sākam šaubīties, par to vai dabūsim tik viegli, kur izgulēties. Tumšs kā naktī. Riktīgi mells. 21:42 – Braucam gar Izmit Kortezi t.i .Marmora jūras līcis. Kas par skatiem tumsā, visapkārt līcim pilsētas naktī izksatās vienkārši eleganti. Mēness spoži izgaismo Marmorjūras līci un tiešām izskatās marmoriski :) mm.. if you cou’d see this. 23:02 – Atradām kaut kādu apšaubāmu viesnīcu, kur samaksājām 75 Ls par numuru. Nu, vismaz kondicionieris ir. Pulksten desmitos dzirdējām lūgšanas, kaut kas neaprakstāmi skaists. Skaņas no tiem daudzajiem torņiem skan pa visu valsti, vienkārši neaprakstāmi. Un tās lūgšanas tiešām izklausās labi, patīkami klausīties. Rīt piecos no rīta atkal. Visi viņi mostas augšā un lūdzās, trakums. Bet nu hotelī pa TV rāda tikai komunismu, allahu un porno. Par to vakardienas mīļuma avāriju: šodien vēl jocīgāka sajūta, jo saulīte piezvanīja un pateica, ka vakar gājusi bojā viena tuva draudzene mums studiju laikos, autoavārijā. Paliek tēvs ar mazu meitiņu. Šodien sajūta ir .... nav... Arlabunakti. ----------------------------- Day 08 11:28 – Brīc. Esam izvandījušies no hoteļa. Brokastis nekādas. Kafiju te nedzer, tikai tējiņas. Izbraucam uz Denizli, t.i. arī Pamukalle, kur ir tie foršie sālsūdens vai termāie kādi tur ūdens kaskādes baseini un esot baigi pa smuko. Vakarā arī vajadzētu tur gulēt. Esam palikuši bez navigācijas, jo JSBaltija tieši šinī vietā beidzās. :) 11:41 – Satiksme – marasms. Sarkanais luksafors? Aij, negribas.. ārrācs kaut kāds. Ātruma ierobežojuma zīmes man liekas, ir paredzētas tikai skuteriem. 11:45 – Mani sauc Gints.. Mēs sākam iepazīšanos, jo ir pirmdiena, hahhaaa... Gribām uzturāpīt uz nākamajām lūgšanām. Tas ir vienkārši burvīgi. 12:06 – fCuk. Esam sapratuši, ka Antālija mums nespīd. Tālu un ilgi jābrauc. Nu vēl skatīsimies cikos būsim Denizli. Un tad pielemsi līdz galam. 12:35 – nobraukti jau 3500 km. Drīz stāsimies malā, lai mēģinātu saklausīt lielo surroundu. Vienos ir lūgšanas. Kalni, kalni, kalni tikai un vienīgi kalni viens aiz otra, pa apakšu vijas celiņš, blakus upīte. Kalnu augstums tāds pats kāds Horvātijā. Slovākijā un Ungārijā zemāki. Šeit tiešām iespaidīgi. 13:52 – Esam Bilecik pilsētā. Ārā 40 grādi. Not nice Peizāža kreisajā flangā, kalni, ielejas, kalni, ielejas..mmm.. nav kur apstāties iefočēt :( Viens kalns ir pievārēts, tagad jābrauc nākamajā augšā 1500 m virs jūras. Nu, redzēsim, kas par Jautrīti iestāsies. 14:11 – Kaut kas neredzēts :) – mākoņi. Bišķiņ te mētājas pa kalnu galiem :) 15:21 – Paradoksāli, bet Gints ir saaukstējies. Ārā 40 grādi a šams puņķojās un krekšķ. Tas tā, medicīniskai atkāpei. Beidzot atradām, kur paēst. Nobaudījām kaut kādu turku nacionālo ēdienu, gaļas šķēles ceptas, apakšā maize, malā skābs krējums un tas viss ar mērci sarkanu kaut kādu. Salātu šķīvis, frī, ūdenspudele un samaksājām 7 Ls katrs. Džīzass.. kas vēl darīsies Antālijā, ja aizbrauksim. Pašreiz esam 60 km no Kutahya. Attālumu līdz Antālijai vēl nezinām. 16:58 – Nu, esam ielidojuši. Kaut kur starp kalniem pa šauru celiņu velkamies us USAKu. Pilsēta pirms Denizli. Denizli netālu no Pamukalles sālsūdeņiem vai kā tur. 17:11 – Kalnu ciematiņi eleganti, visi iedzīvotāji kaut ko ņemās, bet lieākā daļa vienkārši atsēž. Sēž un viss. Dzer tēju, pīpē un sēž. Turkiem avārijas trijstūra aizstājējs ir akmentiņš ķieģeļa lielumā pie kura piestutēta tukša plastmasas pudele. Elegants paskats. Uz minūti mašīnā nebija klusums :) 18:10 – Usak’ai cauri. Vēl 150 km līdz Pamukallei, mūsu lielākajam mērķim, tā sanāk. Jo Antālija atkrīt, nebūs, pa īsu ir diu ned. 19:45 – Denizlītis sasniegts, Pamukkale apmeklēsim rītdien, jo secinājām, ka tur ir viskautkas interesants ne tikai sālskaskādes. Tā kā velkamies iekšā kārtējā turku pilsētā, ar mērķi samaksāt daudz par viesnīdzu un protams, ka paēst un arī par to daudz samaksāt. Tūlīt būs tumšs un viss aizvērsies, t.i. veikali, restorāni u.t.t. 21:55 – Esam piezemējušies elitārā hotelītī. 60 Latiņi ir pa lēto priekš 3 zvaigznēm šeit, labi pavakariņojuši un sēžam tagad tīklā. Drīz atkal jāiet klausīties ommmmiņš pa visu valsti. 22:11 – Vakara ommiņš beidzās. Fascinējoši. Lēnām dodamies pie miera, jāiet vēl lejā augšupielādēt datus. ----------------------------- Day 09 10:41 – Lāaabrīt! Šodien esam baigi foršiņie džekiņi un laicīgi pamodāmies, lai laicīgi izbrauktu uz Pamukkali pie skaistās dabas krūts. 13:18 – Aij, ja jūs zinātu.. Šitik skaista vieta. Pirmkārt, iedomājaties gaišu ziemas dienu ārā daudz balta sniega, un Jūs iznākat no tumšas telpas. Kā jūtaties? Apžilbis, apžilbis un baltā sniega. Un mēs tā jutāmies, ka ieraudzījām sniegbaltās Pamukkales kaļka klintis. Vienkārši neaprakstāmi. Vairāku klinšu salikums, pakāpeniski veidojušās kaļķa kaskādes, ar plakanām augšdaļām, kā tādas gigantiskas trepes. Tūristi plunčājas kaļka strautos, bradāsjas nelielos dīķīšos, kuri ir uz katra gigantiskā pakāpiena. Kaļķa avoti ~35 grādus silti. Iesaku jebkuram, kurš ir Denizli tuvumā iebraukt Pamukkalē, laigan parasti uz Denizli nebrauc, tikai dēļ Pamukkales. Patreiz esam ceļā uz Antāliju, 170 km vēl. Tomēr izdomājām, izskatās, ka nebūs Marmarisa. Vēl ir plāns celties pāri Dardaneļšaurumam, lai nebūtu jābrauc apkārt Marmorjūrai. P.s. un vispār redzējām kamieli :) 14:42 – Vēl esam ceļā uz Antāliju, daba paliek arvien gleznaināka, klintis, kalni ielejas, tas viss kopā veido tādu nu, kā lai maigāk pasaka, elpu aizraujošu skatu. Vienā pieturvietā iefočējām šo skaistumu, baigi atgādināja Horvātijas ceļu uz Dubrovņikiem. Klients aiz klintīm, katra tālākā aizvien vājāk redzama, kārtīgās wallpaper bildes. Man un Uģim jau telefonā ir :) 15:18 – Heh.. Upes šinī karstajā un kalnainajā apvidū var novērot tikai lietus laikā. Neskaitāmām braukts pāri, tipa: tilts ar uzrakstu ir: apakšā upes neir. 15:30 – Antālija klāt. Beidzot tas ir pēc deviņu dienu ceļošanas esam sasnieguši mūsu galamērķi, pa ceļam vēl pāris reizes pārdomājot, bet nu tomēr izdevās. Meklējam, kur paēst un tad jau jāievērtē Vidusjūrnieks. Aizmirsu aprunāt vienu ceļa zīmi šeit Turcijā. Tā ir tāda pati pēc formas un nozīmes, kā pie mums, tā saucamā STOP zīme. Tikai šeit viņa latviešu prātiņam norāda, ka ir jābrauc nevis jāapstājas – rakstīts uz viņas ir DUR :) 17:45 – Izstaigājām nedaudz Antālijas. Pilsēta kā jau kūrortpilsēta. Piekraste nežēlīgi skaista. Piekrastes restorānā eleganti paēdām, pie kājām jūra šļakstās, bet apmēram padsmit metrus dziļumā. Visa klinšainā piekraste noklāta ar restorāniem, pārējā, protams, pludmale. Ehh.. tagad izbraucam no Antālijas gar Vidusjūru uz rietumu pusi, mērķis šodien vai rīt – pilsēta Fethiye. Redzēs cik tālu aizvilksim, tur esot visvairāk ko redzēt tūristiem. Āaa.. ko gribēju norādīt, ja Tu sildi ūdeni ar elektrību tad Tu neesi turks. Visur uz mājām ir gigantiski saules kolektori, cilvēki izmanto sauli līdz pēdējam. Saules baterijas gan nav novērotas. 18:49 – Aij kā mums šo vajadzēja. Ideāli. Topcam – saucās tuvākā ārpilsētas pludmale pie Antālijas. 3.50 Ls no mašīnas un aiziet. Ideāls skats peldoties. Apmēram kilometru no krasta ir klints, kas apaugusi ar krūmājiem, tai gar krastiem skalojas sāļā Vidusjūra un aiz klints aizvējā noenkurojušās aptuveni 10 dārgas, baltas jahtiņas. Nu, neaprakstāmi vienkārši. Patreiz turpinām ceļu par tā saucamo „view road”, kā tas nosaukts tūristu rokasgrāmatās. Nepārtraukts skats uz Vidusjūru kreisajā flangā un baltās marmora klintis labajā pusē. Ginčs: „O! Kā mākonītis uzkāries uz kalniņa kreisajā flangā” 19:21 – Autiņā skan vidēji skaļš musons, bet cauri tam visam dzirdamas ceļmalas mežos zāģējošās cikādes. Scary. 20:55 – Esam piezemējušies kūrortpilsētā Finike. Atradām hoteli un kā jau ar īstiem turkiem nokaulējām no 80 naudiņām līdz 64 un vēl ar trīs aliņiem komplektā. :) Tagad laiski sēžam uz balkoniņa malkojam aliņus un gaidām vakara ommiņu.:) Klusa pilsēta, varētu izklausīties labi. Arlabunakti. ---------------------------------------- Day 10 10:13 – Šodien atkal esam malači un esam jau pulskten’ desmitos nobraukuši jau krietnu ceļa gabaliņu uz Egejas jūras pusi. Pārvietojamies par to pašu „view road”. Ik pa gabaliņam piedāvājumā ir pludmales, tā vien gribās piestāt, bet ja peldēsimies ik pa stundiņai, tad nu šonedēļ mājās nenonāksim. 12:43 – Esam Fetihiyē. Meklējam lagūnu un aizu, tie esot obligāti jāredz, Satiksme šeit ir šausmīga, vienā pīpināšanā un sarkano luksoforu neievērošanā. 13:12 – Esam nomaļā kalnu pilsētiņā – Kaya Koy. Blakus viņai ir Spoku Pilsēta. – 1923. gadā pamesta kalnu pilsēta, visas mājas būvētas stāvā kalna malā no akmeņiem, kā te cilvēki varēja padzīvot, nezinu. 15:30 – Atkal kārtējā paradīzītē pabijām. Atceraties filmu ar Kaprio galvenajā lomā? The Beach. Lagūna. Vot tam ir spēks. Pelde sāļajā un galvenais zilajā Vidusjūrā starp jahtām, salām, ūdensmočiem un jūrasežiem. Pirms tam papusdienojot no zariem sastutētā un ar kartona kastēm pārklātā restorāna butaforijā. Acu priekšā uz uguns cepta vista, kartupeļi, baklažāni un grilēti tomāti. Nice. Tas viss atrodas nost no civilizācijas, nost no ceļiem. Lai tur nokļūtu stundu ir jālocās pa kalnu serpentīnceļiem, bet tā bauda ir to vērta. Sanāk tā, ka ir jāuzbrauc kalnā un pēc tam jānobrauc, viss ir aiz kalna Patreiz mums iet uz beigām degviela un vēl nav nopirkts neviens suvenīrs. :) 16:20 – Mašīnā tāda nepatīkama klusēšana, jo cik noprotams tauta sāk saprast, ko no kā šī brīža ir sācies mājupceļš. Fuj.. Iespaidus vēl vajadzētu gūt Izmirā un ceļoties pāri Dardaneļu šaurumam. Nu, un tad TOČ sāksies mājupceļš. Sapratām arī, ka atvadāmies no Vidusjūras. Čau siltā, zili zaļā, sāļā un patīkami dzidrā! 16:53 – Pirmo reizi Turcijā redzējām policistus. 19:23 – Gribas sākt veidot vilšanās sarakstiņu. Pirmais uz to pretendē Slunj brālis, kurš dzīvo Turcijā un nepieteicās uz pagodināšanu. Tā braucam mājās bez jaunvārda, kuru izmantot ikdienas komunikācijā. Atskanēja te no salona varianti, ka Suns varētu pretendēt, bet tad izlēmām, ka tas ir 7 reizējs atvasinājums no Slunj. Otrais vīliens ir dārgums, pilnīgs buržujisms, kā saka mans kolēga Bušiņš, ir tas, ka parastā bodē par trīs aliņiem paņem 3.50 Ls. P.s. Gints ir sācis piedziedāt Džordžam Maiklam. Trešais vīliens varētu būt par to, ka Turcijā ir tikai viens aliņš: Efes Pilsen. Monopols pilnīgākais, bet tādā ziņā šamējam nav ne vainas. Viens no lielākajiem ieguvumiem varētu būt tas, ka esam sākuši savā ikdienas vokabulārijā naski izmantot visādus mīļvārdiņus, kā piemēram, mīlīgi, foršiņi, seksīgi, smukiņi u.t.t. P.s. tika piesaukts Ramons, tākā sveicieni šamējam. Nu, ko otrais aliņš vaļā un sākas raisīties domas par Grieķijas apmeklējumu. Jāielūko karte un jāapdomā Tā kā iespējams, ka tiekamies Grieķijā. :) Tipa jāaizbrauc paēst uz Grieķiju, un tā. :) 19:05 – Esam garām Aydin. Lieņam uz bāņa. Varam sākt navigēties un atvadīties no analogajām kartēm, jo esam atgriezušies JSBaltija „uztveršanas zonā 19:51 – Konkrēti tagad ārā gaisa temperatūra ir 36 grādi pēc Celsija. Kas tad darās pa dienu, bail iedomāties, jo tā arī neredzējām nevienu reālu mērījumu. Mūsu noskrējiens 4950 km. 20:14 – Esam Izmirā. Domājam maukt cik varam. Vismaz līdz Burgamai. 21:43 – Vēl pie vīlieniem jāpieraksta, ka ātri viss aiztaisās ciet, t.i. visādas ēstuves, kafūži restorāni, šeit ir pilnīgs miers un klusums tikko iestājas tumsa. Paspējām pavakariņot vienā lielceļa estūzī, kurš līdz ar mūsu iziešanu aizvērās. Beidzot paēdām zem 10 Ls. Ar to mūs arī apsveicam. 22:21 – Ierodamies Burgemā. Mēģināsim atrast hoteli. Varētu jau vilkt tālāk, bet nu.. 22:46 – Hotelītis atrasts, pa glauno atkal. Internetiņš uz galda un vakara suņu tuss var atkal sākties. Nu, ko. Arlabunakti. 22:49 – Vīliens numur daudz. Turcijā ātrāks internets par 128Kbit/s nekur nav novērots. Kaut kādas šausmas. --------------------------------- Day 11 10:38 – Ārprāc. Deij vienpacmit. Esam atkal malacīši, nedaudz, un esam jau ārpus viesnīcas. Tikko noņēmuši no braucoša autiņa jumta, tur atstātu notebuku, un sākuši navigēties. Vot tas būtu foršiņi :) Tātad, atgādināšu, ka mūsu mērķis ir pārcelties šodien pāri, ar prāmi, Dardaneļu šaurumam un ierasties Grieķijā. Mēŗkis numur divi sapirkties suvenīrus, mērķis numur trīs nopeldēties Egejas jūrā. Mērķis numur četri – gulēt Bulgārijā, vēlams Plovdiv’ā. Tagad Ginnčs grib kompi, tākā viņš ir vainīgs, ka neturpinu tekstu. :) 13:01 – Aij, šie kalnu ceļi. Piestājām pie viena neliela ceļmalas tirdziņa. Tur bija kaut kāds riekstveidīgo produktu tirdziņš. Kārtīgs maiss ar pistācijām - ~3 Ls. Puik’s te vēl visādus citus jokus iepirka un tagad apmierināti kā ziloņi turpinām ceļu uz Canakkali, vēl ~60 km 13:07 – Vīliens nr x nevar nopirkt neko spēcīgāku par alu. Ārprāc. Pirmais ko izdarīsim Grieķijā vai Bulgārijā būs Tullmore Dew. 13:25 – Troy, Troia – dzirdēts un zināms šis vārds ir nenormāli daudz. Nav tālu, iebrauksim, Trojas zirgi, Trojas vīrusi, Trojas gladiatori, nesen taču Holivuda dzemdēja filmu – Troy. 14:13 Bijām senajā pilsētā Trojā. Redzējām Trojas zirgu, redzējām amfiteātri, kur cīnījās Trojas gladiatori, redzējām daudz izrakumus, kas izcelti no ~500 b.c. gadiem. Zinātnieki vēl strīdas vai ir bijis Trojas karš, tā vismaz muzejā. Par to visu 10 ls no katra, buržuji. Bišķin suvenīriņus arī iepirkām. Tākā plāns sāk pildīties. 14:20 – Sveicināta, Egej’sjūrstan’t! Esam klāt. Canakkale vēl kādi kilometri. Tad būs neliela atpūta pilsētā u.t.t. 14:54 – Hah. Tikai mājupceļā pamanījām, ka lielākajā daļā degvielas uzpildes stacijās var bezmaksas padzerties apelsīnu, persiku vai citas sulas, ūdeni, kafiju, tēju. Hh.. Esam Canakkalē, meklējam prāmja atiešanas vietu un laikus. 18:35 – Esam izvazājušies pa Canakkali, sapirkušies suvenīrus, bet vēl vajag. :) Patreiz ejam pāri Dardaneļu šaurumam un izbaudām divu jūru spēku. Egejas un Marmora. Vējš, viļņi un sāļas šļakatas, stāvēju un kaifoju, izbaudīju, kā Marmorjūra man spļauj sejā, izrāda savu spēku, vai arī bezspēku paturēt mani savos līganajos apskāvienos. Jo atvadāmies no viņas, vismaz uz kādu laiku noteikti. Sanāk, ka esam patreiz Gelibolu pussalā. Vēl joprojām vērojam dusmīgo Marmora jūru labajā ceļa malā un jau ierastos Turcijas kalnus kreisajā. 18:59 – Nu, vot, nemaz nezināju par to Troju, ka tā ir. Izrādās tāpēc arī datoriem vīrusi saucās Trojas zirgi. Kādreiz, kaut kad, Trojas zirgi bija kā dāvana, daudzi cilvēciņi viņu iestūma iekšā ienaidnieka fortā kā dāvanu no ienaidnieka, tipa miera salīgšanai vai kaut kā tā, bet izrādās, ka pēkšņi no Trojas zirga sāk birt ārā karavīri un izklapē visu fortresu.. Tie Trojas zirgi ir no koka veidotie divstāvu mājas izmēra zirgi. Viens no tādiem bija aplūkojams gan no āra gan iekšķīgi Trojas senpilsētas muzejā. 19:46 – Esam Kesanā, vieta, kurā izvēlamies Bulgārija vai Grieķija. Trīsbalsīgi tiek pielemts, ka jāapmeklē Grieķija. Pārvietojamies ne lēni. 20:18 – Esam uz Grieķijas/Turcijas robežas sākam grozīt atkal komunisma- birokrātijas mašīnu. 20:32 – Atkal neliels bardaciņš. Nācās izdzīt cauri mūsu bembi x-ray skanerim. Fun, kā tādi narkomāni. :) 20:58 – Šļurp esam Grieķijā. Šausmas kārtējās uz robežas, bet nu viss kedās. Mērķis patreiz ir nopeldēties Egejas jūrā. Un paēst Grieķijā, Aleksandropolisā, pie Egejas jūras. Šeit tas jocīgais alfabēts ar alfām, betāmm gammām un summas zimēm :) 21:29 – Aleksanropolē vakariņas nebūs, un pelde arī nebūs, jo palidojām garām. Ēst mēģināsim nākamajā pilsētā, kas varētu saukties Komotini. Jo īstenībā šovakar gribam attapties Plovdivā, t.i. viesnīca par 90 eiro un negaršīgās brokastis, bet ar WiFI internetu un minibāriņu. 22:21 – Komotini, super pilsēta, nakts dzīve sit augstu vilni, ceturtdienas vakarā ielas ir pilnas ar cilvēkiem, visi atpūšas un izklaidsējas, bet no trīs apmeklētajiem kafūžiem neviens nespēja pieņemt norēķināšanās veido – VISA. :( Tā mēs atvadamies no šīs elegantās pilsētas un dodamies uz Bulgāriju. 0::40 – Nu, ielidojām, šaise. Sekojām navigācijai, kura mūs veda smuki uz Bulgārijas robežu. Ceļš jau izskatījās aizdomīgs, šaurs un vijās augšup stāvā kalnā, neviena auto u.t.t. Nūuuu, jaaa.. un attapāmies, pēc apmēram pusstundas brauciena pie kaut kādas karabāzes vārtiem, kur mūs laipni sagaidīja onkuļi ar ieročiem uz pleciem. Pēc nelielas diskusijas ar viņiem tomēr nevienojāmies, ka varēsim cauri viņu karabāzītei tikt Bulgārijā, jo redz, Bulgārijas pusē neesot robežpunkts. Žēl. Griežamies apkārt, un tikai tad saprotam, ka ir divi varianti, kā tikt mājās. Pirmais ir maukt atpakaļ uz Turciju. Otrais ir apmēram 6 stundu brauciens pa Grieķiju, lai tiktu līdz tuvākajam robežpunktam. Visi izvēlējāmies nebraukt uz Turciju, attiecīgi esam patreiz KAUT KUR Grieķijā, un mauksim līdz uzvarai. Paredzams ap sešiem rītā sasniegt Bulgārijas robežu. Šīsdienas vakariņas bija silts minerālais ar aukstu hotdogu, nice. :) Par turpmākajiem sasniegumiem ziņosim. Drīz pilsēta Kavala. 1:28 – Nedaudz romantikai. Iedomājaties jūru, neguļošas kaijas. Un tagad iedomājaties pilnīgi mierīgu jūru, neguļošas kaijas un gar krastu aiztraucamies nakts tumsā kādu vientuļu automašīnu. Un tagad iedomājaties to visu mēnesgaismā. Un tagad apjaušat, ka tā ir Egejas jūra 27. jūlija siltajā naktī, Grieķijā. Un tagad iedomājaties kā vēl negribas mājās, gribās tikai kārtīgi izgulēties un turpināt šo brīnišķīgo siltās nakts sapni. Ehhh.... 2:33 – Pilsēta Serra, Grieķija. Kārtējā smukā pilsēta, un vēl pat pustrijos naktī cilvēki vēl sēž bāriņos, disenēs un rociņās sadevušies bauda siltās Grieķijas naktis. Un tas viss ceturtdienā. Ariverderči Serra!! 2:52 – Izskatās, ka tetertaciņa caur skaisto Serru būs izdevusies, jo tā rādās, ka pēc pacmit minūtēm būsim jau Bulgārijā, nevis kā fantazējām ap sešiem rītā. Foršiņi :) 3:22 – Šļurp Bulgārijā iekšā, Šeit mums vajadzēja jau būt ap astoņiem vakarā. Tagad hotel sērčings un šlāfen ist gūt. 4:00 – Hotelītis pilsētā Sandanski. Lux numurs 50 Eiro. Arlabunakti. ------------------------------ Turpinājums sekos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais