Viss sākās ar to, ka ziemā, braucot slēpot uz Norvēģiju, draugs nevarēja braukt līdzi... pēc brauciena palikām uz nots, ka vasarā aizbrauksim kopā uz šo valsti izbaudīt dabu. Darbīgajā ikdienā nevienam īsti nebija laika kaut ko plānot un meklēt, līdz kamēr kādā no kopā pirkšanas portāliem parādījās piedāvājums: Paldiski - Kappelskāre (aptuveni - Tallina - Stokholma), 4 cilvēkiem + auto abos virzienos kopā 122,- Ls. Kupons kabatā, ceļabiedri atrasti, atvaļinājums rezervēts... un izbraukšanas diena pielavās nemanot.
Ņemot vērā Norvēģijas cenas, lai mazinātu finanšu spiediena ietekmi uz dabas baudītāju makiem un kontiem, auto šķiet labākais veids, kā izbraukāt Norvēģijas skaistās vietas, jo līdzi var paņemt - pārtiku, auto ledusskapi, telti, guļammaisus, prīmusu, makšķeres utt.
Kā vienmēr, ceļojuma plāns ir visai aptuvens, lai pietiktu vietas improvizācijai - esam izdomājuši, ka galvenie apskates punkti mūsu brauciena laikā būs - Kjerags, Preikestolene, Jostedāles ledājs un Troļļu ceļš (ja paspēsim, jo Norvēģija ir tik liela un mums ir tikai nedēļa laika).
Ceļojuma izbaudītāji:
Evita - viens no kūdītājiem, plānotājiem un galvenais ceļojama fotogrāfs. Patīk: krāsas, ainavas, kompozīcijas, vēl patīk, kā Sandra un Edgars stūrē!
Sandra - nopietni sirgst ar vēlmi ceļot, vēlmes piepilda pat pārāk regulāri. Šajā ceļojumā - pirmais pilots, finanšu speciālists. Patīk - daudz ceļot, vēlas iekarot arī Gruziju.
Līga - līdzbraucējs, kas drīkstēja nedomāt un lieliski ļāvās ceļojuma izbaudīšanai un pievarēšanai. Patīk - pārvarēt sevi.
Edgars - galvenais ceļojuma džentelmenis, vadošais copmens, otrais pilots un fotogrāfa labā roka. Viņš šobrīd iebilst, ka tomēr bijis pirmais pilots. Viņa dēļ radās motivācija šim ceļojumam. Patīk - ķert zivis.
Prāmis.
Lietuviešu prāmju līnijas BSL (Baltic Scandinavian Lines) pamatklienti ir fūristi - to secinām jau Paldisku ostā lavierējot starp furgoniem; izbraukšana, kas paredzēta īsi pēc pusnakts, taizemiešiem līdzīgā stilā aizkavējas pa kādu stundiņu. Piešķirtā 4vietīgā kajīte neliek vilties - lieli logi, lieli plašumi, vešiņa tīra un svaiga. Cenā ir iekļautas vakariņas un brokastis un mēs, protams, nepalaidām garām pieēšanos pirms miega.
Mēs meitenes atturamies no vilinājuma iemēģināt saunu, iesmejot, ka fūristiem mūsu viesošanās saunā būtu kā medusmaize... bet tā arī pilnu servisu nenotestējam. Līga gulēšot otrajā stāvā par spīti bailēm no augstuma un par spīti salīdzinoši jautrai šūpošanai.
Vēl sakonektējamies ar māsu, kas nejaušas sakritības rezultātā, šonakt kuģo no Rīgas uz Stokholmu ar Tallink. Saprotam, ka trajektorijas nekrustojas, tapēc ārā uz klāja ar lukturiem rokās morzas ābeci necentīsimies atcerēties... :)
Rīts.
Izraušos no gultas, pārvācos uz palodzes, riktīgs labrīt! - Manī ir ieviesies ceļojuma gars.... juhūūū... :)
Ceļš pāri Zviedrijai gan nav nekāda medusmaize... vienkārši jābrauc - caur Karlstadti, gar Oslo, caur Drammeni - pēc aptuveni 700 km sākam meklēt kempingu - ceļa gaitā ostoties pēc kempinga, lūkojamies pēc kādas upes, kur izpeldināt vizuļus. Pirmā kartē noskatītā upe pārsteidza ar mega-krācēm, kā arī tai apkārt bija pārlieka civilizācija, bet mēs taču esam atbraukuši baudīt dabu... Notoddenā atrodam kempingu starp upi, kurā nekas neķerās un lidostiņu, kuras skrejceļu jāšķērso, lai nokļūtu kempingā... Mazs koka namiņš, ar 4 guļvietām, galdu, virtuves zonu ar plītiņu, bet bez ūdens (tas jāmeklē koplietošanas telpās) par 350 NOK-iem (makšķerēšanas atļauja iekļauta). Gatavo Līga - uzstājas ar čilli.
Kjerags.
Rīts. Atkal nenoķeram ne asakas.
Ceļš uz Lysefjordu, kura krastā ir 1000 m augstā klints ar klints spraugā iesprūdušo akmeni, kļūst arvien kalnaināks, līkumotāks un burvīgāks. Pirmie skaistie skati, kur rodas nepārvarama vēlme izkāpt uz 5 - 10 minūtēm.
Augusta beigu laikapstāklis ir labvēlīgs, taču karsti nav - jo sevišķi augstāk virs jūras līmeņa paceļoties. Ceļa malās aizvien biežāk sastopamas aitas - dažas izrotātas ar zvaniņiem, citas iekrāsotas ar zaļu pleķi astes rajonā - atpazīšanai.
Eiropas ceļu atlantā atšifrēju, kā tiek atzīmēti ūdenskritumi... atrodam pirmo - Gloppefossen, kas ir salīdzinoši zems un plašs, bet priekš pirmā gana labs.
Jo augstāk kalnos, jo mainīgāki laikapstākļi, pa brīdim uzlīst; brauciens caur šaurajiem, toties ideāli gludi asfaltētajiem ceļiem ir interesants, brīžiem pielīpam pie auto logiem, vērojot apkārtni, brīžiem piestājam, brīžiem piebremzējam, jo ceļa satiksmē ir pārāk daudz aitas, un pēc aptuveni 260 km esam pie Kjeraga. Parkinga automātā jāiemet 80 NOK-us un tas arī ir viss, kas no 4 cilvēkiem tiek prasīts par šī dabas objekta apmeklējumu.
Pie informatīvās zīmes, izlasām visus ieteikumus un brīdinājumus 2,5 + 2,5 stundu garajam kāpienam, no kuriem galvenais ir - ērti, vēlams hiking, apavi. Sandra, Edgars un es iztiekam ar parastām botām, Līgai ir Aļasku pieredzējuši īstie apavi.
Mākoņi dzenājas, brīžiem ļaujot spīdēt saulei. Jāuzkāpj ir no 300m v.j.l. līdz 1000m v.j.l., bet pa vidam vēl augšā lejā, augšā lejā. Sākam kāpt un jau pats sākums parāda, ka ceļš nav no vieglākajiem - brīžiem stāvajos akmeņos sadzīti metāla stieņi un ķēdes, pie kā pieķerties. Skaidrs, ka šis varētu būt pagrūts kāpiens maziem bērniem, senioriem un cilvēkiem, kas baidās no augstuma. Ar bažām ik pa brīdim uzrunāju Līgu, viņā ir manāms satraukums par savām bailēm no augstuma - patiešām negribas, ka viņa apgriežas un atsakās no šī ceļojuma mērķa. Viņa kāpj! Šķiet, ka ar iekšēju dialogu, bet kāpj! Ceļš (ja to var nosaukt par ceļu) ir gar fjorda malu - jāseko sarkanajiem T burtiem vai bultām, kas visa ceļa garumā sazīmēti uz akmeņiem. Ik pa brīdim cerīgs skatiens uz tuvāko virsotni grib pierunāt sev noticēt, ka re kur tepat augšā jau būs... bet nevajag sasteigt... visam savs laiks... pēc pirmajām divām pārietajām klintīm, kuras arī ir visstāvākās un kāpšanai sarežģītākās, upes krastā uztaisām tējas pauzi un notiesājam pa sviestmaizei, dzeršanai izmantojam upes ūdeni un noveldzējamies ar Edgara līdzpaņemto Tērvetes alu.
Baudījums jau tagad ir vienkārši fantastisks - sajūta, ka pasaule ir tik nebeidzami plaša, iespaidīga un varena! Un mēs - tādi mazi punktiņi, kas svīzdami cīnāmies ar vienu no daudzajām fjordu klinšainajām piekrastēm... :)
Kāpiena stāvajām daļām seko mierīgāka pastaiga pa tādu kā plato, kas mani, kā ceļojuma galveno fotogrāfu aizrauj ar savu vienreizējumu. Sandra jau izrāvusies 100 metrus priekšā, Līga iepalikusi 50 m aiz mums. Par to, ka sasniedzam galamērķi ir patiess prieks - iekļāvāmies 2 stundās un 10 minūtēs...
Te nu viņš ir - Kjerags ar klinšu starpā iesprūdušo akmeni, ko angliski dēvē par Kjeragbolten. Līgas pirmais jautājums - vai mēs šeit nācām dēļ šī akmens?! Kapēc?! :) ...tik tiešām - akmens ir diezgan parasts, tikai iekārtojies tādā neparastā vietā - 1000 m augstumā!
Ejam izpētīt akmeni un apkārtni - bailes pietuvoties malai pastiprina Edgara brīdinošie izsaucieni, kas vērsti manā virzienā! Galvu reibinoši... šķiet, ka nedaudz atvelkot elpu un sakoncentrējoties varētu arī uzkāpt uz tā akmens un pagorīt gurnus pie "I feel good", bet saprāta balss (kopā ar Līgas un Edgara balsi) mani attur. Skaidrs, ka paslīdot, sareibstot no augstuma vai citādāk nokļūdoties, citas kļūdas šajā dzīvē vairs nebūtu iespējams pieļaut.
Es stāstu ceļabiedriem, ka šī ir base jumper-iem populāra vieta - pati gan no šī ekstrēmā sporta veida zinu tikai to, ka ir tādi dullie cilvēki, kas lec no visādām augstām klintīm, torņiem un mājām. Rādu uz blakus klints malas esošiem 3 cilvēkiem, ka tie varētu būt lēcēji. Ceļabiedri man kaut kā nenotic, ka šie leks.
Bez steigas baudām rudenīgo sauli un garām slīdošos mākoņus, sabildējamies desmit dažādos leņķos, tad ar Sandru apguļamies ar skatu pār klints malu - tur 1000m zemāk ir fjorda zilais ūdens - reibinoši augstu!
Mūsu mierīgo čalošanu pārtrauc Sandras izsauciens - viņš lec! - Pamanu mazu dzeltenu izpletni tuvojamies zemei - vairāk gan izskatās, ka tuvojas ūdenim... tie tiešām ir Base Jumper-i! Gaidot otro lēcēju, manī piezogas tāds stresiņš, ka nespēju mierīgi gulēt uz klints malas, kulminācija ir mirklī, kad otrais lēcējs tuvojas zemei, bet viņa izpletnis neveras vaļā, aizgriežos, nespēju skatīties, pēc draugu komentāriem ir skaidrs, ka viņš to atvēra... labi, ka tā...
Ejot lejā, spriežam, ka norvēģi ar lielu pietāti pret dabu ir pamanījušies pat šādās tūristiem populārās vietās nesabojāt visu ar nožogojumiem, brīdinājumu un reklāmas stendiem utt. viss ir tā kā ir... un cilvēks pats uzņemas atbildību par katru savu likto soli tuvāk malai. Lejupceļā uzdodam sev mājasdarbu - atrast statistiku par nokritušo cilvēku skaitu (neizdevās atrast info par parastajiem neapdomīgajiem tūristiem, kas beiguši savu eksistenci šai vietā, bet par base jumper-iem - no 1996.gada līdz 2010.gadam 10 letāli gadījumi). Kāpšana lejup pa vietām mitriem akmeņiem ir gana jautra - brīžiem zūd saķere, nedrīkst zaudēt modrību...
Vienā mirklī lejupceļā mūs apdzina jauniešu bars, kas izskatījās pēc futbola komandas - tie pārgalvīgi dragāja lejā pa klinti (pieļauju, ka viņiem ceļš aizņēma tikai nedaudz vairāk par stundu). Mums lejupceļš ilga nedaudz mazāk par 2 stundām.
Šī tik tiešām bija baudāma diena ar milzīgu svaigā gaisa devu. Kjeraga apciemošanu iesaku ikvienam - ir mazliet grūti, bet fantastiski labi!
Lejā esošajā restorānā aprunājos ar darbinieku par nokļūšanu līdz Preikestolenei, kas atrodas Lysefjorda otrā pusē un otrā galā - ir variants no turpat lejā esošās pilsētiņas Lysebotn ar prāmi braukt pa fjordu vai ar auto braukt apkārt Stavangeras virzienā un tad ar prāmi mazu gabaliņu pārcelties pāri fjordam (no Lauvvik uz Oanes), tādejādi noteikti par prāmi samaksājot mazāk. Izvēlamies otro variantu, jo līdz rītdienas kāpienam Preikestolenes klintī mums vēl ir vajadzīgs kempings.
Nakšņošanai mūs pievilina kāds klinšu ieskauts ezeriņš, kura malā ir pāris neapdzīvotas mājas un apkārt ganās aitu bariņš. Operatīvi uzbūvējam telti un es ķeros pie zupas vārīšanas, kas ir nedaudz problemātiski, jo prīmusam īsti nevaru atrast aizvēju. Kamēr tiekam līdz zupas ēšanai - ir jau pamatīga tumsa. Auksto vakaru mazliet iesildām ar rumu un lienam guļammaisos atpūtināt sagurdinātos muskuļus. Līgas teorijai sekojot (ka siltāk ir tad, ja guļ bez drēbēm - tā pareizāk siltums turas pie ķermeņa vai tamlīdzīgi), izmetos gandrīz kaila, iedrebinos iekš guļammaisa un izslēdzos.
Rīts sākas ar spiningošanu.
Pāris foreles izdodas noķert pat man. Brokastis, kafija, sarunas par salšanu, sānu spiešanu utt... saprotam, ka teltī gulēt vairs negribēsies, turpmāk dosim priekšroku kempinga mājiņām - vēlāk arī tom-tomu ieregulējam, lai šis rāda netālu esošos kempingus, kas nedaudz palīdz atrast naktsmājas mūsu gandrīz pilnīgi nesaplānotajā ceļojumā.
Preikestolenes parkingā ir novērojams, ka šī vieta ir populārāka par iepriekšējo, informatīvajā stendā izsmeļošs zīmējums ar visiem augšā, lejā kāpieniem, augstumiem un attālumiem. Solīts, ka 2 stundas vienā virzienā vajadzētu pietikt. Parkings ir apmaksājams pie izbraukšanas - vieglajiem auto 80,- NOK (lielākiem 150, bet motopeles var tikt laukā par 30).
Sākums - smilšaini akmeņains gājēju serpentīns - diezgan stāvs - ātri vien saķeru aizdusu. Šeit vide pat ļoti atšķiras no Kjeraga - taka ir manāmi pielāgota gājējiem, sākumā daudz koku, krūmu, vēlāk garas laipas pār purvu, daudz stāvi akmens bērumi, pa vidam vēl ezeriņi. Kāpiens prasa izturību, bet ir salīdzinoši vieglāks par Kjeraga distanci. Tūristi šeit arī ir daudz vairāk, kas šaurākās takas vietās pat mazliet kavē uzņemto tempu. Citi iet kopā ar maziem bērniem, citi ar suņiem... Ir nūjotāji, ir seniori - viens sirmgalvis apsteidz mūs un strauji attālinoties, rada manī izbrīnu... visu cieņu, cerams, es arī tā varēšu sirmā vecumā!
Netālu no galamērķa taka sadalās 2 virzienos, kā izskatās - abi ved uz Preikestolenes klinti un mēs izvēlamies "Cliff trail", kas ved taisni gar klints malu, otrs variants - pa labi - laikam pāri klintij, jo nosaukts kā "Hill trail".
Ceļa gaitā brīžiem līst smalks lietutiņš - tas man sagādā bažas par fotoaparātu, kā arī, lietum pastiprinoties, piespiež uzvilkt lietusmēteli. Tuvojoties galamērķim ir kārtīga dūmaka tāpēc takas bīstamāko vietu šķērsošana nerada bailes, lai gan šaurā un nobrukusī taka vietām ir gar pašu krauju - un atkal nekādu nožogojumu pašiem jāsargā sevi - man šī pieeja patīk. Tuvojamies - pēc klints aprisēm izskatās, ka teju jau esam klāt - klints šķautne iedūrusies biezā mākonī. Uz pašas klints cilvēku nav daudz - kaut kā veiksmīgi - lielākā daļa jau laikam devušies atpakaļ. Uzdevums paveikts pusotrā stundā - piesēžam atvilkt elpu, sagaidām arī Līgu, kas vakardien pamodināja satraumēto kāju un šodien godprātīgi ir uzvarējusi arī šo kāpienu augšup. Arī Edgara celis no slodzes ir sācis īdēt - Norvēģija latviešu tūristus ir paņēmusi uz izturību. Mākoņi sāk izklīst - mums paveras skaists skats uz fjordu! Iztekalēju gar visām malu maliņām - plaisas klintī arī ir iespaidīgas, tas pasviež domu, ka šī klints kaut kad var atdalīties un uztaisīt lielu plunkšķi. Šī vieta arī ir skaista un iespaidīga - noteikti rekomendējama citiem Norvēģijas baudītājiem. Ceļš lejup - no mūsu 8 kājām 2 jau ir sāpošas - lejā tiekam visi - aptuveni 1 stundā un 25 minūtēs. Arī manām kājām ir parādījušās dažas problēmas - saberzies viens papēdis un sāpīgi purngali no spiešanās pret apavu purngaliem.
Nākamais kempings mums atrodas Josenfjorda malā mazpilsētiņā - Hjelmelandsvagen, no kuras rīt mums ar prāmi jābrauc pāri uz Nesviku. Sandra uzšmorē makaronus ar neredzētām gardām mērcītēm.Apbrīnoju, cik no ārpuses ļoti mazās koka mājiņas tomēr iekšpusē ir ietilpīgas...
Rīta cope fjordā atkal tāda niekošanās vien sanāk - dzenājam mazās zivteles un gozējamies rīta saulītē.
Kad visi esam tīri sapucējušies un savākuši savu iedzīvi atpakaļ automašīnā, sākam ar prāmi - šī ir vieta, no kurienes prāmji kursē divos virzienos - jāseko līdzi, lai tiktu uz īsto. Ostiņā novērojam cik lieliski darbojas godīgā pasaule - zem nojumītes uz galda saliktas pāris augļu kastes, tām blakus kaste naudiņai un norādes par cenām - pārdevējs nav nepieciešams. Mēs nospriežam, ka Latvijā kas tāds vēl ilgi nestrādās, līdz tam vēl jāmainās paaudžu paaudzēm.
Šodien lielā braukšanas diena, kā arī ūdenskritumu un tuneļu diena. Braucam un stājamies pie visādiem ūdenskritumiem. Novlefossen gan atrast neizdodas, tā vietā apskatam mazu koka baznīciņu Roldālē.
Gandrīz blakus viens otram ir izcili un viegli pieejami ūdenskritumi- Espelandsfoss un Latefossen.
Aiz tiem - pilsētiņā ar nosaukumu Odda tom-toms mūs aizved pa kreisi pa mazāku ceļu, es gan pamanīju to nedaudz par vēlu, bet mazais ceļš ved gar Sorfjorda otru krastu un gala rezultātā nokļūšana tuvāk Jostedāles ledājam netiek traucēta - tik vien kā cits prāmis - no Utnes uz Kvanndal - kurš ir nedaudz advancētāks ar iespēju okupēt kādu galdiņu otrajā stāvā un baudīt sauli un vēju. Šķiet, ka no prāmja jau ir redzams kāds ledāja atzars. Pie nākamā ūdenskrituma Skiervefossen klājam galdu piknikam, izpētījuši, ka skats no ūdenskrituma aukšgala nav tik iespaidīgs, nobraucam lejā pa serpentīnu uz ūdenskrituma vidusdaļu, kur pie tiltiņa ir neliels pleķītis auto novietošanai - no lejas tiešām skaistāk.
Turpinot ceļu aiz Voss-as šķērsojam augstieni (1412 m) arī te ir galdiņi piknikotājiem, bet daba diezgan skarba - vēsi. Ceļa malas rotā tievas, garas koka kārtis, lai dziļā ziemā šķūris var atrast ceļu. Braucam tālāk gar Tvinnefossen uz pilsētu ielejā, kur apskatām norvēģu tradicionālo stāvbaļķu baznīcu - kas viņu mēlē ir stavkirke. Par ieeju tajā ir jāmaksā, tik neatceros cik.
Esam sasnieguši Norvēģijas lielāko fjordu - Sognefjord, pārbraucam tam pāri - prāmis Vangsnes - Hella - un pa 55. ceļu braucam Gaupnes virzienā. Ņemot vērā, ka ledājs jau samērā tuvu un vakars sāk krēslot, turpat aiz Gaupnes atrodam mūsu vislieliskāko kempingu fjorda (Lustrafjorden) krastā ar skatu uz ūdenskritumu pretējā pusē. Burvīgais sarkani krāsotais koka namiņš ir ar atsevišķu guļamistabu, vannasistabu ar dušu un WC un pārējām nepieciešamajām labierīcībām un skaistiem rūtotiem logiem.
Gatavo Līga - bija kaut kas neparasts un gards... uzcepam folijā arī vienu pašķertu zivi. Ar šo ekselento namiņu bija tā - ņemot vērā, ka kempingā ieradāmies jau pavēlu - darbinieki te vairs nebija, zvanīju uz recepcijas namiņa logā norādīto kempinga saimnieka tālruņa numuru - šis pastāstīja, kurš namiņš ir brīvs un cik maksā, atslēga bija durvīs - mēs varējām ievākties un dzīvoties un vēlā vakara stundā viņš piebrauca pēc saviem 500 vai 550 NOK-iem (jauka uzticēšanās, kas lieliski strādā Norvēģijā).
Es nespēju atturēties no modinātāja uzstellēšanas uz plkst. 7:00, klusītiņām, cik vien tas man bija iespējams, uzvārīju kafiju sev un Edgaram un kopā ar spiningiem devāmies to baudīt fjorda krastā... zivis neuzķērās... tā arī grūti pateikt - vai nepareizie vizuļi, vai nepareizais dziļums, vai arī nostrādāja manas bailes, ka varētu pieķerties kāds gigants.
Tā kā fjords mūs nepārliecināja aizbraucām dažus kilometrus uz priekšu un atradām mazu upīti, kurā paķerstījām forelītes - ķērām un laidām atpakaļ... šī lieta gan uzdzina adrenalīnu, jo upē bez licences ķert nedrīkst, bet mums šajā rīta stundā laika bija pārāk maz - vai nu liecences meklēšana bez zivju ķeršanas vai zivju ķeršana bez licences meklēšanas... :) Tādēļ arī tāda - "ja ņe v kursje" sejas izteiksme bija vērojama Edgara sejā, kad garām brauca kāds auto. :)
Atgriežoties skaistajā namiņā, Līga jau stāv pie čurkstošas pannas un bļodā krājās smukas biezpiena pankūkas, izbaudām ekselentas brokastis un karstu dušu un dodamies ceļā uz Jostedāles ledāju. Pētot dažādus informatīvos materiālus, ir izdevies atrast ledāja atzaru - Nigardsbreen, kas, pēc apraksta, esot viegli pieejams, no parkinga 40 minūšu gājiens līdz ledājam – kā rī ir iespēja iekāpt laivā, kas tūristus aizved kādu ceļa gabaliņu tuvāk lielajam ledus blāķim. Piebraukšanas ceļš ir maksas - 25 NOK - pašapkalpošanās veidā Edgars izraksta mums caurlaidi un iemet kastītē naudiņu. Zili zaigojoša ledus mēle stiepjas mums pretim starp klintīm, tad tā pārvēršas mutuļojošā upē un satek ezerā, gar kura krastu jāiet, lai sasniegtu ledāju. Šeit gājiens ir viegls vai arī esam pārāk labi satrenējušies, Līga gan izvēlas nemocīt savu kāju un brauc ar laivu, mēs vieglā riksītī ledāju sasniedzam aptuveni pus stundā. Laiciņš tāds pavēss, saules stari mijas ar vieglu lietutiņu, tas gan īsti netraucē sajūsmināties un skraidīt ap zili baltajiem ledāja sāniem.
Stāvvietā gan izlasījām brīdinājumus, ka iet tuvu ledājam ir bīstami, jo, ledājam kūstot, var atdalīties lieli ledus kluči, kas noteikti ir nāvējoši, droši vien pat salīdzināt nevar ar Rīgas ielās krītošajām lāstekām, mēs pieveram acis uz striķiem, kas droši vien ir domāti kā norobežojumi un ejam pavisam, pavisam klāt. Šajā vietā ir pieejama arī ekskursija, kur gida pavadījumā un ar speciālu ekipējumu var iziet pastaigā pa ledāja vienu stūrīti (izklausās labi, bet ir visai dārgi - un pēc mūsu novērojumiem mazās "skudriņu virknes" pa ledāju izmet vien mazu mazu līkumiņu, tāpēc iztiekam bez šīs ekskursijas). Ūdens, kas iztek no kūstošā ledāja pārtop palielā mutuļojošā upē, kurai pāri ved trošu tiltiņš un tas ved tūristu grupu pārgājienu virzienā.
Izstaigājam apkārtni krustu šķērsu, atkal daudz bilžu un ejam atpakaļ uz auto.
Tom-toms saka, ka ceļā uz troļļu sienu mums jāmet krietns līkums atpakaļ. Mūsu iecere ir notestēt, vai kartē ar raustītu līniju iezīmētais celiņš ir izbraucams ar auto - tādēļ mēģinām uztaisīt "šortkatu", braucot augšup uz ziemeļiem pretēji tom-toma norādījumiem. Ceļā piestājam pie upītes - Edgars grib paspiningot, mēs vienkārši pastaigāties ainaviskā vietiņā - klinšu ieskauta ieleja, upe, koka tiltiņš, sarkans koka namiņš ar skatu uz kādu no ledāja atzariem un nejauši atklātas melleņu un brūkleņu audzes.... visām mutes kust un dibeni gaisā - dievīgi gardas ogas...
Mums gan nav skaidrs, vai tik augstu zivis vispār dzīvo, bet iespējams, ka upe ir pārāk strauja un no klinšainajiem krastiem pārāk grūti pieejama, lai pus stundas laikā no tās izvilinātu kādu zivi. Turpinām ceļu kartē iezīmētās raustītās līnijas virzienā un atduramies pret dambi un tālāk ceļa patiešām nav - papriecājamies par skaisto skatu uz ieleju un mazām stilīgām "aitu" puķēm un sākam ieklausīties tom-toma piedāvātajos norādījumos...
ceļš ved apkārt Jostedāles ledājam - izbraucam cauri tunelim, kas ved zem viena no ledāja atzariem - Grovebreen, piestājam pie pašā šosejas malā esošā Boyabreen, kā arī ceļā redzam norādes, ka aptuveni 40 km attālumā ir daudzviet aprakstos pieminētais ledāja atzars Briksdalsbren (Briksdāles ledājs).
Naktsmājas atrodam kempingā pie pilsētiņas Loen (tā atrodas Innvikfjorda krastā, kas ir Nordfjorda atzars). No Loenas gar upes krastu pabraucam aptuveni 4 km uz augšu, kur ir vairāki kempingi no vietas (pirmajā mazie namiņi bija aizņemti, apmetāmies otrajā, kas atrodas ezera krastā un no šīs vietas ir mazlietiņ redzams Kjendalsbreen. Ezerā makšķerēt var bez maksas un upe, kas iztek no tā, ir sadalīta zonās, kurās katrai ir sava licenču zona... ezerā nekas neķeras, tādēļ mēs ar Edgaru braucam atpakaļ uz Loenu meklēt licences un noskaidrojam, ka šobrīd upē nedrīkst maksķerēt vispār (kā mums veicās! :) ). Bez rezultātiem vizuļus izpeldinam pa fjordu, izpētām rekordu sarakstu ar lašiem un forelēm, kas pirms sezonas slēgšanas ir ķeksētas ārā no upes... upes krastā manījām auto ar latviešu numuriem – tātad visticamāk, ka to zivi var noķert arī bez licences... :) Mēs gan savu veiksmi upē neizmēģinām, jo kempingmājai ir burvīgs skats uz ezeru - nu tak noteikti tur arī ir zivis!!! Kurām, pēc mūsu novērojumiem, nepatīk mūsu vizuļi! Šodien mans vakariņu šmorēšanas vakars - cik atceros, bija sautējums, kuram klāt bija ieplānota svaigi ķerta zivs... nācās pieslēgties plānam B - un atvērt bundžu gaļu! Arī šī māja ir ar 2 istabām, dušu utt., tikai ne tik ļoti burvīga, kā iepriekšējā un tieši tāpēc drusku lētāka (450 NOK, ja pareizi atceros).
Rīts. Kafija. Gar ezeru zemu klejojoši mākonīši. Ceļš Troļļu sienas virzienā, kas ved gar Geirangerfjordu - kas ceļvežos minēts kā fjordu karalis, bet mums par pārsteigumu, kartē ir salīdzinoši niecīgs... pēc attēliem bukletos gan izskatās, ka ir gana iespaidīgs... sasniedzam pilsētiņu Hellesylt, no kuras kursē kuģīts visā fjorda garumā un ļauj tūristiem priecēt acis par skaisto Geirangeru. Kamēr pētām cenas un mēģinām sashēmot, kāds būtu izdevīgākais variants, secinām, ka kuģis nesen ir izbraucis un nākamais jāgaida teju 2 stundas... Nolemjam, ka Geirangers varēs uz mums paskatīties citreiz un mēs tikmēr apciemosim Troļļu sienu, vēl viens prāmis (Stranda - Liabygda), vēl viena skaista vieta ar ūdenskritumu un interesantu metāla tiltiņu un laipiņu sistēmu, un skaista ieleja, tuvojoties Troļļu sienai un Troļļu ceļam. Viens mirklis un esam klāt - piestājam stāvlaukumā un kā izrādās esam paša troļļu ceļa augšā - par to liecina brīdinājuma ceļa zīme, kas sola 10% kritumu. Pastaigas pa metāla laipām un takām nav garas, bet skats ir ļoti iespaidīgs. Neskatoties uz to, ka man ir platleņķa objektīvs, klinšu smailes nesalien kadrā kopā ar ieleju, kuru caurvij Troļļu ceļa serpentīns.
Ekselents skats! Braucam lejā, Sandra pie stūres, viņai blakus Līga, kura it kā baidās no augstuma, bet rezultātā atzina, ka ne kā traka tur nebij... sarežģītāk ir ar pretim braucošiem lielgabarīta transportlīdzekļiem, bet tā jau ok - serpentīns, kā serpentīns. Piestājam vēl lejā, lai paraudzītos uz otru pusi - bet visa burvība ir skatā no augšas uz leju... no lejas pat grūti saskatīt ceļu.
Gar Troļļu sienu te ir pieejamas arī pārgājienu takas, kas prasa kādas 12 stundas (ja pareizi atceros), bet mums tam vairs nav laika un ja arī būtu, šķiet, ka pēc mūsu visām pieredzētajām šī ceļojuma aktivitātēm, šis jautājums diez vai būtu apspriežams... :) Gana jau! Es par to šeit rakstu priekš Jums, kas šo ceļojuma aprakstu ir izlasījuši pirms došanās savos piedzīvojumos Norvēģijā un iespējams vēlaties ieplānot kādu krietni garāku pārgājienu. Romsdāles ielejas burvīgie skati pavada mūs un mūsu ceļš turpinās tom-tomā ierakstot galamērķi - Kapellskāre - tas nozīmē, ka uzsākam garo ceļu mājupvirzienā. Esam aizklīduši gana tālu un līdz Kapellskārei jāpārvar teju 1000 km. Ceļa malā ir vēl viens ūdenskritums - Slettafoss, pie kura piestājam un izlokām kājas, šeit arī pirmais suvenīru veikals, kurā ieejam, ja neskaita Latefoss pakājē esošo suvenīru kiosku, kuram pagājām garām, bet diemžēl neviens ledusskapja magnēts nav gana konkurētspējīgs lai ieņemtu vietu uz vecāku ledusskapja durvīm.
Tom-toms ir izdomājis, ka jāpabrauc nedaudz uz ziemeļiem - atradis kaut kādu ceļu, kas it kā ir tuvākais, šķiet mazliet aizdomīgi, bet negribas piepūlēties tik ļoti, lai pārbaudītu viņa plānu pareizību, uzticamies un braucam - daba kļūst pavisam citādāka - skarbāka. Arī skaista, bet tāda rudenīgāka sajūta. Stāvlaukumā, kur uz prīmusa gatavojam vakariņām sautētus kāpostus ar desiņām, riktīgs rudens aukstums kožās cauri drēbēm... gardi paēdam... un tad...
Braucam, braucam un braucam... garš un gluds ceļš... Zviedrijas robeža tā arī palika nepamanīta, kaut gan izskaitļoju kilometrus, kur tai vajadzēja būt, un tāpat to nemanīju ... Edgars pie stūres, es blakām turos kā varu, lai neiemigtu... bet pēdējos 100 kilometrus atstājam Sandrai, un prāmis ir sasniegts vēl krietni par agru... šoreiz kuģojam pa dienu un ceļš uz mājām, kā vienmēr ceļš uz mājām - ar patīkamu noguruma sajūtu un sapņiem par nākamajiem ceļojumiem.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
