Kā es Dardedzes deju solī iepazinu BEĻĢIJU...

  • 8 min lasīšanai
  • 6 foto

Labāk vēlāk, nekā nekad!!!

Mans ceļojums kopā ar TDA Dardedzi no 27.06-07.07.2011.

Jo vairāk ceļoju, jo vairāk saprotu, cik maz es zinu!!!- iespēja redzēt jaunas vietas un lietas, izjust un pārbaudīt sevi nebijušās situācijās, vairāk iepazīstot kā sevi, tā arī citus. Un Pirmo reizi iekļauties un dejot citā kolektīvā.

Man patīk izmēģināt ko jaunu, pārbaudīt savu spēju robežas un nu jau arī ceļot. Tā nu, tad kad nāca pavisam nejaušs piedāvājums pievienoties TDA Dardzedzei uz ‘’Wereld festival 2011’’ Izegem Beļģijā (festivāls notiek reizi divos gados tieši jūlijā), nebija daudz jādomā. Par to milzīgs PALDIES jāsaka vienam no daudzajiem Dardedzes Jāņiem ;) , kas izteica šādu piedāvājumu un Maritiņai, kas piekrita man pievienoties nedomājot, tajā brīdī, kad likās, ka iecerētais brauciens būs jāatliek.

Ar jaunas nedēļas sākumu, sākās mans ceļojums, iepazīstot jaunus cilvēkus un citādu ceļošanu! Pēc nelielas aizkavēšanās un satraukuma parādīšanās, mans busiņš 27.jūnijā pēc 2000 ieripoja Ķekavas Liibas stāvlaukumā, kur veicām pēdējos pārtikas iepirkumus, foto un atvadījāmies no palicējiem. Tā nu garais ceļš varēja sākties.

Mūsu jautrajā busiņā bijām pavisam 7- mīļie Jānis un Iveta, svarīgakais šoferētājs Gvido, boss Sabīne J, ‘’sīrupiņš’’ Bošiņš ;) un divas ‘’Zīles trakās, blondās, smaidīgās latviešu meitenes’’ es un Maritiņa :D . Kopā kolektīvs brauca 5os busiņos ar dažiem izņēmumiem, kas lidoja. Jāatzīst, ka joprojām domāju, ka jautrāka un interesantāka braukšana ir mērojot ceļu vienā autobusā, bet pieredzes dēļ, bija vērts izbaudīt arī šādu variantu.

Skanīgi, kopā ar ‘’Prāta vētru’’, ‘’Tumsu’’, ‘’latviešu 90to gadu dziesmām’’, ‘’Anci Krauzi’’ un ‘’kino dziesmām’’ izbraucām Latviju, Lietuvu, Poliju un tad jau bijām Vācijā ar pirmo pieturvietu Berlīni! Pie tam pēdējā ‘’tankštellē’’ mūsu ‘’jautrajam busiņam’’ pievienojās Rolis no ‘’jauniešu busiņa’’ un mūsu kompānija kļuva vēl par vienu ceļot mīļotāju kuplāka. Lai gan Vācijā esmu bijusi vairrākkārtīgi, šādā griezumā to nebiju aplūkojusi. Berlīne ir Vācijas galvaspilsēta ar 3 440 441 iedzīvotājiem, tā ir lielākā valsts pilseta, kā arī Eiropas Savienības otra lielākā pilsēta. Tā atrodas Vācijas ziemeļaustrumos.

Apstaigājām Vācijas parlamenta ēku jeb Reihstāgu un Brandenburgas vārtus, kas ir būtisks Berlīnes simbols. Šo krāšņo neoklasicisma celtni, kura tika modelēta pēc Atēnu Propileju parauga, uzbūvēja laikā no 1788. gada līdz 1791. gadam. Brandenburgas vārtu skulpturālos rotājumus pabeidza veidot 1795. gadā. Iespaidīgās doriešu kolonnas un to pārsegumu no abām pusēm ieskauj paviljoni, kurus kādreiz izmantoja sargi un muitas ierēdņi. Vārtu bareljefā atveidotas ainas no grieķu mitoloģijas, bet pašā augšā cēli paceļas slavenā skulptūra Quadriga. Izgājām arī cauri Sony centram, kas ir Sony sponsorētu ēku komplekss. Tā vietā bija sākotnēji rosīgs pilsētas centrs. Lielākā daļa ēku tika iznīcinātas vai bojātas Otrā pasaules karā. Pēc tam, kad krita Berlīnes mūris 9.novembrī 1989.gadā, laukums tika uzmanības centrā atkal, kā liels (ap 60 ha), pievilcīgu vietu, kas bija pēkšņi kļuvis pieejams. Centru izstrādāja Helmut Jahn , un būvniecība tika pabeigta 2000.gadā. Kopējās izmaksas 750M €.Sony Center satur mix veikalu, restorānu, konferenču centru, viesnīcu istabas, greznu īres komplektiem, birojiem, mākslas un filmu muzeji, kinoteātri , IMAX teātris, nelielu versiju Legoland , un "Sony Style" veikalu. Free Wi-Fi savienojumi ir pieejami visiem apmeklētājiem. http://translate.google.lv/translate?hl=lv&langpair=en lv&u=http://en.wikipedia.org/wiki/Sony_Center

Pabijām arī Ebreju piemiņas vietā , kas pārsteidza ar objekta māksliniecisko ideju. Šobrīd aplūkojot tuvāk šīs piemiņas vietas nozīmi, palika baisi par cilvēces nežēlīgumu… Ja kāds vēlas detalizētāku informāciju par pieminekli, tad ‘’piemineklis nogalinātajiem ebrejiem ir pirmais apvienotās Vācijas nacionālais piemineklis, kura celtniecība raisīja vēsturiskas un politiskas diskusijas par simbolisko un māksliniecisko apiešanos ar vāciešu vainu un līdzatbildību holokaustā. Politiskajā strīdā par pieminekli iesaistījās paaudze, kura ik pa laikam uzdevusi jautājumu par vainas apziņas pārmantojamību. Diskusija bija politiska – vai tā būs piemiņas vieta tikai holokaustā nogalinātajiem ebrejiem? Vai tomēr arī nacistu nogalinātajiem čigāniem un homoseksuālistiem? Bundestāgs nobalsoja par nogalinātajiem ebrejiem. Tāpat nebija skaidrības, kam tad piemineklis būs adresēts – vai nogalinātajiem ebrejiem, vai upuru tuviniekiem, vai holokausta noziegumu veicēju pēctečiem, tātad vāciešiem? Nekad vēl pirms tam, ja neskaita debates par krievu armijas atstātajiem grafiti reihstāgā, bundestāgs nebija debatējis par estētiku, par to, cik skaists drīkst būt piemineklis nogalinātajiem ebrejiem. Daži norādīja uz analoģiju ar kapsētu. Piemineklis galu galā ir domāts 60 miljoniem nogalināto ebreju, taču te neviens nav apglabāts, tāpēc tā nebūs arī oficiālā vainagu novietošanas vieta. Pieminekļa autors, Ņujorkas arhitekts Pīters Eizenmans, kura sākotnējais projekts paredzēja 4500 betona klučus (debašu rezultātā to skaits saruka līdz 2711), neielaidās nekādās diskusijās par to, kā piemineklis būtu saprotams. Viņš to esot iecerējis kā “atvērtu mākslas darbu”, kur katrs var saprast to, ko spēj un grib.’’ http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2005&month=6&article=1.

Tālāk mūsu ceļš veda uz Magdeburgu, kur vajadzēja notikt lielajam busu satikšanās tusiņam un līdzpaņemtā ceļotāja svinīgai atgriešanai. Tomēr, viesnīcā apmetušos dejotāju, nogurums bija lielāks par vēlmi saredzēties un apmainīties iespaidiem ar pārējiem. Atlika vien atrast (kas, protams, nebija no vieglākajiem uzdevumiem un izvērtās par orientēšanās sacensīb) ‘’jauniešu busiņu’’, kas tusējās pilsētā un gaidīja savu iztrūkstošos pasažieru.

Šķērsojam pēdējo robežu un esam laimīgi nokļuvuši Beļģijā, kas ir viena no sešām Eiropas Savienības dibinātājvalstīm un tās galvaspilsētā Briselē (ko diemžēl neizdevās aplūkot) atrodas savienības galvenā mītne. Un galvenais – Ziemeļrietumos to apskalo Ziemeļjūra, ko tik ļoti vēlējos aplūkot. Pie tam Beļģija ir slavena ar šokolādi, ko no sirds tiešām noprovējām un atvedām arī mājās. Izredzētie jau nobaudīja un atzina par tiešām gardu esam. Iecienītākie beļģu ēdieni ir vafeles un frī kartupeļi-frites, kuru recepte saskaņā ar leģendu ir radusies tieši Beļģijā. Valstī ražo arī vairāk kā 1000 alus šķirnes. Lieki teikt, ka dažas no tām arī noprovējām.

Nākamā vieta, kur piestājām, lai izkustinātu kājiņas bija Anverpene! Otra lielākā Beļģijas pilsēta. Antverpenes osta ir lielākā osta pasaulē, un tā spēj apkalpot pat līdz 200 kuģiem dienā. Antverpene ir provinces centrs. Slavena kā pasaules dimantu tirdzniecības centrs, kurš tradicionāli ir dažu hasīduebreju ģimeņu rokās.

Mūsu busiņš ceļojuma galamērķī – Izegem- ieradās pirmais. Reklaksācijai un laika īsināšanai izlēmām par labu pasēdēšanai krodziņā ar Kriek nobaudīšanu (kā vēlāk uzzinājām viens no nacionālajiem dzērieniem Beļģijā). Ierodoties pārējiem busiņiem, sadalījām tērpus un ar galnci, reizē piebraucām pie speciāli šim festivālam celtās deju halles un mūsu mājām 6 dienu garumā! Laika kavēšanai mūs cienāja ar nacionālajām beļģu vafelēm un iedeva katram izdales materiālus, karti un Izegemā ražotu zobubirsti. Sākās sadalīšanās pa ģimenēm un mēs ar Maritiņu paliekām vientuļi sēžot pie galda- kā izrādījās mūsu ‘’viesģimenes mammas’’ māsai bija sarežģījumi ar veselību un viņi atradās slimnīcā. Mūs aizveda viena no organizatorēm uz paredzētajām mājām, kur mūs sagaidīja auklīte, kas pastāstīja kā visus sauc, kur mēs gulēsim un piekodināja, ka jāiet un jādarbojas klusiņām, jo visur guļ bērni – tobrīd 4 :D

Nākamajā rītā pamodāmies labi izgulējušās – galu galā pēc divām naktīm pavadītām busiņā, tas bija kā pasakā... bet pārņēma mulsums un neziņa kā uzvesties, kā iepazīties ar ģimeni, ko vēl nebijām redzējušas :D Bet noejot, lejā paveroties apkārt un satiekot tikpat smaidīgus cilvēkus kā mēs, baiļpilnais priekšskars nokrita! Mūsu ģimenē ir divi pasniedzēji Frederiks un Tine un viņu trīs burvīgās meitiņas: Hannah-6g.v., Eva-4g.v. un mazā Febe-gandrīz 2g.v.- nu vienkārši burvīgas jaunkundzes, kas mūs pieņēma un iesaistīja visās savās nodrabēs.

Tā nu 6as dienas Izegemā pavadījām mēģinot, katru dienu (izņemot vienu) koncertējot uz ļoooti plašas skatuves un katru vakaru vakarējot (festivāla dalībvalstu muzikantu pavadībā) J Neizbēgamais satraukums pirms koncertiem mūsu ģērbtuvēs netālu hallei, drudžaina bižu pīšana, tērpu maiņas un citas pirms koncertiem piederošas darbības :D Jāpiemin, ka Dardedzei kā daudziem citiem deju kolektīviem ir Savs ļoti svarīgs rituāls pirms koncerta- kopā sadoties rokās un teikt ‘’ES varu, Tu vari, MĒS varam-CEMENTS’’, kas deva vajadzīgo noskaņu, smaidu un zodiņu augšup ;) Un kad jau nonācām uz skatuves, visas raizes pagaisa – atdevāmies skatītājiem un saņēmām pretī divtik, pat no grūti iekustināmās publikas kā lūgtie viesi un sponsori. Bijām sagatavojušies ne pa jokam – katru dienu sava programma-kopā 7ņas. Lai veiglāk atcerētos programmas, tika izveidoti pat špikeri, kā, piemēram, ģērbjoties kreicburgā meitiņa sasala, kur katrs vārds izsaka konkrētu deju! :D

Festivālā piedalās kopā 7 valstis: Venecuēla, Slovākija, Beļģija, Latvija, Sakhi, Korea, Moldāvija. Visi priekšnesumi krāšņi un iespaidīgi. Venecuēlai tērpi iespaidīgāki par pašu sniegumu- no iepriekš dzirdētā biju gaidījusi ko vairāk, savukārt Moldovas pārstāvji bija Izcili – vārda tiešajā nozīmē- daži savā nenosakāmajā vecumā 50+ leca tā, ka mums vēl ir ko mācīties un mācīties!!!!

Viens no atmiņā paliekošākajiem pasākumiem bija svētdienas sanākšana ‘’Hand in Hand’’(Kārļa filmā ir redzami fragmenti no pasākuma)- alternatīva ticīgo beļģu misei, lai apvienotu dažādo tautu ticības vienā lūgšanā. Ir uzruna, skaisti vārdi, sadošanās rokās, kur tiek iesaistīta katra no valstīm ar savu priekšnesumu un vadītāju vienāda teksta izrunāšanu katrā valodā. Mēs nodziedājām ‘’Pūt vējiņus’’…kā nu mācējām, bet no Sirds J

Jāpiemin, ka ar Maritiņu pabijām divreiz ļoti burvīgā pilsētā kā Brugge (vairāk par pilsētu http://lv.wikipedia.org/wiki/Brige) pilsēta Beļģijas rietumos Flandrijā 15 km no Ziemeļjūras. Labi saglabāts pilsētas vēsturiskais centrs ar daudziem kanāliem. Tiek uzskatīta par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām. Vēsturiski bijusi svarīga osta un mežģīņu ražošanas centrs. Mākslas vēsturē zināma kā Hansa Memlinga un Jana van Eika mītnes vieta. Vienreiz šai pilsētā ciemojāmies ar ‘’tēti’’ Frederiku, kas ir gandrīz vienaudzis mums ar Maritiņu un otrreiz ar savu domu biedru grupiņu. Beļģiem raksturīga ir smalka izšūšana, koka tupeles, ko vienmēr esmu saistījusi tikai ar Hollandi, pie tam ēšanas paradumi ir stipri līdzīgi mūsējiem. Pabijām Briges Dievmātes baznīcā (Onze Lieve Vrouwekerk) ar visaugstāko (122 m) ķieģeļu torni Eiropā, Klosterī- kuru izveidojušas sievietes, kas nav ilgi bijušas precējušās un attīstījusies kā reliģiska kopiena, Market platze- centrālais laukums- pirmoreiz redzēju zirgu pajūgu sastrēgumu. Un BEIDzot nokļuvām arī Ziemeļjūrā, OOStende Haan. Skaista jūra, lieli viļņi, zaļgana, ne tik tumša kā pie mums, blakus augstceltnes! Tas nebija šķērslis mums ar Maritu un Jāni ļauties kārdinājumam mesties augsto jūras viļņu skavās, iegūstot ‘’trako, latviešu blondīņu’’ raksturojumu no līdz braucošo beļģu puses, kas tā brīža laika apstākļus uzskatīja par neatbilstošiem jūras peldei :D

Brīvo dienu ar Maritiņu izvēlējāmies pavadīt ar mūsu mīļo Beļģijas vieģimeni ar burvīgajām trejmeitiņām, kas paspēja mums pieķerties.... Kopīgi devāmies uz Frederika un Tīnas studju pilsētu – Gent, kur viņi labprāt dzīvotu arī šobrīd, bet Izegem bija izvēlējušies ģimenes veidošanai. Genta ir vienkārši iedvesmojoša pilsēta- mierīga, cēla un savā veidā ļoti īpaša. Katra celtne ar savu individuālu izskatu, raksturu un vēsturi. Pavadījām Tīnu, bet mēs, Frederiks un burvīgās meitiņas devāmies iemalkot Kriek kādā centrālā laukuma kafejnīcā- sajūtas nav aprakstāmas, kā citā realitātē. Varētu teikt, ka Gentā sajutos kā viduslaikos.

Ļoti patika ģimeniskais faktors Beļģijā. Mūsu ģimenīte bija vienkārši lieliska – kā viņi tika ar visu galā, savstarpējās attiecības, meiteņu audzināšana un pašu starojums. Frederiks vai Tīna nevarēja iedomāties no mājas iziet neapmīļojot katru no meitenēm, veltot tām kādu īpašu teikumu un buču un protams neaizmirsa apmīļot arī viens otru..... mīlestība.... pret sevi, saviem mīļajiem un lietām sev apkārt- vai tas ir daudz? Neilgais laiks ko kopā pavadījām šajā ģimenē- ēdienreizēs un vakaros, paskrēja nemanot – spēlējāmies ar meitenēm, sarīkojām mājas ballīti ar Frederika akardeona spēlēšanu un meiteņu dziedāšanu un dejošanu, ar pārģērbšanos pasaku tēlos. Katru dienu ar Maritiņu saņēmām uzmanības apliecinājumus no meitenēm – kādu vēstulīti, kronīti,kas jāliek tusiņā vai vienkārši apskavienu.... pieķerties nebija neiespējami....... Atvadas bija grūtas – meites nolaistiem lūpu kaktiņiem un cieši jo cieši mūs apķērušas J

Visu jau nemaz tā nevar izstāstīt un vai vajag? Ir lietas, ko sapratīs un joki par ko smiesies, tkai tie, kas bija kopā šajā ceļojumā- Esam bijuši vienoti laikā un telpā un kāda daļiņa no visa un visiem ir katrā no mums. Patiesi priecājos par iespēju pabūt un iepazīt jaunus un fantastiskus cilvēkus. Es tiešām izbaudīju mirkli, aizmirstot par visu, kas jāaizmirst, radās jaunas idejas un galvenais arī enerģija tās realizēt. PALDIES!!!

Bilžu galerijas:

Mana: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35552682

Maritas: http://www.draugiem.lv/user/1309935/gallery/?aid=35255856

Sabīnes: http://www.draugiem.lv/user/180316/gallery/?aid=35324623

Bošiņa: http://www.draugiem.lv/user/113259/gallery/?aid=35615772

http://www.draugiem.lv/user/113259/gallery/?aid=35615696

http://www.draugiem.lv/user/113259/gallery/?aid=35615547

Ivetas: http://www.draugiem.lv/user/581135/gallery/?aid=35339369

un daudz citas dejotāju galrijas (dance)

Adreses:

http://www.folklore-bg.com/world/festivalwereldfestival-izegem/



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais