Mont Blanc (4810 m) iekarošana

28.08.2007
7 min lasīšanai
15 foto

Šis raksts veltīts cilvēkiem, kas mīl kalnus, alpīnismu un fiziskus pārbaudījumus un, iespējams, ir plānojuši uzkāpt Rietumeiropas augstākajā kalnā. Šī gada 26. jūlijā mēs, tēvs un dēls, sasniedzām Monblāna virsotni. Statistika ir nepielūdzama: šis kalns ir slavens ar to, ka paņem lielāko skaitu dzīvību no visiem pasaules kalniem, lai gan tā augstums – 4810 m – ne tuvu neļauj tam būt starp pasaules augstākajiem kalniem. Līdz šim brīdim, iekarojot šo kalnu, bojā gājuši ir vairāk par 1 000 cilvēkiem, pēdējos gados lejā nenokāpj vidēji 60 cilvēki gada laikā. Lielo negadījumu skaitu absolūtos skaitļos galvenokārt nosaka nemitīgā pieredzējušu un nepieredzējušu kāpēju plūsma uz Rietumeiropas augstāko virsotni – aptuvenais skaits jūlijā un augustā ir 200 kāpēji dienā. Monblānā var kāpt jebkurš, tam nav nepieciešama speciāla atļauja vai reģistrācija. Alpīnisma skolas norāda, ka vidēji 80% no apmācības kursu izgājušiem kāpējiem nonāk līdz Monblāna virsotnei. Tomēr lielai daļai kāpēju nav vai ir ļoti nelielas iemaņas kāpšanā un alpīnisma pamatprincipos. Turklāt kāpēji bieži pārvērtē savas fiziskās spējas. No šādiem kāpējiem tikai apmēram 50% sasniedz virsotni. Latvijas līdzenumos uzaugušam cilvēkam kalni vienmēr ir likušies kas fantastisks un aizraujošs. Arī mēs jau kopš pirmā ceļojuma uz Austriju 1997. gadā “saslimām” ar kalniem un turpmāk katru gadu kāpām aizvien augstākos un augstākos kalnos, līdz 2003. gadā bija pienācis brīdis, kad atlika tikai viens mērķis - Monblāns. Tā gada vasarā Latvijas Universitātes tūrisma klubs organizēja ceļojumu uz Monblāna virsotni. Programmā bija paredzēta 4 dienas ilga pamatapmācība par sistēmas, sasaites, zābaku dzelkšņu (sniega “kaķu”) u.c. ekipējuma lietošanu, kā arī aklimatizācija (organisma pieradināšana pie retināta gaisa) divās virsotnēs Chamonix (pilsēta Monblāna pakājē Francijas pusē) tuvumā un galu galā virsotnes sasniegšana. Ceļojuma grupas sastāvs bija raibs – gan pensijas vecuma cilvēki, gan pusaudži. Arī grupas locekļu fiziskā forma atšķīrās tik ļoti, ka jau sākumā likās gandrīz neiespējami, ka visa apmēram 20 cilvēku grupa uz virsotni virzītos līdzīgā ātrumā un to arī sasniegtu. Neskatoties uz šiem apstākļiem, apmācība notika organizēti un ļāva iegūt pamatzināšanas par ekipējumu un alpīnisma pamatprincipiem. Diemžēl pats gājiens uz virsotni bija neveiksmīgs – augstkalniem raksturīgie mainīgie laika apstākļi pārvilka svītru kāpēju sapnim ieraudzīt virsotni, atnesot biezus mākoņus un sniega vētru. Augstākais sasniegtais punkts bija 1. bāzes nometne – Tete Rousse 3167 metru augstumā. Neiztika arī bez kurioziem – piemēram, tēvam bija jānes līdzi lielais Lāču maizes kukulis, jo grupas aktīviste un pavāre uzskatīja, ka visiem jābūt labi paēdušiem... Jaunākie grupas dalībnieki skrēja pa priekšu, vecākie kāpa nopakaļ, tādēļ pirmie bija spiesti taisīt ilgas pauzes un gaidīt pārējos grupas locekļus. Pārcilājot prātā tās vasaras notikumus, domāju, ka labi vien ir, ka gids noveda grupu lejā, bet kādēļ tā – turpmāk šajā aprakstā. Otru mēģinājumu uzvarēt šo kalnu ieplānojām 2007. gada vasarā, arī kā simbolisku tēva 50 gadu jubilejas atzīmēšanu. Šoreiz mums jau bija pieredze šāda ceļojuma organizēšanā, analizējām arī interneta plašumos atrodamo informāciju par citu Monblāna virsotni sasniegušu kāpēju pieredzi un maršrutu. Izvēlējāmies palikt pie tā paša ceļa, pa kuru mēģinājām iet uz virsotni iepriekšējā reizē – tā saukto Gouter route (Saint Gervais - Nid d'Aigle - Tete Rousse - Aiguille du Gouter - Dome du Gouter - Vallot - Arete des Bosses - Mont-Blanc). Daļu nepieciešamā ekipējuma iznomājām jau Rīgā, bet atlikušās lietas – Chamonix pilsētā. Atkal kuriozs –bija nepieciešami dzelkšņi, ko uzlikt zābakiem, un pirmajā nomā pārdevējs pateica, ka uz mūsu zābakiem nekādus dzelkšņus uzlikt nav iespējams, bet pāris mājas tālāk jau citā nomā mums apstiprināja, ka šie zābaki dzelkšņiem ir ideāli piemēroti... Jau Rīgā bijām rezervējuši vietu kempingā apmēram 15 km no Chamonix, pilsētiņā Saint Gervais, kurā atrodas arī viena no Monblāna tramvaja pieturām. Kempingā mūs sagaida “pārsteigums” – kad pasakam reģistrācijā, ka vēlamies kāpt Monblānā, darbiniece ar skumju seju saka, ka ir sliktas ziņas... Kad esam sabijušies, ka jau atkal mūsu plānus kaut kas varētu izjaukt, darbiniece informē, ka Monblāna tramvajs kursē tikai līdz priekšpēdējai pieturai Bellevue (1794 m), līdz ar to uz virsotni jāveic papildus 600 augstuma metri. Pirmajā dienā uzkāpjam pie Chamonix esošajā virsotnē Le Brevent (2525 m), sākot gājienu no Plan-Praz (1975 m), lai novērtētu kāpšanas ātrumu un aklimatizētos. Uz takas ir plāksnītes ar virzieniem un kāpšanas laiku pa takām; mums paredzēto divu stundu vietā uzkāpšanai ir nepieciešama tikai viena stunda. Otrajā dienā, izmantojot visu ekipējumu, apmeklējam Mer de Glace ledāju, izmēģinot sniega “kaķus”, sasaiti, sistēmu un ledus cirtņus. Uz pašu ledāju nokāpt var pa skavām, kas iedzītas klints sienā apmēram 50 m augstumā. Adrenalīna pieplūde garantēta ar katru vēja brāzmu! Trešās dienas rītā 9:00 izbraucam no Saint-Gervais pieturas ar Monblāna tramvaju, nonākot galējā pieturā Bellevue (1794 m) pēc apmēram 40 minūtēm. Divu stundu laikā pa pastaigu taku uzejam līdz Nid d’Aigle pieturai (2380 m) un pusdienojam. No šīs vietas sākas taka uz 1. bāzes nometni, ejot caur akmeņainiem vairāk vai mazāk stāviem klajumiem. Pa ceļam satiekam divas latviešu kāpēju grupas, no kurām viena kāpj lejā no virsotnes, kā arī bariņu kalnu āžu ar spilgti dzeltenām acīm, kas nebaidās iet klāt kāpējiem, varbūt cerot uz kādu gardumu. Šeit no kalnu strautiem pēdējo reizi uzpildam pudeles ar gardu jo gardu ūdeni. 16:00 esam nonākuši bāzes nometnē, kur uzceļam telti un sagatavojam vakariņas, kausējot sniegu. Skats no nometnes ir pasakains – apakšā mākoņi, augšā saule, un saulriets ir neaprakstāmi skaists. Pastaigājam ap nometni un paskatāmies pie klintīm piestiprinātās piemiņas plāksnītes par godu bojā gājušajiem. Gaisa temperatūra dienas laikā saulē šajā nometnē ir ap 10-12C, bet pēc saules rieta strauji pazeminās un sniega virskārta sasalst, veidojot sērsnu. Ja naktī snieg, apsalst arī telts. Jāpiemin arī spēcīgais vējš, kas pūš vienmēr, tādēļ teltij jābūt paredzētai šādiem apstākļiem – jābūt vēju necaurlaidīgai un ar nostiprināmām malām (dažu modeļu teltīm ir lieks audums malās, uz kura var uzlikt sniegu. Ir iespējams pārnakšņot arī Tete Rousse mājiņā, tomēr tādā gadījumā iepriekš nepieciešams rezervēt guļvietas. Turpat iespējams arī paēst siltu ēdienu un nopirkt dzērienus, kas šeit gan ir ļoti dārgi - vienkāršs ūdens maksā 4 eiro par litru, bet par vakariņām būs jāšķiras no apm. 15 eiro. Vienīgā iespēja sagādāt ūdeni, nepārmaksājot ne centa, ir kausēt sniegu līdzpaņemtā katliņā uz gāzes plītiņas, vien jārēķinās ar iespaidīgu gāzes patēriņu. Atsevišķa tēma ir tualetes – 1. bāzes nometnē sausā tualete ir uzcelta virs nogāzes, tādēļ no apakšas pūš brāzmains vējš, pūšot atpakaļ sejā visu, kas nonāk caurumā. Rokas nomazgāt jau arī pēc tam nav kur... Nākamajā rītā paredzēts kāpt uz 3800 m augstumā esošo Gouter namiņu, tādēļ pie miera dodamies uzreiz pēc saules rieta. Aizmigt šādā augstumā un vēja radītajā troksnī ir grūti, tādēļ pēc tramīga miega jau 2:00 naktī esam piecēlušies un ar nosalušiem pirkstiem liekam uz zābakiem “kaķus”, velkam sistēmas un savelkam virsū visu silto apģērbu, kas ir līdzi. Iemesls tik agram startam ir arī tas, ka naktī akmeņi ir nostiprināti ar ledu un tādēļ nav jābaidās, ka tie krīt no augšas vai var izslīdēt no kājas apakšas. Telti, kā arī mantas, bez kurām var iztikt, atstājam bāzes nometnē un paņemam līdzi tikai ēdienu un ūdeni. Katram kāpējam līdzi jābūt vismaz 1,5 l ūdens, jo augstkalnu apstākļos un dienas karstajā saulē organisms pastiprināti izdala ūdeni, savukārt ceļā ūdeni iegūt nav iespējams. Ceļš no Tete Rousse uz Gouter pamatoti tiek uzskatīts par bīstamāko šajā maršrutā, jo no sākuma ir jāšķērso t.s. kuluārs, kas būtībā ir stāva kalna nogāze ar divām klinšu joslām, kurām pa vidu veidojas renei līdzīgs klajums, pa kuru bieži ripo akmeņi, tādēļ jābūt īpaši uzmanīgam. Tālāk ceļš ved uz augšu pa klintīm, kuru stāvums ik pa brīdim sasniedz ap 70%, tādēļ katrs solis ir jāpārdomā un jācenšas izmantot drošības aprīkojums, kur vien iespējams: bīstamākajās vietās ir novilktas troses, pie kurām var pievienot pašdrošināšanas sistēmas. Obligāti ir nepieciešams uz pieres stiprināms lukturītis un ķivere. Mēs pieļāvām lielu kļūdu, paņemot līdzi tikai rokas lukturīti, tādēļ ik pa laikam bijām spiesti turēt to zobos, lai redzētu ceļu un turētos ar abām rokām, dažreiz nakts melnumā nomaldoties no pareizās takas un atkal to meklējot. Vienā brīdī tēvs iet pa priekšu un ar rokām meklē atbalstu un pieķeras... krustam, kas ir uzlikts par piemiņu kādam, kas šajā vietā ir paslīdējis un kritis. Šādos brīžos pārņem šermuļi. Arī tālāk kāpjot vietām redzam krustus un piemiņas plāksnes. 6:00 no rīta ierodamies Gouter namiņā, pie kura aukstā vējā paēdam brokastis, stiprinoties pēdējam ceļa posmam uz Monblāna virsotni. Lai cik nebūtu savādi pie šādas fiziskas slodzes, organisms sāk darboties pavisam citā, avārijas, režīmā un sakopo visus resursus, tādēļ virs 4000 m pilnībā pazūd ēstgriba. Šis posms ir tehniski viegls – tas ir sniegots klajums ar mainīgu stāvumu. Ja laika apstākļi ir labvēlīgi, vienīgie kāpšanas ātrumu nosakošie faktori ir tikai paša kāpēja fiziskā forma un aklimatizācija. Jākāpj ir 1000 augstuma metri, pie tam sākumā ceļš iet stāvi augšup, bet pēc tam lejup, tādā veidā atņemot spēkus. Ieteicams iet sasaitē, jo vietām jāmēro ceļš pa kalnu kori un paklupšanas gadījumā draud ripošana pa kalna nogāzi. Apkārt paveras brīnišķīgi skati, bet jāvelta neatslābstoša uzmanība katram solim... Pēdējie 100 augstuma metri ir tik grūti, ka daudzi morāli salūzt vai arī skābekļa trūkuma dēļ fiziski nespēj uzkāpt līdz virsotnei. Mums ceļa veikšanai no Gouter namiņa līdz Monblāna virsotnei bija nepieciešamas 6 stundas. Bijām spiesti zelēt sniegu, jo bijām paņēmuši līdzi katrs tikai 0,5 l ūdens. Esam smailē! Sajūtas ir fantastiskas – visas Alpu virsotnes ir zem kājām, ķermenis smeldz un skaudri izjūtu, ka dzīvoju... Pašā virsotnē nav nekādu atzīmju par to, ka šis ir Rietumeiropas augstākais punkts. Toties tik saulainā dienā virsotnē vienlaicīgi atradās apmēram 20 cilvēki un ne brīdi neapstājās nepārtraukta kāpēju straume augšup un lejup. Nokāpšana ir salīdzinoši ātra un viegla, tomēr nogurums liek sevi manīt un nokāpšana pa kuluāru līdz Tete Rousse izsmeļ pēdējos spēkus. Ierodamies bāzes nometnē, kur nopērkam alu, lai atjaunotu garastāvokli un šķidruma līmeni organismā. Pārnakšņojam un 7:00 no rīta dodamies lejup – uz vasaru, jo sniegs un aukstums ir apnicis un vēlamies atgriezties vasarīgajā ielejas karstumā. 13:00 esam nokāpuši līdz Bellevue pieturai un, sagaidījuši Monblāna tramvaju, nobraucam ielejā. Lai gan esam iegādājušies saulesbrilles ar pietiekamu aizsardzības pakāpi kalnu saulei, tēvam acis ir iekaisušas tik stipri, ka vakarā viņš gandrīz neko neredz. Iespējams, tas tādēļ, ka gar briļļu malām tomēr iekļūst nedaudz saules un vēja. Savukārt man ir nodegusi sejas apakšdaļa, jo saule atstarojas no sniega. Vēl nedēļu pēc kāpiena no sejas lobās āda. Pārcilājot prātā veikto ceļu un grūtības, pateicamies laika apstākļiem un gidam, kas 2003. gadā lika grupai kāpt lejā. Atceroties grupas sastāvu un šaušalīgi slikto ekipējumu (dažiem kāpējiem bija vēl Padomju Savienībā ražoti “kaķi”, kas ik pa laikam krita nost), nedomāju, ka būtu iztikuši bez negadījumiem. Esam liecinieki nelaimes gadījumiem: kāpējs paliek pie Dome du Gouter, 4300 m metru augstumā un no nosalšanas viņu glāb garāmgājēji, ietinot metāla folijas segā un izsaucot helikopteru; kāpējs savainojas, kāpjot augšup pa kuluāru un izsauktais helikopters viņu izceļ tieši no klintīm. Vēl vairākas reizes novērojam helikoptera manevrus, acīmredzami veicot glābšanas operācijas. Par apdrošināšanu: ja ir iespēja, noteikti jānopērk kalnu apdrošināšana (slēpošanas vai parastā ceļojumu apdrošināšana nederēs), jo helikoptera izsaukšana un glābšanas operācija maksā ap 2000 eiro, bet citas iespējas tikt lejā nav. Pēc neveiksmīga mēģinājuma iegādāties šādu apdrošināšanu Latvijā, noskaidrojām Chamonix pilsētiņas informācijas birojā, ka apdrošināšanas polisi var saņemt tikai Francijas alpīnisma kluba biedri un tā maksā 60 eiro sezonā. Tā kā neesam minētā kluba biedri un šogad nav doma kāpt vēl kādā virsotnē, mēs riskējām un kāpām bez apdrošināšanas. Kopumā šo piedzīvojumu varu raksturot kā fiziski grūtāko un bīstamāko pārbaudījumu, ko esmu veicis savā dzīvē, tādēļ kāpt gribētājiem iesaku nepārvērtēt savus spēkus un netaupīt uz inventāra iegādi vai nomu. Bet no otras puses – ir ļoti maz vietu pasaulē, kur jūs gūsiet tādu vizuālu baudījumu un iespaidu par dabas un cilvēka iespējām.

Mont Blanc (4810 m) iekarošana

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem