Īstu vīru spēle

  • 2 min lasīšanai
ĪSTU VĪRU SPĒLES Latvijā ir daudz vērā ņemamu kalnā kāpēju, bet nav vērā ņemamu kalnu. Kur pārliecināties, ka esat izturīgi, ar dzelzs gribu apveltīti vīri, turklāt, arī spējīgi organizatori? Ar vienu vārdu sakot – ĪSTI vīri? Jādodas uz Lielbritāniju. Tur britu skarbie alpīnisma entuziasti, lai kompensētu augstuma trūkumu savā zemē, uzkāpj divās vai trijās virsotnēs vienā dienā. Galvenais no šiem maršrutiem aptver visu Lielbritāniju un iekļauj Skotijas, Anglijas un Velsas augstākās virsotnes - Bennevisu (1344 m), Skofelpaiku (977 m) un Snoudonu (1085 m). Maratona nosaukums ir “Trīs virsotnes”, un alpīnistiem jāiekļaujas 24 stundās! Kalnos kāpējiem jānosoļo 34 km pa samērā līdzenu apkārtni, 800 km jānobrauc mašīnā no kalna līdz kalnam, bet 5726 m jāveic pa kalnu slīpajām nogāzēm. Piemērotākais laiks – vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā. Bennevisa atrodas ziemeļos, tur krēsla vasaras sākumā ilgst gandrīz līdz pusnaktij. Tāpēc maratonistu lielākā daļa uzsāk skrējienu agrā vakarā. Pirmais kalns – Bennevisa, pēc tam alpīnisti sēžas mikroautobusos un pa nakti aizbrauc līdz salas dienvidiem, kur nākamajā dienā iekaro vēl divas virsotnes. Lai diennakts laikā trīs dažādās valstīs uzkāptu trijās virsotnēs, jābūt mazliet gaisā pasistam. Un viens vīrs, lai cik spics un dulls viņš būtu, to paveikt nevar. Vajadzīga komanda, lai kalnos justu biedra plecu, lai grūtā brīdī, kad, šķiet, spēka vairs nav, tevi kāds uzmundrinātu. Kad liekas, katrs muskulis smeldz un čukst: „Padodies”; kad karsti, kad līst, kad, šķiet, ka rezultāts varētu būt labāks. Maratons „Trīs virsotnes” ir tik populārs, ka, visiem kalnos kāpējiem sanākot kopā pilsētiņā Fortviljamsā Bennevisas pakājē, kur maratons aizsākas, valda kņada un jautrība. Pie alus kausa skan skarbi joki un smieklu šaltis. Pirms smagā kāpiena jāieliek labs pamats – kalnos kāpēji lej rīklē kausu aiz kausa, bet nākamajā dienā viņi ieliks ribās tik daudz enerģētisku dzērienu un kalorijām bagātu batoniņu, ka ar to nedēļas laikā varētu iztikt vesela cilts. Taciņa, kas ved uz Bennevisas virsotni, vijas apkārt smaragdzaļajam ezeram un šķērso strauju strautu, kas krīt kaskādēs no 300 m augstuma. Jūnija vidū apkārt strautam zied tumši violeti ziedi un paveras elpu aizraujoši skati uz Skotijas līdzenumu. Lai gan maratonists nevar atļauties apstāties un vērot apkārtni – tad laiks skrien viņa vietā. Apmēram pēc divām stundām stāvā taka izbeidzas un pāriet granīta augstienē. Tas arī ir „Lielbritānijas jumts”! Un uz tā citu alpīnistu atnestie suvenīri – akmens no kādas katedrāles, cits akmens no Everesta, zems un plats akmens stabs ar uzrakstu „Austākais piemineklis kara upuriem no Britānijas”. Tomēr ilgi kavēties, pētot šos suvenīrus, nedrīkst. Sviedriem piemirkušais apģērbs pārvēršas ledū. Lejā alpīnisti nekavējoties lec busiņā un pa ceļam norauj izmirkušās drēbes, un uzvelk sausās. Tā sākas sešu stundu garais pārbrauciens līdz otrajai virsotnei – Anglijas augstākajam kalnam Skofelpaiksai. Tā ir zemākā no trijām maratonā iekļautajām virsotnēm, tomēr visi dalībnieki ir vienisprāt, ka tajā uzkāpt ir visgrūtāk – gan fiziski, gan psiholoģiski. Enerģijas krājumi ir mazinājušies, bet otrā elpa nav vēl iestājusies. Turklāt šī virsotne ir ļoti nejauka – lejā to viscaur klāj granīta šķembas un kāpums ir gandrīz vertikāls. Pēc tam seko laukakmeņu klājums. Taka ir pa brīdim pazūd skatienam, toties paveras „viltus” virsotnes. Tā vien gribas iesaukties: „Viss! Pietiek!” Tomēr agri vai vēlu arī īstā virsotne ir klāt. Seko piecu stundu brauciens līdz Velsas augstākajai virsotnei, melnai piramīdai Snoudounai, kas majestātiski paceļas virs trim kristāldzidriem ezeriem. Šai kalnā var divās stundās uzbraukt veca dzelzceļa vagoniņos, un pusmiljons tūristu gadā tā arī dara. Taču maratonists, velkoties garām ezeriem, tikko spēj noturēties kājās, lai tajos neieveltos. Tomēr, turoties pretī asajam vējam, kas pūš ar ātrumu 65 km stundā, viņš kustas uz priekšu ar gandrīz idiotisku smaidu uz lūpām – jo tuvojas trešā, pēdējā, virsotne. Un šis smaids nepazūd arī pēc vairākām stundām, kad maratonisti neiedomājami noguruši, bet laimīgi, pulcējas krogā, lai atkal ar angļu alu noskalotu pārgurušo muskuļu smeldzi un atzīmētu: „Jā, esmu īsts vīrs. Es to izdarīju!” Nav svarīgi, ja rekords 19 stundas 32 minūtes pieder citai komandai. Galvenais ir justies kā īstam vīram! Aicinu piedalīties............ pieteikušies 5 cilvēki,pagaidām. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais