ģeogrāfu-ķimiķa stopējiens pa eiropu

  • 8 min lasīšanai
  • 28 foto
Beidzot piepildijies ir tas ko gribēju jau aptuveni divus gadus- pastopēt pa Eiropu un tā savācis brigādi sākumā jau oSKAru un pēc tam arī Artūru un Raiti un tā saskaņojot laikus 17jūlija rītā sākam stopēt, stopējam pa divi, kopā pavadam 16 dienas. Tātad11:30 Rīgā uz Bauskas šosejas Es nostopēju pirmo mašīnu, tur skanēja „Relax, take it easy...” un sākām braukt uz Amsterdamu, taču šoferis izmet mūs jau pie Baldones pagrieziena, jo redz šis līdz Amsterdamai nebrauc. Turpat aptuveni pēc 10 min izkāpj Arturs ar Raiti, mēs paejam uzpriekšu, kur ceļa malā/ grāvī redzam guļam vīrieti, nodomaj, ka beigts, bet ka pieeju klāt redzu, ka elpo un nodomāju, ka onkulis laikam arī ir stopētājs un atpūšas tik. Kopumā pirmajā dienā ar piecām mašīnām tikām līdz Polijas pilsētai Suvalki. Pirmā diena paiet nemanot, tātad pēc aptuveni divu stundu gaidīšanas Rīgā un aptuveni 10h ceļa mēs esam priecīgi nonākt vienā no manām mīļākajām Polijas pilsētām :D. Dienas interesantākais notikums norisinājās, stopējot Marijampolē, uzradās kaut kādi vietējie un teica, ka var mūs līdz Vilkavišķu miestam aizvest, bet tas tak ir uz Kaļiņingradas pusi, un mums nepavisam nederēja. Tādi uzmācīgi, un Oskars kārtīgi nobijās. Par laimi tikām laimīgi vaļā no viņiem. Suvalkos a bija interesanti vakarā vilkties cauri pilsētai, kad visi, kas mūs ierauga, nepārtraukti vēro. Gulējām ārpus pilsētas pļavā, blakus vilcienam. Nākamajā rītā 3 stundas stopējam Suwalkos līdz apstājas audi un tiekam līdz Bjelijstokai, kur pilsētas autobusos braukājam pa zaķi, lai tiktu uz Varšavas šosejas. Polijas galvaspilsētā tiekam ap 19:00 ar baltkrievu, kurš ir dienējis Ventspilī-Staldzenē. Viņš mūs izlaiž pie pašas Varšavas robežas uz apvedceļa. Kā tikt uz Poznaņas šosejas (otrpus pilsētai, ap 20 km) nav ne jausmas. Sākam stopēt tur pat, taču galīgi neiet un domājam, ko iesākt, tā domājot izdomājam iet pastopēt pie pretējā pusē esoša ikea izbraucamā ceļa, tā kā joprojām mums nav ne jausmas kā tikt ārā no pilsētas ieejam turpat esošajā pārtikas lielveikalā pilsētas karti paskatīties, tāču Polijā laikam dzīvo arī izpalīdzīgi ļaudis, kuriem var vnk paprasot kartē kā tikt ārā no pilsētas viņi paņem un paši aizved šoreiz jauns poļu pāris. Kā pateicību uzdāvinām Rīgas šprotes... šie dikti sasmējās. Tad tālākam ceļam izmantojam „lētos” pilsētas autobusus, kur man lielas problēmas sagādā poļu valodas izruna... Uzēdam ceļmalā augošos kāpostus un kukurūzu pirms nakts miera. Trešo dienu sākam ar stopējienu 4 stundu garumā līdz apstājas Mini Cooper. Braucam līdz Lodzai. No tās tālāk līdz Svebodzinai (90 km no Vācijas robežas) ar poli, kas kā svešvalodu zina tikai franču valodu. Uz 225 km/h, un šis šoferis tad arī iegūst nomināciju ātrākais vadītājs!! !Sarunājamies tā, ka viņš poliski, bet oSKArs krieviski un kkāda komunikācija sanāca. Tad nu līdz Vācijas robežai braucam ar Berlīnieti, kurš ir senākos laikos (kā apmaiņas students no Austrumvācijas) no Ļeņingradas (Sankt Pēterburgas) līdz Baku ir aizstopējis, beigās jau no viņa stāstītā neko nevarēja saprast...!!! Gaidot Raiti (trešo ceļojuma biedru, kurš no Suvalki stopēja vienatnē, jo Artūrs zināmu iemeslu dēļ atgriezās mājās), pagaršojam poļu alu... un arī visu atlikušos pārtikas krājumus un vienā mirklī no tā man nebiuja nekāda jēga, jo Oskaram samīdinot mani viss, ko es apēdu, nonāk atpakaļ sauszemē. No rīta nolemjam negaidīt raiti, jo vīš no kurienes tik izbrauc 7 no rīta ejam uz robežpunktu un pie tā nostopējam poli, kurš mūs aizved līdz Berlīnes lidostai tegel. No tās ar autobusu aizbraucam līdz centram. Tad tālāk līdz Podsdamai ar vilcienu, kur biļeti varēja droši nepirkt. Mazajā Miheldorfā stopējam kādu stundu, līdz izdomājam iet uz benzīntanku. Arī tur mēs kādu stundu mēģinam sarunāt, lai aizved mūs Magdeburgas virzienā, līdz kāds darbinieks izstāsta kā aiziet līdz šosejas servisa punktam. Tur Endijs sarunā, kā viens čehs mūs līdz nākamajam benzīntankam aizvedīs. Tumsā tiekam līdz Bad Oyenhausen – mazpilsēta, kur naktī kārtīgi izlijām. Skrējām no lietus glābties uz tuvējo Mc Donald`s. Gulējuši neesam 38 stundas. 06:30 no rīta ejam stopēt, un veiksmīgi –7 sarunājam shellā divus holandiešus, kas mūs aizved līdz Apeldomai. Pa ceļam šie mūs uzcienā ar kafiju un sviestmaizēm un izstāsta, ko darīt un ko nedarīt Amsterdamā. Uz šo pilsētu braucam ar vilcienu. 2 klases biļetes nopērkam, bet braucam 1 klasē. Lētākajā vilciena daļā cilvēki saspiedušies, bet mēs kā buržuji pa visu kupeju. 11:00 esam Amsterdamā, kur pašā pilsētas centrā uz soliņiem žāvējam savas drēbes, kedas un guļammaisus. Tad izstaigājam tās labākās ielas un veikalus... ap 16:00 ierodas Raitis un nolemjam sameklēt kādu lētu hosteli. Tā nu maldamies un vienā kvartālā 2 stundas līdz atrodam meklēto. Par vienu nakti tur prasa 25 € no cilvēka. Nospļaujamies un laižam prom. 22:00 centrālajā stacijā sākam meklēt transportu lai tiktu uz īsto šoseju Antverpenes virzienā. Līdz beidzot, knapi spēdams pakustināt pēdas un divas stundas meklējot īsto transportu, ar metro aizbraucam uz Amstelu un tur arī krūmos nakšņojam. No rīta visu laiku kaut kāds putns ķērc un vilciens rūc, ai jo laikam blakām metro un vilciena līnija. Mums apstājas mersis un es pajautāju par raiti kurš ir priekša mums un šoferis piekrīt paņemt arī viņu, tā trijatā atiekam līdz Utrehtai. Tad ar Oskaru sarunājam, ka viena dāma (kas izrādās ir 4. vietas ieguvēja pasaules čempionātā airēšanā) mūs aizvedīs līdz Venlo, bet izkāpjam kkur uz bāņa, servisa zonā, lai brauktu uz Mārštrihtu . Tad ar lidostu tehnisko inženieri (kurš ir sajūsmā par Rīgas meitenēm...) tiekam līdz tai, un tās centrā gan mūs ieved kāds jautrs pāris, kas mūs cienā ar alu... Tumsā ar marokieti Omāru iebraucam Lježā no, kuras ar vilcienu bez biļetes mēģinām braukt uz Šarloreā. Uzrodas kontrolieris, izkāpjam kaut kādā mazpilsētā, kuras dzelzceļa stacijas dispečeri ļauj mums gulēt stacijas uzgaidāmajā telpā zem kasēm, kaut arī tā ir slēgta. Nākamajā rīta ar vilcienu braucam uz Lježu, Es iedodu kontrolierim bloķētu kredītkarti, bet tas domā, ka šim nolasīšanas aparāts nestrādā. Pa Lježu klīstam kādas 3 stundas meklēdami īsto šoseju. Paspējam pat auto tunelī ieklīst, kur jau vietējas policists pēc 500m gājiena izdzina mūs ārā. Neko darīt, jāiet tam kalnam apkārt... Tajā dienā tiekam līdz Parīzei, pa ceļam ar vienu francūzi izbraukājam Lilli un Turnē, šis arī piedāvā naktsmājas, bet tākā diena bija tikai pusē, tad tik jāturpina braukt (pie tam vēl Raitis jau visu dienu mūs Parīzē gaida). Parīzē iebraucam ap krēslu ar „fūri”. Braukājam ar autobusu, metro, lidostas kaut kādu jokainu vilcieniņu. Meklējam kur palikt pa nakti. Līdz viens čalis, kuram uzprasam kko, pēc tam neliek mums mieru ar savu palīdzību, izkāpjam beidzot universitātes pilsētiņā. Un pēc vairāku stundu klīšanas pa Parīzi, aiz noguruma ejam gulēt kādā šķērsielā aiz puķupoda. Ap pus trijiem pamostos, jo dzirdu kādu nākam ( tai pat laikā paskatos uz Oskars, šis guļ, kaut gan mēs norunājām, ka viens pusotru stundu būs augšā un sargās otru) uzrodas kaut kādi onkuļi un rāda lapiņu ar kaut kādiem cipariem, bet pēc neilga laika aizvācas, neko nesaprotu un tad oskars saka, ka tagad man jābūt nomōdā, bet atbildu ka man ”pohuj”, jo ļoti nāk miegs un guļu tālāk. No rīta ierodamies Parīzes centrā un guļam pie Eifeļa torņa zālītē, aizmiegam, kad gandrīz neviena nav, bet pamožamies, kad apkārt ir pilns ar tūristiem un visādiem citādiem dīvaniem.. Izmēģinām visus sabiedriskā transporta veidus, izstaigājam centru, nopērkam negaršīgu vīnu un ar „bezmaksas” vilcienu braucam uz Mu pilsētu, lai tiktu uz Reimsas šoseju, tāds būtu mūsu Parīzes apmeklējuma īss apraksts. Garšīga, jo laikam gatava tur kukurūza, salīdzinot ar Polijas un Vacijas laukos sastaptajām... vakarā pa bāni jāiet ap 7km līdz šosejai, kas ved uz Reimu, un pusi no tā noejam pa tumsu. Tikuši līdz šosejai, tās malā uzkurinām mazu ugunskuru ar palielu liesmu un uzcepam kukurūzu unn ravioli tomātu mērcē Pēc nakts šosejas malā ejam uz tuvāko benzīntanku, lai stopētu, pēc kāda 1.5km mūs savāc franču policija un aizved uz kaut kādu ciemu ap 10 km no šosejas, un pasaka, ka divus km uz R atrodas pilsētele, kur stav daudz fūres, bet mēs uzreiz aizstopējam atpakaļ līdz bānim un sākam stopēt aiz maksas punkta. Diezgan ātri nostopējam furgona vaddītāju kurš tikko sācis tīt WEED un tā mēs braucam gar Šampaņas vīna dārziem Vācijas virzienā. Vakarā ar baigi jautro šoferi tiekam gandrīz Strasbūrai un ejam gulēt kukurūzas laukā. Tā kā pamostamies kukurūzā, tad arī brokastis ir rokas stiepiena attālumā... pārkāpjam ātrgaitas šosejas žogu un ejam stopēt uz tuvējo maksas punktu. Braucam Garmiš-Partenkirheni ciemos pie Ievas(mana kursbiedrene). Forcheimā nostopējam fotogrāfu, kurš dodas uz savu kārtējo death metal festivālu. Izrādās, ka viņš regulāri strādā kādā lielā pasākumā katrā nedēļas nogalē, un ir bildējis tādus māksliniekus, kā Deep Purple, Led Zepelin, Bon Jovi, Metallica un vēl daudzus... Viņš mūs veiksmīgi nogādā servisa punktā uz Minhenes šosejas, apbraucot mazākiem ceļiem 50 km garu sastrēgumu uz „autobāņa”. Jauna lēdija mūs aizgādā līdz Minhenes piepilsētai Poing, kur lecam vilcienā un „gāžam” uz Minheni. Sāk jau satumst un Oskars gribu ātrāk braukt uz Gārmiš pusi, bet Es bikīt apskatīt to bavārijs lielpilset Minheni. Tumsā tikām ārā no pilsētas un mēģinam stopēt un iet uz priekšu cerot ieraudzīt serviss zonu, sapratuši, ka nekas nesanāks devāmies gulēt tur pat mežā. Nākamajā rītā aizstopējam līdz nākamajam benzīntankam, kurā pavadām 3 stundas neveiksmīgi stopējot bagātos vācu buržujus. Oskars sēžot un bēdīgi skatoties kartē iežēlina kādu jaunu vācu Viktoru, kurš pienāk Oskaram klāt un piedāvā aizvest līdz Garmišai. Un ar GPS palīdzību pieved pie Ievas māsas mājas. Tajā pašā vakarā uzkāpjam kādus 1400 m.v.j.l un peldus noprovējam kalnu upes vēsos ūdeņus. Pirmo reizi pēc 10 dienām tiekam gulēt gultā. Tā nepierasti... PALDIES IEVAI UN VIŅAS MĀSAI. No rīta dodamies uz staciju, cerība izmantot vācu „bezmaksas” vilcienus. Kaut kā neiepatīkas kontrolieri un nolemjam iet stopēt. Un pēc 2 stundām jau esam Minhenē no, kuras ar vilcienu (pa zaķi) aizbraucam līdz Ingolštatei un pa ceļam ieraugu savu pirmo ērci. Pēc vairāk stundām mums izdodas aizstopēt līdz benzīntankam pēdējam līdz nirbergai, kur pilnīgi nejauši satiekam Raiti. Tā nu tagad trijatā mēģinām sarunāt kādu, kas brauc uz Čehiju. Ir jau tumšs un mašīnas benzīntankā iebrauc arvien retāk. Tad satiekam stopētāju no Beļģijas- Sašu (pēc izskata Bobs Mārlijs). Ap 23:00 Raitis sarunā vienu vācieti, kas mūs trīs aizved līdz Čehijas robežai. Tur arī guļam. Pamostamies netālu no benzīntanka un jau no paša rīta Es pierunāju vācu lēdiju mūs trīs aizvest līdz Prāgai. Visu ceļu runājam par valodām utt. Pilsēta jau smuka un kādu laiku pastaigājam pa to, paskatāmies, pabraukājam ar „bezmaksas” sabiedrisko transportu, izmantojam Prāgas universitātes juridiskās fakultātes internetu. Tā nu arī pēcpusdienā laižam uz Polijas pusi. Satiekam divus lietuviešu stopētājus, kuri mums parāda ceļu uz benzīntanku, kur stopēt. Izrādās, ka šie atgriežas mājas pēc 42 dienu ilga brauciena uz Barselonu. Jau ap tumsu mēs esam pie Polijas robežas, ko pārejam ar kājām. Tur pat arī mežā nakšņojam. No rīta sasniedzam savu brauciena antirekordu- nevaram nostopēt mašīnu jau 5,5 stundas. Noejam ar kājām kādus 5 km līdz tas izdodas un tiekam aizvesti līdz Vroclavai. Pilsētas centrā iebraucam ar starppilsētu autobusu, šoferim Oskars samaksā 2 latus... pilsēta smuka, bet informācijas nepieejamības dēļ sarežģīti tikt no tās ārā. Pēc vairāk stundām esam uz Varšavas šosejas, kur nostopējam kravas furgonu, kas mūs aizved 100 km uz priekšu. Pēc gulēšanas kviešu laukā, sākam stopēt un nostopējam POLSAT operatoru, kas mūs aizved līdz pašam Varšavas centram. Tur pabraukājamies ar vecajiem Ikarusiem (baigi jautri uzjundī atmiņas:D) ap pēcpusdienu ejot Waršavā pa carrefour ieraugu ka man ir piesukušās 2 ērces, Oskaram 1. un tā pat uz vaiga. Pēc ērču iozvikšanas turpinam braukt ar busiem un pēc stundas esam jau ārā no pilsētas, lai stopētu uz māju pusi. 19:00 iebraucam Bjelijstokā, kur arī nākas palikt pa nakti. Pirmā no rīta nostopētā mašīna ir S klases Mersis ar agresīvu šoferi. Viena no jautrākajām braukšanām bija no Suvalkiem līdz Kauņai, kad piedzērusies poliete grābstīdamies mācās virsū savam draugam, tobrīd šoferim... Jau ap 18:00 bijām aizstopējuši līdz Iecavai no, kuras līdz Rīgai tikām ar „fūri”, kuru vadīja ļoti savdabīgs šoferis ar iespaidīgu audiokasešu kolekciju. 20:30 jau bijām Rīgā. Tas nu arī tā kā būtu viss. Rezultātā šo ceļu veicām ar 54 mašīnām/16 dienās. No tām 20 Es nostopēju, 15- oSKArs, bet 19- kopā nostopētas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais