Sveika, Ēģipte! Es noteikti atgriezīšos!
|
Una Griškeviča
|
Divas stundas pasu kontrolē...
Latvijā dzīvojot un nepārzinot musulmaņu kalendāru, nevar ienākt prātā, ka tieši tajā svētdienā, kad esi nolēmis uz nedēļu pamest rudenīgo Latviju, lai pasildītos Ēģiptes saulītē, nāksies piedzīvot visādus brīnumus. Bet tieši tā gadījās mums – nelielai ceļinieku grupiņai no Rīgas: tieši todien, kad ielidojām Šarm el Šeihas lidostā, bija sākušies musulmaņu svētki – šķiet, Jēra upurēšanas diena. Līdz ar to bin Ladena dēla (jā, jā, tā paša bin Ladena!) – projektēto Šarmas lidostu pārpildīja ceļinieki teju vai no visas Arābijas, lai tieši šeit nosvinētu savus svētkus. Līdz ar to pasu kontroles rindā nācās pavadīt gandrīz divas stundas, kas, pēc ceļabiedreņu teiktā, šai kūrortpilsētai esot ļoti netipiska parādība.
Kad beidzot esam tikušas cauri šim pārbaudījumam, secinām - mūsu bagāža pienākusi tikai daļēji... Izrādās, Šarmas lidostas darbinieki īsti netiek galā ar lielo bagāžas daudzumu, kas viņiem jāizkrāmē un jāsadala pa bagāžas lentēm. Tādēļ, kad beidzot tiekam ārā no lidostas, saule jau riet. Uz Sinajas kalnu fona tas izskatās tik krāšņi, ka gribot negribot jāvelk ārā fotoaparāts, lai šo skaistumu iemūžinātu.
Ēģiptes vēsture no A līdz Z
Pirmo dienu abas ar draudzeni nolemjam grupai nepievienoties, bet gan izbaudīt vietējo kolorītu, apskatot t.s. „veco” Šarmu un Šarmas tirgu. Kārtīgi iztaujājot gidu Mahmudu un saņemot viņa instrukcijas, top skaidrs: ar taksometriem šeit var pārvietoties visnotaļ droši, tikai par brauciena cenu jāvienojas pirms kāpšanas mašīnā. „Brauciens līdz Nāmabejai maksā ne vairāk kā piecus dolārus, līdz vecajai Šarmai – divus,” Mahmuds strikti norāda.
Starp citu, mūsu gids, ko jau pirmajā dienā iesaucam par Bosu, Ēģiptes vēsturi zina perfekti. Pārbraucienos viņš mūs izklaidē ar stāstiem par Tutanhamonu, Ramzesu, Nofreteti un citiem ievērojamiem ēģiptiešiem, apskaidro šejieniešu tradīcijas un dzīvesveidu, reizēm nolasot veselas lekcijas. Par Ēģiptes bijušo prezidentu Mubaraku mūsu gids gan neko sliktu nesaka, vien stāsta, ka visa valsts gaidot vēlēšanas, un tad jau būs redzams, kas notiks turpmāk.
Vecā tirgus šarms...
Tā nu ap desmitiem no rīta pie viesnīcas droši kāpjam taksometrā (to te netrūkst!) un šoferim skaidrojam, kur gribam nokļūt. Šķiet, viņš ir sapratis, tomēr pēc apkārtnes spriežot, esam nokļuvušas kādā dzīvojamā rajonā un pie viesnīcas, kas saucas „Gold Sharma”... Savus trīs dolārus viņš ir dabūjis un vairāk nekur vest mūs netaisās, tādēļ kāpjam vien laukā un skatāmies pēc kāda, kam varētu pajautāt, kā nokļūt tur, kur esam iecerējušas. Pēc brīža mums blakus aptur nākamais taksometrs, un tā šoferis piekrīt mūs aizvest līdz pilsētas vecākajai daļai, turklāt apsola pēc stundas atbraukt pakaļ. „Tas tik ir serviss!” pēc tam pasmejamies, taču jau pēc minūtēm piecpadsmit nākas secināt, ka šoferim bijusi taisnība. Pirmkārt, tādēļ, ka vecajā tirgū rosība īsti nav sākusies (dzīvība te parādās labākajā gadījumā ap pusdienlaiku), otrkārt, tirgotāju uzmācība un saucieni „Es jums neuzmācos, bet ienāciet manā veikaliņā!” u.tml. vienubrīd sāk apnikt.
Taču par spīti visam, tiekam pie dažiem skaistiem lakatiem, kam pat izdodas nokaulēt cenu, un vēl pāris Ēģiptei raksturīgiem suvenīriem, bet garšvielas nolemjam pirkt lielveikalā, nevis bodītē, kas neesot pārāk drošs variants (iedomājieties paši tos cilvēku pūļus, kas katru dienu nostaigā garām bodītēm, ķopsīšos sabērtās garšvielas "papildinot" ar putekļiem, smiltīm un vēl visu ko...) Aši uzmetam aci vēl pāris bodītēm, kādiem pāris ēģiptiešiem paskaidrojam, ka esam no Latvijas, nevis Polijas, Krievijas un, Dievs vien zina, vēl kurienes, un stunda pagājusi. Turklāt pie tirgus vārtiem tiešām mūs jau gaida laipnais šoferis. Kad pēc piecām minūtēm attopamies pie mūsu viesnīcas, ir skaidrs, ka droši vien esam viņam drusku pārmaksājušas, taču reizēm par komfortu der samaksāt...
„Divi miljoni? Tas nevar būt!”
Pēc pāris stundām, kas pavadītas klinšainā pludmalē pie jūras, fotografējot Napoleonzivi, kas nez kādēļ izlēmusi pazīmēties krasta tuvumā, izlemjam doties nākamajā ekspedīcijā – tepat pāri ielai slejas izklaides komplekss „1001 nakts”. Vakaros te skatāmi krāšņi šovi, bet ārpusē izvietojies kārtējais tūristus pievilinošais tirdziņš.
Rietošās saules gaismā celtne, no nodēvējam par „Šarmas Disnejlendu”, izskatās mazliet amizanta, taču gana iespaidīga. Kādu brīdi klīstam pa plašajiem pagalmiem, priecājamies par palmām, dīķīšiem, tiltiņiem, gleznām un lustrām un mēģinām iztēloties, kā te varētu izskatīties vakarā. Pēc tam izmetam līkumu gar tirdziņu, cenšoties izvairīties no diezgan uzmācīgajiem tirgotājiem un izliekoties, ka viņu saucienus nedzirdam. Tādēļ pat patīkami šķiet iegriezties kādā sudrablietu veikaliņā, kura pārdevējs par mūsu ierašanos neceļ ne ausu, un tikai pēc minūtēm desmit pieklājīgi apjautājas, vai meklējam ko īpašu. Tādu auskaru, kādus esmu iztēlojusies, diemžēl nav ne viņam, ne viņa draugam, pie kura čaklais pārdevējs aizskrien. Kad jau pošamies prom, viņš mūs uzaicina iegriezties blakus bodītē, uzsverot, ka nekas nav jāpērk, lai tikai apskatāmies. Vārds pa vārdam, līdz puisis pierunā mūs kādu brīdi pasēdēt un aprunāties.
Par sevi Ahmeds (šķiet, tas Ēģiptē ir ļoti populārs vīriešu vārds, jo tā priekšā stādās vismaz puse no satiktajiem vīriešiem) stāsta, ka pēc armijas sācis darboties tirdzniecības jomā un ka nekad neko citu darīt viņam nav gribējies. „Sākumā strādāju Luksorā, bet nu jau trīs nedēļas esmu šeit, jo Šarmā ir vairāk tūristu,” Ahmeds skaidro savu pārcelšanos un atzīst, ka nevar pateikt, kuras valsts pārstāvji esot labāki pircēji – viņaprāt, naudu labprāt tērē visi. „Tā kā atbildu par to, ko pārdodu, necenšos pircējam iesmērēt stikliņus vai melhioru: mēs pārdodam itāliešu sudrabu, kurā iestrādāti Ēģiptē iegūtie dārgakmeņi,” apgalvo puisis, taču ar savas preces slavēšanu neaizraujas. Turklāt viņš bez liekas domāšanas arī nosauc trīs vietas, kas, viņaprāt, esot šajā valstī, jāaplūko pavisam noteikti: piramīdas, Luksoras templis un Asuāna, kas slavena ar savu aizsprostu un vairākiem vēstures pieminekļiem. To nosolāmies izdarīt nākamreiz, jo - brauciena programma ir tāda, kāda tā ir, un šoreiz to mainīt nevaram.
Pēc tam viņš mūs iztaujā par Latviju un izklausās ļoti pārsteigts, uzzinot, ka ir valstis, kurās dzīvo nepilni divi miljoni cilvēku. „Tik maz? Tas nevar būt!” viņš vairākkārt izsaucas, piemetinot, ka Kairā vien dzīvo piecpadsmit miljoni cilvēku, un ar interesi uzklausa stāstus par sniegu, plašajiem mežiem un citām Latvijai raksturīgām lietām. Vien atvadoties puisis pajautā, vai mēs vēl te iegriezīsimies un izsaka cerību atrast mūs kādā no sociālajiem tīkliem. Nu, lai viņam veicas!
Delfīni – „ķirsis” uz putkrējuma tortes
Trešdiena kā jau mazā piektdiena tiek veltīta izklaidei – braucienam ar kuģīti pa jūru. Kuteris jeb jahta „Sea Hawk” izskatās visnotaļ stabils, bet kolorītais ēģiptiešu kapteinis, ģērbies viscaur baltā – iespaidīgs... Savukārt par izklaidi gana jautrā un tiešām profesionālā kapteiņa komanda – jauni puiši, kas pasažieriem pienes dzeramos, gatavo pusdienas un labprāt stāsta par Sarkanajā jūrā mītošajām radībām. Varbūt tieši tāpēc nevienu nespēj uztraukt bangojošā jūra un kuģa nedaudz zvalstīgā gaita.
Pamazām esam tikuši līdz pirmajam koraļļu rifam – ļoti iecienītai niršanas vietai. Te gan ir tik daudz kuģīšu un nirēju, ka viss sāk atgādināt frikadeļu zupu, tālab dodamies uz nākamo rifu, bet tikmēr mūsu gids un kuģa apkalpe apmāca, kā uzliekama snorkelēšanai domātā maska un vairākkārt atgādina – skatīties tikai ar acīm un nekādā gadījumā nepieskarties ne koraļļiem, ne daudzajām zivīm, kas spieto ap rifu! Pareizi vien ir, jo tie, kas nirējus vēro no klāja, ārkārtīgi dzidrajā ūdenī pamana pat raju (šajā gadījumā atmiņā nāk kāda paziņas stāsts par iztramdītu raju, kas latviešu nirējus no rifa vajājusi krietnu gabalu). Ūdenī parādās arī citas lielākas un mazākas zivis, tā ka ūdens ap kuģi kādu brīdi atgādina mutuļojošu zivju zupu... Skaisti, turklāt ļoti parocīgi fotografēšanai tiem, kas nenirst. Arī pusdienas ir garšīgas un, iespējams, svaigā gaisa ietekmēti, apēdam lielākas porcijas, nekā bija plānots...
Atceļā apbrīnojam krasta klintis un dūmakā tīto Sinajas kalnu grēdu (pareizāk būtu teikt – Sarkanās jūras kalnu grēda, taču vietējie to dēvē par Sinajas kalnu grēdu). Un tad vienubrīd no kuģa priekšgala, kur apsēdušies divi novērotāji, atskan sauciens: „Dolphins!” (Delfīni!). Un tiešām, tur jau viņi ir – pieci vai seši burvīgie jūras iemītnieki, kas, rotaļājoties un ķerot zivis, kādu brīdi peld kuģim pa priekšu... Skaisti! Īpaši tādēļ, ka pat Sarkanās jūras piekrastes daļā delfīnus pārāk bieži neizdodas pamanīt. Tātad dienai, kas jau tāpat ir tik krāšņa kā putkrējuma torte, nu ir arī ķirša rotājums... Tādēļ sāk likties: atliek tikai kaut ko stipri vēlēties, un tas piepildās - par to, ka varētu ieraudzīt delfīnus, esam spriedušas visu dienu...
Asu izjūtu cienītājiem
Ceturtdiena un piektdiena aizzib, apskatot Šarmas viesnīcas un vakarā paklejojot pa Nāmabeju un Soho. Interesanti, protams, ja vien patīk lieli ļaužu pūļi, tusiņi un nemitīgie pārdevēju saucieni un komentāri. Taču, ja vēl gribam tikt pie suvenīriem, laiks jāizmanto lietderīgi – pasauļoties varēsim sestdien no rīta.
Pēc četrām saulē un vējā pavadītām stundām (citējot Mārtiņu Rītiņu – kas var būt labāks par šo!) dodamies izbraucienā pie beduīniem. Tiesa, par šiem ļaudīm mūsu gids neizsakās pārāk glaimojoši, uzsverot – pašreiz šo klejotājcilšu galvenais peļņas avots ir kontrabanda (runā arī, ka tuksnesī pazudušie tūristi esot tieši beduīnu upuri). Protams, arī tūrisms, taču firmas, kas ar beduīniem sadarbojas, teic – uzticēties viņiem nevar un ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Tomēr, tā kā esam uz šo piedzīvojumu parakstījušies, jāpiedalās vien ir. Tālab vispirms pa tuksnesi izmetam pāris līkumus ar kvadracikliem. Te viss notiek ļoti organizēti, un garo braucēju rindu pieskata vairāki modri instruktori, ar saucieniem „Jalla, jalla!” („Uz priekšu!”) mudinot atpalicējus un pārliecinoties, ka neviens nemēģina starp kalniem braukt tur, kur nevajadzētu.
No vienas puses, protams, tas ir romantiski – uz kvadracikla traukties starp rietošās saules iekrāsotajiem kalniem. No otras, gribot negribot acīs krīt tas, ka tuksnesis neizskatās pārāk tīrs – bez pamatīgajiem smilšu un putekļu mākoņiem te ir ĻOTI daudz atkritumu... „Absurds, bet šajā vietā, kas skaitās nacionālais parks, pilsēta ierīkojusi atkritumu izgāztuvi. Tiesa, vējš lielu daļu atkritumu nes atpakaļ uz pilsētu,” vēlāk pie vakariņām redzēto komentē gids.
Starp citu, ko teikt viņam ir arī par to stārķu baru, ko redzējām tuksnesī. „Jā, tie ir stārķi, kas no Eiropas lido uz siltajām zemēm un šeit tikai nolaidušies atpūsties,” skaidro Mahmuds, uz mūsu izbrīna pilno izsaucienu „Ko, stārķi tuksnesī?” atbildot ar skaidrojumu, ka arī tuksnesī varot atrast barību – piemēram, smiltīs dzīvojošos tārpus. Izklausās neticami, bet – lai nu būtu...
Tikmēr turpinās beduīnu sarīkotais šovs: kaljans ar ābolu tabaku šķiet itin labs, arī dejotāju priekšnesumam un vakariņām patiesībā nav ne vainas, turklāt tam visam ir pamatīga eksotikas piedeva. Kronis visam ir paliels, skaists, ļoti labi barots kaķis, kurš vienubrīd uzrodas ne no kurienes. Protams, viņš mango mūsu vakariņas, taču ļauj pakasīt aiz auss un pat atsaucas uz „Kis, kis, kis”... Tāpēc kaķa sabiedrībā vērotais vēderdejotājas priekšnesums (minisvārkos un augstpapēžu kurpēs!) izraisa vien vieglu smaidu, turklāt vienu vakaru viesnīcā redzētais īstas vēderdejotājas priekšnesums šo "sviestu" atsver... Pēc tam Mahmuds vien nicīgi nosaka, ka, taupot naudu, beduīni šovam pieaicinājuši vieglas uzvedības sievieti (patiesībā viņš izteicās vēl mazliet skarbāk). Tādēļ šovu pametam pirmie, un, dodoties atpakaļ uz bāzi, pār kalniem noslēpumainu gaismu lejošais milzīgais Ēģiptes pilnmēness uz brīdi pieder tikai mums...
Arī vakars viesnīcā ir jauks: kāds puisis uz saksofona spēlē smeldzīgas melodijas, viesmīļi mūs aptekā, pienesot baltvīnu, un nepavisam negribas doties gulēt...
Un tad jau klāt ir pēdējais rīts Šarmā. Kā ierasts, pamostos ap pussešiem no rīta. Izlienot uz balkona, mani sveiciena mazliet mākoņains saullēkts un ziedošanās bugenvilejās spietojoši zvirbuļi. Un tad jau ir laiks doties uz lidostu, lai lidotu uz mājām. Atvadoties no gida un burvīgā šofera, kurš mūs vadāja visu nedēļu un katru rītu uzrunāja: "Morning, my ladies!", kaklā ir kamols un acīs – asaras, jo šķirties no šejienes galīgi negribas.
„Egyptian magic!” to redzot, saka gids un piebilst: „Brauciet vēl! Es jūs ļoti gaidīšu...”
