vecuma kaites, lietus un dzelzceļš Madonā

  • 3 min lasīšanai
vot nezinu, kā šito nosaukt. vecums vai kas. tipa nekur netaisījos braukt (tikai sestdien uz Rēzekni ar mašīnu, ja vedīs). piektdien lija lietus un drausmīgi negribējās nekur braukt. nu, vopšem gāza balta siena - a ne aci no mājas, kur vēl 6 km līdz Viļānu stacijai ar riteni. gāza pirms ātrā vilciena ap trijiem, gāza vakarā pirms vēlā vilciena ap sešiem. un tad es vēl padomāju - a nafig kaut kur jābrauc. ja jau nevar pat uz mežu pēc sēnēm, nafig riteņbrauciens kaut kur ellē Vidzemē? izdomāju, ka nebraukšu. taisni zvanīja vecis no Rēzeknes, sarunājām randiņu. viņš bija tirgū. tas ir, viņš būšot tirgū. mašīnu gan vēl nesarunāju, bet to atstāju plūdumam. tas, ko pārāk saplāno, nekad nav pārāk labi. no rīta gulēju. zvans. jābrauc. esot ritenis, telts un guļammaiss. nu ko, sametu somā kaut ko, kaut ko apriju un ar riteni uz Viļāniem. autobuss, protams, negāja (man jau bija tāds čujs). tāpēc somā bija A4 lapa un melnais marķieris. gaidīdama busu, pieturā uzmargoju glītu uzrakstu MADONA. nekas, protams, nebrauca. vispār mašīnas nekur nebrauca. aizgāju pāri tiltam. nekādu mašīnu. uz kādu vēl Madonu... lietus līst. vējš. drausmīgi. pilnīgā pakaļā viss pasākums. a kaut vai iet atpakaļ un gulēt. kaut kāda mašīna brauca, pacēlu uzrakstu. tā nu es ar to mašīnu (Audi 80) aizbraucu uz Madonu. pie stūres bija čigāns ar zelta zobiem. muzons viņam bija vienkārši užass. jau likās, ka cauri būs, bet vispār šad tad nogrieza klusāk. nekādus batonus par studijām ausīs nebāzu. tā arī pateicu, ka nestudēju un nestudēšu. ko visi var ņemties ar to studēšanu - ja stopē, tātad students. darīt nav ko. un kā pa ceļam lija! zupoja!!! no Madonas čigāns zināja mazāk nekā es. meklējām to Raiņa 19, bet neatradām nekādu Raini. toties viņš zināja, kur ir autoosta. bet autoosta viņiem rēcīga. tur laikam ir arī kase vai kas, varbūt autobusi. bet nu veikali!!!! tāds šopings!!! vot to es saprotu - rindā pirms manis veči domāja: ņemt septītnieku vai piecinieku. paņēma septītnieku. 11 no rīta! tipa šņabi 0,7 litri. :D aiz manis pirka maizi. 5 batoni, 5 ķieģeļi, bulkas, klona, Cesvaines kukulīti, radziņu, ko tur vēl. man bija doma nopirkt želejas žurku, bet negribēju apvainot pārdevēju - ja nu tā nav žurka, bet kāmītis. lai gan astes bija zilas un sarkanas, burkā nevarēja saprast. čūskas gan bija čūskas, bet čūsku es jau biju ēdusi. vot žurka būtu prikolīgāk. bet nu paliku pie pončikiem ar zapti (tur tā bija rakstīts). vēl bija rūpniecības preču nodaļa. kas tur bija mantu! man jau acis krita ārā, bet bija arī bail palaist garām vedēju, kas mani savākšot no autoostas. lai gan minūtes 3 vēl dabūju gaidīt. bet ej nu zini - veikalā jau laiks paskrietu nemanot. turklāt vēl bija 2. stāvs ar kaut kādām unikālām kultūrprecēm, bet tur nebiju, jo nebija laika. tad mūs ar visiem riteņiem iekrāva busiņā un aizveda uz Ērgļiem. pa ceļam brīžam lija tā sisnīgi. Ērgļos lietus beidzās. turpat bija 2 veikali: PĀRTIKA un ELVI. iegājām otrajā, a tur bija viss kas labs. bija baltkrievu nastoika un biezpiena bumbiņas, viss kas bija. vēl tur bija večuks, kas sēca kaut ko nebalsī. centos ieklausīties, bet neko vairāk par nikni čerkstošu KUR IR MANA MAUKA? nedzirdēju. izrādījās - domāta bija viņa boze vai spieķis, vai kas tur. nākošais teksts jau pie kases, kam garām šis pagāja ar 2 litriem alus un centās nesaprast, ko pārdevējām vajag, bija KUR IR MANA KŪJA? kūju atradis, laimīgs notinās uz autoostu, kur mēs arī kavējām laiku, liekot māgā visu, kas ir ēdams. autobusi bija 2 gab, pasažieru nebija. pie viena busa stūres bija sirms vecis. 2 reizes iebrauca kanalizācijas akā - nobaukšķēja vien. ietaranēja apmalē. noslāpa. autobuss - principā tāds liels zaļš mikriņš no 80. gadu laikiem. pakaļas riepas resnas, priekšā tādas šauriņas. kanalizācijas akā viņš iebrauca gan ar plānajām, gan biezajām. tad mēs 50 km braucām ar riteni. bija kruti. sevišķi no kalna. bija krutas mašīnas - alfaromeo ar kādiem 7 atskaldītajiem, kas tuvojās ar tādu troksni, ka domājām jau, ka lidmašīna (nopietni), bet līkumā iegāja ar tādu sasveri, ka jau domājām, ka nonesīs, jo nāca virsū ar visu plakni un aizbrauca pēdējā brīdī, zobus vien nomirdzināja - retus un skaistus. visi 7 gab. vēl bija zaļais buss no Ērgļu autoostas. ā, Ērgļu autoostā vēl bija interesanta tante, kūjas onkulītis un pienāca vēl 1 resns un dūšīgs tēvainis tā uz 50 vai 70 gadiem, kas zināja teikt, ka izvadītāji ir laba lieta - sevišķi tie, kas zina visus pantus. sarunas bija par izvadīšanu un izvadītājiem, bet visu nedzirdējām. bija jāēd. bija vēl 1 košs vecītis ar 2 alus pudelēm tīklā, bet tas aizgāja garām - nepiestāja pie kompānijas. tante toties mūs izlamāja, ka mēs tur ar saviem riteņiem. nav, kur apsēsties. beigās tāpat nesēdēja. nu jā, vispār mēs braucām pa dzelzceļa līniju Ērgļi-Madona, ko bija raudzīts celt kaut kad ap 1935. gadu, lai vieglāk tikt uz Gaiziņu. iecerētās staciju vietas visbiežāk atradās krūmos, bet līnija vairumā gadījumu veda pa ieplakām. bet vispār mēs tur nebraucām. mēs braucām kaut kur citur. lai gan vispār kartē tāda līnija ir eksistējusi. domājams, būtu vēl smalkāka nekā no Rīgas uz Ērgļiem. ak jā, vilcienu no Rīgas arī sagaidījām. tur tiešām bija stacija, īsts vilciens, atbrauca laikam tūrists ar milzīgu mugursomu, kas negribēja ar mums runāt. laikam vēl kāds, bet tie aizgāja kaut kur citur. vēl tur bija sunītis, kam garšoja mani Madonas autoostas pončiki ar zapti. ar mīlīgu purnu. tomēr ubagotāja dāvanas viņam nebija pārāk izkoptas. varbūt nav daudz iespēju trenēties. nu jā, tā tas bija. vispār jau es nekur netaisījos braukt. P.S. tā arī nesaprotu, kāpēc bija vajadzīga telts un guļammaiss.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais