Geokešings Itālijā

24.08.2007
18 min lasīšanai
58 foto

Ir tāds teiciens, ka vīrieši ir kā lieli bērni un viņu rotaļlietas ar gadiem kļūst tikai lielākas un dārgākas. Tieši tāda bija mana attieksme šovasar par vīra jauno aizraušanos - http://www.geocaching.com/ Lai gan pēc šī Itālijas brauciena atzīstu, ka tam ir arī pozitīvās puses. Ideja radusies ASV, bet nu entuziasti ir sastopami visā pasaulē. Arī slēpņi izvietoti ļoti dažādās vietās, Latvijā laikam ap 100 gab. Īsumā ideja - ir cilvēki, kas ar to aizraujas, tad viņi kaut kur noslēpj kādu burciņu vai plastmasas trauciņu ar logbook, zīmulīti un vēl šo to, ieliek internetā slēptuves GPS koordinātas un arī kādu aprakstiņu un tad citi iet un meklē. Ieguvums – var apskatīt ļoti skaistas vietas (parasti tiešām liek interesantās vietās), kur tūristi pārāk netusē. Var pavisam oficiāli uzrakstīt – „es te biju” un tas nav jādara klintī vai uz mājas sienas, bet gan logbookā un var arī citiem pastāstīt, ka „es tur biju”, to pēc tam ierakstot internetā. Bet nu pēc kārtas. Meitai jau pirms kādiem 3 gadiem tika apsolīts, ka tajā vasarā, kad viņa paliks 7 gadi, ņemsim viņu līdzi uz kalniem. Un bērni tādus solījumus neaizmirst! Ik pa laikam tika atgādināts, pēc diviem gadiem mēs brauksim uz kalniem, pēc gada brauksim uz kalniem. Kad nāca vasara, sapratām, ka kalnu brauciens īsti neiekļaujas mūsu plānos un iespējās, bet apsolīts ir - jābrauc. Patiesībā pirms brauciena biju tikai nopirkusi lidmašīnas biļetes līdz Milānai, norezervējusi automašīnu un nopirkusi grāmatu par Itāliju. Vēl pēdējā vakarā sameklēju Monblāna apkārtnes karti ar marķētajām takām. Raimonds dabūjis GPS Ziemeļitālijas karti un izdrukājis no datora kaudzīti lapu par „kešiem” mūs interesējošajos apgabalos – Valle d’Aosta, (Monblāna pakājē), Val di Fassa (Dolomītos, netālu no Marmoladas) un vēl dažus arī Milānā. Tās arī bija visas mūsu zināšanas par Itāliju. Tā kā nekādas apmešanās vietas nebija pasūtītas, tad varējām brīvi improvizēt savu pārvietošanos un sākotnēji gribējām doties Dolomītu un Marmoladas virzienā. Izbraucot no lidostas uz šosejas, uzreiz tā īsti nenoorientējāmies virzienos un tikai jau pēc laiciņa piefiksējām, ka esam devušies vairāk uz Monblana pusi. Tā nu nolēmām ar to arī sākt. Posmā no Aostas līdz pat Monblana pakājei kempingu ir diezgan daudz. Kad Morgexā, kas ir jau diezgan tuvu Monblanam, ieraudzījām ceļa malā norādi uz kempingu Arc en Ciel, griezām iekšā. Kempings jauks - gluda zaļa zālīte, kur telti uzcelt un skats uz Monblanu. Ir arī vietējā picērija ar garšīgām picām un ļoti atsaucīgu apkalpotāju, kas rada foršu, mājīgu atmosfēru. Turpat varēja arī paēst arī brokastis ar svaigiem, uz vietas ceptiem kruasāniem. Mmmm. Un tas deserts, ko mēs diemžēl paņēmām tikai pēdējā vakarā, bija vispār debešķīgs. Pirmā diena Naktī lietus grabinās pa telts jumtu un arī no rīta apkārtējie kalni ir mākoņos. Nekā iepriecinoša, bet tā kā mums paredzēts gājiens uz ledāju, tad mēģināsim. Izbraucam cauri Courmayeur un braucam augšup pa Veny ieleju, līdz ceļu aizšķērso bomis. Atstājam mašīnu un tālāk ejam kājām. Vispār mani Ziemeļitālijā pārsteidza iespēja bez maksas atstāt mašīnu pie dažādiem apskates objektiem. Vietām bija maksas stāvvietas, bet tad turpat blakus bija arī vietiņas, kur mašīnu var atstāt par velti. Uzkāpjam pie ezeriņa, kura otrā pusē ir ledājs. Tas gan izskatās pelēks un nesimpātisks. Brīžiem uzlīst un tad uzreiz parādās strautiņi tur, kur pirms lietus bija tikai sausi akmeņi. Mazliet pastaigājuši atgriežamies pie mašīnas un dodamies sava pirmā Itālijas slēpņa meklējumos. Vispirms interesantā parkā jāatrod vairāki objekti, kuri palīdzēs noskaidrot pareizās slēpņa atrašanās koordinātas. Viss ir tik vienkārši, ka nespējam saprast, kādēļ slēpņa terrain grūtība apzīmēta ar 4,5 zvaigznītēm no 5. Beidzot esam visu uzdevumu izpildījuši un iegūstam koordinātas. Līdz slēpnim ap mēram 200m, bet jārāpjas stāvā kalnā. Neko darīt, te arī ir tās 4,5 zvaigznītes. Rāpjamies, ēdam avenes un zemenes un atkal rāpjamies. Tā kā autors nopublicējis slēpņa atrašanās vietas fotogrāfiju, tad ar meklēšanu problēmu nav, „Top of Europe” ir iekarots. Un kāds skats paveras uz apkārtni! Jā, te tiešām daudz tūristu neuzkāpj. Kalniem jau atkal pāri mākonis, nav īsti izdevusies šī mūsu Monblana diena. Nolemjam ar pacēlāju nebraukt – tāpat neko nevarēs redzēt, labāk pastaigāsim vēl pa kādām kalnu takām. Sākam kāpt uz kārtējā ledāja pusi, varbūt šis būs baltāks un smukāks. Takas marķējums nav īsti izprotams. Tur, kur tas sazīmēts uz kokiem, takas nav vispār, savukārt, kur taka, nav marķējums. Kāpjam augšup, bet sāk smidzināt. Tā kā neesmu nodrošinājusies pret lietu, bet vieglprātīgi paņēmusi tikai polarteksīti siltumam, tad griežos atpakaļ uz mašīnu. Pārējie tomēr grib redzēt, kas tur aiz kalna. Es vēl tieku mašīnā kaut cik sausām drēbēm, bet viņi atgriežas jau viscaur izlijuši. Jābrauc meklēt kāda sausāka vietiņa. Vakarpusē, kad lietus pierimis un pār visām ielejām ceļas migla, nolemjam aizbraukt sameklēt virtuālo „kešu” „Belvedere d' Arpy”. GPS mūs ved kalnā pa ļoti līkumotu ceļu, līdz kādai stāvvietai. Līdz īstajai vietai nieka 300 m, bet tie ved augšā kalnā, bez kādas takas. Uzvelkam atpakaļ slapjās bikses un krosenes, jo nevar jau jaunu kārtu slapināt. Rāpjamies kalnā. Brīžiem stāvums liekas vēl lielāks, nekā uz „Top of Europe” kāpjot. Beidzot esam augšā pie krusta. Kas par skatu! Virs apkārtējām ielejām ceļas migla. Solīto Monblanu gan nevar redzēt, atkal jau noslēpies mākonī. Izrādās, ka pa kalna korīti pie slēpņa pienāk ceļš, turpat netālu arī māja. Izskatās, ka GPS mūs ir drusku „piečakarējis” liekot rāpties kalnā, bet vismaz lejā varēsim nešļūkt pa nogāzi uz dibena, bet apiet apkārt pa celiņu. Nieka 2 km līkums un jau esam pie mašīnas. 2. diena Mūsu šodienas plāna pirmais darbiņš – „OLD CITY”. Pa līkumotajiem kalnu ceļiem tiekam līdz dambim, bet tālāk ceļš slēgts. Līdz īstajai vietai vēl 3,5km, bet tas jau tāds nieks, noiesim ar kājām skaistā rītā. Ejam un priecājamies par ūdenskritumiem, kas gar ceļa malu viens pēc otra. Ieraugām arī drupas, kurās paslēpts slēpnis, palikuši nieka pārsimts metri, diemžēl mūs šķir stāva klinšu siena un krāčaina upe. Lai tiktu pie slēpņa, jāiet vēl 2km līkums. Kā izrādās, GPS mūs atkal maldinājis, pa otru pusi uzpludinājumam iet ceļš, pa kuru būtu varējuši slēpnim piebraukt krietni tuvāk. Neko darīt, un vēl jau tas pats ceļš būs jāiet arī atpakaļ. Tomēr pamestās drupas interesantas, tāda īpaša aura šai vietai. Tālāk braucam uz Gran Paradiso nacionālo parku skatīties Lillaz ūdenskritumu, botānisko dārzu un pie viena sameklēt „Cascate del Lauson”. Ūdenskritums pavasarī tiešām varētu būt iespaidīgs, bet mēs jau no rīta ūdenskritumus atskatījāmies un tāda maza strūkliņa vien no klints tek. Daži tūristi plunčājas tirkizzilajā ūdenī. Dodamies tālāk. Cogne pilsētiņā mums jānogriežas Valnontey virzienā. GPS skaļi pīkstēdams stāsta, ka mums jāgriežas tieši tur, kur stāv zīme „ķieģelis”. Braucam pa nākamo ieliņu un nokļūstam vienvirziena ielā, kas atkal izved atpakaļ. Jāmēģina vēl kāds cits ceļš. Beidzot atrodam norādes uz Valnontey, bet GPS atkal pīkst un neapmierināti stāsta, ka jābrauc taču pa to gājēju celiņu, kas otrā pusē upei. Laikam viņam šim rajonam īpaši veca karte. Toties mums kartes šim rajonam nav vispār. No informācijas stenda izsecinām, ka līdz slēpnim jākāpj krietni ilgi un augstu. Tas gan mūsuprāt īsti neatbilst terrain 2,5 zvaigznītēm, bet lai nu būtu. Pa ceļam ir botāniskais dārzs Paradisio – cena liekas neadekvāta tām dažām dobītēm, kas redzamas. Izskatās, ka dārzs orientēts uz tiem tūristiem, kas nekur augstāk neuzkāps un alpīnās pļavas neredzēs. Mums par to nav vērts maksāt un arī laika nav daudz. Vakars nāk virsū un līdz slēptuvei krietns gabals, kādi 3km, pie tam izskatās, ka visu laiku būs krietni pret kalnu jāiet. Kādu laiku jau esam kalnā kāpuši, līdz nāk apgaismība, ka patiesībā mums GPS ievadītas Rifugio Vittorio Sella koordinātas un tik tālu nemaz nav nepieciešams iet. Ievadām īstās koordinātas un attālums sarūk līdz 300m, kurus drīz vien arī pieveicam. Diemžēl Raimonds nav izdrukājis bildīti ar slēpņa atrašanās vietu. Tā nu meklējam pie visiem apkārtnes kokiem. Zem viena akmens man pat izdodas kaut ko atrast, tas gan izrādās tukšs jogurta trauciņš. Ik pa laikam garām dodas kāds tūrists un tad meklēšana mazliet jāpārtrauc. Beidzot īstā priede atrasta! Mazliet vēl pafotografējam Valnontey ielejas ledājus un dodamies atpakaļ. 3. diena Rīts uzaust dzidrs un jauks. Monblans visā godībā redzams no telts. Gandrīz gribas mainīt plānus un vēl vienu dienu veltīt Monblana apkārtnei, bet Raimonds nemierīgs – tad mums maz laika palikšot Dolomītiem. Laura skaita tuneļus uz šosejas un priecājas par katru garāku. Ap pusdienlaiku esam pie Garda ezera un pilsētiņās sākas korķi. Tūristu daudz, ieliņas šauras un nākas drusku pastāvēt, līdz tiekam pilsētiņām cauri. Līkumotais ceļš atkal brīžiem ieiet tuneļos, bet pārējā laikā paveras brīnišķīgs skats uz Garda ezeru, kuterīšiem un tuvāk pie Rio Del Garda arī aizpildās ar burātājiem. Rio del Gardā nolemjam pastaigāt pa pilsētiņu, aizejam līdz pludmalei, kur laiski tūristi guļ uz matracīšiem. Karsts. Labāk dosimies tālāk cerībā, ka Dolomītos nav tik karsti. Pēc nogriešanās no šosejas uz kalnu ceļa atrodam kārtējo jauko atpūtas vietu ar galdiņiem (tādas gar ceļmalām ir daudz, bet tualeti gan nevienā neredzēju) un nolemjam papusdienot. Sākam runāties ar diviem itāļiem, kas mūs mazliet nobiedē, ka augusts Dolomītos un Val di Fassā (Fasas ieleja) ir īstais tūristu pieplūduma laiks. Ja mums nav rezervēta naktsmītne, ar to varētu būt problēmas, jo kempingi esot pilni. Mierinām sevi ar domu, ka gan jau mūsu mazajai teltij tomēr kāda vieta atradīsies un dodamies tālāk. Izbraucam cauri vairākām Val di Fassas pilsētiņām, ieraugām zīmes, kas aizliedz celt teltis, bet norādes uz kempingiem ieraudzīt nespējam. Beidzot Pozza di Fasā atrodam pirmo kempinga norādi un griežam iekšā. Kempinga darbinieki paskaidro, ka viņiem esot 4 vietas, kur varētu uzcelt mazu telti, lai mēs ejam un izvēlamies, kura no četrām vietām labāk patīk. Vienu izvēlamies un nekur tālāk arī nedomājam doties, kas to zina, kā ar brīvām vietām citos kempingos. Izskatās, ka Dolomītos tūrisms vairāk orientēts uz ziemas slēpotājiem, kas dzīvo viesnīcās, pansijās utt., tādēļ arī ar kempingiem tā pašvakāk. Monblana pakājē gan tā nebija problēma. Ir sestdienas vakars, netālu no vārtiem vārās milzīgs katls ar polentu (nacionālais ēdiens, kukurūzas biezputra ar piedevām) un uz uguns cepas desiņas. Nolemjam vakariņot tepat, jo polenta smaržo apetītlīgi. Diemžēl izrādās, ka visi kuponiņi gribētājiem jau izpārdoti, mums piedāvā polentu ēst nākamajā sestdienā, bet tad mēs jau būsim atpakaļ Latvijā. Neko darīt, jāiet uz pilsētu meklēt kādu picu. Ieejam vairākās iestādēs ar uzrakstu Bar Ristorante, bet piedāvājumā ir labākajā gadījumā sviestmaizes. Beidzot viena oficiante mums laipni parāda, ka pāri skvēriņam ir restorāns Le Giare, kur varot labi paēst. Galvenais oficiants uzzinot, ka mums nav iepriekš rezervēts galdiņš, piedāvā vai nu pusstundu gaidīt, vai arī iekārtoties pie galdiņa ārpusē. Vakars silts un pat patīkamāk sēdēt svaigā gaisā. Drīz vien arī ārpusē visi galdiņi ir aizņemti un varam novērot pamatīgo gaidītāju rindu, kas veidojas pie restorāna. Šķiet, ka pilsētiņā vēl ir krietna brīva vieta ēdināšanas nišā. 4. diena. Dodamies kalnos. Šodien mums ieplānoti 3 slēpņi, Raimonds gan sapņo arī par ceturto „ROTWAND / RODA DE VAEL” ar 5 zvaigznītēm pie terrain, bet tam var piekļūt tikai pa Via ferrata. Vispirms dodamies meklēt „Märchensee der Dolomiten”, kas atrodas pie jauka kalnu ezeriņa ar dzidru, zilganzaļu ūdeni. Grūtākais ir izvilkt konteinerīti tā, lai to nemana tūristi, kas klīst apkārt ezeriņam. Nākamais mūsu dienas plānā paredzēts turpat netālu esošais „run to the hills 1”. Te gan būs jāpakāpj, jo jāpārvar krietna augstuma starpība starp stāvvietu un slēpņa vietu. Baudām Dolomītu ainavas, saulaino dienu, alpu govju sabiedrību. Prieks par Lauru, kas varonīgi kāpj kalnā gandrīz tik pat ātri kā mēs. Tikai dažās vietās ir manāmas mūsu krietni garāko roku un kāju priekšrocības. Ik pa laikam nākas arī atgādināt, lai viņa nesteidzas, liek soļus uzmanīgi, lai kāds akmens neaizripotu citiem kāpējiem uz galvas. Beidzot esam augšā un Raimonds viegli atpazīst plaisu, kuras fotogrāfija izdrukāta. Jāsagaida, kad citi kāpēji neskatās un tad jau var fotografēties ar visu konteinerīti kalna galā. Visapkārt tāds skats... Tieši pretī siena, kuras augšā Raimonda iecerētais „ROTWAND / RODA DE VAEL”. Izskatās tiešām iespaidīgi. Pie tās sienas es negribētu karāties, bet pa korīti pa Via ferratu uziet jau neatteiktos, bet šoreiz tas izpaliks – Lauru tādā maršrutā vest būtu vienkārši nenopietni un arī uz tik ilgu laiku viņu kaut kur vienu atstāt nevaram. Lejā kāpjot pie sevis prātoju, ka gan jau mēs ar Lauru varam kalnam apiet apkārt kādu maršrutu un patusēt kādā no daudzajām kalnu būdām, kamēr Raimonds kāpj pie sava sapņu slēpņa, bet pie mašīnas, kad ieminos, vai viņš neņems līdzi ferratai nepieciešamo ekipējumu, Raimonds diezgan noteikti atbild, ka šodien jau nu noteikti tur nekāpšot un es arī neuzstāju. Beidzot Laurai būs arī iespēja pabraukt ar pacēlāju – nolemjam uz „Cristomannos” vispirms uzbraukt ar pacēlāju līdz Refuge Paolina un tad pa taciņu tikai kādas 15 minūtes līdz piemineklim ar ērgli, netālu no kura arī ierīkots slēpnis. Taciņa plata, bet arī tūristu te milzums, jo šis maršruts neprasa nopietnu piepūli. Nolemjam uzreiz vēl nekāpt lejā, bet vēl mazliet pabaudīt kalnu ainavas un aiziet līdz netālajai kalnu būdai. Tālumā redzama arī sniegainā Marmoladas virsotne, kas mums paredzēta kādas citas dienas plānos. Būda uzcelta aizvējā aiz kalna. Saule cepina, karstums briesmīgs. Raimonds runā ar būdas darbinieku par iespēju vienkāršāk un ātrāk tikt līdz „ROTWAND / RODA DE VAEL” slēpnim. Secinājums, ka pa pāris stundām no šīs būdas to varētu izdarīt, bet inventārs palicis mašīnā. Jānomierinās un šobrīd domai par kāpšanu jāatmet ar roku. Pa taciņu kāpjam no kalna lejā. Viena jauka diena kalnos beigusies. Vēl tikai vakara pica un saldais restorānā. 5. diena Naktī lietus grabinās pa telts jumtu un arī rīts pienāk ar mākoņiem, kas ietinuši tuvējās virsotnes. Tas nozīmē, ka uz Marmoladu nav vērts braukt. Brauksim uz blakus ieleju, kurā izdrukāta informācija par 6 slēpņiem Pirmais mūsu maršrutā „Ehi Obelix !”. Pa norādīto taku uzkāpjam krietnu gabalu virs pilsētiņas un nonākam uz klints, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz kalniem. Pilsētiņa mierīgi guļ dziļi zem kājām. Tikai mazliet baisi tuvoties klints malai, jo tā stāvus aiziet lejup. Diemžēl slēpņa aprakstā nav nekādas norādes, kur tad īsti meklēt. GPS kā īsto vietu norāda mazu priedīti, kas ar līkām saknēm ieķērusies pašā klints malā. Lai pārbaudītu akmens iedobumus pie saknēm un dažādas citas slēptuvītes, ir diezgan bīstami jākarājas virs bezdibeņa. Pārbaudām priedīti, pārbaudām visus citus aizsniedzamos objektus, kur liekas, ka konteiners varētu būt noslēpts, bet nekā. Pamazām pārbaudāmā teritorija kļūst lielāka, bet meklēšana neko nedod. Jau kuro reizi pārlasām skopo informāciju par stiprinieku Obelixu, kas uz saviem pleciem tur klinti, bet arī tas nepalīdz. Pēc vairāk nekā pusstundas meklēšanas beidzot ir iemesls procesu pārtraukt – ierodas padzīvojis tūristu pāris un ļoti izbrīnās, redzot, kā es izlienu no klints plaisas zem taciņas. Dodamies prom tā arī neko neatraduši. Nākamais mūsu maršrutā paredzēts „Prè”. Zaļā pļaviņā atrodam klinti, uz kuras laikam trenējas jaunie klinšu kāpēji – uz klints sazīmēti maršruti un saskrūvēti āķi. Pats dienas vidus, saule nežēlīgi karsē un nav nevienas vēja pūsmiņas. Atrodam vietu, kuras fotogrāfija nopublicēta pie slēpņa apraksta, diemžēl atkal nekādu sīkāku norāžu nav. Pārbaudām klinšu plaisu, tad arī citas plaisas, pārcilājam akmeņus. Raimonds uzrāpjas klints augšā, bet arī tas neko nedod. Pamazām sāk uzmākties bezcerība – kāpēc mēs šodien neko nevaram atrast? Nolemjam mest mieru arī šim. Trešais paredzēts „Oies &quot; Via Crucis &quot;”. Kādreiz no San Leonardo abatijas bijis krusta ceļš uz tuvējo kalnu Oies. Ja būtu bijis vairāk laika, noteikti būtu bijis interesanti kalnā uzkāpt pa veco ceļu, bet mēs atļaujamies piebraukt ar mašīnu līdz braucamā ceļa galam un tad jau vairs tik pārsimts metru jāpaiet. Beidzot mēs vienu slēpni šodien esam atraduši! Nākamais slēpnis mums paredzēts turpat netālais „Duna´s friends”. Apraksts atkal tāds aizdomīgs par geokešeriem un to, ka dzīvnieki ir viņu draugi. Ātri atrodam vietu ar jauko skatu uz ielejas pretējo pusi un krietni izrakņātām sūnām. Arī mēs pārcilājam akmeņus un parokamies pa sūnām visās vietās, kur liekas, ka varētu būt – nekā. Pēc tam izložņājam cieši saaugušu eglīšu biezokni – nekā. Tiek apmeklēti visi koki un akmeņi jau lielākā apkārtnē, jo GPS uzrāda, ka kļūda varētu būt līdz 12m – nekā. Kamēr Laura un Raimonds trešo reizi pārcilā jau reiz pārcilātos akmeņus, es sēžu, baudu dabu un fotografēju apkārtējo ainavu. Riebjas man tā „kešošana”. Pa ceļam uz māju pusi vēl palicis „jagher”, bet tam vienīgais dotais apraksts ir „Bellissimo panorama...possibilità di riposarsi”. Nolemjam vairāk neriskēt. Šodienai skaisto panorāmu pietiks. 6. diena. Rīts skaidrs, braucam uz Marmoladu! Atkal nedaudz līkumotie kalnu ceļi un esam pie pacēlāja. Izskatās mazliet biedējoši. Nevarētu teikt, ka man ļoti patīk tādi vagoniņi, kas karājas virs bezdibeņa, bet ko lai dara. Nopērkam biļetes. Izrādās, ka bērniem, kas var izlīst pa apakšu kontroles vārtiņiem, pacēlājs ir par brīvu. Un Laura tā arī visas reizes cītīgi lien pa apakšu vārtiņiem. Pavisam ir trīs pacēlāja posmi – vispirms uzbrauc ar vienu vagoniņu, tad pārsēžas nākamajā un brauc tālāk. Nokļūstam 3236m augstumā, kur jau var pastaigāties pa sniegu. Slēpnis „Marmolada” ir pie pašām pacēlāja trepītēm. It kā jau vieta atrasta ar izdomu, tomēr tūristu daudz. Daļa pat nemaz neiet pa sniegu pastaigāt, tikai uzbrauc ar pacēlāju augšā, pastāv pie trepītēm, piezvana kādam, lai atskaitītos – es esmu augšā, un iet atkal atpakaļ. Aizejam pastaigāties cerībā, ka vēlāk būs mirklis, kad tikt pie slēpņa. Kamēr staigājam pa sniegu un baudām ainavu, apkārtējie kalni pamazām ietinas mākoņos. Labi, ka vēl paspējām pirms mākoņiem. Beidzot sagaidām brīdi, kad neviens neskatās un tiekam pie mazās plastmasas kastītes. Tagad tikai būs jāsagaida vēl viens brīdis, lai to noliktu atkal vietā. Nobraucam ar pacēlāju vienu līmeni zemāk. Te iekārtots muzejs, restorāniņš un var arī ieziet pastaigāt pa apkārtni. Netālu klintī Pirmā Pasaules kara laika Itāļu un Austriešu „ierakumi”. Iespaidīgas klintī izkaltas ejas, lūkas, telpas gan dzīvošanai, gan dažādu noliktavu vajadzībām. No augšas tuvējās ielejas gan var novērot diezgan labi, bet kā viņi uzstiepa augšā ieročus un visu pārējo inventāru? Tad jau latviešu strēlniekiem bija vieglāk – paroc drusciņ ar lāpstu un viss kārtībā. Nedaudz paložņājuši dodamies atpakaļ uz vagoniņu, lai paspētu nobraukt lejā pirms pusdienas pārtraukuma. Raimondam nedod mieru „ROTWAND / RODA DE VAEL”. Vienojamies, ka brauksim uz Rotwand pakāji, Raimonds mēģinās iziet maršrutu, savukārt mēs ar Lauru mēģināsim iet pāri pa pāreju un tad varētu satikties būdā, kalna otrā pusē. Ja maršruts liksies Laurai par grūtu, tad tāpat pastaigāsim pa kalnu un sagaidīsim Raimondu. Aizbraucam ar mašīnu līdz pacēlājam un ar to uz Refuge Paolina. Raimonds aiziet pa taku ātrāk, mēs dodamies nesteidzīgi. Uz takas cilvēku daudz, pretī nāk lieli tūristu bari un samainīties nav nemaz tik viegli, ja nepalaiž. Beidzot nogriežamies no tūristu iecienītās takas un sākam kāpt uz pāreju, te vairs nevienu neredz. Cenšamies uz kalna nogāzes saskatīt Raimonda dzelteno cepurīti, bet tas neizdodas. Pamazām sāk vilkties mākoņi. Vispirms tāds mazs pūkainītis aizķeras aiz Rotwand gala, tad jau tas kļūst lielāks un redzama vairs tikai apakšējā daļa no sienas, vēl pēc brīža sāk krist retas lielas piles. Skaidrs, ka mums ar Lauru jādodas atpakaļ, lietū augstāk kāpt nav saprātīgi. Paeju līdz takas līkumam un nofotografēju blakus ieleju, kurā spīd saule. Atskan Raimonda zvans: „Nāku atpakaļ”. Tas ir patiešām saprātīgs lēmums, kaut arī slēpnis šoreiz paliek neatrasts. Sāk līt stiprāk un ik pa laikam atskan arī pērkona rūcieni. Laura čāpo ar rokām aizspiedusi ausis, bet kad saku, ka tagad nav laika baidīties un pēc iespējas ātrāk jātiek no kalna lejā, viņa varonīgi kāpj. Uz nogāzes ieraugam Raimonda dzelteno cepurīti, bet redzam arī dažus stāvus, kas optimistiski turpina kāpt kalnā. Taku sazarojumā sagaidām Raimondu un lejup kāpjam pa taisnāko ceļu uz mašīnu. Sākas krusa. Kādu laiku zem kokiem nogaidām, bet tad saprotam, ka tā var tikai nosalt, kāpjam tālāk. Lietus un krusa drusku pierimst. Kad izejam klajumā pie pacēlāja stigas, lietus atkal atsākas. Visas drēbes jau izmirkušas cauri slapjas, vējš saldē un cenšamies tipināt, lai sasildītos un tiktu ātrāk mašīnā. Kad jau skrienam pāri golfa laukumam, uznāk briesmīga krusa ar lieliem krusas graudiem, kas sāpīgi atsitas pret mūsu šortotajiem stilbiem. Kamēr pie mašīnas atbrīvojamies no izmirkušajām drēbēm, lietus jau pierimis. Tiešām izskatās, ka visbriesmīgāko gāzienu dabūjām uz kalna. Ceļa malās kupenas, ko no krusas graudiem saskalojušas ūdens straumes. Vietām uz ceļa saskaloti arī akmeņi. Katrs mazais strautiņš ceļmalā kļuvis par dubļu straumi. Kempingā iekārtojamies pie galdiņa zem mājas nojumes un vāram makaronus. Atkal jau līst un nekur uz pilsētu iet negribas. Slapjās drēbes sakaram uz striķa, vismaz nebūs slapjais maiss mašīnā, jau tāpat paklājiņš kļuvis par lielu peļķi un nav skaidrs, kā varēsim to izžāvēt. 7. diena Pa nakti līst un arī no rīta neko cerīgi neizskatās. Drusku apžāvējam telti un dodamies kādas saulainākas vietiņas meklējumos. Ceram, ka Madonna di Campiglio varēsim izžāvēt slapjās drēbes un pakāpt pa citām trasēm. Pa ceļam paredzēts sameklēt „Earthcache” (tie ir speciāli slēpņi, kas saistīti ar zemes dzīlēm vai kā tamlīdzīgi) „Geoparc Bletterbach”. Lietū un miglā atrodam ģeoparku, bet darbiniece saka, ka kanjonā viņa mūs nevarot laist, tas slapjā laikā ir pārāk bīstami. Mēs varam tikai paskatīties muzeju vai arī iet pastaigāt pa meža taku. Pēc shēmas apskatam, ka vajadzīgajā vietā iespējams nonākt arī ejot pa meža taku un tad tikai pa trepītēm mazliet nolaižoties kanjonā. Sarunājam, ka Raimonds ies viens un mēs ar Lauru pa to laiku apskatīsim muzeju, kurā visādi pārakmeņojušies dzīvnieciņi, kā arī attēli par vulkāniem, iežiem, zemes dzīlēm utt. Tulkoju no vācu valodas un cenšos atcerēties kaut ko no skolā mācītā. Darbiniece piedāvā mums noskatīties pusstundu garu filmu, bet tik daudz tulkot man tomēr negribas, atsakāmies. Nemaz tik ilgi nav jāgaida, kad Raimonds ir atpakaļ ar stāstiem par iespaidīgo kanjonu. Varbūt mēs te vēl atgriezīsimies? Braucam meklēt sauli. Ieleja, kurā atrodas Madonna di Campiglio izskatās visai cerīgi. Kempingā cilvēki izkāruši žāvēties mantas, tas vairs tik cerīgi nav, bet kempinga darbiniece saka, ka laika prognoze lietu nesolot, bet pārāk karstu arī nē. Uzceļam telti un izkaram savas slapjās drēbes. Uz apkārtējiem kalniem tomēr ir mākoņi, šodien nekur nekāpsim. Mēs ar Lauru gatavojamies iet uz veikalu tuvējā pilsētiņā, Raimonds solās pieskatīt mantu žāvēšanas procesu. Drīz vien atkal sāk līt. Kad atgriežamies, Raimonds sēž zem nojumītes, kas netālu no mūsu telts, turpat zem lietus paslēpušies arī kāds angļu pāris. Viņi smejas, ka lai tiktu pie tādiem laika apstākļiem jau nemaz neesot vajadzējis uz Itāliju braukt, lietus viņiem esot arī uz vietas. Tā arī līdz gulēt iešanai zem nojumītes notusējam, ēdot vakariņas un dzerot vietējā apgabala vīnu. Visu nakti lietus tikai līst un līst. Saulainā Itālija! 8.diena Rīts izskatās cerīgi, bet drīz vien pa apkārtējiem kalniem atkal sāk staipīties mākoņi. Vācam mazliet apžuvušo telti un gatavojamies uz prombraukšanu. Vajadzētu pēdējā naktī atrast kādu sausu vietu, lai var mantas izžāvēt, citādi vēl būs lidmašīnā jāpiemaksā par pārsniegto svaru. Ja jau kalni nesanāk, brauksim uz Milānu, baudīt pilsētu. Arī Milānas centrā Raimonds izdrukājis slēpņu aprakstus, kurus esam paredzējuši apvienot ar pilsētas apskati. „Milano curiosa: Zenobia La Città Sospesa” atrodam bez problēmām, pievienota pat bildīte ar atrašanās vietu. Šeit aizņemamies zīmuli, jo pildspalva palikusi mašīnā un tāpat mēs te garām nāksim atpakaļ. Arī „Castello Sforzesco” problēmas nerada. Pa ceļam uz „Manzoni 2” apskatām pilsētas centru - operu La Scala, Domu. Iespaidīgi. „Manzoni 2” un „Manzoni 3” ir interesanti slēpņi. Pie vēsturiskām mājām aiz loga restēm vai uz vērtu eņģēm nolikti mazmazītiņi konteinerīši ar logook. Tālāk dodamies uz parku meklēt „Welcome, Nicole!” Diezgan ātri atrodam vietu, kur slēpnis ir kādreiz bijis un tikai tad pēc apraksta izlasām, ka tas pārvietots. GPS kā precīzo vietu uzrāda dzeloņainu krūmiņu audzi virs iebraukšanas pazemes stāvvietā. Izmeklējamies, bet šis ir atkal kārtējais neatrastais Itālijas slēpnis. Pie debesīm jau atkal sāk vākties tumši mākoņi – jāsteidzas atpakaļ uz mašīnu, lai nesaliedētu nedaudzās vēl sausās drēbes. „L&#039;albero di LG al Parco Solari” iznāk pa ceļam un nolemjam to sameklēt. Patiesībā tik interesantu konteinera noformējumu vēl nav gadījies atrast – logbook un dažādi sīkumiņi izkārtoti austrumnieciska stila ādas kastītē. Šķiet, ka iepriekšējais konteiners pazudis un tagad iekārtots jauns. Kamēr reģistrējamies, sāk krist pirmās lietus lāses. Aizskrienam paslēpties zem kastaņa, kam lapas lielākas, bet stiprais lietus un krusa drīz vien tiek cauri arī kastaņa lapotnei. Tikai Raimondam ir līdzi GoteTex jaciņa, mums ar Lauru tikai džemperi, bet lietus pat nedomā pierimt. Nolemjam, ka mēs paslēpsimies zem nojumītes pie kafejnīcas, kas parka malā, bet Raimonds sameklēs mašīnu un atbrauks mums pakaļ. Labi, ka ir GPS, kurā atzīmētas mašīnas atrašanās vietas koordinātas, tagad Raimonds ievada arī mūsu atrašanās vietu un dodas pēc mašīnas. Atkal jau slapjas drēbes. Diemžēl stiprā lietus dēļ neatliekam atpakaļ zīmulīti. Nolemjam nemeklēt kempingu, bet pabraukt lidostas virzienā, kur mums jābūt rīt priekšpusdienā un atrast kādu viesnīcu. Tā nu vakarā piekarinām savu trīszvaigžņu viesnīcas numuriņu ar slapjām drēbītēm un vannas istabā uz gāzes deglīša vāram makaronus. Vēl tikai rīt lidosta, mājupceļš, superīgs skats uz Latviju no augšas, jo to neaizsedz neviens mākonītis. Un neierastais karstums, kas mūs sagaida lidostā. Esam atgriezušies no „saulainās” Itālijas. Secinājumi: No šī brauciena es sapratu, ka man riebjas „kešošana”. Viss jau ir labi, ja aizej uz skaistu vietu, papriecājies par apkārtni, pēc apraksta atrodi noslēpto bundžiņu un jūties apmierināts. Bet ja aizej uz skaistu vietu, kuras vienīgais apraksts ir Bellissima panorama, vai kā tamlīdzīgi un tad pusstundu pārroc sūnas, pārcilā akmeņus (un tur jau pirms tam izskatās kā pēc meža cūku uzlidojuma - ne jau mēs pirmie) un ložņā pa egļu jaunaudzīti, jo GPS uzrāda, ka tam jābūt šeit ar 12m precizitāti. Tad pat gandarījums par skaisto panorāmu kaut kā pazūd. Maksas šosejas Itālijā ir labas, pārvietošanās ātrums krietni lielāks, nekā pa parastajiem ceļiem. Mums tikai iznāca drusku nesaprašanās ar maksāšanu. Pirmajā reizē bez problēmām samaksājām ar VISA karti, bet pēc tam divas reizes tas neizdevās – tā arī nesapratām, vai karte ne tā tika bāzta, kaut arī izmēģinājām visas iespējamās pozīcijas, vai kāda cita problēma. Beidzot sargs sāka ko itāliski stāstīt, ko, protams, nesapratām. Beidzās ar to, ka bomis pacēlās un mēs braucām projām. Tā arī nezinu, izdevās samaksāt vai nē, vai mūs vienkārši tāpat palaida. Pēc tam gan pārējās reizes braucām pie lodziņiem, kur var maksāt skaidrā naudā. Tā drošāk.

Geokešings Itālijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem