Krēta

  • 3 min lasīšanai
Uz Krētu devāmies augusta sākumā – laikā, kad tur ir vislielākais tūristu pieplūdums un viskarstākais laiks. Par spīti šīm biedējošajām prognozēm neviens tūrists man netraucēja, kā arī pie klimata pieradu tik ļoti, ka Latvijā pat karstajās dienās nemaz nešķiet pārāk karsts. Izvēlējāmies tūrisma aģentūru Vanilla Travel, ar ko es esmu ļoti apmierināta, jo nonācām ļoti jaukā viesnīcā – May Hotel. Vēlējāmies dzīvot nomaļākā vietā, un šī viesnīca atradās Missirijā (4km no Retimnas). Jūra bija pāris minūšu gājiena attālumā. Ēdināšana bija vienkārši izcila, it sevišķi zivis. Pati viesnīca arī bija neliela – 2 stāvi, kā arī likās, ka tā nemaz nav tik ļoti apdzīvota, kaut gan uz vakariņām sanāca diezgan daudz cilvēku. Nākamajā dienā devāmies kājām uz Retimnu. Aplūkojām cietoksni. Cietokšņa iekšpusē mūs pārsteidza šaušalīgs troksnis. Domājām, ka kokus apsēduši tūkstošiem putnēnu, bet nevienu nevarējām saskatīt. Beigās atklājām, kas vainīgs pie šī elles trokšņa – cikādes, kuru „skaistā” dziesma izslavēta ne vienā vien grāmatā. Tiesa gan uz vakaru viņas kļūst rāmākas. Smējāmies, ka viņas kliedz, jo pa dienu viņām pārāk karsti. Retimnā iepazināmies ar restorānos iekšārāvējiem, kas pilnīgi nekaunīgi aizšķērsoja mums ceļu. Dažs labs sāka ar mums runāt krieviski, bet viens, noskaidrojis, ka esam no Latvijas, iesaucās: „Ā, Riga! Labrīt!” Ja vēlaties labi paēst, bet vēlaties ietaupīt, tad nevajag baidīties iegriezties vietās, kas neizskatās pārāk smalkas – garšīgs ēdiens ir gandrīz it visur. Runājot par transportu, ja kopā brauc vairāki cilvēki (apm. 4), tad izdevīgāk ir braukt ar taksometru, nevis autobusu. Citu dienu devāmies uz Iraklionu. Šī pilsēta nav īpaši pievilcīga, bet galvenais objekts, uz ko šeit dodas visi tūristi, ir Arheoloģijas muzejs. Mazliet pamocījāmies, lai to atrastu, jo Iraklionā ir haotisks ielu plānojums, kā arī luksoforu trūkums un straujie autovadītāji, kas visi kā viens ignorē gājēju pārejas. Kaut arī muzejā atvērts bija tikai apakšējais stāvs (dēļ remontdarbiem), varējām apskatīt visus slavenākos un skaistākos darbus, kas mums jau pazīstami no skolas mācību grāmatām. Daudzu darbu kopijas var iegādāties suvenīru veikaliņos. Pēc tam braucām uz Knossos. Saule bija zenītā, kā arī drupās nebija īpaši daudz ēnainu vietiņu, tādēļ sirdij tā bija zināma slodze. Ja nebūtu sevi nogurdinājusi, jau sākumā izskraidīdama šīs pils teritoriju, tad labprāt vienkārši kaut kur pasēdētu, iztēlē restaurēdama seno pagātni, par kuras varenību liecina saglabājušās kolonnas, vērša ragi, sienu gleznojumi un citas liecības, kas liek aizrauties kultūru mīloša cilvēka elpai. Nākamais piedzīvojums, kas mani patīkami pārsteidza, bija folkloras vakara apmeklējums. Novatours autobuss mūs aizveda pa serpentīnu ceļiem uz kalnu ciematiņu Aksos. Mums pāris reizes priekšā tika likt ouzo, tādējādi mūs sagatavojot tālākajam vakaram. Tiesa gan nekas vairāk par galda vīnu folkloras vakarā no dzērieniem mums nepienācās, bet kā viena pudele tika iztukšota, tā nākamā jau atkal tika nolikta uz galda. Tūroperatore mūs jau brīdināja – vīns ir viegls, bet nepārspīlējiet, jo atpakaļceļš var izrādīties liktenīgs. Toties šoferis jums jebkurā laikā var piešķirt maisiņu. Vakara nagla, ko tik ļoti gaida ikviens, ir sirtaki. Arī mēs iemēģinājām dejas soli, kas izrādījās ļoti viegls, tādēļ skrējām dejot jautrajā bariņā ik reizi, kā radās izdevība. Pasākums beidzās ar sacensībām – vajadzēja nogulties uz vēdera un bez roku palīdzības iztukšot vīna glāzīti. Man tas izdevās tīri labi! Izbrauciens uz Santorini salu licis vilties ne vienam vien Krētas apceļotājam. Pati Santorini sala ir brīnums, ko ir vērts redzēt, toties ceļš turp un atpakaļ (4 stundas vienā virzienā) gan ir nogurdinošs. Turpretim atvēlētais laiks salas apskatei bija tikai 3 stundas. Uz šīs salas fotoaparātu negribas izlaist no rokām, jo ikviens attēls kļūst par brīnišķīgu atklātnīti, kādas var iegādāties arī tūristu bodītēs. Augšā braucām ar funikulieri, bet lejup kāpām pa kāpnēm (ja nemaldos, 580 pakāpieni), kuru pakāpieni bija plaši, ļoti slīpi un veidoti no slideniem akmeņiem. Kāpjot lejā piedzīvoju šoku – tur bija tik daudz ēzeļu (ar kuriem var doties kā lejā, tā augšā), ka man likās, ka mani samīs dzīvu. Vienīgajā vējainajā dienā, ko piedzīvojām Krētā, devāmies uz Haniu. Tā ir īpaša ar skaistu vecpilsētu, kurā ir daudz krāsainu mājiņu, romantisku balkoniņu un košu ziedu. Pabijām arī tirgū, kas atradās krustveida celtnē, kā arī atpūtāmies publiskajā dārzā. Priekšpēdējā dienā izbaudījām ekstremālu pasākumu – Jeep Safari. Tikām pamatīgi izkratīti un noklāti ar putekļiem no galvas līdz kājām, braucot pa smilšainajiem, izdangātajiem kalnu ceļiem. Varējām aplūkot ieplakas, kurās tiek audzētas olīvas, kā arī, spriežot pēc spēcīgās smaržas, oregano. Lielākā apstāšanās notika pie Preveli. Uz pilsētiņu augšā kāpt man vairs nebija spēka, toties es palasīju skaistus akmeņus Preveli pludmalē. Atpakaļceļā uz mājām es nespēju valdīt asaras – tik ļoti žēl man bija šķirties no šīs zemes. Bet es zinu, ka es tur atgriezīšos. Paldies, ka bija pacietība izlasīt manus garos tekstus :) bildes var aplūkot manā galerijā (jaunas tiks pieliktas vēlāk).


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais