Polija - Slovākija - Ungārija

  • 7 min lasīšanai
Tā bija mūsu ceļojuma 3.diena. No rīta mēs apmeklējām Krakovu un sāls raktuves netālu no tās, un vēlā pēcpusdienā braucām uz Slovākiju. Netālu no robežas Polijā ceļa malās pārdeva segas, dažādus izstrādājumus no aitu vilnas, arī aitu ādas. Mēs tām pabraucām garām, jo domājām, ka tālāk Slovākijā tām būs vēl lielāka izvēle un tās būs lētākas, taču tā nebija. Slovākijā tādas lietas mēs vispār nekur vairs nesatikām, kā suvenīri visur bija dažādas mantiņas no koka, it īpaši spieķīši līdzīgi tiem, ko pārdod Siguldā. Bet aitu vilna – nekur, ne ceļu malās, ne pie apskates objektiem. Noteikti, ka, ja zina kur meklēt to visu var iegādāties arī Slovākijā. Vakarā mēs atradām viesnīcu nelielā pilsētiņā augsto Tatru pakājē, sākumā tur nebija elektrības, visa pilsēta grima pilnīgā tumsā, jo bija negaiss. Tas gan ļoti ātri pārgāja un elektrības piegāde tika drīz vien atjaunota. Vēlāk mēs gājām ēst, ik pa laikam Slovākijā ceļa malās un pie benzīntankiem atrodas „Motorest,” tajos vienmēr ir ļoti garšīgi ēdieni un apkalpošana arī ir lieliska, tur mēs jautājām pēc kāda no viņu nacionālajiem ēdieniem, taču diemžēl tādi tur īsi nav, mums piedāvāja gulašu. Patiesībā gulašam ir 2 veidi – viens ir zupas variants (ļoti izplatīts Slovākijā un Ungārijā, tajā tādā kā mērcē peld kartupeļi, gaļas gabaliņi un dažādas piedevas, garšvielas) un otrs ir līdzīgs tam, ko mēs ēdam šeit (to gan es ēdu Ungārijā, tajā ir tādi īpatni makaroni (tādas kā mazas mīklas piciņas) vai kartupeļi, kam ir uzlieta bieza mērce ar gaļu). Slovākijā gan gulašs netika piedāvāts kā nacionālais ēdiens, taču to varēja dabūt gandrīz visur. Ļoti interesanti, ka parasta maize Slovākijā ir visai maz iecienīta, bet daudz vairāk tiek ēsti baltmaizes radziņi ar ķimenēm virsū. 4.diena No rīta braucām uz stalaktītu alu Belianska. Tāpat kā Polijas pilis tā bija atvērta tikai līdz 4 pēcpusdienā, ieeja bija ik pa stundai. Tā ir viena no ievērojamākajām stalaktītu alām Slovākijā. Ja gribēja fotografēt vai filmēt, vajadzēja iegādāties atļauju. Patiesībā gandrīz neviens nepirka šo atļauju, un ja gāja grupas beigās, varēja visai veiksmīgi fotografēties tāpat, to izmantoja visi, kam nebija slinkums. To, vai fotogrāfē ar/bez atļaujas kontrolēja tikai gide, un ja arī kāds tika pieķerts, tad vienkārši tika aizliegts turpmāk fotografēt. Ekskursijas maršruts veda pa apli, patiesībā tur varēja staigāt un staigāt pa apli visu dienu... ja vien viņi neskaitīja cik ieiet un cik iziet vienā reizē. Šķiet, ka Belianska bija ala, kurā senāk notika koncerti, pašlaik viņi plāno uzcelt tur īstu skatuvi un visu pārējo, lai varētu notikt koncerti. Tur atskaņoja klasisko mūziku. Tad braucām uz Spišski hrad. Pa ceļam apstājāmies Levočā. šajā pilsētā pašā ir ievērojama baznīca – Svētā Jēkaba b. – tā ir viena no lielākajām gotikas stilā celtajām baznīcām Slovākijā un tajā atrodas daudz mākslas darbu (dažādi ciļņi, gleznas, grezns altāris utt.), taču tas nav viss, ko redzēt Levočā. Daudz augstāk kalnos pie Levočas (to var redzēt no pilsētas un jau labu gabalu pirms tās) atrodas cita baznīca (dzeltenā krāsā) „Mariánska hora” (t.i. – Jaunavas Marijas baznīca) + klosteris. No tās paveras brīnišķīgs skats uz Levoču tās apkārtni. Vienīgi atrast to ir pagrūti, taču ne neiespējami – ir jāmeklē necilas norādes uz to (apmēram nedaudz lielākas par A4 formātu, uz kurām ar brūnu krāsu ir uzzīmēta baznīca un tās nosaukums). Starp citu, tatāru iebrukumu laikos tajā ārstēja ar lepru slimos... Pēc tam braucām uz Spišski hrad (www.spisskyhrad.com) – milzīgu cietoksni, no kura gan ir saglabājušās tikai drupas (arī iekļauts UNESCO). Cietoksnis ir būvēts uz klints, tāpēc to var redzēt jau no pāris km attāluma. Tiesa gan, kad mēs bijām viņā, tas vairs neizskatījās tik iespaidīgs, jo ļoti ielu platību aizņem mūris ap to. Pilsdrupās ir ierīkots muzejs ar dažādiem eksponātiem, ekspozīcija par moku rīkiem, dažādi lielgabali un bruņutērpi utt., kā arī daudzi suvenīru veikaliņi, kafejnīca (meklēt nevis laukumā pie ieejas, bet tālāk pie muzeja un torņa), bārs, kurā var nopirkt hotdogus, frī kartupeļus u.tml. pārtiku. Pļavās netālu no ēstuvēm dzīvo susuriņi un diedelē ēdienu :) Vakarā mums bija grūti sameklēt vietu, kur gulēt. Pa ceļam bija vairākas viesnīcas un pansijas, taču visās atteica, ka viņiem viss ir aizņemts (lai gan neizskatījās, ka tur kāds dzīvo), vai arī uzreiz teica, lai brauc tālāk uz nākošo ciematu – tur būšot kempingi, viesnīcas u.c. Tā diezgan nesekmīgi mēs izbraucām cauri vairākiem ciematiņiem virzienā no Popradas uz Demanovskas alām, līdz visbeidzot atradām kādu visai sen celtu slēpotāju kūrortu. Šķiet, ka remontu tas vispār nekad nebija piedzīvojis. Interesanti, ka tajā lika aizpildīt anketas ar pases datiem mums visiem, nevis tikai vienam kā visās iepriekšējās viesnīcās, kurās mēs bijām bijuši. Pie tā iebrauktuves atradās piemineklis kādiem ar karu saistītiem notikumiem, un tālāk mētājās no postamenta norauts lielgabals vai k-kāds cits šaujamais. Patiesībā tādi zālē ieauguši postamenti ar ieročiem Slovākijā ir atrodami visai daudz. 5.diena Nākošajā dienā mēs braucām uz Demanovska ledus alu, blakus atrodas arī stalaktītu ala, kas ir ievērojamajā no visām, kas ir Slovākijā, viņas ir pat savienotas, taču tūristus ved katrā atsevišķi. Būtībā šī ala daudz neatšķīrās no iepriekšējā dienā redzētās stalaktītu alas, tikai šeit vietām bija ledus un sniegs. Daudz iespaidīgāka ir Dobšina ledus ala, taču tā mums nebija īsti pa ceļam un tāpēc mēs uz to neaizbraucām. Es lasīju, ka tajā agrāk vasarās bija pat ierīkota publiskā slidotava(!). Par stalaktītu alām – tajās nav tik auksts kā var likties lasot par tām, taču jaku tomēr vajag paņemt. Vienīgi Dobšina ledus alā ir daudz aukstāks, tāpēc ja brauc uz to, ir jāpadomā, ko vilkt, lai nenosaltu. Demanovska ledus alā nav iespējams fotografēt bez atļaujām, gids uzreiz pateica, ka tādā gadījumā tiks atņemtas kartes, filmiņas utt., pie tam visu laiku grupai līdzi staigāja vairāki spiegi, kas izlikās kā parasti apmeklētāji, taču patiesībā skatījās vai kāds patiesām nefotografē vai nefilmē. Diezgan daudz informācijas par alām (darba laikus, vidējo t, ekskursijas ilgumu) u.c. apskates objektiem var atrast internetā, piemēram, www.spectacularslovakia.sk Pēc alas apmeklējuma braucām uz Chopok. Tā ir otra augstākā virsotne zemajos Tatros (2024 m), lai tiktu tā virsotnē, mēs braucām ar diviem pacēlājiem. Zem pirmā pacēlāja atradās kalnu riteņbraukšanas trase, daba bija tāda pati kā lejā. Tas bija pacēlājs ar 6 vietām uz viena sola, malā varēja piestiprināt riteni. Taču kad braucām ar otro pacēlāju, tur vieta bija tikai vienam vai diviem cilvēkiem (atšķirībā cik lieli ir braucēji), un tie bija tādi... visai bailīgi. zem mums vairs nebija koki, sākumā tikai zemas priedes vai egles, taču tad tās pazuda pavisam un sākās zāle, sūnas un akmeņi. Kad uzbraucām augšā, mēs vēl nebijām pašā virsotnē. līdz virsotnei bija jākāpj vēl krietns gabals, tur gan ir ierīkota taka, lai padarītu ceļu vieglāku. Kad bijām tikuši līdz augšai, atklājās, ka virsotne ir vēl tālāk – tāds kā akmeņu krāvums, uz kuru bija uz zemes uzzīmētas bultiņas, taču tur uzskābt nebija grūti. kalnā atrodas kafejnīca, visai drūmu iespaidu radīja viena, kas bija slēgta, un tajā vēl joprojām stāvēja nevienam nevajadzīgas mēbeles, k-kādas pa logiem redzamas lupatu kaudzes un līdzās tai – sarūsējis pacēlājs, kas acīmredzot nedarbojas jau vairākus gadus. Par pacēlājiem – ir jāmaksā tikai braukšanu augšā, atpakaļceļš ir par brīvu, tāpēc, pat ja tu esi kāpis ar kājām, vari lejā braukt tāpat. Ir tikai tā, ka tie ir ļoti lieli attālumi, tāpēc diez vai ir iespējams ar kājām tikt līdz virsotnei dienas laikā. Bija cilvēki, kas būvēja teltis uz kalna un acīmredzot dzīvoja tur vairākas dienas. Un jāseko līdzi līdz cikiem ved lejā, jo laikam puspiecos bija pēdējā reize, kad laida lejā, lai nebūtu tā, ka paliec augšā... Lejā braukšana (tāpat kā augšā braukšana) notiek ik pa noteiktam laikam (kādām 15 min). Vakarā braucām uz Ungārijas pusi, apmetāmies kādā no mazpilsētām. Mums k-kā neizdevās atrast viesnīcu, lai arī rūpīgi sekojām norādēm... tāpēc apmetāmies vienā pansijā – pie kāda pensionāru pāra, kas bija visai priecīgi, ka kāds pie viņiem ir ieradies. Pēdējie viesi bija bijuši pirms apmēram 3 nedēļām no Nīderlandes. Vēlāk, kad mēs braucām uz pilsētiņas centru paēst vakariņas, viņš mums iedeva savas pansijas vizītkarti, ļoti interesanti bija tas, ka līdzās adresei iekavās bija pierakstīts, cik metrus pa kreisi tā atrodas no viesnīcas, kurai mēs nejauši pabraucām garām... Ļoti interesanti ir tas, ka mēs nekur neredzējām bomžus un dzērājus, kas dzertu parkos, ietinuši pudeles plastikāta maisiņos, viņi visi iet uz krogiem, taču guļ gan – kur pagadās. Laiks bija tik karsts, ka viesnīcu un pansiju sakarsušajās istabiņās vienkārši nav iespējams pagulēt... tāpēc nospriedām, ka Ungārijā apmetīsimies vienā kempingā uz vairākām dienām un uzcelsim telti (mums bija visai liela telts, un tās uzcelšanai pagāja apmērām pusstunda vai pat nedaudz vairāk, tāpēc centāmies izvairīties no tās būvēšanas vietās, kur bija paredzēts palikt tikai vienu nakti). Pilsēta, kurā mēs palikām bija Kortyca, arī tur atradās termālie baseini un arī pils. Pansijās īstenībā nemaz nav tik slikti gulēt, vienīgi par brokastīm parasti ir jādomā pašiem. Pansijas visbiežāk ir veciem cilvēkiem, kuru bērni ir izauguši un dzīvo atsevišķi, un viņiem ir brīvas telpas mājā. Visas telpas ir nošķirtas – saimnieki izmanto citu ieeju, citu vannasistabu utt. Vienīgi ir jārēķinās, ka var nepietikt gultas (ja ir vairāk cilvēki) un kādam var sanākt gulēt uz izvelkamas gultas gaitenī vai pat guļammaisā uz grīdas. Pansijas saimnieks, kurš nedaudz mācēja vācu valodu, mums centās iestāstīt, ka logu naktī var droši turēt vaļā, kukaiņi neielidos („kaine bzzz! bzzz!”). mēs to īsti nesapratām, domājām, ka viņš stāsta, ka logiem ir moskītu tīkli vai k-kas tāds, bet nekā tāda tur nebija.... To, ka pa gaisu lidojoši kukaiņi nav ne Slovākijā, ne Ungārijā mēs ievērojām tikai tad, kad paši bijām uzcēluši telti pie Budapeštas. Taču tur ir daudz, daudz skudru. 6.diena Nākošo dienu mēs plānojām pavadīt kādā no termālajiem baseiniem. Jāsaka gan, ka tie pārsvarā ir visparastākie hlorētie baseini, tikai tie atšķiras pēc tā kādi slidkalniņi tajos ir, cik vispār baseini ir (lētākajos variantos ir viens baseins, kas sadalīts vairākās daļās un ūdens dziļums katrā nedaudz atšķiras), citos ir ierīkotas dažādas ūdensstrūklas, kas nāk no baseina grīdas, sienām utt., ir arī mineralizēti baseini. Vispirms mēs aizbraucām uz tiem termālajiem baseiniem, kas bija tajā pilsētiņā, kur mēs dzīvojām (tur bija lētais variants ar vienu sadalītu baseinu), taču tas vērās vaļā tikai 11, un mēs bijām pat vairāk kā 1 h par ātru. Nolēmām, ka gaidīt kad tas atvērsies, būtu bezjēdzīgi, tāpēc braucām tālāk uz Ungārijas pusi. Diemžēl es neatceros ne kā sauca tos termālos baseinus, kuros bijām mēs, taču tie bija vienā no pilsētām pie Zvolen (vai nu Sliač vai arī Kováčová). Slovākijā tādi baseini ir ļoti, ļoti daudz, ja iegādājas kempingu karti, tur ir atzīmēti labākie, kā arī sniegta īsa informācija par tiem – cik daudz baseinu tur ir, kāds ir darba laiks utt. Ja dodas uz šiem baseiniem pa dienu, ir jānodrošinās ar sauļošanās krēmiem. mēs pie tā nepiedomājām un pamatīgi apdegām saulē :( Baseinos mēs pavadījām 3 h, sistēma bija apmēram tāda pati kā Līvu akvaparkā - tev iedod tādu kā pulksteni, kad tu ej ārā pēc tā nosaka vai esi iekļāvies laikā vai ir jāpiemaksā, vienīgi par dzērieniem un ēdieniem ar to nemaksāja, bet gan ar skaidru naudu, jo parka teritorijā varēja izmantot gan fotoaparātus, gan citas tādas lietas (vienīgi laikam stikla pudeles un citus plīštošus priekšmetus ne). Un tad mēs braucām uz Ungāriju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais