Kas tas tāds – Rūpintojelis?
|
Jānis Freimanis
|
Ceļojot pa Lietuvu, bieži sajūsmināmies par mūsu kaimiņu koktēlniecības mākslu, kura, ko liegties, ir augstākā līmenī nekā Latvijā. Vismaz tautas ikdienā un sadzīvē tā tiek pielietota stipri vien plašāk nekā pie mums. Lietuvā ir notikusi brīnumaina reliģijas un tautas mākslas saplūšana – lietuvietis ielaidis Jēzu, Mariju un daudzos katoļu svētos savā sirdī un savā namā un vēlējies dzīvot ar tiem kopā plecu pie pleca. Viņš ņēma koka pagali, izgreba tajā tēlus, kas tam šķita visnozīmīgākie un vistuvākie, ievietoja tos mazā koka namiņā, ko izgreznota staba galā uzstādīja savā sētā, dārzā, kapsētā vai ceļmalā. Šie namiņi tiek saukti pamazināmā vārdā koplitele, kam tā īsti pat nav latviskā tulkojuma. Vistuvāk, laikam, būtu teikt kapeliņa, vai vienkārši svētnīca.
Gribēju pastāstīt par, manuprāt, ļoti aizkustinošo tēlu Rūpintojeli, kuru, iespējams, bieži būsiet ievērojuši dažādās vietās Lietuvā, bet tā īsti nebūsiet izpratuši ko tas simbolizē. Bet jebkuru tautu visvieglāk iepazīt caur tradīcijām, kultūru, ēdieniem vai nacionālo mākslu.
Kokā grebtais Kristus Aizbildņa (Rūpintojeļa) tēls lietuviešu tautā ir ļoti iemīļots un bieži sastopams gan parastās, gan meža kapeliņās-lūgšanu namiņos, kas uzkarināti pie koka stumbriem. Tikai viens atgadījums ir zināms, kad Rūpintojelis bija pārcelts uz baznīcu. Kaut Rūpintojeli varam uzskatīt par tēlu, kas simbolizē tautā uzkrājušos noskaņojumu un tās raksturu, taču dēvēt to tīri par lietuviešu tautas skulptoru daiļrades augli nevaram. Šāds, uz ceļgala elkonī atspiedies un dziļi domās iegrimis Kristus, vienas otras Rietumeiropas tautas attēlojumoszināms jau 15. gadsimtā.
Kurš Kristus dzīves moments ir attēlots Rūpintojeļa statuetēs? Parasti varam novērot Kristu sēžam uz kāda paaugstinājuma, ar noliektu, biežāk labajā rokā atbalstītu galvu, bet kreiso roku noliktu uz ceļgala, ērkšķu vainagu galvā, asins lāsēm uz sejas un ķermeņa, ar bēdpilnu seju.
Evanģēlijā atrodam kaut cik līdzīgu momentu, kur sasietajam Kristum uzliek galvā ērkšķu vainagu, apvelk sarkanu apmetni, bet labajā rokā ieliek niedri. Taču visi šie Rūpintojeļi ar mūsu momentu nesaskan. Tur Kristusbiežāk ir kails, tikai gurni ir apsieti, rokā tas neko netur.
Tādejādi, atminēt Rūpntojeļos attēlotā sižeta noslēpumu mums palīdz tautas leģendas. Kāda poļu leģenda stāsta, ka Kristus ceļoja pa pasauli ar ērkšķu kroni, bet ceļā piekusis, atsēdās uz akmens un gauži apraudājās. Pateicībā par šīm asarām cilvēki sāka viņu attēlot nevis kā soģi, bet kā žēlsirdīgo Dievu.
Un tiešām, nevienā citā darbā lietuviešu tautas skulptori nav ielikuši tik reālistisku izteiksmes izjūtu kā Rūpintojeļa (Aizbildņa) statujā, kur reizēm saskatāmas nebeidzamas skumjas, kas vēl vairāk to izceļ. Kaut visām tautām sižeta pamatideja ir kopīga, taču katra tauta tajā ienesusi kripatiņu savdabīgas radošās noskaņas. Tā, piemēram poļi, Rūpintojeli reizēm attēlo ar vienu kāju atspiedušos uz galvaskausa. Tādu interpretāciju tie skaidro ar šādu apokrifu: „Kad Golgātā spīdzinātāji raka zemē mocīšanas koku, Kristus, piekusdams nest krustu, atsēdās uz akmens, bet rokā atbalstījis galvu, noskuma par cilvēku ķildām un naidu, pamanīja zemē Ādama kaulus un galvaskausu, kā visu grēku pirmsākumu zemesvirsū.
Krievi to attēlo ar vienu kāju ķēdēm piekaltu pie sēdekļa. Bet nekur mēs Rūpintojeļa attēlojumos neredzam tik daudz variantu kā Lietuvā. Dažviet Kristus attēlots tiešām tā, kā ir aprakstīts pamattipa raksturojumā; cituviet tāda pati poza, bet ar sarkanu apmetni, uzmestu uz pleciem; citur atkal viss apģērbts sarkanās drēbēs; te atkal labo roku atbalstījis nevis uz ceļgala, bet uz blakus stāvošā stabiņa.
Nerunājot par izskatu, kurš no šiem tēliem pilnībā atbilst Evanģēlija momentam, ļaudis vienalga to sauc par Rūpintojeli. Un vēl, nevienai citai tautai nav tik daudz šādu skulptūrveida statuešu, cik to ir ne tikai visā Lietuvā, bet vienā pašā Žemaitijā. Šo statuešu mākslas formu traktējums apliecina to, ka patiesi Lietuvai ir tiesības likt Rūpintojeli savas tautas dvēseles paudēja vietā.
Runājot par praktisko pusi, šādus dažāda lieluma kokā grieztus Rūpintojelīšus iespējams nopirkt Lietuvas svētku gadatirgos, arī Viļņas vecpilsētā pie suvenīru tirgotājiem. Tikai katram jāatrod savējais, tas mīļākais, ar tādu sejas izteiksmi, kas tevi uzrunā.
Daži latvieši no Indijas atved Budas, daži uz kumodes noliek ikonas, bet es esmu nopircis savējo – nelielu, saprotošu Rūpintojelīti, kuram izkratīt sirdi, kad nu galīgi neiet. Viņš ir mans sargeņģelis.
P.S. – 2001. gadā Lietuvas krucifiksu māksla un tās simbolika pasludināta par cilvēces kultūras mantojuma šedevru un iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
/Izmantoti arīwww.tradicija.lt/Tyrinejimaimateriāli./