Ceļojums uz Melnkalni pie Adrijas jūras 2011.gada septembrī

Iveta Bacule (ex Meļķe) 13.11.2011 18 min lasīšanai

Maršruts: Rīga – Belastoka – Ļubļina – Košice - Budapešta – Belgrada – Podgorica – Utjeha. Brauciens paredzēts bez nakšņošanas viesnīcā. Visi laiki norādīti pēc Latvijas laika.

Doma par braukšanu uz Melnkalni radās jau ziemas beigās, pavasarī, jo šoziem nebijām slēpot, tāpēc domājām, ka vajag izmēģināt kādu vasaras ceļojumu. Braukšana kā parasti paredzēta ar mašīnu, jo mūs ir „pārāk daudz”, lai lidotu. Informāciju par Melnkalni mēs meklējām globālajā tīmeklī. Šoreiz mūs interesēja ceļojumu apraksti, tāpēc izlasījām visu, kas ir „Draugos”, bet pamatā lasījām krievu forumā „awd.forum.ru” (forum Vinskogo). Ir ko lasīt, skatīties un plānot, varu ieteikt arī citu ceļojumu plānošanai. Sākumā forumu krustu šķērsu izlasīja vīrs un visu laiku man stāstīja kas tur ir, pēc mēnešiem diviem es arī piesēdos lasīt, lai saprastu, par ko man visu laiku stāstīja un ko mēs no tā visa varam un gribam redzēt un darīt, jo mums ir trīs bērni, kas arī piedalīsies mūsu aktivitātēs. Jau pavasarī nolēmām, ka brauciens būs septembra sākumā, jo tad ir beigusies oficiālā tūrisma sezona, līdz ar to arī mainās cenas. Mēs ar skolas gaitām pagaidām neesam apgrūtināti, tāpēc septembris mums der. Lai samazinātu ceļojuma izmaksas un būtu arī jautrāk, nolēmām pierunāt kādu no draugiem. Izdevās. Pierunāju savu draudzeni.

Par dzīvošanu – sākumā paskatījāmies internetā piedāvājumus apartamentu izīrēšanai Petrovacā un atradām pa 60 eiro ar trīs guļamistabām, bija arī pa 45 eiro. No piedāvājuma un arī paziņu stāstītā sapratām, ka var arī neko nerezervēt, bet skatīties „Sobe” un „Apartmani” uz vietas, ja vien tas nesagādā stresu pie pirmās vai otrās neveiksmīgās (neapmierinošās cenas vai stāvokļa ziņā) apskates. Beigās mums piespēlēja variantu dzīvot paziņu radu mājā bez samaksas pieņemšanas (tā kā mums pateica, ka melnkalniešiem ļoti patīk dāvanas, tad nolēmām aizvest dažādas Laimas konfektes, lai prezentētu Latviju un, lai būtu garšīgi).

Transports – mūsu kuplajam pulciņam nekas mazāks par busu nav piemērots, tāpēc iztīrījām un nomazgājām savu Chrysler Voyager busu (3,3l benzīns/gāze ar 53l gāzes balonu), uzlikām jumta kasti, kurā salikām daļu no mantām, ratiņus, pamperus u.c., ko divu dienu laikā nevajadzētu. Busā standartā ir 4 atsevišķas vietas un 3 vietīgs, izvelkams līdz gultas stāvoklim, aizmugurējais krēsls. Viens atsevišķais beņķis tika izņemts un tā vietā ielikts 48l auto ledusskapis, kurš tika pieslēgts piepīpētājam un deva kaut nelielu cerību, ka nopirktās konfekšu kastes un citas karstumu nemīlošas lietas tiks aizvestas līdz galam.

Braucēju sastāvs – trīs pieaugušie un trīs bērni (5 gadi ar astīti, 2 gadi ar astīti un 6 mēneši ar astīti).

Ceļojums paredzēts no 02.09.2011. līdz 18.09.2011., kas ir pēdējais datums, lai ierastos Rīgā un draudzene ar visām ceļojuma somām varētu braukt uz darbu.

Tātad 02.09.2011. dienas lielākā daļa man pagāja vācot un krāmējot mantas. Vakarā tika izņemts lielākais bērns no dārziņa, pēc darba ieradās vīrs un atbrauca draudzene. Optimistiski mēs bijām plānojuši izbraukt ap 19.00, bet visu somu izkārtošana un sasēšanās tika pabeigta 20.20. Līdz Lietuvas robežai tikām ātri (21.50), kā jau parasti, ātri bijām arī pie Polijas robežas (00.45). Starpposmā bērni tika nolikti gulēt (aizmugurējais beņķis tika nolaists maksimāli slīpi, bet atpakaļceļā tas tiks nolaists pavisam horizontāli, jo tad jau bija pieredze cik daudz mantas var likt aiz krēsla). Uz aizmugurējā krēsla gulēja mazākais un vidējais bērns, un es, bet uz grīdas uz vingrošanas paklājiņa iekārtojās meita (busā grīda gluda). Vīrs stūrēja visu nakti un draudzene „dežūrēja” kompānijas pēc, lai nebūtu garlaicīgi. Nākamajā rītā (03.09.2011.) bērni bija augšā jau 07.20 un sākās – ēst, čurāt, izklaidēties. Visi paēda līdzi paņemtās pildītās pankūkas un padzērās jogurtus. Līdz Budapeštai vēl 500km. Tā kā līdzi bija paņemtas krāsojamās grāmatas un citi „štrunti”, man bija kādu laiku miers un es varēju palasīt. 10.40 tika sasniegta Polijas – Slovākijas robeža un 12.45 Slovākijas – Ungārijas robeža. Mūsu pirmajam pieturas punktam vajadzēja būt Budapeštai un konkrēti Sečeni termālie baseini. Gadus piecus atpakaļ man nācās pavadīt Budapeštā 2 nedēļas, tāpēc līdzbraucējus pierunāju piestāt Budapeštā - pie reizes arī visiem atpūsties pēc pirmās nakts, jo galu galā nobraukti 1370 km. Kā jau parasti tas gadās ne es, ne vīrs nepaskatījāmies baseinu adresi, bet te, protams, palīdzēja navigācija, kas, ievadot tikai nosaukumu, mūs precīzi atveda līdz nepieciešamajam punktam. Labi, ka es vismaz zināju kā ir jāizskatās pirtīm no ārpuses. Tā kā tā bija sestdiena un blakus atrodas, gan parks, gan ZOO, tad mašīnu nolikt tuvumā izrādījās pagrūti, bet ne neiespējami. Tā nu mēs ap 15.00 priecīgi izkāpām no mašīnas un devāmies uz kasēm. Biļetes ir jāpērk pieaugušajiem un bērniem no 5 gadiem, līdz ar to 4 biļetes mums izmaksāja 13 400 forintus, kas ir aptuveni 33 Ls. Ūdens temperatūra baseinos ir no 20 – 40C, kā arī dažādas pirtis, kurās arī ir ļoti liela temperatūru amplitūda. Kā jau sestdienā, cilvēku bija daudz, bet tas vienalga netraucēja atpūsties. Pirtis un baseinus beidzām baudīt pēc 18.00 un pirms 19.00 jau bijām ārā. Tā kā bijām ieguvuši patīkamu, bet tomēr nogurumu, kā arī bija jau daudz laika, tad nekāda dižā Budapeštas apskate vairs nevarēja sanākt. Neskatoties uz to aizgājām uz Varoņu laukumu, kas atrodas netālu no baseiniem. Tur sapratām, ka iet vairs nekur negribas, sāk arī strauji palikt tumšs, kā arī ļoti gribas ēst. Nolēmām apvienot lietderīgo ar patīkamo un pabraukt pa Budapeštu un, ja atrodam acij ko tīkamu, tad stājamies paēst. Ātrās ēdināšanas restorāni nederēja, jo kuņģis prasīja ko šķidru, nevis tikai maizīšu sastumšanu. Tā kā vairākas ielas bija noslēgušas policijas ekipāžas, mums nācās nedaudz pariņķot, lai tiktu upes otrā pusē. Pēc satiksmes un stāvvietu aizpildījuma sapratām, ka krogam durvju priekšā nomest mašīnu un aiziet paēst, mums neizdosies, tāpēc mainījām plānu un braucām uz skatu laukumu Sv.Gēlerta kalnā (mēģināju pēc atmiņas atcerēties kur tas ir un galu galā arī izdevās. Jāteic, ka Budapeštā ir arī norādes uz Citadeli). Tuvākās stāvvietas ir par maksu (mēs samaksājām kādus 250 forintus uz 20 min.), bet zemāk esošās ir par brīvu, bet tādu „haļavas” gribētāju ir vairāk nekā vietu, kā arī no turienes jāiet krietni tālāk. Jau bija iestājusies pamatīga tumsa, tāpēc visi fotografētāji čāpoja apkrāvušies ar statīviem un citu tehniku. Skats no augšas ir fantastisks kā dienā, tā naktī, diemžēl mani līdzbraucēji varēja baudīt tikai pēdējo. Šī pastaiga pielika punktu mūsu bērnu izturībai un atgriežoties mašīnā viņi gandrīz uzreiz arī aizmiga. Par ēšanu izdomājām apstāties ārpus pilsētas, jebkurā ceļmalas krogā. Man arī uznāca lūziens un es mierīgu sirdi nedaudz pačučēju, līdz mani pamodināja pie diezgan liela ceļmalas kroga. Nu, ko, mazie gulēja un viņi no ēdāju saraksta tika izsvītroti. Devāmies ēst trīs gulašzupas un vienu kafiju. Samaksājām aptuveni 14 eiro (diezgan padārgi). No 23.40 līdz 02.20 pie stūres piesēdos arī es. Uz Ungārijas – Serbijas robežas bija neliela rinda (5 minūtes un robeža šķērsota), bet atpakaļ mēs redzējām rindu, kas būtu jāstāv vairākas stundas. No diviem līdz 4.20 gulējām visi, aptuveni 70 km no Belgradas kaut kādā benzīntankā. Ceļš turpinās. Agrā rītā izbraucām Belgradu. No rīta apstājāmies nelielā Serbijas ciematiņā, kur ezera krastā bija peldošais krodziņš. Nolēmām pabrokastot, kas mums izmaksāja aptuveni 10Ls ( 2 sulas, 2 negaršīgas kafijas, 2 omletes ar šķiņķi, 2 porcijas pankūku ar šokolādes mērci un viena porcija pildīto pankūku). Tālāk kalni. Serbijas mazpilsētas serpentīnā nācās dot pa bremzēm, jo ceļa vidū ar mums nāca iepazīties govs. Ceļa vidū staigājošas govis – nekas īpašs. Veiksmīgi izvairījāmies, bet nofotografēt nepaspējām. Pa ceļam iepirkām nedaudz augļus (banānus un nektarīnus), kas atšķīrās no mūsējiem gatavības un cenas ziņā. 13.30 sasniedzām Serbijas – Melnkalnes robežu, kur vajadzēja pagaidīt kādas 15 minūtes. 13.45 galapunkta valsti esam sasnieguši. Braucām galvaspilsētas Podgoricas virzienā cauri un garām Taras upes kanjonam. Cītīgi bildējām un gaidījām slaveno „Džurdževiča” tiltu, tā arī nesagaidījām (izrādās mēs braucām nedaudz pa citu ceļu un tilts palika malā, dažu kilometru attālumā no mums, līdz ar to tas būs jāapskata braucot mājās). Ceļš interesants – zigzagi gan horizontāli, gan vertikāli, ieskauti ar fantastiskām kalnu ainām, ko īsti nevar nodot fotogrāfijas, kas taisītas no braucoša auto. Taras upe un tās kanjons visu laiku bija kaut kur ceļam blakus. Īsti nevarēja saprast pāreju no kalniem uz līdzenumiem, kad mēs jau iebraucām Podgoricā, pilnīgi „izcepinātā” līdzenumu ainavā. Uz mums galvaspilsēta nekādu iespaidu neatstāja, jo mūsu mērķis tomēr bija Adrijas jūras līcis. Izbraucām cauri kalnu tunelim, kas ir maksas pasākums (1,5 eiro), mums radās sajūta, ka esam nokļuvuši pavisam citā pasaulē – viss zied, palmas, kaut kādi krāšņi krūmi (tā kā es neesmu dabas mīļotājs, tad lielāko daļu no augiem varu nodēvēt tikai par „kaut kādiem”), puķes utt., lai gan ārā joprojām +32C (4.septembris!). Jāatzīmē, ka Melnkalne ir vienpusēji ieviesusi eiro, līdz ar to nav jādomā kādās vēl naudās jārēķina savi izdevumi. Ceļš vijās gar jūras krastu, līdz ar to atkal bija zigzagi gan vertikāli, gan horizontāli, un tomēr ļoti, ļoti skaisti. Mūsu galamērķis bija maza pilsētiņa Albānijas virzienā – Utjeha, ko sasniedzām apmēram 18.00. Konstatējām, ka visa apbūve šajās piejūras pilsētās notiek vertikālā plaknē, jo vienīgais horizontālais objekts ir jūra. Vadoties no iepriekš dotām norādēm, veiksmīgi atradām vajadzīgo māju un iekārtojāmies. Ar kaimiņiem atradām kopīgu valodu – pa pusei krievu un serbu valodā, bet saprasties var. Ar viņiem arī sarunājām, ka mums tiks atvests ūdens. Ūdens ir maksas pakalpojums – to piegādā ar mucām, jo savu urbumu tur gandrīz nav. Tā, pēc kādām 30 minūtēm par 25 eiro mūsu rīcībā bija 5 kubi ūdens. Šajā dienā vairs arī nekur nekustējāmies. Nākamajā rītā (ar visu bērnu barošanu un mantu vākšanu mums tas parasti izdevās ne ātrāk kā 10.00) devāmies uz pirmo pludmali, kas atradās kādus 1600m no mājas, bet jākustas visu laiku lejā. Pludmale un jūras krasts akmeņains, tāpēc lielākā daļa dodas peldēties gumijas čībās, kas aizsargā no akmeņiem un arī no jūras ežiem (tādas tenisa lieluma melnas adatainas bumbas). Ūdens ļoti silts, ļoti, ļoti sāļš un ļoti dzidrs, jo skaidri var redzēt pat 10m dziļumā. Krasti aiziet strauji dziļumā, tāpēc nekāda „bradāšana līdz trešajam sēklim” nav pat iespējama. Pludmalē ir pieejami saliekamie krēsli un saules sargi, kas komplektā divi krēsli un lietussargs maksā 5 eiro. Mēs, protams, arī paņēmām, jo naivi domājām, ka varēsim ar trim bērniem, pasēdēt uz tiem. Pāris stundas plunčājoties un sauļojoties, sapratām, ka nevar tā vienkārši gulēt visu laiku kā roņiem – tas nav mūsu dabā, tāpēc jāaizbrauc un jāizpēta tuvākā apkārtne jau šovakar, kā arī jāiepērkas veikalā. Viņiem ir pilns ar kioska lieluma veikaliņiem, kur stāv pāris ledusskapji ar dzērieniem un augļiem, kā arī mazas ceptuvītes (pekara), kuros pārdodas visādas maizītes un picveidīgi cepinājumi. Lielu tirdzniecības centru mūsu izpratnē nav ne Budvā, ne Bārā (Bar). Bārā, kas bija kādus 23km no Utjeha bija veikals mūsu vidējā Rimi lielumā. Tā nu vēlā pēcpusdienā devāmies uz netālu esošo Ulcinj (80% no pilsētas iedzīvotājiem ir albāņi, tāpēc, laikam arī visa pilsētiņa ir ļoti kolorīta – kioski ar zeltu, karuseļi, kaut kādas koka būdiņas uz kārtīm, kas paceltas virs kanāla utt.). Nolēmām apskatīt vienīgo smilšaino pludmali, kas stiepjas 13km garumā līdz pat Albānijai un saucas „Veļika Pļaža”. Piestājām centrā pie viesnīcas un devāmies jūras virzienā. Pludmale smilšaina, bet tā kā tur ir tumšas smiltis, tad saslapinot tās kļūst pilnīgi melnas. Apkārtni mēs nodēvējām par 80 gadu aizmirstību. Iespaids pretrunīgs. Pabraukājot pa centru arī radās emociju jūra, kas nebija viennozīmīgas, tomēr nolēmām, ka jāatbrauc uz šejieni arī pa dienu, kaut vai tāpēc, ka Veļika Pļaža ir kaitbordistu paradīze (krievu forumā bija rakstīts, ka vējš sākas precīzi 12.00 un vienmērīgi pūš līdz 16.00). Iepirkāmies veikalā, kur cenas aptuveni tādas pašas kā pie mums. Pie kasēm ir apkalpojošais personāls, kas saliek preces maisiņos. Pastāv „mazu bērnu” kults – visi smaida, runājas, parausta, palīdz aiznest sakrautos maisiņus līdz mašīnai, tirgū, papildus pirkumam uzcienā ar augļiem.

Nākamajā dienā devāmies uz citu pludmali, netālu no mājas, bet uz turieni ved ceļš strauji no kalna, bez jebkādiem zigzagiem. Atpakaļceļš no pludmales ilgst 2 reizes ilgāk. Pludmale neliela un klinšu ieskauta - apmēram 30-40m platumā, bet ļoti skaista. Turpmākajās dienās, kad nemeklējām piedzīvojumus tūristu apskates vietās, tā bija mūsu iecienītākā pludmale. Atkal paņēmām krēslu un lietussargu, naivi cerot, ka varēsim uz tā kaut vai apsēsties. Saprotot, ka tas ir bezcerīgi, jo visu laiku klīdām apkārt – gan ar sīkiem, gan arī paši peldējāmies, turpmākajās dienās šo pakalpojumu vairs neizmantojām un sēdējām uz dvieļiem. Tā kā pludmales mums bija gana, tad paņēmām savu iepriekš sagatavoto un izdrukāto karti ar atzīmētajiem intereses punktiem un izplānojām braucienu nākamajai dienai. Nolēmām apskatīt piejūras pilsētiņas – Bāru, Budvu un Sveti Štefan. Pirmajās divās ir vecpilsēta, bet pēdējā ir slēgta sala – viesnīca, kura minēta visos aprakstos kā Holivudas zvaigžņu u.c. slavenību atpūtas vieta. Izlēmām sākt ar tālāko galu, t.i., Budvu (aptuveni 65km). Pēc mūsu mazās pilsētiņas, šeit uzreiz pārsteidza tautas daudzums, kas bija visur, gan uz ielām, gan visās iespējamās pludmalēs, gan arī vecpilsētā. Vecpilsēta atdota restorāniem un suvenīru tirgotājiem. Smuki, ļoti. Fotografēts tika katrs stabs, iespaidīga bija arī laivu piestātne tieši blakus vecpilsētai. Bija laivas (vieglāk tās nosaukt par kuģiem), kurām ir 3 klāji un uz apakšējā klāja brīvi novietojas motorlaiva un ūdens motocikls. Vecpilsēta atrodas diezgan labā stāvoklī, arī iekšā esošā Citadele (jāņem vērā, ka viss ir atjaunots pēc zemestrīces) no kuras redzama modernā Budva un tuvākās pludmales. Kā parasti - karsti. Izstaigājāmies kārtīgi, tā, ka atvelkoties atpakaļ un ieraugot saldējuma pārdevēju, kā mazi bērni sākām priecāties un ļāvāmies kārdinājumam apēst pa saldējumam, izvēloties no vairāk kā 10 veidiem (vafelīte ar bumbiņu maksāja 1,5 eiro). Tālāk devāmies uz Sv.Štefan, lai uztaisītu smukas bildes un beidzot arī nopeldētos. Klasiskais skats ir vēl pa ceļam uz pludmali, jo tad var nofotografēt visu salu ar promenādi. Tā kā nezinājām vai lejā ir iespējams nolikt mašīnu, tad nācās atstāt to diezgan augstu un kātot „pusdienas cepienā” lejā. Pašā salā iekšā var tikt tikai grupās un gida pavadībā un, ja pareizi sapratu, tad var apskatīt tikai tur esošo baznīcu pa 10 eiro. No promenādes vienā pusē ir bezmaksas pludmale, bet otrā - maksas pasākums pa 50 eiro. Abas promenādes puses ir līdzīgas, tikai cena atšķirīga. Atšķirību no tāluma neredzējām, bet uz sevis nepārbaudījām. Pie salas piestāj dažādas jahtas un motorlaivas, tāpēc ūdens bija krietni netīrāks un duļķaināks, kā klusākās pludmalēs, kur mazāk tūristu. Mums īpaši nepatika, tāpēc te ilgi neaizkavējāmies un devāmies atpakaļ uz mašīnu. Vienīgais, ko sapratām tieši šeit, ka „iršu lieluma kukaiņi”, kuri bija redzēti arī pie mūsu mājas, ir nekas cits kā kolibri. Mēģinājām nofotografēt. To izdarīt ir grūti, jo viņu spārnu vēziena ātrums ir divas reizes ātrāks par visātrāko diafragmas atvērumu vidējam ziepju traukam. Šajā dienā palika pēdējais apskates objekts – Bāras vecpilsēta. Atšķirībā no Budvas, kuras vecpilsēta ir pie jūras, Bāras vecpilsēta, pareizāk sakot drupas, ir kalnā. Drupas saglabājušās ļoti labi un ir ko redzēt, atkal fotografējām katru akmeni, tādēļ izstaigājāmies kārtīgi un no ekskursijas atgriezāmies ļoti vēlu. Tumšs paliek strauji, praktiski nav ierastā krēslas stāvokļa, jo saules norietēšana ir strauja (vienā vakarā uzņēmām laiku, kad saule bija sasniegusi jūras horizontu, līdz tās pilnīgai norietēšanai pagāja 2 minūtes).

Nākamā dienā izplānots brauciens uz Ulcinu (Ulcinj), kur arī ir vecpilsēta. Sākumā kultūras programma, pēc tam otro reizi mēģināsim iepazīt Veļika Pļaža. Ulcinj vecpilsēta „kā parasti” ir kalnā un tā ir atdota restorāniem un apartamentiem, ir arī laikam vietējo iedzīvotāju atsevišķi dzīvokļi. Pie cietokšņa lejā ir pilsētas pludmale „Mala Pļaža”. Atgādināja Discovery kanālu par roņu gulēšanas vietām. Staigājot pa vecpilsētu, fočejot kā ķīniešiem visu kas pagadās, pagāja pāris stundas. Tad nolēmām braukt Albānijas robežas virzienā. Pases līdzi nepaņēmām, un tikai braucot iedomājāmies, ka tās takā vajadzēja paņemt līdzi, jo visādi var sanākt – robeža tomēr. Braucot, ceļš kļuva aizvien šaurāks, apkārtne aizvien mežaināka, līdz ceļš izbeidzās. Albāniju neieraudzījām, bet no tās bijām kādu 5 km attālumā. Apgriezāmies un devāmies civilizācijas virzienā, nogriezāmies no ceļa jūras virzienā un nonācām pie upes, kuras krastā bija tikai zivju restorāni, kas atradās viens otram blakus. Viesmīļi mūs vilināja piestāt, vīrs arī izteica domu piestāt un paēst, bet mēs kā zivju nemīļotāji īsti sajūsmas saucienus neizteicām un viņš saprata, ka būs jābrauc prom neēdušam. Upes otrā pusē bija iebraukšana nūdistu pludmalē - tā mums nederēja. Interesanti, ka nūdistu pludmale ir trīsstūrveidīga sala, kurai divas malas atdala upe un viena ir lielā pludmale pie jūras. Griezāmies apkārt un pa ceļam Ulcinas virzienā, bija norāde par kaut kādu pludmali, tāpēc griezām iekšā, vienlaicīgi cerot, ka būsim trāpījuši uz kaitbordistu tusēšanas vietu. Veļika Pļaža, protams, liela, skatienam uz abām pusēm paveras smilšains krasts ar melnām smiltīm. „Roņu gulētāju” vietas ir koncentrētas pie statiskajiem lietussargiem, koka gultiņām un kaut kādas kafejnīcas to centrā, bet „skopuļi”, kas tusē bez lietussargiem vai nāk ar saviem, guļ turpat netālu no sabiedrības. Mūs interesējošie kaitisti atradās kādu 2 km no mums. Kamēr izpakojām dvielīšus varēja redzēt divus – trīs kaitistus, kas izpakojuši inventāru gaidīja savu stundu. Pēc kādas stundas pie debesīm jau bija vairāk kā 10 pūķi. Vīrs ar lielākajiem bērniem aizgāja noskaidrot kādas ir mūsu izredzes pamācīties kaitot. Pasākums izrādījās padārgs – 50 eiro stundā. Es apmierinājos ar sava dēla pūķa palaišanu. Pēc pāris stundām devāmies uz centru, kur paēdām un sagaidījām vakaru, kad pilsētā sākas īstā dzīvība. Ap astoņiem – deviņiem parādās ielu tirgotāji, kas sāk krāmēt ārā savu preci, atveras vakara tirgus un galvenā iela tiek slēgta transporta satiksmei līdz 1 naktī. Mēs bijām noguruši devāmies mājās. Turpmākās divas dienas pavadījām „mūsu” pludmalē, bet vakarā - auksts alus. Viņu nacionālo dzērienu – rakiju, kas ir 50% vīnogu šņabis, mums negribējās, jo pat vēlā vakarā temperatūra nenolaidās zemāk par 22C.

Pludmalē apnika gulēt, tāpēc plānojām braucienu Kotoras līča un tam apkārt esošo pilsētiņu apskatei. Izkasījāmies kā parasti, tāpēc jau bija karsti. Brauciens līdz Kotorai aizņēma kādu 1,5 stundu (aptuveni 90km). Kotoras ostā bija dažādi kuģīši un laiviņas, kā arī atnācis lielais laineris (viss kopā neietilpa kadrā). Abi Tallink kuģi uz šī lainera fona izskatītos kā gumijas laiveles. Praktiski visi peldlīdzekļi piedāvā izbrauciena ekskursijas pa līci, vajag vienoties tikai par cenu. Mēs nolēmām izstaigāties un tad domāt par kuģošanu. Izstaigājām vecpilsētu, kurā ir ļoti daudz dažādu baznīcu, restorānu un veikaliņu, pie mūriem esošo tirgu, kur visiem patīk nopelnīt uz tūristiem, tāpēc nevajag kautrēties, jāskatās uz svariem un jākaulējas, tad var dabūt cenu, kas ir adekvāta. Tad nolēmām kāpt augšā Kotoras cietoksnī. Kas to būtu domājis, ka par saviem 3 eiro vajadzēs tā mocīties. Lejā esot ir grūti iedomāties, cik augstu ir jākāpj un kādas mocības tas sagādā. Kāpšana ir pa gadsimtiem vecām šaurām akmens trepēm, kas dažviet ir izjukušas, bet dažviet nopulētas līdz spīdumam. Bija sācies kārtējais „cepiens”. Vīrs nesa ķengursomā mazāko bērnu. Man pie rokas bija vidējais, kuru arī dažreiz nācās nest, kā arī uzkārta fotosoma, kuru vajadzēja nest visu laiku -). Vēl bija bērnu somas ar jogurtu un divām mazajām ūdens pudelēm. Lielā meita gāja pati. Baigais malacis. Tie „Laimīgie”, kas nāca jau lejā, veltīja mums līdzjūtības vārdus. Reizes trīs es domāju mest mieru, jo bija grūti ne tikai bērniem, bet arī man „stājās sirds”. Ar meitu runājām: padoties vai tomēr mēs varēsim pieveikt kalnu. Viņa uzmundrināja un teica, ka kalnu pieveiksim. Tā arī bija. Līdz karogam kalna augšā uzkāpām, nofotografējāmies, bet tālāk pa drupām nestaigājām – patiesībā, drupas ir nožēlojamas, kāpšana ir iespaidīgāks pasākums. Kuģis, kas lejā neietilpa kadrā, tagad no augšas izskatījās kā neliela laiva, bet skats uz līci un pilsētu ļoti skaists. Lai arī bijām tālredzīgi un paņēmām līdzi dzeramo ūdeni, tas bija izbeidzies vēl nesasniedzot augšu. Šajā vietā ir savdabīgs melnkalniešu bizness – mazā pudelīte ūdens uz kalna maksā 2 eiro, lai gan veikalā lielās (1,5l) pudeles cena ir 0,6 eiro, mazās – 0,3 eiro. Daudzi „čortojās”, tomēr pirka, jo slāpes ir neizturamas. Temperatūra +32C. Uzkāpšana mums prasīja kādas 2 stundas, lejā kāpšana aizņēma tik pat ilgu laiku. Lejā nokāpjot kādu laiku pavadījām pie ūdens krāna, kā arī visi bija priecīgi apēst kārtējo saldējumu (tie paši saldējumi, kas Budvā, bet maksāja jau 1 eiro). Bijām laimīgi, ka varējām iesēsties mašīnā. Tad nu devāmies apkārt līcim uz nākamo apskates vietu – Perastu. Sākotnēji pat pabraucām tai garām, jo pilsētiņa ir maza un atrodas pašā līča krastā. Ceļš iet nedaudz gar pilsētu, neiebraucot pašā pilsētā. Apstājoties stāvvietā, uzreiz tiek piedāvāts izbrauciens līdz mākslīgajai salai Gospa od Skrepjala (10 eiro). Mēs atteicāmies, jo nolēmām iziet cauri pilsētiņai, kā arī sarunāt garāku izbraucienu pa līci. Pilsēta ļoti maziņa (kādreiz bija 3000 pastāvīgo iedzīvotāju, bet tagad palikuši tikai 200, jo 1kvadrātmetrs zemes maksā 10 000 eiro, tādēļ liela daļa īpašumus pārdod un pārbrauc dzīvot citur) un kā var saprast, tad visu laivu īpašnieku ienākumu avots ir izbraucieni līdz salai. Pretī pilsētai ir divas salas – viena dabīga, kurā ir slēgtā kapsēta un otra iepriekš pieminētā mākslīgi veidota no 150 nogremdētiem kuģiem ar baznīcu un nelielu muzeju. Tālāk no tām atrodas Veriges šaurums, pa kuru jūrā iziet visi kuģi, arī mūsu iepriekš pieminētais laineris no Kotoras. Interesanti bija vērot, ka arī lainers ievēro tradīciju un saskaņā ar leģendu apbrauc apkārt salai ar baznīcu, trīs reizes nopīpina (vibrēja viss ūdens, ko varēja sajust sēžot laivā), uz ko baznīcas zvans atbild trīs reizes, tādejādi savstarpēji, solot vienam otru sargāt. Pa 50 eiro sarunājām motorlaivu, kas mūs pavizinās 1,5 stundu pa līci. Uz salu ar baznīcu braukt netaisījāmies, bet laivinieks paķēra vēl 4 „stopotājus” - cilvēkus, kuri brauca uz salu. Tad nu arī mēs aizvizinājāmies un apskatījāmies. Skaista. Tikai pēc četrotnes atgriešanas Perastā sākās mūsu brauciens, līdz ar to tas nedaudz ieilga un mēs atgriezāmies, kad sāka krēslot. Uz pēdējo pilsētu – Risanu neaizbraucām, lai gan laivinieks arī ieteica. Mājās atbraucām vēlu.

Līdz prombraukšanai palika divas dienas un tās mēs pavadījām pludmalē, jo bērni pēc Kotoras kāpiena teica, ka nekur iet un kāpt vairs negrib. Prombraukšanas dienā mums bija saplānoti vēl trīs apskates objekti, kas atradās „gandrīz pa ceļam” uz Belgradu.

14.09.2011. pulksten 10.00 izbraucām no Utjeha (bija plānots 08.00). Izbraucām no piejūras klimata cauri tunelim un iebraucām saules izdedzinātajā Podgoricā (joprojām pāri 30C), kur vienīgais zaļums bija cipreses. Braucam uz Ostrogu, kas ir kalnos izcirsts pareizticīgo klosteris. Krievu forumā, visi, kas raksta par Ostrogu, ir šausmās tieši par ceļu, kas ved uz klosteri. Tas ir šaurs vienas joslas, līkumots kalnu ceļš bez apmalēm, vai ar dažiem novietotiem akmeņiem ceļa malā. Ja nebūtu tik izdangāts, tad nebūtu nekas pārāk sarežģīts. Ir „kabatas”, kur samainīties ar pretimbraucošu mašīnu. Vietējo lidotāju arī nebija, kas taisītu apdzīšanas vai stresotu aizmugurē. Tie, kas ir braukuši slēpot uz lieliem kalniem, stādās priekšā ceļu kalnos. Vēl gabalu no klostera ir stāvvieta lielajiem tūristu autobusiem un ceļa norāde uz Podgoricu. Izsecinājām, ka ir arī jauns ceļš uz šo vietu no Podgoricas. Tā kā neesam pareizticīgie, tad fiksi visu apskatījām un laidām uz Žabļaku uz Durmitora Nacionālo parku. Rīta aizķeršanās deva nobīdi visam plānotajam maršrutam un Žabļakā (80-to gadu arhitektūras stila slēpošanas kūrorts) ieradāmies ap 16.00. Ceļš uz Žabļaku ir pavisam jauns, nav iezīmēts nevienā kartē vai navigācijā. Samaksājām 8 eiro (2 eiro par stāvvietu un trīs biļetes pa 2 eiro). Noskaidrojām ne pārāk iepriecinošu informāciju. Maršruts apkārt Melnajam ezeram ir 2 stundu garumā, bet maršruts līdz Ledus alai aizņem 3 stundas. Līdz Bobatov Kuk jāčāpo 5 stundas - mēs pat nepretendējām uz tādām aktivitātēm. Sapratām, ka līdz Ledus alai varbūt arī aiziesim, bet tad tumsā tur arī paliksim. Tā nu nolēmām apstaigāt apkārt Melnajam ezeram un pārējo atstāt nākošajam ceļojumam. Bildes diemžēl nevar nodot to dabas skaistumu un dziļuma efektu. Diena, lai arī bija saulaina, tomēr, dūmakainās debesis neatklāja patieso ezera melnumu. Pabeiguši pastaigu, devāmies uz mašīnu, lai steigtos līdz krēslai apskatīt slaveno tiltu, kas no parka atradās kādus 30km. Kamēr mēs staigājām, vietējais moteļa īpašnieks jau bija „izčekojis” mūsu mašīnas numurus un mums atgriežoties iedeva savas vizītkartes latviešu! valodā. Līdz tiltam paspējām ierasties vēl gaismai esot, bet tad dažiem, kā parasti, savajadzējās uz tualeti. Tā nu man nācās pievērsties aktuālākai problēmai. Kad atgriezāmies, bija jau iestājusies pustumsa. Taras upe lejā izskatījās iespaidīgi, atsevišķa vai ilgāka apmeklējuma vērta. Tā nu šajā reizē viss bija apskatīts un mēs devāmies uz Pļevnu, kur domājām paēst un tad stūrēt mājas virzienā. Nelieli piedzīvojumi - iebraucot pilsētā uz kādām 20 minūtēm pazuda elektrība. Tas netraucēja nedaudz ieēst un noskatīties basketbola Maķedonijas Lietuvas spēles dramatisko noslēgumu. 23.20 sasniedzām Melnkalnes – Serbijas robežu.

Nakts brauciens un 15.09.2011. no rīta jau vizināmies pa Serbiju virzienā uz Ungārijas robežu. Apmēram 09.00 apstājāmies Novi Sad (80 km no Ungārijas robežas), kur paēdām (lēti) un pāris stundas pastaigājām pa vecpilsētu, kas ir slēgta satiksmei un iespēju robežās atjaunota. Skaista, sakopta. Saldējums šeit bija vislētākais - 60 dināri, tik pat cik litrs gāzes - aptuveni 42 santīmi. Ap 15.50 sasniedzām Serbijas – Ungārijas robežu. Uz Ungārijas robežas pārbaudīja visnopietnāk - salīdzināja pases ar mašīnā esošajām personām, pārbaudīja mašīnu uz cigarešu esamību. Mēs esam nesmēķētāji un uzreiz to pateicām. Viņiem atkrita vēlme mūsu busu ar trim bērniem padziļināti pārbaudīt. 16.10 tikām iekšā Ungārijā. Braucām pa vietējās nozīmes ceļiem, ekonomējām kilometrus un iepazinām Ungārijas vidieni. Ceļi labi. Braukt pa bāni vai pa vietējiem ceļiem, laika ziņā ir līdzīgi, tādēļ ir pat interesantāk izbraukt pa valsts iekšieni. Vēl gaismai esot es ar draudzeni izpildījām savu misiju Ungārijā un nofotografējāmies saulespuķu laukā, tikai nokaltušā, jo saulespuķu zemē ziedošās puķes bija beigušās. Vakarā paēdām Ungārijas mazpilsētā, kur tas prieks izmaksāja aptuveni 10Ls (salīdzinot ar rēķinu braucot uz Melnkalni, tas bija krietni lētāk), pasūtīts tika vairāk - 3 gulašzupas (atnesa mums lielu zupas terīni), kafija, 2 ali, 2 sulas, pankūkas ar smalki sagrieztiem āboliem un saldā krējuma mērci. Šeit vienīgā problēma bija skaidrošanās uz pirkstiem, jo vācu vai angļu valodu saimniece nezināja, turpretī mēs neko nesapratām ungāru valodā. Ap 23.20 sasniedzām Ungārijas – Slovākijas robežu. 16.09.2011. aptuveni 02.30 bijām Polijā. Polijas otrā pusē, t.i., Belastokā piestājām pie viena tirdzniecības centra, kur ar noteiktu laika limitu veicām dažus iepirkumus, galvenokārt bērniem un saimniecībai. Mājās Pārdaugavā bijām ap pusnakti.

Gala rezultātā bijām nobraukuši aptuveni 5000km, benzīnā un gāzē notērējuši aptuveni 350 Ls un kopējās ceļojuma izmaksas ar visiem tēriņiem un iepirkumiem bija apmēram 850 Ls (3 pieaugušie un 3 bērni). Par Melnkalni kopumā jāsaka, ka cenas lētas, dārgāk ir tikai lielākajās pilsētās, un to ir izdarījuši Krievijas tūristi, kas to ir iecienījuši, jo viņiem vasarā nevajag vīzu un serbu valoda ir kaut kur līdzīga krievu valodai. Melnkalnieši ļoti atsaucīgi. Daba fantastiski skaista un ļoti dažāda, savukārt apkārtne var būt piegružota un tas nevienu īpaši nesatrauc, lai arī nevar teikt, ka mēs būtu kādu redzējuši metam kaut ko zemē. Septembrī laiks ļoti, ļoti silts, sāk gatavoties augļi (vīnogas, vīģes citroni, apelsīni). Vismaz tagad zinām kur un kā aug apelsīni, greipfrūti, granātāboli, kivi, vīģes, citroni un protams vīnogas – melnkalniešu māju pagalmos :-). Ir daudz ko redzēt. Mums vēl palika šo to apskatīt, kas būtu cita ceļojuma vērts.

...Dobra došļi Montenegro.