Adrenalīns ceļas: igauņiem patīk letiņi (lasāms arī 18. augusta Kursas Laikā)

  • 5 min lasīšanai
Sāremā – vienu no iecienītākajām latviešu atpūtas vietām –, pieķerot klāt arī pērn jau apciemoto Tallinu, šovasar izraudzījām, lai vismaz reizi gadā tā kārtīgi ļautos vienai no mūsu mīļākajām nodarbēm – stopēšanai. Gadījumā, ja šogad kāds tomēr uzrīkos Latvijas mēroga mačus, tad Uldiņingulis būtu vislabākajā sportiskajā formā. Sadabū vēl divas vietas Ceļojumam atvēlot iespējamo laiku no pāris dienām līdz pat pusotrai nedēļai, pirmo reizi dažādu iemeslu dēļ aptuvenie brauciena pieturas punkti palika gaisā karājoties, nevis kā citas vasaras – rūpīgi izplānoti pēc tūrisma informācijas birojos pieejamajiem materiāliem. Skaidrs bija viens – jānokļūst Tallinā, jāpaciemojas Sāremā un varbūt jāaizkļūst līdz Tartu. Atmiņā bija palicis pērn Pērnavā satiktā puiša teiktais, ka uz Tallinu labāk nedoties, labāk uz Tartu. “Fuck Tallin,” saprotamā valodā toreiz skaidroja garmatainais igaunis. Trešdiena. 25. jūlijs. Pusdienlaiks. Sākam Liepājā, īsi pirms pagrieziena uz lidostu, un secinām – lai arī kā gribētos, nekas nav mainījies. Liepāja joprojām ir viena no draņķīgākajām vietām, kur autovadītāji tā uz sitienu nestājas ceļa malā. Var tikai pasmieties par viņu nūģiskajām seju izteiksmēm un iekrampēšanos stūrē. Aptuveni 20 minūtes nākas ziedot, lai tiktu tālāk. Tiekam arī. Žēl tikai, ka nebraucam uz Kuldīgu. Pie Aizputes pagrieziena jau gaidām nākamo, nenojaušot, ka līdz Rīgai nebrauksim ar divām mašīnām vien. Līdz Saldum, Kalnciemam un tad tik līdz Rīgai. Kalnciemā paķer puisis, kuram labi ja pašam pietiek vietas mašīnā, jo visa piekrāmēta – ar koka durvīm un mantām, bet kaut kā pa visiem vēl divas vietas izbrīvējam. Ar’ tāds avantūrists. Paņēmis kredītu un brauks uz Indiju. Prasa, cik mums brauciens izmaksās. Zinām – būs pa lēto, viss atkarīgs, pēc cik liela komforta ceļojuma laikā radīsies vēlme. Ziemeļblāzma pieviļ Kartes nepapētījām. Tā vietā, lai no Rīgas ar vilcienu izbrauktu līdz ierastajam Baltezeram, kur līdzās ir gan Pleskavas, gan Tallinas šoseja, ar vilcienu “Rīga–Skulte” laižam līdz Ziemeļblāzmai, kas tiešām izrādās tāla atblāzma no tās vietas, kur bijām cerējuši atsākt savas stopu gaitas. Esam kaut kur, nezin kur. Vietā, kur autiņi rullē ciešā rindā. Par laimi, tūlīt pat mūsu acu priekšā no mazāka ceļa izgriežas strādnieku “busiņš”, kas drīzāk būtu piemērots hipijiem. Tiekam gabalu uz priekšu. Tad mirklis, un esam jau tālāk ceļā uz Carnikavu, sarunājāmies ar šoferi, pētām karti. Izrādās, metam baigo līkumu. Šoferis piebilst – no Carnikavas līdz mums vajadzīgajai Tallinas šosejai ir pāris kilometru, var ar kājām aiziet, bet gan jau kāds paņems. Brauciena laikā šis sadomājis labas domas. Carnikavā saka: “Aizraus mūs līdz īstajai vietai”. Smaidām! Ir taču izpalīdzīgi cilvēki, vēl nenojaušot, ka uz priekšu ies tikpat labi, ja ne vēl trakāk. Gan Latvijā, gan Igaunijā. “Līvas” skapi sazāģē Adrenalīns ceļas. Desmit minūtes, ne ilgāk, un jau braucam kopā ar kādu krievu tautības vīrieti viņa “BMW”. Vienam esot garlaicīgi. Aiz Saulkrastiem turpinām kopā ar kādu čali. Viņš nodomājis, ka mēs ceļā uz Salacgrīvā gaidāmo festivālu “Positivus AB festival”. Uzzinot, ka esam no Liepājas, apjautājas, vai “Liepājas dzintars” vēl būšot. Sapriecājas, ka tas, iespējams, tiešām atstiepis kājas uz visiem laikiem. Labais! Klausāmies viņa piedzīvojumus, kad festivāls “Pūt, vējiņos!” sita augstu vilni. Kā Gulbju dīķī ar skapja durvīm sērfojis un vietējie masu mediji par to rakstījuši, kā kopā ar grupu “Huskvarn” viesnīcu “Līvu” pieriktējuši pa savai gaumei. “Vokālists Urbix toreiz tika pie sava slavenā zāģa. Viesnīcā uzdzīvojām. Koridorā nozāģējām lielu palmu. Sīkos gabalos salaidām istabiņas padomju laika skapi. Tā sastāvdaļas ar somām iznesām uz konteineri. Kad nāca pieņemt istabu, sieviete gados pēkšņi pagriežas pret sienu, kur palicis liels gaišs plankums, un saka: “Gdje škaf?”. “Kakoj škaf?” jautājām. “Zdjes nado bitj škaf”. Sastāstījām, ka nekāda skapja nebija. Tikām sveikā cauri, par palmu gan samaksājām,” smejas čalis, nonācis patīkamās atmiņās. Mēs viņam iepatīkamies, tāpēc tiekam aizvesti nevis līdz Salacgrīvai, bet pat līdz Latvijas-Igaunijas robežai. “Aizvedīšu. Tikai piebraukšu mājās, mantas izlikšu,” iebraucot Salacgrīvā, saka kolosālo stāstu īpašnieks. Vēl pie sevis rēķina, ka septiņās astoņās stundās tikt no Liepājas līdz robežpunktam – tas nav slikts rādītājs. Iedod parunāt ar dēlu Igaunija ir laba zeme stopēšanai. Par to pārliecinājāmies pērn un vēlreiz apstiprinājām šajā reizē. Deviņos vakarā jau bijām Pērnavā. Aiz robežas igauņu pusē uzreiz paņēma kāds “busiņa” šoferis. Braucam un pamanām, ka tas ir taksis. Traki, ja nu jāmaksā? “Fordiņa” vadītājs gan miermīlīgs. Stāstām, ka braucam uz Sāremā. Piedzīvojam arī interesantu brīdi. Šim zvana mobilais, vīrietis paceļ, runā, pēkšņi to iedod Ingulim. Izrādās – lai viņa dēls ar kādu var angliski parunāt, saruna par to, kā var nokļūt Kūresārē. Jautāts par krievu valodu Igaunijā, vīrietis stāsta, ka tikai jaunieši nemākot. Pārējie zinot. “Visi māk runāt krieviski. Tikai jums jāpierāda, ka neesat krievi,” norāda šoferis. Brauciena laikā ne vienu vien reizi ar vietējiem runājām ne tikai angliski, bet arī krieviski. Dzirdot, ka mēs runājam latviski, viņu attieksme mainījās. Labprāt tērzēja ne tikai angliski, bet arī lielās kaimiņvalsts valodā. Viesmīlīgi gan tie igauņi – taksis mums bija par velti. Turklāt vēl aizveda līdz parkam pie jūras, kur, viņaprāt, būtu piemērotākā vieta telts taisīšanai. Vēsi. Labāk nolīdām pilsētā netālu aiz lielveikala. Ja latvieši, tad “Brainstorm” Tikpat atsaucīgs ir vidēji smagas mašīnas šoferis, ar kuru nākamajā dienā nokļūstam līdz ciematiņam Lihula. Salīdzinām igauņu un latviešu vārdus. Mūs sabiedē, ka Sāremā ir daudz čūsku. Pēcāk līdz prāmim Virtsu braucam pat ar trim mašīnām. Viens gados jauns puisis zina teikt, ka dosies uz Salacgrīvā gaidāmo festivālu. Novērojis, ka tur parasti ir daudz garmatainu jauniešu. Vēl viens vidēji smaga kravas “busiņa” vadītājs, pārpratis mūsu jautājumu, sākumā atrunājas, ka līdz Virtsu nebrauc. Griezīšoties nost kādus piecus kilometrus iepriekš, aizvest nevarot, jo neesot laika. Braucam un brīnāmies. Te pēkšņi jau uzraksts “Virtsu”. Iepatikāmies, aizveda gan mūs. Vakars un nedaudz nākamās dienas, lai izbaudītu Kūresāri. Līdz tai gan pa salas centrālo šoseju līdām pa gabaliņam vien uz priekšu. Kāds soms nosmējās: “Desmitā daļa jau ir, vēl jums jāatrod deviņi tādi kā es”. Atpakaļceļā no Kūresāres līdz Kuivastu bija vieglāk. Kādā mašīnā skan radio, sāk dziedāt “Muse”. Ingulis sajūsminās, bet igaunis prasa, vai tas ir “Brainstorm”, nojaušot, ka mēs esam no Latvijas. Kāds pāris, kuri paši studentu gados stopējuši, mums Sāremā iesaka labākās vietas, bet itāļu paskata šarmants vīrietis, kurš “nocopējis” simpātisku igaunieti, izrādās, prot arī nedaudz latviski. Slēdz bārus un veikalus Teic, ka Igaunijā var nesteidzoties četru piecu stundu laikā aizbraukt no vienas valsts malas līdz otrai. Jā, no Virtsu līdz Tallinai ar nemaz nav tik tālu. Turklāt, ceļojot ar stopiem, var labu labos cilvēkus satikt. Viens no tādiem bija ornitologs no Tallinas, kurš pa ceļam paspēja izstāstīt par Sāremā dabu, par putnu migrāciju. Tur šovasar daudz ērču un čūsku. Arī par politiku – par to, ka krievi Igaunijā nekad nespēs iedzīvoties, pārāk atšķirīgas mentalitātes. Viņi ir asi, bet igauņi nekad nesāks konfliktēt, stāsta ornitologs un atgādina par pavasara notikumiem Tallinā. Viņš brīnās, kur mēs nedēļas nogalē braucam uz Igaunijas galvaspilsētu. Tajā tad var sastapt tikai krievus un tūristus. Igauņi dodas prom, slēdz veikalus, kafejnīcas un citas iestādes. Braucam un redzam, no pilsētas ārā plūst mašīnu rindas, iekšā gan tikai retā. “Ja jums ir divus gadus veca karte, tad tā vairs nekam neder. Pilsētā veidojas jauni rajoni. Igaunijā kāpj ekonomiskā situācija. Cilvēki ņem kredītus. Būvē laukos mājas. Igaunis uzbūvē klajā laukā māju un pēc gada jau attopas pilsētā,” uzzinām par situāciju kaimiņu valstī. Citādi Tallinā viss ir pa vecam. Arī laiks Igaunijā jūlija beigās bija tāds pats kā Latvijā. Spīd saule, un pēc mirkļa jau stipri līst. Lietu nedabūjām. Lija, pat spēcīgas lietus gāzes bija tikai tajos brīžos, kad bijām par līdzbraucējiem. Stopēšana Igaunijā ir populāra, arī uz biezu karšu grāmatām vāku rotāja pastieptā roka ar īkšķi uz augšu. Atpakaļceļā Tartu nepieķeram klāt, atstājam citam gadam, šoreiz pietika ar gandrīz nedēļu garu ceļojumu. Savukārt līdz Rīgai pāris stundās atbraucam ar diviem čehu puišiem. Mazs “busiņš”, kuram, atverot slēgtas sānu durvis, atklājas vesela iedzīve – divas gultas, gāzes plīts, izlietne un mājīga nekārtība, kā jau tādiem ceļotājiem pieklājas. Skan skaļa alternatīvā mūzika. Būs zināt, ka ir vērts celt roku arī tad, ja jau pa gabalu liekas, ka automašīnā tikai divas sēdvietas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais