Ekspedīcija Ziemeļkurzemē

  • 5 min lasīšanai
  • 39 foto
Pēc nelielas plānošanas un ilgas gatavošanās, mašīnā tika samests viss vajadzīgais, lai var izdzīvot Kurzemes mežos un piedzīvojums varēja sākties... Piedzīvojumā piedalījās trīs meitenes zeltenes un mēŗķis bija iepazīt Latvijas dabu un atpūsties! Viss sākās no Valmieras, pirmais mēŗķis bija aplūkot Durbes pili, tāpēc neliels pārbrauciens caur Rīgu un Tukumu. Lieki piebilst, ka uz Jūrmalas šosejas stāvējām 4 km garā rindā, jo Jūrmala nespēja uzņemt viesus un vienlatnieka monētas. :D Ar kartes palīdzību, tiek atrasta Durbe un aplūkota Durbes pils un tās parks. Estrādē tieši tajā brīdi norisinājās Dziesma manai paaudzei. Nākošais pieturas punkts bija Kaives senču ozols, kurš ir resnākais Baltijas ozols, kura apkārtmērs ir pārsniedzis 10 metru robežu. Tas ir jāredz, nebiju gaidīju ko tādu... Nobraukti jau 213 km. Tālāk pārbrauciens caur Pūri uz Kandavu. Par šo pilsētu viens secinājums - ļoti maza, klusa un sakopta. Varbūt vietējiem ir cits viedoklis, un iespējams, ka mūsu secinājums ir neobjektīvs, jo bijām tur tikai neilgu laiku. Tur tika iegādāts arī viss nepieciešamais vakariņām. Nākošais apskates objekts Čužu sēravoti un arī pirmā mūsu aplaušanās - nobridām vairākus kilometrus pa taku un tālāk gar upīti, cerot, ko atrast, bet nekā... Taciņa, kas ved cauri mežam, nelielas drupas, daži informatīvi stendi, uz kuriem nekā īpaša. Pastaiga jau protams forša, bet gribējās atrast, to par ko tur bija rakstīts. Nemanot ir pienācis vakars, esam reāli nobridušās, sāk gribēties ēst un ir jāmeklē, kur pārlaist nakti, tāpēc dodamies tālāk ar nelielu vilšanos. Pie Abavas Velna akmens un Velna alas ierodamies mazliet pēc 20:30 ir nobraukti jau 249 km. Ja iepriekš nebūtu tur bijusi diezvai būtu zinājusi, ka pieturā Katlauki, jānogriežas pa lauku ceļu, jo norādes tur nekādas. Lai apskatītu šos dabas brīnums mums ir jāpārbrien Abavas upīte. Draudzene man protams netic, bet es cenšos viņu pārliecināt. Pēc tam jākāpj milzīgā kalnā draudzene vēljoprojām nav īsti pārliecināta, ka ejam pareizi. Bija arī spiedzieni un kliedzieni, bet bija arī iemesls... Nākošais piedzīvojums - telts uzcelšana... Pašas nekad to nebijām darījušas, bet veiksmīgi tikām galā. Matraču piepūšana bija tikpat aizraujoša... :) Malku bijām paņēmušas līdz, bet nedaudz, bet, lai iekurinātu uguni, tomēr nācās iet palasīt žagariņus. Noķērām arī rāpojošu ērci. Tad sekoja dažādas šanas līdz mirklim kamēr no rīta visas mantas bija sakrautas atpakaļ mašīnā un ekspedīcija varēja turpināties. Iebraucot Sabilē mūsu acis piesaista lupatu lelles, kas satupušas kādas mājas pagalmā, un ir visiem apskatāmas. Atliek tikai nobrīnīties par to lielo darbu, kas tur ieguldīts. Sabiles Vīna kalni, kurus varam apskatīt tikai caur sētu, jo kā izrādās tieši tajā dienā, tie ir slēgti. Sabiles pilskalns, uzkāpjot tajā paveras brīnišķīgs skats, bet necerat tur ieraudzīt kādas drupas, jo tas ir tikai pilskalns :) No Sabiles tālāk mūsu ceļš ved uz Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, to mēs apbrīnojām tikai dažas minūtes un arī tikai caur mašīnas logu, jo tālāk bija jādodas uz Zviedru cepuri, kur mēs izbaudījām nobraucienus ar rodeļiem. Ar pilnu gāzi, plīvojošiem matiem un smaidiem sejās mēs ripojām pa trasi. Man patīk šī sajūta... Nākošā pietura - Abavas rumba, par to šķiet vārdi lieki, jo vairums zin, cik tur ir skaisti... Var iebrist, var iekrist un var arī pastāvēt malā... Viss atkarīgs, no paša vēlmēm!!! Sudmaļu ūdenskritums un Zīļu ozols, kas tie tādi...??? hmm... kartē ir, bet reāli dzīvē tā arī mums neizdevās atrast! Māras kambari... (nobraukti 293 km) pēc vakardienas Čužu takas šis bija otrs trakākais pārgājiens, jo jāiet pa šauru taciņu cauri mežiem un galvenais, ka nav nojausma cik tālu. Tur bija gana daudz nātru un mums kailas kājas, lai gan rakstīts, ka ieteicami slēgti apavi, bet mēs blondas. :D Apsvērām jau iespēju griezties un iet atpakaļ, bet negribējām brist vēleiz tos džungļus, tāpēc ar cerību devāmies tālāk... un vai zinat, atradām... vienu nelielu alu... un vai zinat, kas interesantākais - tie nebija Māras kambari... :) un bija jādodas vēl tālāk... cerības atkal zuda, bet līdz ar nelielu klajumu atgriezās arī tās! tā tik bij sajūta, ka nebijām velti gājušas! Atpakaļ ceļš līdz mašīnai bija īsāks un galvenais taciņa bija platāka. Caur Stendi un aptieku :D dodamies uz Talsiem, kur iebraucam Statoil, cerot izmantot civilizētu WC, bet tur zīmīte, ka šodien nedarbojas, pēc nelielas sasmaidīšanās dodamies tālāk Latvijas mežos. Meklējam Odres Velna pēdu pēc kartes iznāk, ka esam jau pabraukušas garām taču nekādas norādes nav, tāpēc griežamies riņķī un atmetām jau cerību atrast šo akmeni, kurā kā saskatāma bērna un teļa jeb velna šķeltā pēda, bet kā izrādās norāde ir, tikai diemžēl paredzēta saskatīt tikai braucot vienā virzienā. Caur Laidzi braucot uz Vandzenes pusi ir jābūt JAunošu vīksnai, kur mēs diemžēl neatradām. Toties mēs atradām Vandzenes dižakmeni, tas bija milzīgs :) pat pārsteidzoši milzīgs... Tālāk caur Nogali, aplūkojot Nogales pili, dodamies uz Bīlavu, kur meklējam Bīlava velna laivu, ko savulaik izveidošu skandināvi. Burvīgs akmeņu krāvums mežā :) Ļoti ērti piebraukt un nav jābrien vairāki km pa mežu... Tālāk Lūrmaņu atsegumi (nobraukti 377 km) ir turpat netālu, kārtējo reizi jāiet cauri mežam :) Rojas upītes krastā atsedzas Burtnieku svītas smilšakmeņi. Tālāk ceļš ved uz Valdemārpili, kur aplūkojām Elku liepu salīdzināt ar Kaives ozolu nevar, jo ši divi dižkoki ļoti atšķiras, un aplūkojam Sasmakas pili, tāda vienkārša ēka (nobraukti 390 km) Caur Cīruļiem uz Dundagu tur jau atkal iepārkam šo to vakaram... un dodamies tālāk uz Šīteres zilajiem siliem, aplūkojām Šlīteres bāku, kurā kā zināms pirmdienās var uzkāpt tikai tuvi draugi un radi tās uzraudzei un parastie mirstīgiem tas nav lemts. Mazirbē klīstot pa jūrmalas smiltīm, lavierējot cauri čiekuriem atrodam Laivu kapsētu, kā paši vietējie saka, vietu, kur mežā mētajas izdilušas laivas. Tālāk braucam gar jūru un caur Saunagu dodamies uz Ragu muzeju, kur laipns onkulīts izrāda mums savu kolekciju un izstāsta visu par katru eksponātu, mēs iemēģinam kā ir sēdēt no ragiem veidotā krēslā, pateicamies šiem laipnajiem cilvēkiem, Dažiem ragiem seko īpašs stāsts un pat daži diežgan nežēlīgi. Tālāk dodamies uz Kolku. Galvenais ir atrast kempingu, jo atkal jau ir vēls. Telts ceļšana kārtējo reiz prasa nelielu piepūli, bet viss tiek ātri veikts, jo gribas paspēt uz saulrietu. Līdz Kolkas ragam jāiet daži kilometri gar jūru - priežu mežs, čiekuri, vāveres, pārvietojamā pirtiņa, visas šīs lietas mūs sagaida ceļā uz ragu... no saulrieta gan redzam tik pašu norietu, bet omu tas nebojā. Starp citu jūras krastā izskalotas daudz medūzas. Ugunskurs... hmm... malka bija maz un mēs pa dienu jau to zinājām, tāpēc jau iepriekš par to parūpējāmies... Paldies par to... ;) Dievīgs ir rīts, kad var pamosties jūras krastā un patiešām izbaudīt šo mirkli... Pastaigu gar jūru un daži vientuļi zvejnieki šķiet mola galā... Nākošas dienas apskates objekti gan nav tik diži, bet tik un tā skaisti. Ēvažu stāvkrasts un Baltā kāpa ir dabas veidojumi, tie gan nav sevišķi diži vismaz manās acīs, varbūt pētnieku domā savādāk. Roja, kur garšīgi paēdām pusdienas un Kaltenes akmeņainā jūrmala, kas esot obligāti jāredz bija arī mūsu ekspedīcijā iekļauta. Mērsraga bāka tik balta un cēla stāv jūras krastā. Šī bāka manās acīs pārspēj Šlīteres bāku, jo tās skats nobāl dēļ kašķīgās saimnieces. Tālāk seko Engure, kur mēs vairākas stundas baudam jūras priekus, un tiekam pie soda kvīts, par nevietā novietotu auto :) Lapmežciemā iegādājamies zivtiņas (ļoti garšīgas), ko aizvest uz mājām un caur Jūrmalu un Rīgu dodamies mājup uz Valmieru (nobraukti 750 km) Ekspedīcij ir noslēgusies - mans secinājums tādas vajag biežāk... :)):)):)) LAižam....??? Mani ieteikumi: 1. iepriekš izdomāt maršutu. 2. iegādāties visu nepieciešamo pirms izbrauciena. 3. vajadzīga laba karte un blakusēdētājs, kurš seko līdz tai un dod norādījumus kur braukt. 4. nepieciešams labs garastāvoklis. 5. jābūt vēlmei brist, meklēt un pakļauties dabai.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais