800 km kājām, piedzīvojot acīmredzamo neticamo. Camino de Santiago TURPINĀJUMS- III DAĻA
|
Ieva Gedrovica
|
Rīts. Maza kafejnīca pa ceļam. Šīs kafijas pauzes ir tik jaukas, pat tad, ja es nedzeru kafiju. Es šodien atpūtas brīžos iztikšu ar ūdeni.
Mēs nonācām strupceļā. Metām monētu, lai vieglāk izšķirtos, pa kuru ceļu iet. Tā norādīja, ka jāiet pa grūtāko, bet mēs, kā jau ‘visu noteikt varošas būtnes’, izvēlējāmies vieglāko ceļu. Tas laikam ir cilvēku dabā – ja izvēle ir viņu ziņā, viņi gandrīz vienmēr izvēlēsies vieglāko ceļu.
Šodien es jūtos lieliski! Lai arī tulznas sāp, iekšēji es jūtos ļoti labi. Tas mani patiešām priecē. Vakar biju bēdīga, un pirmo reizi šī ceļa laikā raudāju. Es vienkārši sajutos vientuļi. Un vēl arī tāpēc, ka lielais vīrs tik neizturami skaļi krāca.
Bet šodien es priecājos! Pirms brīža mēs piestājām pilgrimiem paredzētā atpūtas vietā, kur betona sienā iebūvēti divi krāni, viens, pa kuru tek ūdens, otrs – pa kuru tek vīns. Pus litrs vīna pus deviņos no rīta – kāpēc gan ne?
... Ir stulbi pazaudēt ‘savējos’ tieši pirms pusdienām. Īpaši stulbi ir tad, ja tavā somā nav nekā ēdama. Tāpēc vienmēr ir labi uzņemt pietiekoši daudz cepumu brokastīs.
Viena pati sasniedzu Los Arcos un hosteli, tāpēc ‘savējos’ pēc apmēram stundas sagaidīju ciematiņa sākumā. Atkalsatikšanās bija tik mīļa, ir tik labi atrast reiz pazaudēto.. Vakariņu laikā pēc pāris glāzēm vīna sapratām, cik ļoti viens otram pietrūksim.
Šarlote šodien stāstīja par noveli „Island”. „Guys, it’s here and now”! Varbūt tieši par to ir šī diena..? Es sevi nepārtraukti pieķeru domājam par pagātni, par nākotni, kaļot plānus un kavējoties atmiņās. Bet ir šeit un tagad! This is Camino, un es to eju, jo tā esmu izvēlējusies. Nevis tāpēc, lai ātrāk nokļūtu hostelī, ātrāk uzkāptu tajā kalnā, ātrāk ielektu gultā, ātrāk paietu garām tām mājām.. Ir šeit un tagad!
Brokastis ar Nutellas maizītēm, džemu un tēju, mmm. Domājot, ko gan šodienas ceļš nesīs.. Tulznas ir samīļotas un sabučotas, lai šodien neliek par sevi manīt. Ta sir svarīgākais! Organisms pie slodzes ir jau pieradis, iešana vairs neliekas tik grūta, bet tulznu radītās sāpes ir neciešamas. Patiesībā tie ir jēli papēži.
Skan tik skaista mūzika.. Kā teica man pretī sēdošā brazīļu meitene: „Lietainas dienas mūzika”. Tieši tāda ir sajūta- paēdot garšīgās Nutellas maizītes un izdzerot siltu tēju tā vien gribas ielīst atpakaļ gultā un novārtīties visu dienu. Bet tas nenotiks!!! Camino mani jau gaida!
Sansol. Pēc 8 km maza kafejnīciņa, un, protams, šopkolāde un tēja. Pēc divām pretsāpju tabletēm es jūtos lieliski! Nekad nebiju domājusi, ka tās līdz arī tulznu radītajām, kaitinošajām sāpēm. Šis galdiņš iespējams izskatās visai brutāli, jo mēs vārda tiešā nozīmē uzklūpam šokolādes tāfelītei. Visi kā viens. Ar dažādiem izsaucieniem parādot savu sajūsmu par tās fantastisko garšu. Un tā ir tīra patiesība- šokolāde ir viens no labākajiem šīs zemes izgudrojumiem. Nutella brokastīs, šokolāde snack breikā un šokolāde vakariņās.. Par ko gan citu varētu būt šī diena?
Nedēļa ir aiz muguras. Noieti apmēram 160 km. Ir otrās nedēļas pirmā diena, brokastīs- tēja un banānburgers. Tā kā mēs visi- apmēram astoņi cilvēki- esam iesākuši dienu uzsākt kopā, es sēžu un gaidu. Patiesībā es jau esmu gatava iet, kalnu šodien nav daudz, bet jāmēro apmēram 28 kilometri..
Es bieži vien iedomājos, cik viegli būtu iet bez smagās mugursomas. Jo tāda iespēja ir! –Vecāka gadu gājuma cilvēki savas mantas no rīta nodod speciālam Camino taksistam, kurš tās nogādā nākošajā apmetnes vietā, protams, par attiecīgu samaksu. Tas man kaut kā šajā Ceļā neder un es nesu pati! Ir vienkāršāk nedomāt par to, kā varētu atvieglot iešanu, padarīt to mazāk grūtu, bet es attopos- Ieva, Tu esi camino. Un patiesībā taču zināji, ka nebūs viegli.. Apstājies uz brīdi ..ieelpo..izelpo.. un vienkārši ej...
Šorīt pēdas atkal uzvedas dīvaini- es gandrīz nevaru paiet. Zinot, ka šodien pa ceļam pilsēta, kurā varētu būt ārsts, paliek vieglāk, bet apjaušot, ka 10 kilometri man jāpieveic tik un tā, garastāvoklis mazliet sašķiebjas. Jāiet!
Ieejot klīnikā, un jautājot, vai kāds runā angliski, saņemu noraidošu atbildi. Domāju, ko nu iesākt, stāvu un neatlaidīgi vēršu suniski noskumušu skatienu dusmīgās recepcionistes virzienā. Pēc brīža viņa uzkrītoši skaļi nopūšas un liek man apsēsties un pagaidīt. Tad man vienkārši noveicas! „Rom eih” (room number eight), tik ļoti nesaprotami viņa to noburkšķēja. Bet ārsts izrādījās angliski runājošs, jauns un jauks puisis un medmāsa, kura tik rūpīgi apskatīja, aprūpēja un apsaitēja manas pēdas, ka man tā vien gribējās pajautāt viņu vārdus, lai vēlāk Spānijas ārstu biedrībā varētu viņus uzslavēt. Lai arī ārsts uzstāja, ka šodien staigāt es vairs nedrīkstu, kā mazs bērns, kurš kaut ko ļoti, ļoti velas, izdīcu viņam, lai atļauj man noiet vēl tikai sešus kilometrus. (It kā viņam tas patiesībā baigi interesētu). Jau ejot prom, viņš pajautāja, uz kurieni tad es šodien ejot? Atbildēju, ka uz ciematiņu, kura nosaukums ir Azofra, un tad viņš sāka smieties. Parādot savu ārsta piespraudi, atklājās, ka arī viņa uzvārds ir Azofra. Šī diena pavisam noteikti ir par laimīgām sagadīšanām.
Desmitās dienas rīts. 6:40 no rīta. Esmu gandrīz gatava doties ceļā, cerot, ka brokastis ieturēsim salīdzinoši drīz. Man ir pamatotas aizdomas, ka „mana kompānija” vēl saldi guļ, lai arī tikties pie ārdurvīm mums sarunāts plkst. 7:00. Šodien mērojami 21.5 kilometri uz ciematu Granjon. Un es ļoti ceru, ka manas pēdas jutīsies lieliski un izbaudīs katru soli!
Pēc noietajiem kilometriem jūtos alum un vakariņām gatava. Šonakt visi guļam kā siļķes. Nudien kā siļķes, no rīta pieceļoties, īsti nevar saprast, kura kāja un kura roka ir manējā, kura- blakusgulētāja un kura- vēl cita saspiestā ceļinieka. Es izdomāju, ka, pirms apmešanās naktsmītnē, varētu vienu aliņu, tāpēc devu priekšroku vietējam krodziņam, tādējādi paliekot bez matrača. Labi, ka man ir savs mazais, rozā paklājiņš. Granjon- tā šo vietu sauc. Šovakar gribētos sevi sakopt, bet nogurums ir tik liels, ka vienīgais, par ko spēju domāt ir APGULTIES UN GULĒT. Neko citu man pēc nostaigātajiem kilometriem nevajag, itin neko, ja nu vienīgi masāžu.
Es maldījos.. Vajag gan! Tas, kas vajadzīgs jebkurā brīdī, ir emocionāls saviļņojums.
Hostelis, kurā šonakt nakšņojam, ir ļoti sena baznīca, kura atjaunota par pilgrimu ziedojumiem tikai 14 gadus atpakaļ. Tika pasniegtas brīnišķīgas vakariņas, par kurām jāmaksā nebija, arī guļvietai noteiktas cenas nav, bet uz galda nolikta ziedojumu kastīte. Vakariņojot tad nu arī uzzināju, ka mūsu vakariņas mums „uzsauca” iepriekšējās nakts pilgrimi, savukārt rītdien atnākušie ceļinieki vakariņos par mūsu saziedoto naudiņu. Tas man šķita ļoti jauki!
Pēc vakariņām tikām aicināti uz baznīcas vecāko daļu, kur noklausījāmies stāstu par četrām svecēm, dalījāmies cerībās, dziedājām un dažubrīd vienkārši klusējām. Tas viss bija dziļi emocionāli, un noslēgumā, kad mums vajadzēja apskauties ar katru cilvēku telpā un bez vārdiem, tikai ar pieskārienu un enerģiju nodod spēku un izdošanās vēlējumus otram, es nespēju valdīt asaras. Tajā mirklī, kad vecajā baznīcā, dalījos savās svētākajās sajūtās ar man pilnīgi svešiem cilvēkiem, es pēkšņi apjēdzu, cik mūsu pasaulē ir daudz. Tik dažādi, tik individuāli, katru dienu un dažādos veidos mēģinot atrast labāko, „pareizāko”, piepildītāko ceļu, katrs ar savām ciešanām, prieku un savu mazo pasaulīti, tomēr dzīvojot visi kopā šeit - Lielajā Pasaulē. Un tas man lika atcerēties filmā P.S. I Love You teikto: „if we are all alone we are all together in that too”*...
* Ja mēs visi esam vieni, tad tajā mēs arī esam visi kopā