Ar velosipēdu pa Gruziju - 3.daļa

Imants Jurevičius 05.11.2011 3 min lasīšanai

Pamodāmies ap plkst.10. Samērā ātri pabrokastojām, atvadījāmies no mūs izmitinājušās ģimenes, uzdāvinot melno balzāmu kā kompensāciju par izdzerto konjaku, un devāmies prom no Tbilisi. Gribējās ātrāk tikt prom no trokšņainās pilsētas.

Atpakaļ bija jābrauc pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucām no lidostas. Tikai šoreiz visus 20 km bija jābrauc pret kalnu. Velosipēdi mums par brīnumu labi ripoja un stumt nevajadzēja ne reizi. Laikam daudz enerģijas bija uzkrāts un bijām entuziasma pārpilni.

Kad bijām pabraukuši garām lidostai, pēc dažiem kilometriem ieraudzījām arbūzu pārdevēju. Nolēmu, ka jānopērk pusdienām arbūzs. Pārdevējs bija mazliet izbrīnīts, jo velosipēdisti arbūzus pie viņa laikam bieži nepērk. Ar viņa palīdzību velosomā pēc nelieliem pūliņiem to arbūzu tomēr izdevās iedabūt un varējām turpināt ceļu. Arbūzs svēra 8 kg un par viņu samaksāju 1,5 LVL (5 lari).

Braukšana ar arbūzu velosomā nav nekāds baudījums, jo viņa radītais svars uz velosipēda aizmugurējo riteni placināja riepu kā rezultātā braukšana pa saules nokaitēto asfaltu bija apgrūtinoša, sviedri lija aumaļām. Ap plkst.14, kad saule kļuva vienkārši neizturama un bijām nomocījuši ~ 30km pret kalnu, apstājāmies ceļmalas restorānā, iedzert aukstu alu un minerālūdeni, pārlaist karstumu. Vēl nebijām nobraukuši pat pusceļu līdz Davit-Gareji. Restorānā uz galda aizmigu, bet ilgi gulēt nesanāca, jo viesmīle pamodināja, sakot, ka pie viņiem tā darīt nedrīkst.

Pēc restorāna vēl kādu gabaliņu pabraucām un pirms viena liela kalna apstājāmies, lai ceļmalas pļavā apēstu arbūzu. Nu galīgi nebija vēlmes ar to arbūzu vilkties kalnā. Arbūzs izrādījās ne pārāk labs, bet izsalkumu remdējām. Pusi atstājām dzīvniekiem. Turpat pļavā koka ēnā kādu stundu pagulējām. Pareizāk sakot, es pagulēju, jo Madarai miegs laikam nenāca - viņa vaktēja čūskas, briesmīgus kukaiņus un citus mošķus.

Priekšā stāvošais kalns izrādījās vēl augstāks kā sākumā bijām domājuši un velosipēdus tajā stūmām ~2 stundas. Autobusi, smagās mašīnas, žiguļi un veci mikriņi tajā kalnā brauca ar ~20 km/h un šķita, ka skrienot varētu viņus apdzīt.Ceļa malās trūka koku, kuru ēnā varētu patverties no svelmējošās saules. Tāda lieta kā mākoņi Gruzijā laikam gandrīz vispār neeksistē – visa ceļojuma laikā mākoņus mazliet redzējām tikai Boržomi un pie Melnās jūras.

Toties, kad bijām sasnieguši kalna galu, nobrauciens lejā bija ļoti patīkams, ilgs. Ceļa malā atradām vienu ceptuvi, kur no mīklas mīcītāja nopirkām maizi – Gruzijas lavašu, un netālu no ceptuves esošajā veikalā nopirku vēl pārtiku, tai skaitā Latvijas šprotes – tā, lai vismaz 2 dienām pietiktu. Zinājām, ka Davit-Gareji alu pilsēta atrodas kaut kādā čuhņā, kur cilvēku ļoti maz dzīvo, un ka mums tur varētu nākties pavadīt kādas pāris dienas, kamēr tiktu ārā pie civilizācijas. Levans mūs bija iepriekš sabiedējis, ka, ar mašīnu braucot Davit-Gareji, pēdējo 40 km laikā viņš nav redzējis nevienu dzīvu dvēseli.

Ņemot vērā, ka bijām nonākuši ceļu krustojumā, kurš mūsu nopirktajā ceļu kartē neeksistē (normāla parādība Gruzijā taisītajās kartēs), devāmies konsultēties pie vīriešu pulciņa, kas veikala tuvumā nardus spēlēja. Tie mums pareizo ceļu ierādīja, kur nogriezties no lielceļa, bet ilgi diskutēja, vai mēs tur varēsim izbraukt, jo ceļš ļoti sliktas kvalitātes. Teica, ka pa to ceļu līdz nākamajai apdzīvotajai vietai tieši 12 km jābrauc.

Ceļš patiešām izrādījās briesmīgs, akmeņu klāts. Jau pēc dažiem kilometriem pamanīju, ka pazudis spidometrs, kuru biju speciāli iegādājies šim braucienam. Laikam uz akmeņainā ceļa bija nokratījies no velosipēda. Nāca jau virsū vakars un bijām pārāk noguruši, lai tagad dotos pa to ceļu atpakaļ 3km, lai meklētu spidometru. Vienā vietā, pašā ceļa sākumā, kur ceļš iziet pa apakšu dzelzceļa sliedēm, bija milzīgs dubļu dīķis (3x3 metri), kurš izskatījās samērā padziļš. Tajā vietā nav citu variantu - ar automašīnu jābrauc viņam cauri. Pa blakus esošo šauro taciņu, kuru mēs izmantojām, ar mašīnu nu nekādi nevar izbraukt. Pa ceļu mums pretī brauca daudzi veci smagie (Zil) un traktori, ar kuriem vietējie iedzīvotāji mājās veda sienu no lauka. Šāds transports tam dubļu dīķim spēja tikt cauri.

Sāka jau krēslot, visapkārt klaji lauki (bez kokiem), cik tālu vien sniedzas skats, bet Krasnagorskas ciemu kā nevaram tā nevaram ieraudzīt. Mums jau bija pilnīgi skaidrs, ka tālāk par ciemu šodien netiksim un sliktākajā gadījumā būs jānakšņo pļavā zem klajas debess. Telti līdzi nebijām paņēmuši, jo smaga – bija tikai guļammaisi.

Neilgi pirms tumsas iestāšanos mēs beidzot ieraudzījām pirmo māju un stūrējām tās virzienā. Iebraucām ciemā un pie pirmajiem cilvēkiem, kurus ieraudzījām, prasījām, vai pie viņiem var palikt pa nakti. Bija acīmredzams, ka cilvēki nabadzīgi un nejūtas pārliecināti par savu spēju uzņemt viesus, bet mēs bijām pārguruši un mums vajadzēja tikai jumtu virs galvas, tāpēc viņus pielauzām iedot mums naktsmājas. Cilvēki izrādījās ļoti nabadzīgi, bet kārtīgi. Viņiem pat dzeramā ūdens nebija. Kad teicu, lai parāda, kur mēs varētu nomazgāties un piepildīt savas ūdens pudeles, saimnieks kaut kur pazuda un tikai pēc pusstundas atgriezās ar ūdens spaini priekš mazgāšanās. Dzeramo ūdeni tā arī nedabūjām, tikai tik cik vakarā tēju padzērām. Ciemā pieejamais ūdens ir pārāk sāļš dzeršanai - tas ir gana labs tikai dzīvniekiem, govīm. Gulēšanai viņi ierādīja mums savu guļamistabu, no kurienes savus matračus pārnesa uz blakus istabu. Paēdinājām mūsu saimniekus, parunājām par dzīvi un gājām gulēt, uz grīdas ieritinājušies savos guļammaisos.

Saimnieks teica, ja būtu naktī iebraukuši ciemā, kad vietējie iedzīvotāji jau ir iekšā savās mājās, ciema suņi mūs būtu saplosījuši. Katrā mājā ir vismaz 2 lieli suņi, kas klaiņo pa visu ciemu. Naktī suņi sargā ciemu no visiem svešiniekiem. Mājas ciemā ir viena pie otras un suņu tur vairāk nekā cilvēku. Un govju tur ir vairāk nekā suņu...

Ja braucat uz Gruziju, nekad, nekad, nekad nakts laikā nebrauciet ar velosipēdu/neejiet ar kājām iekšā ciemā, ja vien jums nav vēlmes Matrix filmasgarā klāstīt savus motīvus 30-40 suņiem. Jo nabadzīgāks ciems, jo niknāki un izsalkušāki suņi.

...turpinājums sekos