Uzbekistāna

  • 2 min lasīšanai
Ja gribat labāk iepazīt dzelteno rasi, tad brauciet uz Vidusāziju! Uzbekija atrodas starp Sidarju un Amudarju- 447.4 tūkst.kv. km. Apm. 4/5 no teritorijas aizņem līdzenumi un tikai austrumos paceļas kalni- arī tik pazīstamā pasaulē, Tjanšaņa kalnu grēdu.Tuksnešos un pustuksnešos aug apm. ap 6000 dažadu augu, bet Andižanas rajonā vēroju nepārtrauktas apūdeņošanas jeb irigācijas sistēmas. Arī lielo Fergānas kanālu redzēju, kas esot rakts ar rokām- nu jāsaprot taču ka vismaz ar lāpstām:) Līdzenumos plešas kokvilnu lauki, var redzēt arī zīdkokus, bet kalnainākajās vietās vecie naftas iegūšanas mehānismi monotoni strādā un pumpē naftu no zemes dzīlēm. Nodarbojas arī ar aitu audzēšanu un aitādu apstrādi. Redzēju arī tuksnesi, kur tālumā balts sniegs- tas bija sāls. Parašas ir ļoti atšķirīgas no mūsējām:)) Tur restorānos sievietes vispār nav manāmas. Vīri vieni paši līksmojas: spēlē savu nacionālo mūziku un veči kopā danco savas dejas:) Čaihanos jeb tējnīcās ir tādas kā koka gultas, kur jāsēž ar sakrustotām kājām pie ļoti zema galda. Zaļā tēja ir garšīga un to pasniedz kopā ar interesantām cukurkonfektēm. Ieveda mūs arī darbojošā mošejā- apavi bija jānovelk, bet tajā brīdī neviens tur nelūdzās. Es, kā zinātkāra sieviete, pacentos visu aplūkot un pat spert kāju uz viņu altāra daļas, bet tūlīt gide mani aprāja- man esot jau piespriests nāves spriedums, jo sievietes grēcīgās kājas tur nedrīkst iet:))) Vēlāk mums arī aizveda parādīt kalnu, no kura tika nogrūstas sievietes un apmētātas ar akmeņiem. Kalna pakājē bija daudzas akmeņu kaudzītes- vēsturiski kapi:( Uzbekiem esot ticībā, ja nomirst no rīta, tad jāapblabā līdz vakaram, bet ja pēc pusdienas, tad noteikti otrā dienā līdz pusdienām. Un šitās ticības dēļ, slimnīcās reanimācijas nodaļās tiek atrauti no sistēmām slimnieki, jo ESOT JĀPASPĒJ LAICĪGI APGLABĀT. Kaut kāds ārprāts ārstiem, jāliek apsardze. Viesībās ir galds vīriešiem- tur gandrīz vienmēr tiek pasniegts plovs, kuru ēd ar rokām. Tad šitais izšnekātais ēdiens skaitoties svēts un tiek pasniegts sieviešu galdam- nu var ēst sievietes. bērni un suņi... Arī kāzu ceremoniju vērojām: a/m jumts apvilkts ar sarkanu samta audumu (tā varētu būt tradīcija no kamieļa segas) Līgavai apakšā vēl var manīt balto kleitu, bet augšpuse pārsegta ar neskaitāmiem krāsainiem audumiem, es nesapratu, kā viņā vispār redz kur kāju spert. Kāzu dienā jaunais vīrs ved viņu uz glaunāko veikalu un pērk visu, ko jaunā sieviņa iekāro. Un tas arī ir punkts... Kāzu namā pie sienām ir izkarināts pūrs- kādas 40 līdz 50 kleitas- visas šūtas uz vienu šniti: pie teilīša krokota līdz apakšai- nu jauno māmiņu kleitas. Tad arī visu mūžu jāvāc bērni un mājas darbi, jo vīri jau sēž tikai čaihanos un gudri spriež par dzīvi. Ļoti garšoja uzbeku nacionālais ēdiens, neatceros nosaukumu, bet līdzīgs latviešu gotiņām, arī ilgi vārīts uz uguns līdz sabiezē.(To mums speciāli vārīja gides māte visas nakts garumā) Marta beigās ziedēja aprikožu dārzi- tas bija fantaski skaisti. Marta pēdējās brīvdienās apmeklējām lielo Austrumu tirgu- nu tur varēja nopirkt visu: no adatas līdz a/m. Bija kolosāli garšīgas vīnogas- "dāmu pirkstiņi" saldas, sulīgas un bez kauliņiem. Arī melones pašas uz mēles kusa. Bet vēl vairāk kusa vīrieši tirgotāji- aizmirsa visu austrumu tradīciju- kaulēšanos un davināja augļus BALTAJĀM Latvijas sievietēm. Viņi jutās kā eņgeļi dažas pēdas virs zemes, ja varēja pielikt savu dzeltenīgi brūngano roku pie manas baltās. Nu tiešām aziāti! Bet gide sieviete bija ļoti brīnišķīgs cilvēks un centās parādīt it visu, kas tikai mūs ieinteresēja. Bija burvīga ekskursija un iepazinos ar austrumu tautu- uzbekiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais