Horvātijas daudzveidība! (+drusciņ no Slovēnijas un Ungārijas)

  • 6 min lasīšanai
  • 13 foto
Horvātijas daudzveidība! 01.08.2007. mēs, vesela kompānija, ar autobusu devāmies tālā ceļā uz Horvātiju. Ceļojums ilga 12 dienas, visas naktis pavadījām viesnīcās, un pa ceļam apskatījām Ļubļanu, Budapeštu un Slovēnijas populārās Postojnas alas (stalagmītu un stalagnītu veidojumus). Vispirms nedaudz par minētajām 3 vietām: ĻUBĻANĀ iebraucām pievakarē. Pilsētiņa ir maza, to, kā arī visu Slovēniju ieskauj kalni, tā ir ļoti mīļa, skaista un omulīga pilsēta, pilna ar tūristiem, kas baudīja nakts dzīvi ielas restorānos. Vienīgais, ko mēs patiešām vēlējāmies, bija kādreiz aizbraukt uz Ļubļanu vismaz uz 4 dienām, jo tur patiešām ir ļoti labi... POSTOJNAS ALAS prasa veselu romānu... tās ir pasakainas un neaprakstāmas! Iebraucām alās ar vilcieniņu, un, braucot diezgan lielā ātrumā alu iekšpusē, visi bijām izbrīna pilni, vērodami pasakainos dabas veidojumus – stalagnītus, stalagmītus un vēl tur visādus stalak.... Tie ir tik dažādās formās, ka īsti pat nevar aprakstīt: saldējums, ledene, cukurvate, spageti, lavašs.... nezinu.... bet alas ir milzīgas un tās ir pilnas ar daudzveidīgiem veidojumiem! Alās mēs pastaigājāmies kādas 2 stundas pa 2 stāviem ar daudzām milzīgām „zālēm”, kas ir pat koncertzāles lielumā. Vienā zālē no griestiem karājās „makaroni” (spageti), vienā – centrā stāvēja balts un mirdzošs „saldējums”, visur šie jocīgie „stabiņi” aug no zemes vai karājas no griestiem... Turpat redzējām arī „humanfish” (cilvēkzivis) – baltas, caurspīdīgas, kā ķirzakas – tās dzīvo šajās alās pilnīgā tumsā. Atpakaļceļā no Horvātijas iebraucām BUDAPEŠTĀ. Pilsēta ir pasakaini skaista, tomēr nesakopta. „It kā ir un it kā kaut kas nav....” – tāda sajūta rodas. Tomēr, ja piever acis uz visu, var izbaudīt Budapeštas daili. Parlamenta ēka, Zvejnieku bastions.... Brīvā laika mums gan pietika tikai vienam: termālajiem baseiniem – visi teica, ka tas ir labākais veids, kā pavadīt brīvo laiku Budapeštā un tai pat laikā „nezaudēt” šo brīvo laiku. Termālie baseini un pirtis atrodas lielas dzeltenas ēkas iekšpagalmā. Pirtis tur ir daudzveidīgas: sāls, tvaiku, sauna....utt. Lai gan pēc aromāta mēs atklājām vēl dažus piršu veidus: zivju, „sieriņu”... :) Savukārt baseini atšķiras ar ūdens temperatūras daudzveidību: auksti, vēsi, silti, karsti (38°C), un, protams, ar savu īpašo ūdens sastāvu, ko es nemācēšu pateikt. Es tur vienkārši baudīju visu šo daudzveidību. Ar 2 stundām mums pietika, un tas izmaksāja, ja forintus pārvērš latos, apmēram 7 ls. Visai dienai – kādi 8 ls. Ja runā par cenām, visās šajās valstīs tās ir apmēram 1,5 reizes augstākas nekā Latvijā. Visgrūtākais šādos autobusu braucienos ir ņemšanās ar valūtu: ungāru forinti, horvātu kunas, eiro, poļu zloti.... galva čum un mudž no skaitļiem, un makā nav vietas visām valūtām :) Nākas likt aploksnēs. Un tagad beidzot par pašu Horvātiju: Iebraucot Horvātijā, tur lija.... mēs braucām uz dienvidiem, kur bija cerība sastapt sauli... bet Splitas apkaimē (mēs dzīvojām Kaštelā) bija nenormāla vētra – pa gaisu lidoja viss kas, koki locījās, kā dabas stihijā. Otrā dienā vējš norima un laiks bija kā Horvātijai pienākas: apmēram 30°C. Dzīvojām viesnīcā „Kaštel”, katru dienu braucām uz ekskursijām, bet vakaros peldējāmies jūrā un apstaigājām pislētiņu, kurai arī ir sava nakts dzīve: restorāniņi, bāriņi, un vīnogu zagšana caur pagalmu žogiem, ar ko nodarbojās visi tūristi  Tur aug daudz vīģu, granātābolu, vīnogu, mandarīnu, citronu. Visi ciemati un pilsētas ir izkārtoti gar jūras līniju un aizsniedzas līdz kalna nogāzei. Kalnu galotnēs stāv tikai baznīcas vai klosteri. Slikti tikai tas, ka Horvātija cieš no ugunsgrēkiem. Pat Latvijā pa TV rādīja degošo Dubroņikas apkārti. Ugunsgrēki notiek kalnos, un vienu dienu dega tieši virs Kaštelas – ļoti nepatīkama sajūta. Debesīs lido lidmašīnas, kas smeļ jūrā ūdeni, lai apdzēstu degošās teritorijas, bet, kad viss ir galā, kalnos parādās melni, nedzīvi pelnu pleķi. Daba Horvātijā ir pasakaina. Tur ir kalni, jūra, līči, kalnu upes, ezeri, aug visdažādākie koki un augi, ir ļoti daudz zivju un citu jūras iemītnieku. Visi ceļi lielākoties ved pa kalniem caur kalnu tuneļiem vai gar kalna „malu”, kur ir diezgan baisi braukt, sevišķi ar autobusu, kas ikreiz sasveras nedaudz uz kraujas malas pusi. It sevišķi bail ir, kad tu ik pēc 2-3 km redzi no kalna nokritušus vieglos auto. Tomēr šoferi ir diezgan pieredzējuši un viss ir ok. Braucot pa kalniem, lejā var apbrīnot pilsētiņas ar to sarkanajiem dakstiņu jumtiem un palmām pagalmos, līcīšus ar daudzkrāsainu zilganu dzidru ūdeni, citus kalnus, kas apauguši ar krūmājiem... utt. Pirmā ekskursija mums bija uz Splitu un Trogiru. Šīs dienvidu pilsētiņa sir tik līdzīga,s bet tai pat laikā tik dažādas. Šauras ieliņas, šauras kāpnītes, mūra ēkas, sienas un baznīcas gotikas stilā; šaurajās ieliņās salikti puķpodi, sakārta veļa, izbūvētas kāpnītes – tas ir pats interesantākais un jaukākais. Otrā dienā mēs braucām ar jahtu pa salām. No jathas apbrīnojām ūdeni, kas maina savu krāsu no zila uz gaiši zilu tuvāk krastam, veidojot krāsu labirintus. Visapkārt ir lielas un mazas salas. Horvātijā esot ap 1’600 salām. Uz jahtas mūs izklaidēja dziedoņi „Ribari”, kuri vienā no salām, kurā mēs pieturējām, mieloja mūs ar ļoti garšīgām grilētām zivīm un kuru mūzikas disku joprojām klausamies ar labām atmiņām. Salas Horvātijā ir pasakainas! Tur ir akmeņaina augsne (kā visur) un tomēr aug daudz interesanti augi, piemēram, egles ar milions čiekuriem, kas man patika visvairāk. Vienīgais, no kā iesaka baidīties, ir jūras eži. Mums gan šos mazos dzīvnieciņus aprakstīja bez-maz-vai kā jūras briesmoņus, kas uzbrūk cilvēkiem, un tomēr ir vērts Horvātijā iegādāties par ~1,40 Ls īpašas gumijas čībiņas, ar ko brist ūdenī, nebaidoties, ka kājā iedursies eža adata. Trešā dienā 12 cilvēki no mūsu grupas devās uz raftingu. Ceļš uz kalnu upi bija pasakains – tādu skaistumu mēs vēl nekur nebijām redzējuši! Kalnu upe bija 9 km gara un ne pārāk strauja, tomēr mums bija ļoti laba kompānija, mēs laivā dziedājām, spēlējām spēles, kas saistītas ar iekrišanu aukstajā upes ūdenī, un stāstījām jokus. Instruktors mums bija super! Interesanti ir tas, ka daudzi instruktori mums iedziedāja latviešu dziesmas, teica komandas latviešu valodā, piemēram, „uzmanību-koki!”, „uz priekšu”, „pa labi”... :) Instruktori teica, ka ik dienas uz raftingu ierodoties ap 40-70 latviešiem un latvieši esot vieni no interesantākajām publikām. Mēs to vēlreiz apstiprinājām! Neskaitot jautrību laivā, mums bija 2 pietuas: vienā peldējāmies, bet otrā lecām no ~6-7 m augstas klints ūdenī. Leca pat bērni, tāpēc mēs arī neatturējāmies, lai gan „lidojums” sagādāja vienīgi domu: „Kāpēc man tas bija jādara?!” :) Tomēr rezultāts bija apmierinošs! Ceturtajā dienā apmeklējām Brač salu, piekto skaistāko pasaulē, kā teica gide. Vispār gidi tur ļoti mīl savu zemi un ir baigie patrioti – tas ir ļoti patīkami :) Vispirms uzbraucām pašā salas augstākajā punktā – „vidovi gora”, no kura redzējām slaveno „Zelta raga pludmali” un kalnus, kā arī pretējo salu. Pasakaini! Pēc tam devāmies peldēties uz Zelta raga pludmali, kas bija piebērta ar sauļotājiem. Ūdens tur bija visdzidrākais. Un pēc peldes apmeklējām ciematiņu Dol, kur mums bija vīna, siera un olīvu degustācija vietējā krodziņā. Pati Dol gan ir bezgala jauka vieta! Maza pilsētiņa, ko ieskauj kalni un kuras ieliņas ir izvietotas „vairākos līmeņos”. Piektajā dienā 4,5 stundas braucām uz Dubrovņiku, kas iekļauta UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Nav brīnums, ka šī pilsēta ieguvusi savu īpašo statusu un zelta medaļu, jo tai ir interesanta vēsture, sava stradīcijas un tā dzīvo pati savu dzīvi kā atsevišķa valsts jau no vēsturiskiem laikiem. Dubrovņika ir pilsēta mūra sienu iekšpusē. Vēsturiski tā būvēta, lai aizsargātos no uzbrukumiem. Tā tika izveidota ar pasakaini pārdomātu aizsardzību no visa, kas atrodas aiz pilsētas sienām. Joprojām Dubroņikā dzīvo ap 6’000 iedzīvotāju, tajā ik stundu un pusstundu skan baznīcu zvani, ik nakti to slēdz ciet un ik rītu atslēdz vaļā. Pilsētā ir 3 ieejas un centrālā iela, no kuras uz augšu ka kalnā aiziet mazās ieliņas ar dzīvojamām 3-stāvīgām mājām. Pa pilsētas mūri var apiet apkārt un aplūkot visu no augšas: gan jūru, kuras krastā stāv pilsēta, gan kalnus no otras puses. Visa jaunā Dubrovņika ir tā, kas atrodas ārpus mūriem. Dubroņikā rit sava dzīve.... Interesanti ir ta,s ka katru dienu 12.00 pilsētas laukumā iznāk vīrs ar kukurūzas graudu spaini, lai pabarotu baložus, bet baložiem tas ir vesels rituāls. Jau pirms 12.00 tie sačupojas virs laukuma uz māju jumtiem, sāk baros riņķot virs laukuma no jumta uz jumtu un, kad nosit pirmo zvanu no 12, tie sāk trakoti lidināties un tad jau sēsties zemē, lai paēstu savas pusdienas. Sestajā dienā apmeklējām KRK nacionālo parku. Tas arī atrodas kalnos un ir īpašs ar to, ka sevī ieskauj vairākus ezeriņus un ūdenskritumus, no kuriem vienā, visskaistākajā, var peldēties. Tur čum un mudž no cilvēkiem, kas peldās tajā pasakaini dzidrajā un atsvaidzinošajā ūdenī. Viss parks ir vesela pasaka. Ūdenskritumi, zivis, ezeriņi, jocīgi koki, takas, dīķīši....un mēs redzējām arī pelikānu. Otrs nacionālais parks, ko apmeklējām mūsu pēdējā dienā Horvātijā, ir Plitvices ezeri. Tas sastāv no 16 ezeriem, kas atrodas dažādos līmeņos, pārejot no viena uz otru ar ūdenskritumiem. Ezeri ir lieli un mazi, bet interesanti, ka visos dažādas krāsas ūdeņi: izteikti zils, gaiši zils, kaļķa zils, kaļķa zili-zaļš, zili-zaļš.... utt. Ezeros ir pils zivju – vienkārši neticami pilns! Pie tam diezgan lielu zivju. Vienā vietā redzējām vēzi, citā – ūdens čūsku, kas, zem ūdens izstiepusies, centās noķert kādu zivi. Plitvices ezeri ir pasaka nevis nacionālais parks! Tur var filmēt filmu par pasaku fejām :) Tas kopumā par Horvātiju.... ja kādam likās, ka kaut kas nav pateikts, varat man pajautāt.... ja ir interesanti, varat paskatīties bildes no mana albuma (3 galerijās). P.S. Parasti daudzus interesē cenas.... Horvātijā tūristu vietās cenas var būt pat 3x augstākas (saldējums uz kociņa 1,50 ls, Sprite – 1,50 ls), bet parastos veikalos – apmēram 1,5 reizes augstākas. P.S.2. No suvenīriem Horvātijā ir populāras vīģes – vīģu krelles, vīģu strūdeles, vīģu cepumi....u.t.t. Var nopirkt ļoti garšīgas mandeles cukurā. Vīni, olīveļļa – arī tipiski Horvātijai. Ir tāds populārs padzēriens „raki” vai „rakira” – līdzīgs kā mums „samogonka”, kā man teica, jo pati nevaru tādu iedzert. :) Paldies par uzmanību! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais