Mazliet Indijas

Mārtiņš Kubulnieks 29.10.2011 8 min lasīšanai

Atlidot

Tajā liktenīgajā dienā, kad bija pienācis laiks lidot uz Indiju, Latvija bija ietīta dziļā, dziļā miglas segā. Lai arī cik skaista tā migla šķistu, man tā bija gana biedējoša zīme, kas neglābjami tikai pastiprināja manu nejauko priekšnojautu, bailes. Jā, man ir bail lidot. Esmu skatījies daudz filmas un sekojis līdzi visām avio-katastrofām un secinājums ir viens- nav vieglākas nāves par krītošu lidmašīnu. Un tad Jūs iztēlojaties, ko man nozīmē fakts, ka reisus no Rīgas uz Londonu atceļ vienu pēc otra...

Nē, nē. Veiksme mums smaidīja. Airbaltic reiss pat netiek atlikts un ir paziņojums doties uz vārtiem. Cilvēku, kā vienmēr daudz, stress, kā vienmēr, gana liels. Daži no tiem, kas lidoja uz Londonu, pavadīja ceļā līdz pat Dubaijas lidostai. Pagaidām gan vēl tikai par Rīga-Londona. Izlidošana un pacelšanās gaisā ar sažņaugtām rokām, cerībā, ka visas manas priekšnojautas un nelāgo situāciju iztēlotās ainas ir tikai viltīgs likteņa blefs... Tas patiesi bija aizraujoši. Par spīti visām bailēm, tā adrenalīna sajūta ir ļoti patīkama. Gaisā jau bija pieradums un pēc divām stundām nosēžoties Londonā jau jutos mierīgāk.

Londonas Gatwick lidosta man jau ir pazīstama kopš aizpagājušās vasaras, kad UK apmeklēju ar divu nedēļu padzīvošanu tajā. Tāpat kā nepatika toreiz, tā nepatika arī šoreiz Londona. Gaidījām autobusu pusstundu piecpadsmit minūšu vietā, atbrauca tik tad, kad pazvanījām (lai gan nebija jāzvana). Angļi- tipiskie. Daudz kultūru, bet šis ir tas sajaukums, kas, ja tā godīgi, nav tik interesants. Vismaz salīdzinot ar Indijas vai Dubaijas pieredzi, noteikti. Nākamā pieturvieta pēc sešām mokošām arī ir Dubaija.

Liels Emirates Boeing ar ap 300 vietām, apskaužamu biznesa klasi, kuru pamani tai ejot garām, saspiestu ekonomiskās klases vidus krēslu daļu, kur mēs sēdējām. Sešas stundas konservu bundžā, 700km/h, tūkstošiem metru augstumā. Par laimi, šī lidmašīna ir gana ekskluzīva, lai pieļautu iespēju pieslēgties pie rozetes ar savu datora lādētāju un visu ceļu vērot Lie to me, kā arī padarīt dažus darbiņus Vidzemes Augstskolai. Maiga nosēšanās mega-lielajā Dubaijas lidostā un trīs stundas naktī brīvvaļa lielā, piecstāvu (vai sešu) lidostā, kur kultūras samiksētas labāk par labāko blenderi. No Indijas, no Latvijas, no Dubaijas, no Anglijas, no Ķīnas, iespējams, ka arī Austrālijas un citām pasaules zemēm. Te ir viss, visiem, visur un dārgi. Diemžēl man nav nevienas prātīgas lidostas bildes, ko parādīt. Centīšos atpakaļceļā pabildēt, jo dažviet tā lidosta ar arhitektūru spēj pārsteigt. Tomēr iespaids par Dubaiju- viss ļoti mākslīgs. Nezinu, gan jau, ka tas ir tikai pirmais iespaids- pašu pilsētu jau es neredzēju.

Līdz Indijai jānokļūst ar tās pašas lidsabiedrības konservu bundžu ar mežonīgu motoru, tikai mazliet mazāku. Viss tas pats, tikai jālido četras stundas, pietam, pāri visai Arābijas jūrai. Baisi. Nonākot Indijā, sēžamies Trivandrum lidostā, Kevalas štatā. Un nosēžoties uzreiz var saprast- jap, šī ir Indija! Daudz pludmales smilšu, dažviet pat uz skrejceļa, kaut kādi būvdarbi, īpaši liela kārtība neizskatās. Nu, tā dabīgi te viss. Bet prieks, ka zemē, laimīgi, dzīvi, viss kārtībā. INDIJA!

Te ir karsts

Tas, ka Indija nav tā aukstākā zeme, visiem, domājams, ir noprotams. Tomēr tad, kad izkāpu no lidmašīnas joprojām Latvijas apstākļiem dažreiz pat par plānajā džemperītī, sajutos kā tāds eskimoss, kas atbraucis uz Āfriku. Nosvīdu pirmajā minūtē. Palmas, indieši, indiešu muitas apsardze, karstums, smacējošs bezgaiss, mazliet pārdomas par to, kā šeit izturēt trīs nedēļas... Esi sveikts Indijā! Vecāki teica, ka šis vēl ir nieks, salīdzinot ar Mumbaju. Trivandrum esot vēl tīri sakārtota, maza pilsēta. Nopietni? Ja šeit algo sētniekus, tie noteikti ir mērkaķi- un es runāju burtiski. Mērīt gaisa temperatūru, mērīt gaisa piesārņotību- liecies mierā, te ir karsti un netīri. Jā, tik tiešām, tāda ir Indija un manas aizdomas par to, ka tā būs, par to, kāda tā ir nemaz netika lauztas. Tāda kultūra. Tomēr cilvēki runā, ka viss iet uz labu, Indijai esot otra augošākā ekonomika pasaulē, tieši šeit ir iespēja izveidot biznesu un pelnīt... DAUDZ. Iespēja, protams, ir. Tomēr, lai to izmantotu, ir gana bieži jāpārdomā visi plusi un mīnusi.

Nonākot ajūrvedības viesnīcā sajutos kā Ēģiptē. Ceļš līdz viesnīcai gan nekur nebija tuksnešains, tieši pretēji, kur skaties, visur oāzes, palmas, daba, govis, veikaliņi, indieši, kas kaut ko grib tev iesmērēt par pēc iespējas dārgāku cenu un cūkkūts. Nemaz nerunājot par braukšanas kultūru- sēžot takša džipā (kaut kāda japāņu toijota, kuru redzu pirmo reizi, it kā jauna, bet nu... Nu jā) man radās aizdomas, ka autovadītāji te ir paši mierīgākie pašnāvnieki pasaulē- motocikli kur nu kurais, te pretējā, te savā joslā, tās trīsriteņu motorikšas velkās, visu laiku tiek apdzītas, visu laiku tiek nopīpinātas līdz nelabumam. Nav jau tā, ka apdzīšana notiktu parādot pagrieziena signālu, te apdzen uztaurējot vai pamidžinot ar gaismu ieslēgšanu, iebraucot pretējā joslā, labākajā gadījumā, tad, kad pretī brauc tikai motocikls.. Traki, traki. Tomēr viesnīca tiešām- tik pat zaļa, tik pat mieru uzdzenoša kā Ēģiptē. Klusums un maza rosība vienlaikus. Blakus viesnīcai, tieši pretī ir jūra, abās malās klintis, pa vidu pludmale. Baseins dažu soļu attālumā, burunduki skraida turp un šurp, ķirzakas vakaros dzīvo uz sienām, tāpat kā daži zirnekļi un indieši vienmēr laipni. Viesnīcā tiešām ir skaisti.

Tu esi tas, ko tu ēd.. Jā, ok, es esmu rīsi, dārzeņi un augļi

Tev garšo rīsi? Ja nē, tad ir ziepes. Nu, nē, nē, ziepes nav jāēd, tas tāds teiciens. Rīsi, augļi, dārzeņi, maize un daudz garšvielu. Sulas no vietējiem augļiem arī ir. Tās kombinācijas es nemaz neņemšos aprakstīt, tā es aizburšos līdz nevis plānotajām maksimums piecām, bet divdesmit lapām. Svarīgi ir, ka garšīgi! Labi, labi, varbūt ne gluži viss eiropieša vai citas atšķirīgas no Indijas kultūras iemītniekam būs ēdams, tomēr, eksperimentējot sanāk, ka vismaz 80% no visa ir lieliski, fantastiski un perfekti. Un veģetāri arī, diez gan- gaļu pasniedz tikai divas dienas nedēļā. Taču kronis visam ir nevis saldumi, nevis ēdināšana, nevis tas, ka gardi, nevis tas, ka veselīgi, nevis tas, ka enerģiju dodoši, BET GAN TĒJA, dārgie lasītāji. Tēja te ir kaut kas fantastisks. Ir karsts un dzeram tēju. Tāpat bija Ēģiptē. Runā, ka tieši tēja vislabāk veldzē slāpes. Pareizi runā. Visvairāk Jums iesaku Masalas un Rožu tējas. Izcilība tējās nav tālu jāmeklē. Vislabāk ejošais, bieži vien izrādās arī vislabākais. J

Atbrauc uz Indiju un raksti blogu

Viennozīmīgi, šī zeme ir iedvesmojoša. Ir gadījies paceļot pa Eiropu, ir gadījies pabūt Ēģiptē, Kanāriju salās, kalnos un vēl šur tur, bet nekas no tā visa mani nav iedvesmojis tik ļoti, kā tagad Indija. Varbūt vecums veiksmīgs, varbūt tas sasaucas ar nākamo paragrāfa punktu- mainīšanos, iespējams, bet fakts paliek fakts- šeit atbraucot un, izmantojot pareizi šīs zemes vērtības, var iegūt nenormālu enerģiju, prātam neaptveramu iedvesmu un ideju burzmu, kuras vienkārši ir jāpieraksta, lai neaizmirstu. Ja tas būtu tik lēti, ieteiktu visām kompānijām savusbrainstorming pasākumus veidot tieši šeit. Lai gan, var jau mēģināt imitēt to vidi. Viens mazs pierādījums tam, ka šī zeme ir iedvesmojoša, noteikti ir mans vakar uzrakstītais stāsts, kuru var lasīt šeit:http://lacisraksta.com/2011/10/28/zelta_ader/ . Nešaubos ne mirkli, ka šī nebūs vienīgā miniatūru, kuru būšu uzrakstījis tikai pateicoties Indijas dabai, atmosfērai, esībai.

Mainies uz augšu

Kā jau minēju iepriekš, iespējams, iedvesmu ietekmē tas, kā šejienes vide maina cilvēku. Tā nav vien tikai kādu ēšanas paradumu vai kultūras ietekmes pārņemšana, tā ir vesela uzskatu, vērtību, jēgas un būtības idejiskās esences pārņemšana, pārveidošana un integrēšana savā dzīvē. Jā, jā, es mainos. Es gan šaubos vai šo man tik ļoti šķietamo mainīšanos pamanīs arī kāds cits Latvijā, taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir no Indijas paņemt labāko, uztvert tās filosofiju, ielīst šīs valsts pilsētās, saprast šīs valsts cilvēku domāšanu un izmantot to labāko, mācīties no sliktākā, vērtēt un attīstīt. Tas pat nav kultūr-šoks, drīzāk tā jau ir kultūras skenēšana un filtrēšana- mērķtiecīgi, ar sapratni un skaidru apziņu. Indija maina cilvēku, lai kur arī Indijā tas atrastos. Parasti jau maina uz pozitīvo pusi.

Joga ir vērtīga, masāžas ir vērtīgas, pareiza ēšana ir vērtīga, sapratne par to, kā cilvēki dzīvo šeit un kā dzīvo Eiropā (ļoti krass kontrasts), sapratne par to, cik liela uzmanība vērsta tradīcijām, sapratne indiešu attieksmi pret ieceļotājiem- kā viņusnoslaukt pēc iespējas efektīvāk vai kā iegūt kontaktus... Ja to visu uztver, nemainīties vienkārši nav iespējams.

Par to filosofiju un to, kā ikdiena šeit pavada mani

Jau pašā pirmajā dienā, kad ierados viesnīcā, man bija unikāla iespēja uzreiz tikt pie ārsta, noskenēt sevi pēc viņa skatījuma un iegūt rozā lapiņu ar sākumā neizprotamu ideju uzrakstītu uz tās. Kā rādās, šī ideja, būtībā ir Indijas medicīnas filosofijas pamatakmens. Uz lapiņas rakstīts tā:

Vatha- air and space

Pitha- fire

Kapha- earth and water

Mani ārsts noraksturoja kā Vatha un teica, ka man ir pēc šī uzraksta jāvadās virtuvē (ēdieni sadalīti pēc uzrakstiem). Es nestāstīšu par visu, pateikšu, ka vairāk informācijas par šo varat atrast googlē meklējot pēc atslēgvārda došas . Būtībā ir tā, ka Indijas medicīna balstās uz šiem trīs pamatprincipiem. Visu to filosofiju es līdz galam arī neesmu atkodis, bet doma tāda, ka cilvēku ārstē pēc attiecības tam, kādam no šo došu virzienam tas pieder vairāk. Ja sākumā tas šķiet muļķīgi un var likties kā, piemēram, kāda ciema iedomu auglis kā ārstēt kādu kaiti un galu galā tāpat nobeigties, tad ilgāk šeit padzīvojot un tiešām vadoties pēc ārsta ieteikumiem, rezultāts ir acīm redzams un iepriecinoši uzlaboties tendēts.

Tomēr tas nav tā, ka izraksta zālītes, pasaka dzer to un to, tad un tad un viss būs labi. Nē, nē, tik viegli nekas cauri neies. Tās zāles, kuras tiek izrakstītas, praktiski nestrādātu, ja netiktu ievēroti arī papildus aspekti kā šeit pieejamā tik tiešām pareizā ēšana, jogas katru dienu stundu vai divas, miers un masāžas katru dienu stundu vai stundu pusotru ilgumā. Indijā augstu vērtē cilvēku, zemi, dzīvniekus. Tas gan man nekādā veidā neļauj izskaidrot faktu, kāpēc te ir tik mežonīga cūcība visapkārt, bet pieņemsim, ka viņiem pašiem tam ir atbilde. Galvenais ir tas, ka šī filosofija par medicīnu tik tiešām strādā un tas, ka paši indieši tam tic, ko var redzēt pēc tā, ka šajā ajūrvedības viesnīcā kā klienti parādās ne tikai balti, balti tūristi no jebkurienes, bet arī paši indieši. Ja tic viņi, ticu arī es. Un nav jau tā, ka nebūtu pamats ticēt- IR!

Ikdiena šeit pavada mani, pavadiņā, kā tādu sunīti. Rīts ir izkārtots pakļaujoties jogai un masāžai, ceļoties sešos, ejot uz jogu septiņos, ejot uz brokastīm astoņos, ejot uz masāžu desmitos. Pusdienas paredzētas jau vienos, bet vakariņas septiņos. Savukārt, ja esi pamanījies nogulēt jogu septiņos no rīta (jeb vienkārši esi vienmēr dziļā miegā guļošs lācis Mārtiņš), tad ir iespēja doties uz jogu piecos pēcpusdienā, tādējādi vēl vairāk samazinot brīvo laiku. Nu nepavisam man nav sajūtas, ka te būtu viss ‘’kā gribi, tā dari’’. Ir rīcības brīvība nekur neiet, neko nedarīt, tomēr strikti iesakāms ir darīt un iet. Pašam labāk un indiešiem sirds mierīgāka.

Tik vien, ka gribētu pieminēt- tas, kas šeit ir paredzēts, ko šeit var darīt ir arī forši un interesanti. Tā ir cita kultūra, jārunā ir angliski, var mēģināt izprast to, kā domā indietis un kāpēc. Pasakot, ka esi no Latvijas, vari saņemt atbildi, ka tā ir laba valsts, lai gan pirms šīs atbildes ir jāpaskaidro, ka tā nav Krievija, un, ka tā atrodas Eiropā. Indieši vienkārši ir forši! Un Indija ir lieliska pieredze, kā arī iespēja izprast sevi caur citu kultūru. Es teiktu, ka izprast sevi daudz labāk kā jebkur citur.

Mīļā, manas mājas- tavā azotē

Kauperu es te nemaz vēl neesmu klausījies, tomēr Latvija velk atpakaļ. Lai arī cik interesanti un jauki būtu šeit dzīvot, lai arī cik patīkami būtu sarunāties ar indiešiem, kas aicina ciemos uz savu dzimto vietu, pārbagātības pilno mitekli un lielo ģimeni Kašmirā (bija gadījums), lai arī cik silti, relaksējoši, attīroši un saistoši būtu šeit atrasties, Latvija ir manas mājas, azote, ja tā var izteikties. Tāpat kā indietis indietim jebkurā vietā ir draugs un savējais, arī Latvijā latvieši tomēr, lielākā vai mazākā merā ir savējie. Mēs jau arī esam iecietīgi un toleranti pret ārzemniekiem, taču visi arī labi apzinamies to sajūtu, ka nu nav jau tās kultūras nemaz tik vienādas un tas veids, kā esi dzīvojis līdz šim, kaut arī ne tik ļoti labvēlīgs nākotnei, tomēr ir mans veids kā dzīvot un ar to arī tik ļoti mīļš.

Jā, jā, es esmu savas zemes patriots un tāpēc par Latviju rakstu pat blogā, kas veltīts Indijai. Ir lietas, kas nemainās. Patriotisms, vismaz man, ir viena nemainīga vērtība. Un ja tu kritizē Latvijas ekonomisko situāciju un savu nejauko stāvokli- atceries, ka šeit ir cilvēki, kas dzīvo vēl desmit reizes sliktāk kā tu. Un es nemaz nepārspīlēju, tā tiešām ir!

Joga sauc

Jā, diemžēl man šis raksts ir tieši šajā brīdī jāpārtrauc, jo pulkstenis te rāda 17:00 un, tā kā es esmu veiksmīgi nogulējis šodien jogu, man ir uz turieni pašlaik steidzami jāskrien. Tikko lija un ir slidens, ceru, ka nepaslīdēšu vismaz pa ceļam, jo ceļš uz māju ar augstiem griestiem, plašu telpu, iebūvētā pakalnā ir gludi flīzēts.

Lai Jums tur Latvijā veicas, atpakaļ būšu 16.novembrī!

Pievienoju arī bildes divos linkos. Šādi te izskatās!

1)https://picasaweb.google.com/114090641158404396501/Indija#

2)https://picasaweb.google.com/114090641158404396501/Indija2

Ar cieņu un veiksmi vēlot,

Mārtiņš Kubulnieks (Lacisraksta) no Indijas!

Lasi arī manā blogā: http://expressyourguru.tumblr.com/post/12068565451/mazliet-indijas