Ar velosipēdu pa Gruziju - 2.daļa

Imants Jurevičius 26.10.2011 5 min lasīšanai

1.jūlijs – 2.diena Tbilisi

Ar Levanu bijām sarunājuši, ka viņš atbrauks pie mums pēc darba ap plkst.18 un tad aizvedīs uz ~20 km attālo svēto pilsētu Mskethu, kas agrāk bijusi Gruzijas galvaspilsēta. Pamodāmies ap plkst.10, aizgāju meklēt ceptuvi, lai brokastīs būtu hačapuri ar pupiņām, par ko iepriekšējā dienā Levans mums bija piestāstījis pilnas ausis. Ceptuvi varēja atrast tikai iztaujājot vietējos iedzīvotājus un beigās jau vadoties pēc svaigi ceptas maizes smaržas (nekādu vizuālu norāžu, kas ļautu noprast, ka tās konkrētā dzīvojamās mājas pagalmā ir ceptuve). Pēc brokastīm samērā ātri nomainīju velosipēdam riepu, palīdzēju salīmēt bērniem baseinu un devāmies uz pilsētas centru ar riteņiem. Līdz šim bijām novērojuši, ka Tbilisi ir pietiekami liela pilsēta, lai pastaigas ar kājām nešķistu pievilcīgas.

Mašīnu ka mudž uz ielām, bet nebija nemaz tik traki kā mums bija sastāstīts, ka autobraucēji to vien gaida kā notriekt kādu velosipēdistu. Ļoti pieklājīgi, ar lielu līkumu visi mūs apbrauca, protams, kārtīgi nopīpinoties, kaut ko sajūsminoties, mājot ar rokām. Ieraudzīt uz ielas velosipēdistu viņiem ir notikums. It sevišķi, ja uz velosipēda sēž sieviete.

Mūsu galvenais uzdevums bija apmeklēt slavenās sēra pirtis. Tā ir vieta vecpilsētas nomalē, kur no zemes dzīlēm laužas ārā karsts ūdens ar ievērojamu daļu sēra tā sastāvā. Šajā vietā uzbūvēta māja, kurā ir publiskā sēra pirts un virkne atsevišķu telpu ar sēra ūdens baseiniem, ja kādam par papildus samaksu ir vēlme sēra pirti baudīt vientuļākā atmosfērā. Pirti atradām samērā vienkārši, kaut gan bez cilvēku izprašņāšanas tomēr neiztikām. Tā kā uz pirti bijām atbraukuši vēl bez sajēgas par to, kā notiek pēršanās/karsēšanās sēra pirtīs, un arī dvieļus bijām aizmirsuši, izvēlējāmies privāto pirti un Madarai arī masāžu pasūtījām. Mums ierādīja diezgan palielu telpu, kur viena istaba bija ar klubkrēsliem atpūtai un otra - pirts telpa ar baseinu un marmora masāžas galdu. Tur mēs arī tikai sapratām, ka sēra pirts nozīmē ilgstošu sēdēšanu verdošā minerālūdenī. Ūdens bija tik karsts, ka man vajadzēja kādas 4 minūtes plunčāties pa to baseinu pirms varēju iegremdēties ar visu ķermeni. Madarai vajadzēja divreiz vairāk laika. Un ilgi tajā ūdenī nosēdēt nevar, jo pēc kāda laika sāk zust saprašana. Ar 2-3 piegājieniem, kopumā baseinā pavadot 20 minūtes, ir vairāk nekā pietiekami, lai kādu laiku sēra pirtis vairs negribētos apmeklēt. Jāpiebilst, ka sēra peldes ir ārkārtīgi veselīgas un vietējie viņas ļoti slavē.

Masāžu Madarai atnāca taisīt branga tante. Ienākot iekšā nopētīja mūs abus un pārprasīja, kuram tad to masāžu jātaisa. Uzzinājusi, ka Madarai, lika izģērbties pa pliko, uzmeta uz marmora galda un kādas 20 minūtes viņu berza un mīcīja, laistīja ar ūdeni no šļūtenes. Masāža Madarai bija pat ļoti patikusi, neskatoties uz to, ka atsevišķās vietās no ķermeņa bija noberzta āda. Man masieres darba novērošana izraisīja līdzīgas emocijas kā asa sižeta mākslas filmu skatīšanās. Nez, vai Latvijā arī var dabūt tādas masāžas, kur tevi izklapē kā karbonādi?!

Pēc pirts gribējās tikt atpakaļ uz viesnīcu un kādu stundu pasnaust pirms Levans atbraucis. Atpakaļceļā uz viesnīcu apstājāmies kafejnīcā, lai atvēsinātos no šausmīgā karstuma ar pāris aukstiem aliem un apēstu dažus hinkaļus izsalkuma remdēšanai. Samaksāju pārsteidzoši maz - ~1,8 LVL. Runājot par cenām Gruzijā jāsaka, ka tur patiešām ir lētāk nekā Latvijā, bet tās zemās cenas aizrauj un beigās notērē, ja ne vairāk, tad tikpat daudz, cik Latvijā – tā teikt, lai būtu ko atcerēties. Ar šo psiholoģisko aspektu nācās sadzīvot visa ceļojuma laikā. Gribējās pa lēto, bet sanāca pa normālo.

Levans atbrauca kā solījis - plkst.18. Līdzi bija paņēmis savu draudzeni. Pa ceļam uz Mskethu sastapāmies ar pirmajiem meloņu un arbūzu tirgotājiem ceļa malās, kas lielās ogas tirgoja no saviem žiguļu, volgu bagāžniekiem un sagrabējušiem busiņiem, kas piekrauti līdz jumtam. Neviltotu sajūsmu mūsos izraisīja arī uz šosejas sastaptās govis, kuras tur vienkārši laiski pastaigājās pa ceļa vidu un nelikās ne zinis par automašīnu straumi. Uzmanību arī piesaistīja lielais policistu daudzums ceļa malā – ik pēc 50 m pa policistam visu 20 km garumā. Vēlāk noskaidrojām, ka ap to laiku prezidents arī brauca uz Mskethu. Policisti viņa drošībai, jo mazums ko tie krievu slepenie dienesti izdomā – vēl nokniebs pa ceļam. Visa ceļojuma laikā ar daudziem cilvēkiem sanāca runāt par politiku un prezidentu Saakašvili, bet kaut ko labu par viņu pateica tikai viens cilvēks – aizdomīga paskata mākleris, kurš gandrīz ielauzās mūsu dzīvoklī Batumi un kuru nebija nemaz tik viegli dabūt ārā.

Mskethā apmeklējām svētāko vietu Gruzijā – Mskethas baznīcu, kurā apglabāti Gruzijas karaļi un svētie. Pareizticīgo baznīcās jebkurās drēbēs iekšā iet nevar – jāievēro noteikts dress kods, bet Levans teica, lai tik eju savos šortos viņam līdzi iekšā. Levana draudzene gan atteicās iet baznīcā, jo dziļš dekoltē, īsi svārki – ticīga.

Baznīca nav nekāda gigantiskā un 10 minūšu laikā bijām jau visu apskatījuši. Levanam gan nācās skaidroties par maniem šortiem, bet, cik sapratu, viņš vienkārši pateica, ka esmu tūrists/viesis un uzstājīgais vīriņš uzreiz atmeta ar roku, liekot mūs mierā. Baznīcā tieši tajā pašā laikā bija iekšā arī viens no Gruzijas ministriem ar Holivudas režisoru Lee Garcia. Šis režisors Gruzijā ir liela slavenība, jo uzfilmējis Holivudas blokbasteru „5 dienas augustā” (par Gruzijas-Krievijas karu). Filmai vajadzētu drīz parādīties kinoteātros. Iznākuši no baznīcas vēl kādu laiku gaidījām, kad no baznīcas iznāks arī slavenais režisors, jo Levans ar draudzeni vēlējās kopā ar viņu nofotografēties. No baznīcas iznāca, fotografēties piekrita un teica, lai fočēju tuvplānus. Režisoram šķita, ka fočēju, stāvot pārāk tālu tuvplānam, tāpēc teica, lai nāku tuvāk. Sanāca ļoti smaidīga bilde, kad pateicu, ka manam fotoaparātam ir arī zoom opcija.

Pēc pilsētas apmeklējuma uzbraucām blakus esošajā kalnā apskatīties slavenas baznīcas/klostera/cietokšņa drupas. Brauciena laikā novērojām, ka šāda multifunkcionalitāte lielākā vai mazākā mērā bija raksturīga visām šāda tipa būvēm kalnu galos. Kaut kā negribējās ticēt, ka cilvēki reizi nedēļā rāpās tajos kalnos, lai apmeklētu dievkalpojumu. Lai nu kā, no kalna gala pavērās brīnišķīgs skats uz lejā tekošām upēm un svēto pilsētu. Un patiesībā tās bija tikai pa pusei drupas, jo dievkalpojumi tur joprojām notiek. Pie baznīcas pamanīju norādi uz svētavotu un devos lejā pa kalnu taku, neskatoties uz līdzbraucēju uzstājīgo pārliecināšanu, ka tas ir neprāts – taku klāj dubļi un glumi akmeņi. Izrādījās, ka līdz tam avotam bija ilgi jāiet – uz norādes attālums nebija norādīts, un pāris reizes sevi pieķēru pie domas, ka nafig man to vajadzēja uzsākt. Pēc kādām 15 min avotu sasniedzu sveiks un vesels, padzēros un rāpos atpakaļ kalnā. Slodzi kājas sajuta.

Pa ceļam uz Tbilisi iebraucām vienā populārā ceļmalas krogā, kas mazliet atgādināja mūsu Krasta ielas Lido, tikai gruzīnu stilā. Tur pirmo reizi sanāca nobaudīt izlejamo vīnu, bet labu atmiņu man par viņu nav – labākais vīns tiek pildīts pudelēs, korķis virsū un uz veikalu/ārzemēm prom. Šajās vakariņās uzstādīju rekordu – apēdu 10 hinkaļus. Pats Levans nekad tik daudz nebija apēdis un viņa draudzene uz mani skatījās ar atplestu muti, kad pēdējo hinkali ēdu. Nebija jau tā, ka man šausmīgi viņus gribējās ēst. Vienkārši bijām par daudz pasūtījuši un man radās fantastiska ideja parādīt Levanam, cik ļoti man tie garšo. Turpmākā Gruzijas apceļojuma laikā no hinkaļiem un to pildījumā bagātīgi sastopamās kinzas centos izvairīties.

Atpakaļ viesnīcā bijām ap plkst.23. Levanam uzdāvinājām īstu rupjmaizi un šķīrāmies kā labi draugi. Atvadoties viņš mani vēl centās atrunāt no braukšanas uz čūsku apsēsto klosteri-alu pilsētu pie Azerbaidžānas robežas Davit-Gareji. Nodomāju, ka tā tāda pārspīlēta uztraukšanās par viesiem un ar visiem saviem hinkaļiem devos gulēt.

turpinājums sekos