Ar velosipēdu pa Gruziju - 1.daļa

Imants Jurevičius 23.10.2011 8 min lasīšanai

2 gadus nebiju bijis atvaļinājumā un līdz ar dzimumnoziedznieku projekta noslēgumu sajutu, ka nu ir īstais laiks uz kādu pailgāku laiku no darba pazust ‘bez galiem’. Nolēmu, ka kaut kā pa lēto jābrauc uz ārzemēm un tā lai ir interesanti. R-Eiropai man kabatas bija par mazu, tāpēc sāku lūkoties austrumu virzienā. Ideja par Gruziju atnāca kaut kā organiski pati no sevis, vecām Padomju filmu ainām un gruzīnu spilgtajiem tēliem prātā mijoties ar darba kolēģu pavisam svaigo pieredzi. Impulsīvi sev, draudzenei Madarai un velosipēdiem nopirku Airbaltic pus-lētās (ar ķirsīti J) aviobiļetes uz Tbilisi. Pirms brauciena īpaši aktīvi informāciju par Gruziju nemeklēju, tikai tik cik ceļu karti un pirmajām naktīm naktsmājas Internetā atrast, aptuveno brauciena maršrutu uzskicēt. Lai sagatavotos Gruzijas velomaratonam, ar velosipēdu 2x aizbraucu no Rīgas līdz Saulkrastiem. Pie gatavošanās vēl varētu pieskaitīt „Mimino” filmas noskatīšanos. Veca filma par gruzīnu pilotu, ja kāds nezina.

29.jūnijs - Izlidošana

Izlidošana bija 8-os vakarā, tāpēc dienas pirmo pusi pavadījām krāmējot somas un ap pusdienlaiku, īpaši nesteidzoties, ar velosipēdiem braucām uz lidostu. Lidostā bijām 4 h pirms izlidošanas. Polietilēnā iepakoju bagāžā nododamo velosomu, riteņiem noskrūvēju pedāļus, sagriezu stūres un stūmāmies uz reģistrāciju. Tur mūs palūdza no riepām izlaist gaisu un stumties tālāk uz nestandarta bagāžas nodošanas vietu, kur viens vīriņš varītēm centās viņus izdabūt cauri rentgena kastei. Es stūmu no vienas puses, viņš vilka no otras puses un kaut kā tos riteņus kastei cauri dabūjām. Mani gan māc lielas šaubas, ka viņš stumšanas/vilkšanas procesā varēja arī paskatīties rentgena monitorā, kas velosipēdiem vēderā. Lai nu kā, veiksmīgi velosipēdus nodevām un ar atvieglojuma sajūtu devāmies cauri robežas pārbaudei arī paši. Pāri robežai netikām. Robežsargs laipni lūdza mūs atvērt savas somas un pastāstīt, ko mēs lidmašīnā bijām ieplānojuši darīt ar veloinstrumentu komplektiem un smagajām veloatslēgām (ķēdēm). Mūs iepazīstināja ar brīnišķīgu iespēju mantību atstāt pie viņa utilizācijai vai arī doties atpakaļ uz reģistrāciju un nodot bagāžā ar vēl vienu somu. Tie štrumenti ~ 50 LVL maksāja, tāpēc devāmies vien uz reģistrāciju un ar smagu sirdi šķīrāmies no 21 LVL par papildus bagāžas vienību. Visu sastūķējām vienā no guļammaisiem, kuru tad arī nodevām kā somu. Ne pārāk labs ceļojuma sākums... Robežai beigu beigās tikām cauri, lidmašīnā iekšā un prom uz Gruziju.

30.jūnijs – 1.diena Tbilisi

Tbilisi ielidojām mazliet pēc pusnakts. Vēl pirms pasu kontroles sastapāmies ar robežsargiem, kuri turpat telpās smēķēja, laiski vērojot atlidojušo personu plūsmu. Neierasti, jo līdz šim man nebija sanācis pabūt lidostā, kur visur atļauts smēķēt. Pasu kontrolei tikām cauri bez aizķeršanās un devāmies pēc bagāžas.

Bagāžu gaidot novērojām, ka neesam vienīgie velosipēdisti. Bez mums tur bija arī viens pāris laikam no Somijas un vēl kaut kādi jaunieši. Pēc kāda laika pamanījām, ka mūsu velosipēdi sakrauti kaudzē pie lentas. Pārlidojuma laikā tie bija guvuši tikai nebūtiskas traumas, kuras ātri novērsu. Tikmēr visi pārējie pasažieri savu bagāžu jau bija saņēmuši un aizdevušies prom. Mums joprojām trūka guļammaisa, kurā bijām sastūķējuši velopiederumus. Sāku jau uztraukties, ka mazo melno guļammaisu aizmirsuši tumšajā lidmašīnas bagāžas nodalījumā un ka tagad nevarēsim velosipēdus saskrūvēt braukšanas kārtībā, riepas piepumpēt. Pēc kāda brīža mūsu bagāžas lentai pienāca klāt lidostas apsardzes darbinieks un tad arī parādījās mūsu guļammaiss. Visā milzīgajā zālē mēs bijām palikuši vienīgie pasažieri un tas izskatījās mazliet smieklīgi, kā šis apsardzes darbinieks gāja cieši blakām uz lentes novietotajam guļammaisam, nepārprotami cenšoties sagaidīt brīdi, kad kāds no mums viņu paņems. Teicu, lai Madara paņem to guļammaisu un atvieglo šī apsardzes darbinieka klusās ciešanas, bet viņš laikam izskatījās tik nopietns un tajā pašā laikā tik smieklīgs, ka Madara, paspērusi pāris soļus pretī pa lenti braucošā guļammaisa un apsarga virzienā, apstājās un palūdza, lai es pats labāk viņu paņemu. Paņēmu. Apsargs, pēc tam, kad bija uzdevis muļķīgo jautājumu, vai tā ir mūsu bagāža, uzreiz lūdza sekot viņam līdzi. Man jau bija skaidrs, kas viņus tajā guļammaisā tik ļoti bija piesaistījis – pilns ar visādiem dzelžiem taču. Sāku jau soļot viņam līdzi un pie reizes pajautāju, kāpēc esam piesaistījuši viņa uzmanību. Viņš pajautāja, kas mums guļammaisā, pateicu, ka velopiederumi, un pār viņu pēkšņi nāca kāda jautra atklāsme – laikam beidzot pamanīja mūsu velosipēdus un velosomas. Tik jautra, ka viņš sāka smieties un teica, lai tinamies ārā no lidostas. Mazliet pat žēl, jo mums steigties nebija kur un mazliet gribējās paskatīties apsardzes telpas.

Izstūmāmies ar savām mantām lidostas zonā, kur cilvēki sagaida atlidojušos, un acīs iekrita tas, ka 1 naktī lidosta ir pilna ar cilvēkiem. Un sagaidītāji ir tikai vīrieši, kas drūzmējas lielā barā, savā starpā kaut ko visu laiku diskutē, smēķē. Lidostā bijām līdz kādiem 4 no rīta, kamēr bijām saveduši kārtībā velosipēdus, pārkrāmējuši somas un kādu brīdi pasēdējuši kafejnīcā, bet cilvēku skaits visu laiku bija ievērojams. Izrādījās, ka viņiem lielākā daļa lidmašīnu ielido/izlido tieši naktī.

Ak, jā, kad biju savedis kārtībā savu velosipēdu, nolēmu, ka jāizmēģina, kā ripo. Izstūmos ārā no lidostas, izbraucu apli un gandrīz netiku atpakaļ lidostā. Lai iekļūtu lidostas telpās, visiem jāiet cauri rentgenam, gluži kā pirms kāpšanas lidmašīnā, un apsargs man piesējās par velosipēdu – velosipēda reģistrācijas apliecību, redz, viņam vajag. Kādas pāris minūtes viņiem centos ieskaidrot, ka nekur negrasos lidot, ka nupat atlidoju, ka visas manas mantas ir lidostā, ka tur mani gaida draudzene un ka es tikai vēlos tikt iekšā lidostā, lai pa otrām durvīm tiktu ārā. Viņi mani ielaida iekšā ar nosacījumu, ka nekur nelidošu. Šis atgadījums manī izraisīja pārdomas par to, kā dabūsim velosipēdus lidmašīnā atpakaļceļam uz Latviju, jo, protams, nekādu reģistrācijas apliecību velosipēdiem mums nebija.

Ap plkst.4 beidzot izbraucām no lidostas, lai lēnām virzītos uz Tbilisi. Zinājām, ka jābrauc kādus 20 km un ar viesnīcu bijām sarunājuši, ka ieradīsimies ne ātrāk par 8 no rīta un ka viņi mūs ātrāk ielaidīs numuriņā, par to neprasot papildus samaksu. Ārpus lidostas mums uzreiz piesteidzās klāt taksists, piedāvājot savus pakalpojumus. Ja vajag, tad arī busiņu mums atradīs, kur velosipēdus iekraut. Centās mūs pārliecināt, ka tas ir neprāts šo gaisa gabalu ar velosipēdiem braukt, jo gandrīz visus 20 km baigais kāpums. No uzstājīgā taksista centāmies pieklājīgi atkratīties, kas pēc pāris minūtēm arī izdevās.

Entuziasma pilni sākām mīties Tbilisi virzienā, mazā lidosta kļuva aizvien mazāka un mazāka. Jau pēc neilga laika vajadzēja atpūtu, jo kaut kā baigi grūti braucās. Ceļš samērā taisns un labas kvalitātes, tāpēc nodomāju, ka pie vainas velosipēda riepas, kuras neesmu kārtīgi piepumpējis, un slikta fiziskā forma. Vēlāk uzzināju, ka tur patiesībā pirmos kilometrus no lidostas jābrauc pret diezgan ievērojamu kāpumu, kas naktī it nemaz neizskatījās ievērojams. Visu ceļojuma laiku nācās saskarties ar to, ka atsevišķās vietās nevarēja īsti saprast, ceļš iet kalnā vai lejup. Ja runa būtu par sīkiem pauguriem, tad pupu mizas, bet Gruzijā kalni lieli, kāpumi un kritumi ilgi. Kad braucām pa kārtējo ‘niecīgo’ kāpumu un sajutām, ka vairs mīties nav spēka, kāpām nost un stūmāmies. To, ka, nostumjoties 3-4 km, esam pievarējuši 2-3 Gaiziņus, varēja redzēt tikai pašā kalna galā, atskatoties atpakaļ. Skatoties no lejas, kāpumi nu galīgi neizskatās nopietni.

No lidostas līdz Tbilisi šosejai ~2-3km braucām pret kalnu. Nokļūstot uz šosejas ātri kļuva skaidrs, ka taksists bija centies mūs vareni apčakarēt, baidot ar lielajiem kāpumiem. Atlikušie 20 km līdz Tbilisi visu laiku bija nobrauciens lejā no kalna un atsevišķās vietās pat tik ātrs, ka jābremzē, jo tur bija arī bedres (arī tādas, kur zem zemes var pazust vieglā mašīna), kurās galīgi negribējās pārsist riepu.

Pa ceļam uz Tbilisi ceļa labajā malā ieraudzīju lielu ēku no stikla, kura naktī bija smuki izgaismota, zilganās krāsās. To ēku biju redzējis arī internetā, kad meklēju informāciju par Gruziju, un zināju, ka tā ir kaut kāda valsts iestāde. Ap ēku staigāja kaut kādi vīriņi formās – laikam policisti salikti, lai pa nakti stiklus ēkai neizsit. Velkam ārā fotoaparātus, uztaisījām pāris fotogrāfijas un tad pamanījām, ka pie mums steidzas viens no formainajiem vīriņiem, nepārprotami liekot mums saprast, ka esam izdarījuši kaut ko sliktu. Pienācis tuvāk un paspīdinājis savu automātu viņš paziņoja, ka mēs nekur braukt nedrīkstam. Uz mūsu jautājumu, kas noticis, tik atbildēja, lai gaidām. Pēc pāris minūtēm no ēkas iznāca vēl viens formains vīriņš beretē un sāka mūs iztaujāt: kas jūs tādi esat, kāpēc fotografējat, no kurienes, uz kurieni, kāpēc utt. To, ka neesam nekādi krievu slepenie aģenti, kas nomaskējušies par velosipēdistiem, viņš saprata samērā ātri, spriedze pazuda, un pēc kāda laika varējām turpināt savu braucienu. Pat fotogrāfijas nebija jāizdzēš. Izrādījās, ka tas ir slepenais objekts, kuru nedrīkst fotografēt – Iekšlietu ministrija.

Doma par to, ka riepa nav kārtīgi piepumpēta, man nekādi nedeva mieru. Iebraucot Tbilisi ieraudzījām nelielu parku (laikam 8.marta parks), kur apstājāmies un iestrēgām uz mazliet ilgāku laiku nekā bija plānots. Pumpējot riepu, sabojāju riepas sporta ventili. Kādu pusstundu tur nomocījos ar pumpi un to ventili, kamēr sapratu, ka jātiek līdz viesnīcai un tur jānomaina riepa. Gaiss it kā ārā no riepas nenāca, bet vēlreiz tur iepumpēt gaisu vairs nebija iespējams.

Ap plkst.7 no rīta bijām sasnieguši to vietu, kur vajadzētu būt mūsu viesnīcai – privātmāju rajons, netālu no Tbilisi centra. Pēc adreses atraduši vajadzīgo māju secinājām, ka ārēji nekas neliecina par to, ka tur varētu būt viesnīca. Uz ielas bija iznācis viens pavecs mazliet apaļīgs vīrietis rīta agrumā uzsmēķēt, kurš mūs novēroja. Piegāju pie viņa un prasīju, kur te atrodama viesnīca, kas mums uz lapiņas atrodama, uz ko viņš: „Ā, jūs pie manis ciemos! Nāciet iekšā, tūlīt meitu pasaukšu!” Mazliet izbrīnījāmies, bet tomēr sekojām viņam ar saviem velosipēdiem pagalmā, jo adresei vajadzēja būt īstajai un ļoti gribējās gulēt. Pagalms maziņš, betonēts, lielu tā daļu aizņem piepūšamais baseins bērniem. Kaut kādas bērnu mantiņas arī mētājās, vienā stūrī zaļā zona ar koku. Vienkārši sakot, pagalms kā jau pagalms ģimenes mājā. Kamēr ņēmām nost velosomas no velosipēdiem bija atsteigusies vīrieša meita – pievilcīga sieviete ap gadiem 30, kura acīmredzami vēl nebija kārtīgi pamodusies un saģērbusies steigā. Viņa izrādījās viesnīcas darbiniece, ar kuru es biju pa e-pastu sazinājies. Viesnīca izrādījās parasta ģimenes māja, kurā mums tika atvēlēta viena istaba ar atsevišķu vannas istaba. Lai nokļūtu savā istabā, mums bija jāiziet cauri pirmā stāva viesistabai, kur laikam mitinājās sievietes tēvs ar sievu, garām virtuvei, jāuzkāpj pa čīkstošām koka trepēm uz otro stāvu, kur tu uzreiz nonāc ģimenes centrālajā viesistabā, kur visi parasti skatās TV un knibinās ap parasto datoru, un šo istabu šķērsojot nonākam pie dzelzs durvīm (ar actiņu uz viesistabu), aiz kurām tad arī mitinājāmies pirmās 3 dienas Gruzijā.

Tikuši istabā, uzreiz devāmies gulēt. Ap pusdienlaiku pamodāmies un piezvanīju Levanam (kolēģa draugs), lai informētu, ka esam Tbilisi. Levans uzreiz atbrauca, apskatījās, kur dzīvojam, mums apstiprināja, ka dzīvojam pie labiem cilvēkiem J, un aizveda mūs līdz pilsētas centram. Sarunājām, ka tiksimies ar viņu pkst.18, kad viņam būs beidzies darbs, un tikmēr pastaigāsim pa Tbilisi centru. Kamēr Levans Gruzijas parlamentā cītīgi strādāja, bezmērķīgi klaiņojām pa pilsētas centru, vai, pareizāk sakot, pa to pilsētas daļu, kas skaitās vecpilsēta, apēdām pāris saldējumus, atgaiņājāmies no dažiem ubagiem, apmeklējām Nacionālo vēstures muzeju , kas pretī parlamentam, un kaut kādā bārā sagaidījām Levana darba beigas, kur mūs apkalpoja bārmenis ar sasistu seju, zilu aci.

Tbilisi vecpilsēta manā skatījumā ne ar ko neatšķīrās no pārējās pilsētas – ja man nebūtu pateikts, ka tā ir vecpilsēta, es pats līdz tam diez vai aizdomātos un ilgstoši pārvietotos pa Tbilisi, cenšoties atrast šo pilsētas daļu. Vecpilsētā mani nekas nepiesaistīja un, manuprāt, tur ir ļoti maz ko redzēt un maz ko darīt. Iespējams šāds kritisks viedoklis man no milzīgā karstuma, kas tajās dienās bija tuvu 40 grādiem.

Vakarā Levans ar savu kruto džipu mūs uz karšu veikalu, kur sapirkāmies Gruzijas ceļu kartes, un pēc tam uzveda kalnā, no kura pavērās brīnišķīga Tbilisi panorāma. Kalna galā mazliet pastaigājām gar ezeru un tad devāmies baudīt gruzīnu tradicionālo virtuvi atpakaļ uz pilsētu. Levans mūs aizveda uz lielisku, bet tajā pašā laikā, samērā lētu, restorānu, kur mūs izglītoja par gruzīnu virtuves labumiem un ļāva mums to visu apgūt praksē. Gruzīnu virtuves apguve mums pat ļoti iepatikās. Sevišķu sajūsmu izraisīja hinkaļi un hačapuri. Arī vīns bija labs. Visa turpmākā brauciena laikā tik garšīgus hinkaļus mums vairs ne reizi neizdevās nobaudīt.

Atpakaļ viesnīcā bijām ap plkst.22 un tur mūs jau gaidīja namamātes vīrs Uča, kautrīgi piedāvājot pagaršot viņa paštaisīto konjaku, kurš tiek gatavots no čačas (vīnogu šņabja). Piekritu vienai glāzītei, jo atteikt taču Gruzijā nedrīkst. Uča atgriezās ar litrīgu konjaka pudeli, kurā bija arī ozola koks. Kā viņš paskaidroja, koku liek iekšā garšai – maigāks un gardāks konjaks tad sanāk. Parasti konjaku notur kādus 10 gadus, bet šo pudeli viņam sanācis attaisīt jau pēc 3 gadiem. Sākām runāties un nosēdējām gandrīz līdz plkst.3 naktī. Puspudele bija kaut kā ļoti organiski pazudusi.

...Turpinājums sekos, jo tas ir tikai sākums