Itālijas augša septembra beigās tikai 1972 vārdos

  • 8 min lasīšanai

Kad iekš LV kokos pirms gāzties lejup sāk tirināties lērums dažādu krāsu lapu, ir pēdējais (un varbūt pat izdevīgākais) laiks aizšaut uz zemēm, kuras mēs, ziemeļnieki, vasaras vidū nereti labprātāk izvēlamies neapmeklēt, galvenokārt milzu karstuma un, jāatzīst, arī tūrisma sezonas noteikto cenu dēļ. Arī Itālija ir viena no tām, kura, gluži kā tēja, mazliet jāpagaida, lai atdziest, kaut gan šoreiz maršruts dažkārt galīgi neveda pa vietām, kurās būtu siltāk kā pie mums. Kā jau ierasts, mēģināšu palīdzēt citiem, kam jau plānos vai tiem, kas gribētu, bet nesanāk, izplānot ko līdzīgu - ja nu atkārtojos par vietām un lietām, neperiet - citus rakstus īpaši nepārlasīju (sorry).

Nogādātājkompānija jau ierastā – Ryanair lidmašīna - autobuss, šoreiz līnijās Rīga - Stokholma, Stokholma - Venēcija un atpakaļ Bergamo - Rīga. Ciparojums - kopā 2iem Ls 120 - nav lēti, bet dārgi arī nē. Izklaidei paredzēta tieši nedēļa – sākumā 3 dienas iekš Venēcijas, tad ar vilcienu uz Bergamo, tur lidostā uz 3 dienām īrējam auto un pēcāk jau atpakaļ uz Rīgu.

Stokholma kā tranzītlidosta diezgan izdevīga, jo piedāvā diezgan daudz tālāknokļūšanas variantus, taču parasti šie tālāklidojumi ir ļoooti neizdevīgos laikos – no Rīgas lidmašīna ielido pēcpusdienā, bet nākamie reisi parasti ir agri no rīta. Šoreiz Venēcijas gadījums pilnīgi atšķiras – dārgajā, sīkajā un garlaicīgajā Skavstas lidostā bija jānīkst vien pāris stundas. Katrā ziņā iesaku tam pievērst uzmanību – šajā lauka vidū uzceltajā angārā tiešām nav ko darīt un viss ir neganti dārgs (kā jau Zviedrijā). Pat ja lidostā jāpavada vien pāris stundas, ieteiktu padomāt par laicīgu vēdera piepildīšanu - pirms nokļūšanas Skavstā.

Venēcijā esam ap 8iem vakarā, atšķirība temperatūrās, gaisa spiedienā un mitrumā jaušamas uzreiz – kā nekā vakarpusē +26 :) Bijām sarunājuši apartamentus uz 3 dienām Venēcijas kontinenta daļā (Mestrē), taču mums par patīkamu pārsteigumu ukraiņu tautības sievietei piederošo dzīvokli viņas meita bija izīrējusi diviem pāriem vienlaicīgi, un tā kā pārim ar mazu bērniņu bija priekšroka, mūs uz 2ām dienām no 3 izmitināja citā dzīvoklī pašā Venēcijā – cena tā pati (60EUR diennakts) – labāk nevar vēlēties. Ja nu kādam interesē, kontakti ir – pieteicu, ka rekomendēšu visiem Venēcijgribētājiem Rīgā un citur. Mestres dzīvoklī viņa varot izmitināt līdz 5iem cilvēkiem - dzīvokītis neliels, bet mājīgs. Internets arī ir – tā kā pilns serviss. Zinot Venēcijas ļoti lētās un budžeta ceļotājus burtiski uzrunājošās cenas, dzīvoklis ir labākais veids, kā mazai kompānijai salīdzinoši lēti eksistēt ar komfortu vienā no dārgākajām pilsētām pasaulē (nezinātājprāt, protams).

Par Venēciju neko netaisos daudz stāstīt – lielākajai daļai tāpat viss skaidrs, tikai jāmielo acis. Ļoti iesaku apmeklēt citas salas - sevišķi patikās mazā zvejnieku salele Burano ar savām daudzkrāsainajām mājelēm. Pārvietošanās ar laivām-autobusiem – noteikti jāpērk 3 dienu biļete (protams, atkarībā no dienu skaita, kas jāpavada Venēcijā) ap 30EUR/personai – brauc no rīta līdz vakaram, kur vēlies (protams, vietējās laivautobusu rēderejas apkalpoto reisu robežās). Ja kārtīgi pameklē, var arī salīdzinoši lēti paēst (ukraiņu sievietes ieteiktā picērija tiešām bija laba – riktīgi gardi 3 picas gabali + 0,66 Moretti aliņš = 9EUR), bet pamatā ēšanas programma ieturēta stilā „dažas maizes un Lambrusco somā + vakariņas dzīvoklī” – kā jau budžetniekiem. Centāmies maksimāli ar riņķi iet (braukt) milzīgo tūristu pūļu aplenktajām vietām un objektiem - šeit tāpat daudz ko redzēt, ne gluži Venēcija aprobežojas ar Sv.Marka laukumu vai Rialto tiltu - no šīs fotografēties gribošo tūkstošu masas galva sāk sāpēt pēc 5ām minūtēm. Ik pa laiciņam +33 grādus nepanesošajiem ziemeļnieku organismiem jāieskrien kādā bāriņā vai ēstuvē pēc veldzējošas auksta alus glāzes – pat jocīgi pārsteidza lielā alu dažādība ne-alus zemē – katrā vietā cits un pārsvarā ne jau vietējie Aldara un Cēsu tipa ūdeņi (Moretti, Nastra Azurra, Perotti utt.), man kā beļģu un vēl visādu līdzīgu alu garddzērim patīkams pārsteigums. Patikās kāda Murano bāra politika – alus cena dzerot pie bāra 3,5EUR, pie galdiņa ārpusē (un jebkurā citā vietā iekš bāra telpām, kas nav tieši pie bāra) 7EUR – tā teikt, nepiesārņojiet ar savu dzertklātbūtni šeit ēstgribētājiem paredzētās vietas. Obligāti jautājiet cenu dzērieniem pirms sūtīšanas, lai nebūtu jābola acis pēc rēķina paziņošanas.

Pēc 3 dienām karstumā ar Venēcijas labumiem samielotām acīm dodamies tālāk. Mestres stacija liela, dzīvīga, taču bez drūzmas – uz visām pusēm braukājas dažādu izmēru un kalibru vilcieni. Par itāļu vilcieniem un to jocībām biju iepriekš lasījis – cenas visur norādītas tikai dārgajiem eksprešiem. Ja neko nejautāsi un pirksi automātā - 33EUR lētākais variants ar ekspresi līdz Milānai vai Bergamo, ja pirksi kasē – 14EUR ar ne dikti lēnāko vietējo jeb reģionālo vilcienu. Pēc apt. 4h diezgan ērta brauciena esam Bergamo. Stacija pilnīgs pretstats – maza un pārbāzta, šķiet jau sen nespēj tikt galā ar lidostas apkalpotajiem tūristiem. Uz lidostu nokļūt dikti vienkārši - autobuss brauc ik pa 20 minūtēm, pie tam pieturā stāv cilvēks, kas dala tūrisma materiālus un angļu valodā (!!! - brīnumi notiek arī iekš Itālijas ) paskaidro, kur kas atiet, kur pirkt biļetes utt. Lidostā uzreiz meklējam mašīnīres biroju sadaļu – biju jau ierezervējis kādu laiciņu iepriekš. Pierezervētā Smārta – automāta vietā iedod salīdzinoši pilnīgi monstrālo VW Golf 2.0 turbodīzeli – automātu. Kontā uzreiz norezervē 500EUR (kā kur - šis bija AutoEurope, Hertz un Avis rezervējot vairāk), pamatcena 3 dienām 108EUR, ja pieliekam apdrošināšanu - jau 170, bet tāpat salīdzinoši nedārgi, ja vēlētos īrēt tieši šādu auto. Lecam iekšā un laižam. Maršrutā futbols Milānā, Komo un Bergamo Alpi – 3 dienās apskriesim.

Milānā pēc vairākiem greiziem manevriem ierodamies vakarā - laiks riebīgs, stiprs lietus, drēgns - labi, ka ir auto! Jau 3km līdz stadionam sākas autoburzma jeb „korķis” – nav zināms tā iemesls (bet pa radio ziņo, ka plašā rādiusā ap San Siro stadionu nekas nekustot), stundas laikā tiekam līdz SanSiro, bet fakts ir fakts – noparkot auto spēles dienā 1km rādiusā ir gandrīz nereāli. Pariņķoju un atrodu "pusvietu" - varam tecēt uz stadionu. Milānas Inter un AS Roma spēle - lieki teikt, ka itāļiem ažiotāža sit augstu vilni. Lētākā biļete 28EUR - pie kasēm milzu rinda, te pēkšņi pielavās bandītiska izskata vīrs un uz sava telefona kalkulatora komplektā ar zīmju valodu mēģina rādīt un stāstīt, kur var tikt un par kādām naudām. 30EUR/gab – un pēc draudzīgas ievešanas – iegrūšanas esam ultru sektorā. Vīrs vēl mēģina pacelt no zemes un joka pēc iedot mums samīdītas ieejas biļetes, tā teikt, atmiņai par esību SanSiro. Pa lēto nav, bet pēdējā brīdī un vēl SanSiro – šoreiz var. Spēle pati pilnīgi nekāda – 0:0, kā vēlāk izrādīsies, Inter treneris pēc nākamās spēles tiek „nomests”. Atmosfērs – kā jau lielā stadionā, Inter ultras skaļi (starp citu, bij dzirdama versija pašmāju Tikai Rīga Tikai Dināmo sauklim – tikai, protams, ar citiem vārdiem nedaudz - diez, kurš no kura aizguvis – ha ha), uz spēles beigām jūtot, ka laikam nekas „nespīd”, dziesmas nomaina svilpšana un daudzu atsevišķu indivīdu neapmierināta bļaušana-riešana-žestikulēšana.

Lietus līst, ultras rej, spēle beidzas un mini-karavāna dodas tālāk. Laiks tikpat briesmīgs, bet jābrauc Komo virzienā. Ir jau vēls, tāpēc pie Komo domājam par naktsmājām. Jo tālāk braucam uz augšu gar krastu, jo celiņš līkumaināks un gaismu logos mazāk. Loģiski – ir jau gandrīz divi naktī. Pabraucam garām dažiem jau slēgtiem B&B, vēl kļūdaini izdomāju pabraukt mazliet „uz augšu” nost no ezera – tur rotājas norāde uz hoteli – tas prasa lieku vismaz pusstundu. Beigās atrodam kādu tumsā, šķiet, gleznainu vietu blakus kādam mazam restorānelim – paliekam mašīnā. No rīta laiks tikpat draņķīgs, bet skaisti jau tāpat pie Komo - arī iekš lietus un drēgnuma. Ieturam gardu brokasti nelielajā ēstuvē - saimniece tikpat itāliski laipna kā viņas sunītis. Talākais moments nedaudz pabojā nākamo 2 dienu garastāvokli – izrādās, Golfam kāds iebraucis durvīs. Sākumā pirmā doma – ir taču apdrošināšana, pie tam īsti nevaram saprast, vai auto tādu jau saņēmām, vai arī kāds tomēr to pēdējā pusdienā nodarījis. Ieva zvana uz „suportu”, sak, jāpaziņo par accidentu, bet tur knapi angļu valodā runājošais itālis perfekti māk tikai vienu teikumu - "this is not covered by insurance" (šo gadījumu nesedz apdrosināšana). „Pir#@#$ns sejā nauda vējā” – pirmais, kas iešaujas prātā, pie tam ar šo domu braucam gandrīz abas nākamās dienas. Kā vēlāk izrādās, nervozēšana bijusi lieka – mašīnu pēc nodošanas pat kārtīgi neappēta, un visu tik tiešām sedz apdrošināšana – iespējams, ja mums pat izrautu durvis, rezervētā nauda netiktu paturēta. Liels, protams, paldies itāļu autoīrnieku telefonvecim par piešķirto nevajadzīgo nervozitāti pāris dienu garumā.

Pats tālākbrauciens todien laikam bija pats lietainākais un neinteresantākais, kāds jebkad piedzīvots. Brauc cauru dienu pa maziem celiņiem ar 50km/h un skaties uz miglu dažu simtu metru attālumā. Tā kā braucam arvien augstāk, temperatūra kļūst zemāka un drēgnums riebīgāks. Vakarpusē iebraucam mazā pilsētelē Edolo, kur paliekam vienā no 2 tur esošajām viesnīcām dārdošas kalnu upes malā.

Nākamās dienas rīts ir pilnīgs pretstats – saulains, kaut auksts (no rīta +5), un beidzot ieraugām to, ko nevarēja redzēt vakardienas miglā un mākoņos – sniegu un Alpu smailes. Drusciņ gan pabojā rītu brokastis viesnīcā, kas laikam bija sliktākās, kādas jebkad biju redzējis un (ne)ēdis (pat hosteļos par 15EUR ir krietni jēdzīgāk).

Kā viens no nospraustajiem mērķiem bija pabraukties augšup un pabizenēt pa Alpu pļavām, pie reizes kā orientieris tika noskatīts kāds 1920ajos pārrauts dambis gandrīz 1300m augstumā. Aptuveni iezīmējuši Wikipēdijā dotās koordinātes, dodamies meklēt. Braucam pa kalnu celiņu, kurš izskatās pēc kalnu pārejas. Jo augstāk, jo vairāk Golfam ceļš „par šauru". Apkārt viens vienīgs mežs, šur tur jau sniegs pa malām, līdz saprotam - metam riņķī. Laikam tamdēļ šo ceļu ne īpaši rekomendēja Maikrosofta "Autoroute". Nobraucām lejā, apbraucām grēdu pa "normālu" ceļu (Autoroute ieteikto) - salīdzinoši, protams, un mēģinām braukt no otras puses. Ausis krīt ciet un metru skaits virs jūras līmeņa aug, ceļš gan krietni civilizētāks, jo šajā pusē nedaudz augstāk atrodas kalnu slēpotāju tusiņvietas (jeb kakaodzeršanvietas lielākajiem slēpju cienītājiem, kam brauciens ietilpst team-building aktivitātēs). Beidzot ceļš beidzas miestelī Nona, kur pēc norādēm jābūt savulaik šo ieleju praktiski noskalojušā pārrautā dambja atliekām. Ja īsumā par objektu - Gleno dambis tika pārrauts vien 4 mēnešus pēc tā pabeigšanas un šī katastrofa paņēma vairāk kā 400 cilvēku dzīvības. Uzreiz teikšu – tā arī uz paša dambja neuzkāpām. Tam bija vairāki iemesli, pirmkārt jau Wikipēdijā šķērsām uzdotās koordinātes, dēļ kā zaudējām lieki laiku un pašu dambi no tāluma ieraudzījām vien pāris stundas pirms saulrieta – diez ko negribējās pārgājienus „tumsā un salā” pa šauru "uzmanies - akmeņi no augšas un nogruvumi uz leju" taku. Jāpalabo, lai citiem nebūtu jāmaldās. Jebkurā gadījumā dzestrais Alpu gaiss tika paostīts un zaļā zāle pamīdīta. Starp citu, mīda un ēd pēdējo pamatīgi – pamatā gan lopi iekš ekoloģisko saimniecību ganībām.

Vakarpusē nobraucam jau siltumā - atkal +20 un var elpot nedaudz vieglāk. Iebraucam mazā pilsētelē pie Izeo ezera – ar jau skaisti apkārt, bet kaut kā nogurdinājusi jau braukāšanās pa šaurajiem celiņiem un Alpu idille – viss jau šķiet redzēts un garlaicīgs. Pilsētas centrā izdomājam noenkuroties mašīnā iekš stāvlaukuma – diemžēl mieru neliek domas par salocītajām durvīm, apdrošināšanu utt. Patiesībā doma ir viena – ātrāk atdot auto nomniekam un atvieglotā gaisotnē iedzert kādu aukstu alu... Agri no rīta mūs stāvlaukumā apciemo karabinieri – sak, ko jūs šeit darāt un kas tas par vāģi – skaidrā itāliešu valodā teic vietējais ments. Dokumenti mums kārtībā, this is rental car, smaržo pēc salami, siera un kruasāniem – laikam viss OK, tik tā valsts uz tiesību kartes tāda nesaprotama – kaut kāds Latvijas Republika.

Nākamā dienā pēc iespējas ātri tiek atdots auto, kā jau iepriekš minēju, viss iegriezās pozitīvā gultnē, līdz ar to pacilātā noskaņojumā dodamies uz Bergamo – šī nakts jāpārlaiž tur. Diezgan ātri atradām B&B, kura saimnieks laipni atteica, ka viņam vietu nav, bet piedāvāja drauga/kaimiņa apartamentus – foršs dzīvoklītis par 75EUR. Ņēmām uzreiz, pie tam vīriņš arīdzan piebilda, ka cilvēki no Rīgas īrējot rindām vien. Tā saucas krīze, acīmredzot. Nolēmām arīdzan nosvinēt apdrošināšanas politikas uzvaru cīņā ar salocītajām durvīm, tamdēļ pirmo reizi vairāku dienu laikā cilvēcīgi paēdām. Pie tam garšīgi un ar glanci - jau iepriekš minētais B&B saimnieks ieteica restorānu, kurā iet ēst vietējie. Vispatīkamākais bija tas, ka restorāna saimniece (varbūt uzrunātāja?) runāja vislabāk angļu mēlē no visiem iepriekš satiktajiem itāļiem, līdz ar to sīki apstāstīja par ēdieniem iekš menu. Aprunājāmies, pieēdāmies, atmiņā palika viņas atbilde uz jautājumu par zupām - ir taču itāļu zupas (minestrone, piemēram), bet nekur tās neredz - redz, zupas itāļi ēdot tikai ziemā un pārsvarā to darot tikai VECI cilvēki.

Uz šīs nots arī varētu beigt. Acīmredzot katrā no mums mājo mazs, vecs un salīcis itāļu zupēdājs.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais