Malta (12. diena) - Tarxien
|
Iveta Šteimane
|
21.10.
Paldies mammu, ka "no rīta" (plkst. 12.oo) pazvanīji un pamodināji.. :) Nez līdz cikiem būtu nosnaudušas pēc vakardienas lokālā pasākuma.
Tātad šodienas plāns - apskatīt templi (pilsētā Tarxien), jo laika vairs nav daudz un būtu nepieklājīgi neredzēt vismaz vienu no tiem. Šodien esam rekordistes un visas 4 sataisāmies pusotras stundas laikā (tas ar visām brokastīm). Ārā 27 grādi. Nu jau tāda stadija, ka kārtīgi sazieķējos ar sauļošanās krēmu, lai brīvdienām beidzoties (saimnieka vārdiem runājot), neizskatītos baked. Ik rīta pīļu gājiens uz autoostu. Savādāk nevar, jo gājēju celiņš pašaurs. Knapi paspējam pie automāta iegādāt biļetes, kad autobuss arī ir klāt. Atkal mūzika uz auss un baudījums acīm.. Zila jūra, gaišas smilškrāsas mājiņas un mājas (apaudzētas ar spilgti rozā vai sarkanu ziedu krūmiem), baltas buru laivas jūrā, manas mīļās statujiņas :) un vienkārši viss, ko redzu.. Vēl papriecājos, ka mēs neesam gluži trakākais variants attiecībā uz bildēšanu un filmēšanu. Priekšā sēž vīrietis, kurš apkārtējos skatus iemūžina ar datoru. Tā arī sēž autobusā un groza savu "kameru" uz visām pusēm. Valletā piesēžam savā ierastajā parciņā uz pārdomu soliņa. Esam izlepušas, šodien izvēlamies soliņu, kas atrodas ēnā. Pazvana brālis. No Londonas. Forši papļāpājam, pastāstu, kā mums te iet, uzzinu, kā iet viņam. Viss kārtībā, prieks dzirdēt.. :) Ejam pa ielu un priecājamies par puišiem, kas te visi izskatās identiski - nošļukušām biksēm un gailēnu frizūru. Tas laikam skaitās dikti stilīgi. Vismaz var izšķirt, kuri ir vietējie.. :) Meitenes arī ir nepārspējamas - kurpes, kuru papēdis nav vismaz 10 cm, galīgi nav cieņā. Mēs ar savām iešļūcenēm kā tādas kārtīgas laucinieces... Brauciens līdz Tarxien ilgst tikai apm. 20 min. Autobuss piestāj 5 min. attālumā no tempļa, visur izliktas norādes, tāpēc problēmu nekādu. Pats templis (ieeja 6 eiro) - biju sadomājusies, ka būs kaut kas iespaidīgāks, bet kopumā jau nekādas vainas. Pie ieejas izdala materiālus, kuros neliels apraksts par katru atzīmēto punktu, interesanti. Tempļa otrs nosaukums ir "Neolīta templis" un tas tapis 38oo. līdz 22oo. gadam p.m.ē. Šobrīd ir rekonstruēts. Pēc tempļa apskates, ejot uz autobusu, mums iegadās vēl viena apskate - kaķu. Parciņā, kur izdomājam uz brīdi piesēst, bariņā saulīti bauda kādi 5 kaķi. Visi viens par otru skaistāki. Protams, jāpabildē. Skatījās jau viņi neizpratnes pilnām acīm uz mums... Braucam atpakaļ uz Valletu. Iekāpj arī meitenes, no kurām viena izdomā paklausīties mūziku no sava telefona ( (gun) ). Netraucēti uzgrieza tā, lai dzird viss autobuss. Mums sāka asiņot ausis no tā lieliskā skaņdarba... laikam jau tas bija kāds vietējais hīts, jo dziesma līdz pat Valletai tikai griezta uz riņķi. Valletā izmetam nelielu loku pa veikaliņiem. Gribēju draudzenēm aizvest pa kādai šallītei, bet izvēle nekāda, tā nu... sorry.. Kamēr tā klaiņojam, plkst. ir jau pāri 19.oo. Vēders rūc kā negudrs, jo šodien bija ieplānots īsais brauciens un nolēmām, ka maizītes neņemam līdzi. Dzimst zelta doma šodien nogaršot maltiešu tradicionālo ēdienu - trusi. Braucam mājās un mierinām sevi ar domu, ka tūliņ jau puncītis būs laimīgs. Bet aplauziens lielāks kā piektajā gadā - nav neviena brīva galdiņa. Nu, neko darīt, brienam mājās un čubinām kaut ko uzēdamu. Nu jau ir tā, ka gribētos kaut ko jēdzīgāku iegrauzt (Budzi, ceru, ka saprati mājienu.. :) ). Tā kā šis ir pirmspēdējais vakars Maltā, aizdodamies vēlreiz līdz centriņam, kas no mūsu mājas 7 min. attālumā. Sančo gan paliek mājās, jo viņas mērs ir pilns. No vienas puses jau tā ir, nogurums ir pamatīgs, jo galīgi neesam pieradušas pie tik aktīva dzīvesveida, plus vēl iepriekšējā pusgulētā nakts... Bet mēs pārējās trīs izlemjam, ka mājās atpūtīsimies un aizejam paskatīt, kāds izskatās piektdienas vakars. Nekas īpašs, ja neskaita vienu "specefektu". Mierīgi piesēdām pie galdiņa, vērojām apkārt notiekošo, kad skatam priekšā pieslāja kaut kāds manāmi aizdzēries tipiņš ap gadiem 40. Cilvēks vienkārši stāvēja metra attālumā un hipnotizēja Evichu, pēc tam Endiju. Mēģināja kaut ko šļupstēt, bet bija visai grūti uztverams. Bet dialogs tomēr radās, apmēram šāds: - Where are you from? - From Mars! - (parāda ar pirkstu uz augšu un izšļupst) From this? - Yes, yes, upstairs. Viņu šāda atbilde pilnībā apmierina un šams mēģina kaut ko šļupstēt tālāk, bet tā kā nepievēršam nekādu uzmanību, tad vispirms aizmet pa gaisu savu frī kartupeļu trauku (ar visiem kartupeļiem, kurus pirms tam samērā neveiksmīgi mēģināja ar dakšiņu ietrāpīt mutē) un pēc tam arī dakšiņu. Kaut ko noburkšķ un aizklimperē savās gaitās. Mēs vēl brīdi pasēžam, bet tā kā ir diezgan pavēss (tikai kādi 17 grādi) un miegs ar par sevi liek manīt, dodamies mājās. Vēl gājiens gar piekrasti, daži foto un esam arī klāt. Plkst. jau atkal ir 2.25. Nav man te lemts kārtīgi izgulēties.. (yawn)
