3000km ar auto pa Turciju - turpinājums

  • 12 min lasīšanai
Nākamā diena mums aizsākas jau 4 no rīta, kad no vietējās mošejas skaļruņiem izskan aicinājums uz rīta lūgšanu, pamodinot saldi dusošo vārnu barus. Kaut kā nomocoties teltī līdz astoņiem, dodamies nobaudīt saimnieka solītās tradicionālās turku brokastis (3Ls no personas). Saimnieka mājas priekšā jau ir iekārtota improvizēta virtuve, kurā rosās trīs turcietes - viena mīca mīklu, otra cep un trešā pasniedz viesiem jau gatavas brokastis - lavašam līdzīgas plānās pankūkas ar medu, tēju vai šķīstošo kafiju (Turcijā tiek piedāvāti tikai divi kafiju veidi - šķīstošā Nescafe un turku kafija, kas mums negaršoja). Šīs dienas pirmais un vienīgais apskates objekts - Caravansary of Sultanhani jeb senā "viesu māja-krogs", kurai garām senatnē gāja Zīda ceļš. Tā bija lielākā pieturvieta ar krogu un viesnīcu visā Anatolijas reģionā, kurā apmetās tirgotāji un ceļotāji. Ēku komplekss no ārpuses mums neizraisīja nekādas emocijas - tā bija liela akmens siena ar vienu ieeju (Zīda ceļa malā tas bija visdrošākais veids, kā pasargāt ceļotājus no laupītājiem). Visa rosība notika iekšpagalmā - mūsdienās apskatei ir atvērtas dažas "viesnīcas" istabiņas, kā arī kamieļu un zirgu novietne. Lai paglābtos no svelmainās saules, arī iekšpusē viss ir akmenī cirsts, tādējādi radot drūmu noskaņu. Atvadoties no centrālās Turcijas, kurā kalni mijas ar līdzenumiem, kuros zied visas iespējamās Latvijas pļavu puķes (tikai milzīgākos izmēros),dodamies tuvāk jūrai - uz Antālijas piekrasti. Pa ceļam pie viena no neskaitāmajiem ceļmalas tirgotājiem nopērkam arī vietējo turku medu. Šeit pirmo reizi Turcijā mēģinam arī kaulēties, kā rezultātā visu nopērkam par puscenu. Lai nokļūtu pie jūras, ir jāšķērso liela kalnu grēda. Mūsu Renault Symbol ar 1,2 litru motoru tas bija ļoti grūts uzdevums. Tomēr auto izturēja godam. Skats, ko ieraudzījām no kalnu virsotnēm, bija fantastisks. Mūsu acu skatam pavērās pavisam cita Turcija - ar palmām, jūru, klintīm un neskaitāmām tomātu siltumnīcām. Tikai viena lieta traucēja mums baudīt šo skaistumu - tās bija lielās, mūsdienīgās viesnīcas jūras krastā ar lielajiem atpūtnieku bariem. Šeit sākās tūristu iecienītā Turcijas daļa - ar bāriem, restorāniem, izklaidēm. Izklausījās savādi, kad vienlaicīgi varēja dzirdēt gan mošeju aicinājumu uz vakara lūgšanu, gan skaļo krievu pop-mūziku no viesnīcu pagalmiem. Tūrisma bizness tomēr prasa savu. Tā kā vēl pie pietiekami daudz laika līdz vakaram, nolēmām vēl nedaudz attālināt tikšanos ar civilizāciju un devāmies atpakaļ kalnos, uz kanjonu. Tomēr arī tur mums priekšā bija tūristu bari. Tādēļ nolēmām iegriezties vietējā krogā. Ēdiens bija garšīgs, saimniece ļoti laipna. Pēc pusdienām saņēmām vēl ceļamaizi - tomātus, gurķus no pašu siltumnīcas, kā arī kalnos vāktas zāļu tējas. Prom ejot saimniece nosauca summu - 80 turku liras (apmēram 22 Ls), un pārvaicāja "Vai ir labi?". Mums pat prātā neienāca, ka arī krogā par pusdienām būtu jākaulējas (jo ēdienkarte ar cenām mums netika piedāvāta). Kā vēlāk izrādījās, šīs bija mūsu visdārgākās pusdienas visā ceļojuma laikā. Tā kā pēcpusdienas saule cepināja vēl pietiekoši stipri, braucām meklēt savu kempingu, lai atlikušo dienas daļu laiski atpūstos pludmalē. Mūsu kempings atradās pašā jūras krastā nelielā pilsētiņā Beldibi (starp Antāliju un Kemeru). Teltsvieta, labierīcības, pludmale ar atpūtas krēsliem - tas viss tikai par 3 Ls no personas diennaktī. Pēc rīta peldes Vidusjūrā un kafijas kempinga pludmales bārā pošamies tālāk. Netālu no Beldibi atrodas Olimpa kalns (viens no vairākiem Olimpa kalniem pasaulē), kura pakājē atrodas arī antīkā pilsēta Olympos. Blakus tai, kaimiņu ciematā Çıralı aptuveni 200 metrus virs jūras līmeņa no zemes ārā nāk metāna gāze, kas saskaroties ar gaisu rada liesmas. Viduslaikos šo dabas parādību izmantoja kā bākas kuģiem. Ilgais un stāvais kāpiens priekš mums bija negaidīts. Āra temperatūra ir +40 grādi, nav nevienas ēnainas vietas, vienīgā ūdens pudele jau tika iztukšota pusceļā. Kad bijām sasnieguši galamērķi, bijām nedaudz vīlušies. Televīzijas raidījumā par Turciju šī vieta likās lielāka, liesmas spēcīgākas. Taču atkal visu atsvēra skaistais skats, kas pavērās no kalna. Deserta ēdiens šīs vietas apmeklējumā mūs sagaidīja atpakaļkāpienā - pa taciņu nesteidzoties čāpoja savvaļas bruņurupucis. Tā kā Elmāram mājās agrāk dzīvoja šīs radībiņas, viņam nesagādāja grūtības aplūkot rupuci arī tuvāk. Pēc kārtīgas izstaigāšanās pienākas arī kārtīgas pusdienas vietējā krogā (pirmais, otrais + alus apmēram 4Ls no personas). Kārtējais secinājums - turku giross un kebabs tomēr ir garšīgāki par Rīgas vietējiem. Ar auto "uzrāpojuši" atpakaļ uz šosejas, virzamies uz nākamo mūsu šīs dienas galamērķi - antīko pilsētu Myra, kas atrodas ciematā Demre. Braucot gar Vidusjūras piekrasti, nespējam vien sajūsmināties par skaistajiem skatiem, kas pavērās aiz katra līkuma - vienā pusē pasakaini dzidrs, tirkīzkrāsas ūdens ar miniatūrām pludmalītēm, otrā - klintis un milzīgas tomātu siltumnīcu platības. Tā vien gribējās šo reģionu nosaukt par jūras un tomātu zemi. Tā nemanot esam nokļuvuši Demrē, kas ir slavena ar to, ka šeit ir dzīvojis un apglabāts svētais Nikolajs Brīnumdaris. Cilvēki joprojām apmeklē viņa kapu ar cerību uz izveseļošanos. Taču izrādās, ka svētais Nikolajs ir arī Santa Klausa prototips. Piebraucot pie antīkās pilsētas daļas, vietējā bāra īpašnieks laipni aicina mūs bez maksas novietot pie viņa mūsu auto. Vārds "bez maksas" mums likās aizdomīgs - nez kā tas turks mūs grib "piečakarēt"? Neatrodot nekur citur apkārtnē bezmaksas autostāvvietu, tomēr novietojam auto pie tā paša turka. Saprotot, ka mums nav līdzi tik daudz skaidras naudas, cik maksā ieeja antīkajā Myra, tas pats turks laipni piedāvā mums aizdod naudu (domājām, ka atkal kāds "viltus gājiens" ;) , kamēr mēs neatradīsim bankomātu ciematā. Tomēr Elmārs atsakās no tādas iespējas. Nav problēmu - Elmārs tiek nosēdināts uz turka mopēda aizmugures un aizvizināts līdz tuvākajam bankomātam. Tādā veidā turks neuzkrītoši un neuzmācīgi lika mums saprast, ka mēs esam gaidīti viņa krogā. Mira (Myra) bija senās Likijas pilsētu savienības galvaspilsēta. Likijieši īpašu vērību pievērsa kapeņu arhitektūrai, izkaļot tās klintīs. Mirušos viņi glabāja pēc iespējas augstākā vietā, vertikālā stāvokli, ticot, ka tā viņiem būs vieglāk nokļūt debesīs. Miras klosterī svētais Nikolajs līdz pat savai nāves dienai 325. gadā sludināja kristietību. Pēc Miras apskates iemalkojam tēju un apelsīnu sulu (kaulējoties par tēju un 3 sulas glāzēm samaksājām 1 USD) "aktīvā" turka krogā un braucam tālāk. Jau atkal pa auto logu vērojama pasakaini skaistā jūra un milzīgie tomātu lauki. Vēl dienu iepriekš no vietējiem mēģinot nopirkt kaut nedaudz tomātus turpat uz lauka, par 1 USD mums piedāvāja veselu kasti ar tomātiem. Tā pamazām nokļuvām līdz pilsētiņai Kas, kas ir slavena ūdenslīdēju paradīze. Jāsaka gan, ka tajā dienā Kas bija arī mūsu paradīzes nostūris. Atpūta un nakšņošana kempingā KAS pašā jūras krastā izmaksāja 4Ls no personas. Tā joprojām bija Vidusjūra, tomēr tā bija savādāka jūra - dziļa, akmeņaina, dzidra, pilna ar zivīm. Tā bija arī vēl savādāka Turcija - rāmāka, greznāka, inteliģentāka. Vakarā no vietējo viesnīcu logiem skanēja džezs, klasika un 30-to gadu mūzika. Nesteidzīga rīta tējas dzeršana kempinga bārā vēl vairāk lika mums iemīlēties Turcijā - tik dažādā un neparedzamā. Tā kā mūsu ceļojums bija ierobežots laikā, nākamā dienā mums bija plānots garš pārbrauciens tuvāk Stambulai, pa ceļam apskatot vien dažus objektus. Pirmā vieta - UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautā antīkā pilsēta Xantos. Piebraucot pie ieejas saprotam, ka vakardienas Miras apmeklējums mūsos šodien ir radījis nevēlēšanos apskatīt kārtējās drupas (tās lai paliek vēsturniekiem), tādēļ dodamies uz nākamo pieturas punktu - neparasto dabas veidojumu Pamukkale - termālajiem avotiem (ūdens temperatūra +35 grādi), kas veido dažādu formu sniegbaltas travertīna terases. Pazemes silto ūdeņu baseinā peldējusi dižā senatnes valdniece Kleopatra. Turpat atrodas arī antīkās pilsētas Hieropolis drupas. Jau tuvojoties Pamukkale ciematam var redzēt neskaitāmas tūristu grupas, kas kā skudriņas tipina pa baltajām brīnumu terasēm. Arī ciemata iedzīvotāji ir aktīvi iesaistījušies tūrisma biznesā, uzbāzīgi piedāvājot savas preces un pakalpojumus. Ak, Turcija, Turcija - arī šeit Tu esi savādāka: skaļa, uzbāzīga, naudaskāra. Mēs tikai nedaudz pakavējāmies slaveno terašu pakājē, uztaisījām dažas fotogrāfijas un devāmies tālāk. Tomēr tiem, kas atpūšas kādā Turcijas kūrortā un grib redzēt kaut ko vairāk par jūru un pludmali, iesakām atbraukt ekskursijā uz šejieni, lai redzētu gabaliņu no īstās Turcijas. Mūsu ceļojums gar Vidusjūras krastu bija beidzies. Maršruts pamazām tika novirzīts uz Stambulas pusi, pa ceļam ieplānojot "kāju mērcēšanu" vēl divās jūrās - Egejas un Marmora. Kā pirmā vaigā tika skatīta Egejas jūra, izvēloties nakšņošanu kempingā Egejas jūras krastā (4,50 Ls no personas). Atstājot aiz muguras Vidusjūras draudzīgo klimatu, laikapstākļi sāka mudināt vakarā uzvilkt kādu siltāku apģērba gabalu. Nomanījās arī ceļmalās tirgotie augļi un dārzeņi - pēc arbūziem un medus Centrālajā Anatolijā, tomātiem un zemenēm Vidusjūras reģionā, kārta bija pienākusi persikiem, aprikozēm un ķiršiem. Joprojām Turcija mūs nebeidza pārsteigt. Rīts pie Egejas jūras - baltas smiltis, palmas, sātīgas brokastis pie bagātīgi klāta galda (3Ls no personas). Tas viss lika aizmirst milzīgos odu barus ap telti naktī. Tā rezultātā Sandai no oda kodiena ir aizpampusi acs. Bet tas viņai netraucē turpināt ceļojumu. Šodien mēs dodamies apskatīt slaveno Efesu, kas tiek uzskatīta par vislabāk saglabājušos antīko pilsētu pasaulē. Efesa tika dibināta IX gs. p.m.ē. Senie grieķi tajā uzcēla vienu no pasaules brīnumiem - Artemīdas templi, kurš tika sagrauts un izpostīts trīs reizes: vispirms to izdarīja Hērostrats, pēc tam goti, bet beigās to sagrāva zemestrīce. Tagad šis templis tiek restaurēts. Kopš Romas impērijas laikiem Efesā gandrīz neskartas ir saglabājušās senās ielas, mājas, kolonnas un antīkās Celsa bibliotēkas fasāde (Celsa bibliotēku pēc pergamenta vīstokļu daudzuma var salīdzināt tikai ar Aleksandrijas un Pergamona bibliotēkām). Efesā atrodas arī apustuļa Jāņa bazilika, kurā viņš ir apglabāts. Līdz šim nebijām iedomājušies, ka Turcija slēpj tik interesantas un nozīmīgas vēstures liecības. Pat milzīgie tūristu bari, kas bija šeit sabraukuši no visām pasaules malām, nespēja nomākt sajūtu, ka tas viss kādreiz ir bijis pa īstam - ielas, ēkas, amfiteātris, bulvāri, pa kuriem šodien pastaigājamies mēs. Lai vēl vairāk izjustu šīs vietas burvību, turki bija parūpējušies arī par nelielu teatralizētu uzvedumu ar pašas Kleopatras piedalīšanos. 5 km no Efesas pēdējas savas dzīves dienas pavadīja Jaunava Marija. Tiek pieņemts, ka Jaunava Marija un svētais Jānis, kuram Kristus uzticēja aprūpēt savu māti, ieradās Efesā un dzīvoja šeit 42.-48. gados. 1896.gadā šo faktu oficiāli atzina katoļu baznīca. Turpat netālu atrodas arī septiņu gulētāju alas. Leģenda vēsta, ka septiņi kristīgi jaunieši 250.g.p.m.ē. šajās alās slēpās no kristiešu vajāšanas. Aizejot gulēt, viņi esot pamodušies tikai pēc 150-200 gadiem. Pēc Efesas apskates mūsu plāns bija tikt vēl tuvāk Stambulai un nakšņot šoreiz pie Marmora jūras. Taču pa ceļam gribējām apskatīt arī seno Troju, kas kā izrādījās arī atrodas mūsdienu Turcijas teritorijā. Homēra "Illiāda", Trojas karš, Trojas zirgs - to visu mēs mācījāmies skolā. Tagad varējām skatīt Troju vaigā, kā arī iekāpt Trojas zirga kopijā, kuru grieķu skolnieki izdāvināja turkiem. Katru gadu augustā grieķu skolnieki no šī zirga palaiž gaisā baltu balodi - miera simbolu. Līdz mūsdienām ir atrakti deviņi vēsturiskie zemes slāņi, izrakumi vēl turpinās. Tā kā Trojā ieradāmies pusstundu pirms slēgšanas, mums radās unikāla izdevība apskatīt senās pilsētas drupas vieniem pašiem (ja neskaita ķīniešu jaunieti, kurš uz soliņa iPhone telefonā spēlēja spēles), ievelkot vēl vienu ķeksīti ievērojamāko apskates objektu sarakstā. Pēc Trojas apmeklējuma dodamies meklēt jau iepriekš internetā sameklēto kempingu ANT, kas atrodas pašā Marmora jūras krastā. Klausot TomTom navigāciju, ilgi tumsā maldamies pa skaistām, mazām neliela turku ciematiņa ielām, līdz beidzot nonākam galamērķī. Kā izrādījās, esam otrie šīs sezonas nakšņotāji. Tad nu mums tiek nedalīta saimnieka uzmanība, interesantas sarunas laternas gaismā līdz pat pusnaktij. Nākamajā rītā ceļamies agri, jo ir jāpaspēj aizbraukt līdz Jalovai (Yalova), kur ar prāmi tiksim līdz pašam Stambulas centram (3 cilvēki + auto = 73 turku liras jeb aptuveni 20Ls) . Vēl pirms došanās uz Turciju aprēķinājām, ka prāmis ietaupīs gan degvielu, gan laiku, kas tiks pavadīts ceļā, gan arī pasaudzēs mūsu nervus braukšanai pa automobiļu pieblīvēto Stambulu. Arī viesnīca "Hotel Petrol" Stambulā tika piemeklēta netālu no prāmju piestātnes un vecās Stambulas centra. Tikšana līdz prāmim, uz tā nesagādāja nekādas problēmas. Prāmja biļetes jau laicīgi rezervējām internetā, uz vietas atlika vien uzrādīt izdrukātu apstiprinājumu. Prāmis, kas kuģo šajā līnijā (Yalova-Yenikapi), bija moderns, ar kafejnīcām, tualetēm un ērtām, mīkstām sēdvietām. Piestājot Stambulas krastā, uzreiz tikām ierauti lielpilsētas haosā un kņadā. Saprotam, ka bez TomTom navigācijas līdz viesnīcai nenokļūsim. Apmēram pēc stundas saprotam, ka šoreiz navigācija mums nepalīdzēs. Stambulas vecpilsētas ielas ir tik šauras un kalnainas, ka divvirzienu kustība pa tām ir praktiski neiespējama. Gar vienu jau tā šaurās ielas pusi auto ir novietoti stāvvietā, atstājot divvirzienu kustībai tikai vienu joslu. Tad nu mēs mēģinājām braukt kā turki - kurš pirmais paspēj uzpīpināt, tiek līdz nākamajai iespējai samainīties. Ja nepaspēji vai nebiji pietiekami uzstājīgs - atpakaļgaitā brauc līdz savai "starta" vietai. Jāpiebilst, ka pa vecpilsētu pārvietojas arī lielie tūristu autobusi. Tā kā "jautrības" pietiek. Kad līdz viesnīcas durvīm bija atlikuši vien 500 metri, sapratām, ka šoreiz mūsu teicamās orientēšanās spējas un navigācija nepalīdzēs. Atstājot Elmāru ar auto ceļa malā, gājām uz viesnīcu meklēt palīdzību auto novietošanai viesnīcas stāvvietā. Viens no laipnajiem viesnīcas menedžeriem kopā ar Elmāru aizbrauca līdz viesnīcas stāvvietai un palīdzēja atnest somas. Stāvvieta, kā izrādījās, bija pavisam citā vietā. Pēc laipnās sagaidīšanas un skaistā skata pa mūsu numuriņa logu, nolēmām ilgi nekavēties un ar kājām doties apskatīt Stambulu. Jāsaka gan, ka visa vecā Stambula jeb Konstantinopole ir apskates vērta - bizantiešu, osmaņu, turku, mūsdienu arhitektūra mierīgi un harmoniski sadzīvo kopā, radot vārdos neizsakāmu iemīlēšanās sajūtu, iemīlēšanos šajā pilsētā un šajā valstī. Divi slavenākie Stambulas apskates objekti atradās vien 500 metru attālumā no mūsu viesnīcas, kura atradās Hipodroma laukuma malā. Agrāk šeit mūsu ēras 200.gadā bija stadions. Šķērsojot Hipodroma laukumu, vienā tā stūrī ieraugām Zilo Mošeju - vienu no slavenākajām kulta celtnēm pasaulē. Izstāvot diezgan garu rindu pēc galvas lakatiem un apavu maisiņiem (ieejot svētnīcā, apavi visiem bija jānovelk), tiekam mošejas iekšienē (jāpiezīmē, ka Zilās mošejas apskate ir bez maksas). Cauri aptuveni 250 logiem centrālā kupola daļā saule apspīdēja zilās arabeskas, radot hipnotisku sajūtu, it kā virs tevis atrodas debesjums ar miljons mazām zvaigznītēm, kas izstaro mieru un svētumu. Otrs diženākais cilvēces arhitektūras piemineklis ir Svētās Sofijas katedrāle, kuras vecums ir vairāk nekā 1400 gadi. Katedrāle vairākus gadsimtus ir ietekmējusi arhitektūras attīstību pasaulē. Mainoties iekārtām un varām, mainīta tika arī katedrāles arhitektūra un nozīme. Mūsdienās katedrāle ir kļuvusi par tūristu apskates objektu. Uz sienām var ieraudzīt seno bizantiešu svētbilžu zīmējumus, korāna rakstus, mozaīkas. Šīs patiesās vērtības tika atklātas tikai restaurācijas procesā, jo mainoties iekārtām, "nepareizie" zīmējumi un citi vērtīgi priekšmeti tika vienkārši aizkrāsoti vai izcirsti ārā. Tomēr katedrāle joprojām ir saglabājusi savu cēlumu un varenumu. Kā nākamo mēs apskatījām Baziliku Cisternu. No ārpuses necila, maksas tualetei līdzīga mājiņa slēpj sevī lielo pilsētas noslēpumu, kuru vairākus gadu simtus pēc pilsētas iekarošanas nespēja atklāt turki. Pazemes ūdens glabātuvi - Baziliku Cisternu 532.gadā būvēja imperators Justiniāns, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības pēc dzeramā ūdens. To var uzskatīt par izcilāko bizantiešu inženieru mākslas paraugu. 8m augstas 336 kolonnas zem zemes notur šo milzīgo pazemes noslēpumu. Nevar nepieminēt arī Bosfora jūras šaurumu ar neskaitāmajiem izklaides kuģīšiem, turku zvejniekiem (kas tārpa vietā izmanto mīdijas) un pilsētas panorāmu, kas mums nedaudz atgādināja Budapeštas panorāmu (nav jau brīnums, jo Ungārija kādu laiku arī bija Osmaņu impērijas sastāvā). Turpat jau arī ir ēģiptiešu garšvielu tirgus, kas pa mazām tirdzniecības ieliņām noved mūs līdz Grand Bazar jeb Lielajam Stambulas tirgum. Šeit mēs nedaudz vīlāmies vai arī jāsaka, ka kinofilmās un tūrisma bukletos ir ticis nedaudz "melots" par tirgus burzmu, uzbāzīgiem pārdevējiem utt. Glītas un akurātas tirdzniecības vietas, televizori pie sienām, tīrība un neuzbāzība - tādu mēs ieraudzījām Grand Bazar. Pārdevēji tev pievērš uzmanību tikai tad, ja tu pietiekami ilgi (viņu izpratnē) kavējies pie skatloga vai preces. Apkalpošana laipna un neuzbāzīga. Ja kaulēsies, kāroto preci dabūsi vismaz uz pusi lētāk. Nekaulēsies, neviens uz tevi ar pirkstiem nerādīs. Brīžiem radās sajūta, ka atrodies mūsu pašu vecajā, labajā "Sporta pilī". Sapratām, ka pēc kņadas un īstās tirgus sajūtas būs jābrauc uz Ēģipti vai Tunisiju. Šis bija mūsu pēdējais vakars Turcijā. Tādēļ nolēmām to nosvinēt godam. Mūsu viesnīcas augšējā stāvā atradās restorāns ar panorāmas skatu uz Zilo Mošeju un Hipodroma laukumu. Kā viesnīcas klientiem mums tika ierādīts galdiņš pie paša loga. Visa vakara garumā bija interesanti vērot oficianta draudzīgo un individuālo attieksmi pret katru apmeklētāju. Nebija brīnums, ka šādas attieksmes rezultātā apmeklētāju pasūtījumi bira kā no pārpilnības raga. Nākamajā rītā pēc garšīgām brokastīm turpat augšstāva restorānā jau savlaicīgi posāmies uz lidostu, kur nodevām nomas automobili (nomas darbinieks skrupulozi izpētīja katru auto virsbūves detaļu, taču neko neatrada) un sēdāmies lidmašīnā, kas mūs nogādāja mājās. Pēc šī burvīgā ceļojuma pa Turciju secinājums ir viens - lai iepazītu patieso šīs valsts kultūru, dabu, cilvēkus, nepietiek ar vienu nedēļu. Tādēļ mēs noteikti tur atgriezīsimies. Daži novērojumi un ieteikumi ceļotājiem uz Turciju: 1. Vienmēr makā turiet 1USD banknotes vai 1-2 eiro monētas. Vietējie iedzīvotāji bieži vien par produktu/pakalpojumu prasa šādu cenu. Tas ir lētāk nekā norēķināties ar turku lirām. 2. Saņemot nomā automobili, obligāti lieciet ierakstīt pieņemšanas aktā pilnīgi visus jau esošos auto defektus un bojājumus. 3. Jau mājās noskaidrojiet kempingu atrašanās vietas un koordinātes. Valsts vidienē var rasties grūtības to atrašanu. Iegādājieties arī Turcijas ceļu karti, jo navigācija brīžiem kļūdās. 4. Sabiedriskās tualetes visā valstī ir bez maksas. Ceļmalās ir izveidoti labiekārtoti atpūtas namiņi un piknika vietas (bez maksas). Lielveikali ir tikai lielākajās pilsētās. Norēķināties var skaidrā naudā vai ar kredītkarti. 5. Vietās, kurās precēm cenas nav norādītas (arī krogos), varat kaulēties par cenu (mums vienmēr izdevās nokaulēt par 50% zemāku cenu). 6. Suvenīrus, garšvielas, saldumus, vietējo degvīnu labāk un lētāk ir iegādāties ārpus tūrisma objektiem un tālāk no Stambulas. 7. Ārpus Stambulas, kūrortu zonas un tūrisma apskates objektiem sievietēm no turku vīriešu puses tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. 8. Iemācieties vismaz dažas frāzes turku valodā. Ārpus kūrortiem angļu vai kāda cita svešvaloda nepalīdz. 9. Turcijā parasti ir divas atdalītas braukšanas joslas katrā virzienā. 10. Turku šoferis vienmēr tevi laipni palaidīs pa priekšu, tikai paprasi. 11. Pie luksoforiem priekšā stāvošos auto par zaļā signāla iedegšanos šoferi pabrīdina ar skaņas signālu. 12. Par savu ātro tuvošanos no aizmugures šoferi brīdina ar tālām gaismām. 13. Skaņas un gaismas signāla lietošana ir tikai pieklājības norma - tā NEKAD nenozīmē neko rupju. 14. "Paldies" ar avārijas gaismām īpaši neviens nerāda, jo pieklājība uz ceļa ir tikai norma. 15. Degvielu benzīntankos vienmēr ielej apkalpojošais personāls. Tev ir tikai jāsamaksā pie kases un jāatdod čeks apkalpotājam. Čekā tiek fiksēts tava auto numurs. Tādā veidā turki aizsargā savu iekšējo degvielas tirgu no Sīrijas un Irānas iebraucējiem, jo tur ir degvielas deficīts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais