Ar seju mākoņos!

10.08.2007
15 min lasīšanai

Tiem, kam patīk lasīt garus palagus... un īpaši tiem, kas mudināja rakstīt tālāk- te nu es atkal esmu! Ar diezgan štruntīgu rokasgrāmatu tiem, kas ir saņēmuši vai gatavojas saņemt stipendiju valodas mācībām Itālijā. I daļa Ar seju mākoņos! Nē, patiesībā jāsāk tā: ir pareizais, rezultatīvais ceļš un nepareizais, arī rezultatīvais, tikai savādāk vērsts. Viss brauciens sastāv no tā, kā varētu darīt, ja būtu iespēja sākt vēlreiz no paša sākuma, un kāpēc katram ir savs stāsts par Sjēnu, par Toskānu, par studijām... Par stipendijas piešķiršanu parasti ir zināms ļoti savlaicīgi, tāpēc prātīgi cilvēki jau pusgadu iepriekš sakārto visas savas mājas un darba lietas, uzkrāj ietaupījumus nebaltām (t.i. Sjēnas) dienām un nopērk lidmašīnas akcijas biļeti uz Romu vai vismaz uz Pizu, kas ir Sjēnai tuvākā lidosta un no kuras ar Rīgu savienojumu caur Hānu nodrošina Ryanair. Ak, jā: ļoti tālredzīgi cilvēki saprot, ka dzīvesvietai ir nozīme, tāpēc caur internetu ļoti rūpīgi atlasa mitekli, ko turpmākajā laikā gribētu saukt par savām mājām. Kā nevajag darīt: Pēdējo darba dienu savienot ar izlidošanas dienu. Attiecīgi pirmsizbraukšanas dienaskārtība izvēršas sekojoša: 5 dienas iepriekš: neviens no kolēģiem vēl nav sapratis, ka manis te vairs nebūs. 4 dienas iepriekš: priekšniekam pamazām ataust saprašana. Man joprojām nav naktsmājas Sjēnā. 3 dienas iepriekš: kāpēc kolēģi paliek tik tramīgi? Naktsmājas joprojām nav. Atteikums. Un kāpēc visus interesē, kur es gulēšu? 2 dienas iepriekš: urrā! es vairs neesmu bomzis! Dace, mana Itālijas mamma, kas pēc gadiem varētu būt mana jaunākā māsa, ir atradusi vietu! Oi, adresi, adresi aizmirsu pajautāt!! Pēdējā diena: projekta nodošana ir viena sasodīti ķēpīga padarīšana! Kamēr es slīkstu papīru un datorfailu purvā, uzticamie pavadītāji tusē un kāpina rēķinu kokteiļbārā, kur es, pašnāvniece, pašrocīgi esmu viņus ielūgusi. 10-os arī man tiek anestēzijas drinks un tad var doties mājās.. krāmēt somu, lai pēc 2 stundu saraustīta miega un kautiņa ar domām par darbiem ar asti dotos uz lidostu. Čehi ir malacīši un rūpējas, lai latvieši nepārgulētu jēgu, tāpēc lidmašīnu uz Prāgu pārcēluši uz 6iem no rīta. Itāļi apgalvo, ka tādiem kā man galva ir starp mākoņiem... Šobrīd gan vairāk sanāk ar seju iebakstīt kādam mākonim... Prāgā ielidošana ir īsi pirms 7-iem un pie savienojuma uz dienvidu pusi- Atēnām vai Romu- var droši paspēt izmest riņķi pa pilsētu un izdzert kafiju pie Kārļa tilta. Nepilna pusstunda līdz lidostai un trīs stundas tīrā laika pilsētai. Jāsaka, Prāga ir to vērts. Rīta agrumā lielie tūristi vēl guļ, un pilsēta ir atstāta tās rīta iemītniekiem un dažiem dīvaiņiem, kam šajā agrumā nenāk miegs. Pamazām veras vaļā kafejnīcas, cilvēki uz darbu ejot iepērk svaigi ceptas maizītes Vecpilsētas laukumā. Jāsaka, šī rosība raksturīga tikai vasaras sezonai, uz rudeni arī čehiem sāk nākt miegs un uz kafiju reti kur var cerēt pirms desmitiem. Otrā krastā Sv.Vita katedrāle jau ir vaļā, bet cilvēku praktiski nav. Lieliska iespēja klusiņām sazināties tiešsaistē ar augšējiem līmeņiem un palūgt nokārtot kādu jau sen svarīgu lietu :) Roma sagaida ar karstu un mitru gaisa vilni. Tā kā vēl esmu labākā ceļa meklējumā uz Sjēnu, tad izlemju turēties pie dzelzceļa sistēmas. Ceļš līdz Sjēnai ar vilcienu ir vismaz 3.5 stundas garš. Ja kādā no posmiem trāpās IC vilciens, ceļš kļūst arī dārgs. Pavisam noteikti nav vērts plānot laiku Termini stacijā uz minūtēm. Kamēr atrodu brīvu biļešu automātu, mans vilciens jau ir prom. Atliek gaidīt nākamo, iespiest somu brīvā kupejā un cerēt, ka visi liks mieru. Velti! Itālis, būdams īsts džentelmenis, nekad nepametīs balto sievieti vienu, pat ja viņai ļoti nāks miegs. Viņš visiem spēkiem centīsies kliedēt šausmīgo vientulību un neērtības sajūtu, ceļojot vienai. Viņš pat būs gatavs ierāpties klēpī un apķerties ap kaklu, tik ļoti viņu šausmina doma par dārgumu, kas atstāts bez pieskatīšanas! Attaisnoties ar 2 stundām miega un negulētu nakti būs par maz. Vislabāk, iekāpjot vilcienā, ir izvilkt avīzi un nodarboties ar savām lietām. Bet jūtu noturības pārbaudei var atstāt sen nelietotu e-pasta adresi. Parasti gan pastkastīte tā arī paliek tukšā, jo tīkla attālums pat starp blakus esošām pilsētām kārtīgam itālim ir pārāk liels! Izrādās, šodien neiet ne tikai man- arī manam dedzīgajam izklaidētājam diena nav diez ko laba. Kamēr viņš sarūpē kafiju, pārsēšanās punktā Grosseto aiziet viņa vietējais vilcieniņš. Toties dārgums (t.i. es) izrāda lielu bezsirdību, iekāpjot Sjēnas mazbānītī ar visu kafiju un atstājot nabaga nelaimīgo maršējam pa peronu un murminot kaut ko zem deguna, laikam mantru nākamā vilciena izsaukšanai. Ar lielām cerībām skatos uz tukšo vagonu un ceru beidzot pasnaust. Kas to deva! Latviskā pieklājībā netīšām palīdzu aizvērt durvis pavecākai, līdz matu galiņiem sapostai kundzei, un aiz pateicības viņa izstāsta visu savu dzīves stāstu, pat īsti nepievēršot uzmanību tam, vai viņa tiek saprasta, vai nē. No manas puses pilnīgi pietiek laiku pa laikam pamāt ar galvu un izdvest “si”, “si”. Neko tuvāk daudz saprast arī nevar, jo valodā uzstājīgi dominē skaņas “h” un “z”, par kuru pastiprināto klātbūtni agrāk mācoties itāļu valodu nekas neliecināja. Šajā vietā viszinīgi drīkst pasmīnēt rūdīti itāļu valodas zinātāji, sak, kurš gan nezin veco labo “haza”. Bet iesācējam nākas samežģīt pēdējās smadzeņu šūnas, līdz ataust gaisma, ka to raksta kā “cosa” un tas nozīmē “lieta”. Augšzemes dialekts, mīļie! Laipni lūgti murgu pasaulē! No otras puses, elegantā kundze pasaka arī šo to lietderīgu. Tā, piemēram, es uzzinu, ka dzelzceļa stacija ir labu gabalu nost no centra. Bet vismaz viņa ir dzirdējusi, ka man vajadzīgā iela kartē ir, un tā, protams, atrodas centrā! Dace, mana Itālijas mamma, ir sameklējusi istabiņu pie universitātes, dzīvoklī esam vismaz piecas meitenes (brīžiem piecas, brīžiem sešas, līdz galam tā arī neizdodas saskaitīt, jo cipars visu laiku mainās, bez tam ir vēl visas pārējās, kas reizēm nāk uz vakariņām). Istabu dalu ar spāņu meiteni, un mums ideāli sakrīt laika plānošana: kad es eju gulēt, viņa dodas laukā, kad es eju uz universitāti, viņa pārrodas pagulēt. Tuvu universitātei būt ir labi, varu aizlēkšot turp 2 minūtēs, bet tas nozīmē arī to, ka dzīvojam ļoti cieši viena otrai pie sāniem. Un protams, šobrīd ir il Palio laiks, kad visa Sjēna mutuļo tikai ap grandiozo zirgu skrējienu svētajai Madonnai par godu. Beigt dzīvi starp zirgu pakaviem vai līdzjutēju kedām ir vienkāršāk par vienkāršu, īpaši, ja sasodītā istabiņa atrodas uz ielas, pa kuru vieni no galvenajiem pretendentiem uz uzvaru katru vakaru dodas uz laukumu. Ir četras dienas pirms kursu sākuma (sekojot norādei informatīvajā materiālā esmu ieradusies savlaicīgi), 3 dienas pirms 2.jūlija Palio, un sākas mans Sjēnas stāsts, kas vairāk līdzinās šausmenītei, bet klīst baumas, ka eksistē arī pasakas versija. Tālāk jau no sarakstes ar mājiniekiem... 02.07 Sveiki, visi! Ceru, ka jums iet labi, tāpēc tagad mēģināšu izkliedēt dažus mītus par bezrūpīgo studentu dzīvi saulainajā Itālijā! Vispirms- Sjēna ir ne pārāk liela viduslaiku pilsētele iekšpus mūriem. Tas ir- vēsturiskais centrs līdz ar universitāti un attiecīgi mani atrodas tur. Pārējā normālā dzīve ir kaut kur ārpus, vēl neesmu atradusi, kur īsti. Šobrīd te ir pilns ar tūristiem un itāļiem- trakiem cilvēkiem, kas pārvērstam sejām auro, naktīs staigā apkārt dziedādami, un tieši šobrīd sēž vai nu centrālajā laukumā vai mājas pie televizoriem un skatās il Palio sacensības, kas notiek Piazza del Campo. Ja mērķis nav izkauties vai tikt samaltam lupatu lēveros, šajās dienās te labāk nerādīties. Paldies visiem, kas interesējās, vai ar mani viss kārtībā. Mājas man tiešām ir, Palio laukumā nakšņot netaisos. Kā par nelaimi, tās atrodas uz vienas no ielām, pa kurām zirgi ar vājprātā aurojošu līdzjutēju pūli dodas uz laukumu, tāpēc pirmajā vakarā pēc 2 stundu gulēšanas, 2 pārlidojumiem, tukša vēdera un mežonīgi neparocīgas somas es nebiju gatava tam, ka mani iekaustīs, izsmērēs pa sienu un nobrauks ar bērnu ratiņiem. Mana kļūda bija tā, ka es nonācu pie savas ielas tieši tajā brīdī, kad pa to apgaitā pa pilsētu devās parāde ar Palio zirgiem, žokejiem un līdzjutējiem, kas bez žēlastības ar dūrēm un elkoņiem atbrīvoja vietu parādes galvenajiem dalībniekiem. Īsti kur atkāpties arī nebija, jo visapkārt slējās augstas mūra sienas un brīvās nišas jau bija ieņēmuši skatītāji. Tā nu es ar grūti manevrējamo somu paliku pašā ceļa vidū un uzņēmu galveno triecienu. Lieki teikt, ka tas pārāk neiedvesmo. Kad beidzot sasniedzu mājas un uzvilku somu līdz 6. stāvam bez lifta, izskatījos kā putnubiedēklis, pirmais, ko itāļu meitenes iegrūda man rokās, bija ūdens glāze. Vienīgais, kas pagaidām strādā, ir busu satiksme- esmu bijusi Florencē (Ilona, paldies par piesolīto kafiju no profesora, bija patīkami satikt tavu paziņu un atvilkt elpu kondicionētā BMW salonā- nekad nebiju domājusi, ka komforts ir tik foršs), San Gimignano- ellīgi dārgā viduslaiku pilsētelē ar pāris augstiem tornīšiem, teikšu, ka viņas PR ir daudz labāks nekā pats miests, jo līdzīgus te var atrast uz katra pakalna, un Grosseto- pilsētā, no kuras ir pieeja jūrai. Šodien gan bija viļņi un vējš, bet jūra, jūra... rīt braukšu atkal! Paēdusi esmu- nopirkt un iemest katlā makaronus ir vienkārši. Kas nav vienkārši, ir sadabūt visus tos sīkumus, kas parasti stāv mājās- cukuru, garšvielas... Neviens jau nebrīdināja, ka palagi un sāls ir jāņem līdz no Latvijas! Pēdējais sīkums, ieskaitot roku ziepes, ir jāgādā pašai, jo bez manis dzīvoklī ir citi tikpat taupīgi un badīgi studenti! Nav jau problēma nopirkt, bet tik mazos kvantumos, cik vienam mēnesim vajag, te neko nepārdod- tējkaroti cukura un tējkaroti sāls ar pipariem iesaiņojiet lūdzu! Pagāja brīdis, kamēr atkodu, kur šajos mūros paslēpts pārtikas veikals. Kā lielu noslēpumu man to pavēstīja itāļu meitenes, laikam sāku iekarot viņu uzticību. Pirms tam lielo iepirkumu maisu stiepu no Florences: ap 60 km. Tā sasodītā pilsētele Sjēna ir balstīta uz dzīvu tūrismu, kas nozīmē, ka viss maksā tik, cik no tūristiem pieklājas iekasēt. Toties no Grosseto atceļoja zelta kurpītes, līdzīgas tām, kas noslīka Pāvilostā un tām, kas izšķīda uz Kapri klintīm, jo bez viegliem apaviem pārvietoties pa viduslaiku bruģi augšup-lejup ir neiedomājami. Ak, jā, vēl šeit nelieto segas kā sugu, ir tikai palagi. Pirmajā vakarā es to nezināju un atstāju vaļā logu, toties 1-os naktī aiz aukstuma izrakāju visu skapi, kamēr atradu jaku ar garām rokām. Labi, ka 6-os atnāca spāniete un logu aizvēra. Tāpēc pirmais pirkums Florencē bija kašmira šalle, ar ko tagad naktīs sedzos. Ir jau jauki gulēt siltumā, bet kādā brīdī gribas arī svaigu gaisu, un tas ir kompromiss starp klabošiem zobiem un gaisa malku. Pagaidām tas ir viss- mammu, sūti naudu, ļoti gribas ēst! 03.07 Paldies tiem, kas atsaucās (mammu, ja tu šo lasi, man joprojām nav ko ēst!) Man prieks, ka jūs līdz ar mani cerat, ka il Palio murgs reiz beigsies. Nevaru iepriecināt- izskatās, ka viss tikai sākas! Šovakar, piemēram, gribēju iziet laukā pāris soļus, lai izlasītu jūsu draudzīgos vēstījumus. Un, ko domājies- nokļuvu ne gluži starp pakaviem, bet starp vienu kārtīgu spēka un varas demonstrāciju gan! Pilsēta kopš vakardienas ir mainījusies- līdz šim pie mājam karājas krāsaini karogi, katram grupējumam (viņi to šeit sauc par kontradu) ir savas krāsas, viss kopā atgādina kaut ko no ķīniešu jaunā gada. Tagad mana zona ir tukša, karogi palikuši vien uzvarētāja atbalstītāju namos, kas nozīmē, ka es laikam mitinos naidīgā kvartālā, un te ir nepieciešama demonstrācija ar bungām, maršu un karogu vicināšanu, lai nerodas šaubas, kurš ir saimnieks. Es tā noteikti neesmu, tāpēc vienai vakarā iejukt marasmātiskajā pūlī ir drusciņ bailīgi. Noskatījos, kā viņi novicinājās man garām un devās laikam jau uz galveno laukumu. Guliet mierīgi, es tur šovakar neiešu! Toties varu pastāstīt, kā vakar beidzās il Palio. Tajā brīdī, kad beidzot izgāju no tuvējās interneta kafejnīcas un grasījos aizlavīties uz mājām, kas atrodas 100 m tālāk, ielu pārpludināja šaušalīgi auri un gaviles. Tramīgi sarāvos un pieplaku sienai (neko darīt, tāda pieredze...), bet mani nomierināja, ka tie ir tikai atbalstītāji, kas dodas sveikt uzvarētāju. Vienlaicīgi pa šauro ieliņu ar baisu spēku gluži kā no pārrauta aizsprosta sāka gāzties nekontrolējams pūlis zilos lakatiņos (Nikkio kontradas krāsas). Apmēram pusceļā līdz Piazza del Campo pūlis pēkšņi sastinga, iestājās pāris sekunžu draudīgs kapa klusums, un tad pūlis tikpat strauji apmetās riņķī un nu jau ar bēdās pārvērstām sejām un tikpat šaušalīgām vaimanām devās atpakaļ. Izrādās, divi zirgi pienākuši vienlaicīgi, un tomēr vinnējis tas otrais... Noskatīties to visu no droša attāluma būtu pat mazliet smieklīgi, ja vien ne skaudrā realitātes sajūta, skatoties uz sievieti kādā 7 grūtniecības mēnesī, kas ar asarainu seju no bēdām vaidot plēš matus. Par gaidāmo bērnu tiek domāts vismazāk, lai gan tieši ar to būs jādzīvo visu mūžu, kamēr Palio nāk un iet... Kā par brīnumu no rīta mūsu dzīvoklīša mazajā virtuvē neviena nav. Uztveru to ar prieku, jo saprasties ar pārējām itālietēm nav viegli- viņas praktiski nerunā angliski. Tā vienīgā, kas angļu valodu studē, laipni norādīja, ka es šeit esmu, lai mācītos itāļu valodu, un tāpēc ar mani viņa runās tikai itāliski. Izskatās, ka mani īstie kursi noritēs mājās, tā tiešām ir īsta izdzīvošanas skola. Īpaši, kad viņas visas piecas vai sešas (vienmēr sajūk, kāds ir īstais cipars) sāk milzīgā ātrumā runāt vienlaicīgi. Ar puišiem tādu problēmu nav, bet parasti viņu pašu interesēs ir, lai viņus saprastu :). Patiesībā liekas, ka meitenes mani uzskata par nedaudz garīgi atpalikušu, jo viņas saprast es nevaru un sakarīgu teikumu izstostīt vēl īsti neizdodas. Mīļo dieniņ, ja līdz kursu beigām man izdosies izlauzties līdz vienkāršam paplašinātam teikumam, uzskatīšu, ka kursi sevi ar uzviju attaisnojuši! Citādi dzīve ārpus Palio ir jauka- šodien atkal devos mācīties uz jūru. Uz ielām pēc vakardienas aurošanas cilvēki izskatās nomierinājušies- ašā solī dodas uz darbu un mācībām. Jūtos kā pēdējais slaists, kurš zogas uz autobusu. Līnija saucas Castiglione della Pescaia, kas patiesībā ir tā pati vecā Grosseto, tikai pagarināta līdz piejūras centram. Ar cietoksni, mājīgu ostu, atpūtas centriem visās zvaigžņu kategorijās. Tirēnu jūra ir jauka- ar baltām putām viļņi plīst smalkajās pludmales smiltīs, kas pēcpusdienā uzkarst ne sliktāk par dažu labu cepešpannu. Laiskojoties, lasot gramatikas grāmatu (rīt jāiet padoties universitātei) un brīžam ielecot viļņos cepetis ir gatavs- tas ir, mana āda ieguvusi parasto nēģera nokrāsu. ”Au” sekos vakarā, kad žēloties ir par vēlu un galvenais, bezjēdzīgi. Sauļošanās krēma, protams, nav, jo kurš Rīgā zināja, ka Sjēna patiesībā atrodas pie jūras?!!! Itāļi ir vērtējami ar ļoti kritisku aci, īpaši kūrortā. Ap mani kā haizivs sāk riņķi melns jaguārs. Meitene pastaigā? No kurienes? Ak Sjēnas? Un vakarā brauks atpakaļ? Mmm, man te netālu ir māja. Kā būtu kaut ko iedzert? Ak, meitene ies uz bāru iedzert? Nu tad atā! Līnija starp pieklājību šajā izcili nepieklājīgā situācijā ir smalka- vēl mazliet, un mēs abi beigtu ar savstarpējiem apvainojumiem uz ļoti augstas nots. 04.07 Tā, šodienas pārbaudījumi ir beigušies, esmu iekļauta 4.līmeņa grupā (B2). Tas nav nekas diži augsts, bet aiz manis tomēr paliek daži spāņi, kas itāliski burbuļo kā ūdenskritums, izbraucot uz to, ka valodas ir līdzīgas. Sistēma pirmajā dienā ir sekojoša- 8.50 no rīta jādodas uz universitāti, kas atrodas ielā uz kuras es dzīvoju, bet kuras nosaukumu joprojām nevaru atcerēties, tāpēc somā vienmēr ir līdzi papīra strēmele, uz kuras uzšņāpta adrese. Ar šausmām domāju kas notiks, kad tā sabirzīs vai pazudīs! Vestibilā ir izliktas lielas lapas ar uzrakstiem „test d’iscrizione” un noradītas zāles. Vienkārši jāseko bultiņām un jāieņem vieta tur, kur ir brīvs. Pasniedzēji izdod testa lapas, kas sastāv no 3 tekstiem dažādās sarežģītības pakāpēs. Tie ir jālasa, jāsaprot un kvadrātiņos jāatķeksē pareizās atbildes. Zem katra gabaliņa atstātas arī pāris rindiņas sacerējumam tipa „manas mājas un citi zvēri”... laiks-1.5 h. Pēcpusdienā ir paredzētas pārrunas, uz kurām nekādas tēmas nav jāgatavo. Testētāja uzdevums būtu it kā noteikt studentam piemērotāko līmeni, vadoties no testa rezultātiem, kas jau ir zināmi. Noklausies kur tev jābūt rīt un dodies prom. Tik daudz par mācībām. Šī pilsēta ir pilna ne tikai ar krieviem un spāņiem, bet arī ar latviešiem. šodien saskaitīju vismaz 10 pie uzņemšanas. Latvietes var pazīt pēc visai raksturīgas saspringtas sejas izteiksmes. Es laikam esmu aklimatizējusies, jo mani sākumā neatšifrē: pirms pārrunām pie durvīm izlikti saraksti ar uzvārdiem, protams, ka savējos atpazīst. Ierodas meiteņu pulciņš un viena ar sarauktu degunu skaļi komentē: Kokaine? Kas tā tāda? Tā ir kāda no mums? Tā, laiks manam uznācienam runča kostīmā: saldā balstiņā no mugurpuses iemurrājos- vispār Ingūna, tā esmu es :). Trauksme mežā: vienā brīdī esmu degošu acu pāru priekšā un vienai negaidot izsprūk- nu tagad Sjēnā jābūt uzmanīgam ar valodu, labi, ka mēs tevi skaļi nepaspējām aprunāt! Patiesībā tieši par šo es jau biju aizmirsusi padomāt. Par laimi, mēs nonākam dažādās grupās, un turpmākās dienas, pat saskaroties plecu pie pleca aizmirstam, ka esam no vienas valsts. Vārgs atmiņas uzplaiksnījums notiek, kad vienai meitenei kļūst svarīgi noskaidrot, no kuras pieturas atiet buss uz jūru, tad arī izrādās, ka latviešu valodu var likt lietā. Mans dienas atradums- grāmatnīca, kur pa 1 eiro gab. pārdod dzeltenās grāmatiņas (kriminālromānus). Vakarā izvedu mūzikas terapiju- par pāris britpopa dziesmām esmu gatava pasauli atdot, nemaz nerunājot par kādu smagāku gabalu. Laimīga līdz ausīm, ka manā datorā aizķēries kāds Celtic Frost gabals un vecie labie Mercyful Faith! Joprojām priecāšos par jūsu vēstulēm! tās mani spiež izbāzt degunu no mājas pat neskatoties uz visu Palio! Mammu, tu vienreiz iemācīsies nospiest podziņu &quot;reply&quot; un atbildēt paris vārdus, vismaz aiz pieklājības? Mamma 06.07 „.. Tev sveicieni no Andas. Vakar satiku autobusā. Teica, ka Palio laikā uzvarētāji klāj galdus bagātīgus ar vīnu un pa brīvu cienājot visus. Tu laikam esi šo brīdi palaidusi garām, paēst pa brīvu...” 07.07 Nu tā, no jūsu vēstulēm es spriežu, ka Rīgā iet daudz jautrāk nekā šeit. šodien, piemēram, kārtējo dienu pēc mācībām biju uz jūru... bet par to nedaudz vēlāk. Mācības izskatās sekojoši: nākamā diena pēc pārbaudījuma iet uz klasi, kas noradīta sarakstā. Pasniedzēja nosauc grāmatas, pēc kurām notiks apmācības, tās arī ir jānopērk. Grāmatnīcā par šo prieku man nolaupa virs 30EUR. Tajā pat laikā jāreģistrējas studentu sekretariātā, kas dīvainā kārtā strādā tieši tajos pašos laikos, kad notiek kursi un ne minūti vēlāk. Par mācībām jāsamaksā uzreiz, stipendiju piesola pēc 20tajiem datumiem. Principā par visu šeit ir jāmaksā uzreiz, tā kā iepriekš veiktie uzkrājumi lieti noder- par velti neviens neko nedod! Saņemot studentu apliecību, formalitātes gandrīz beigušās. Pagaidām grupā ir virs 30 cilvēkiem, bet tā kā sākumā daudzi maina grupas, jo studiju līmenis ir noteikts visai dīvaini, skaits tuvojas 40. Prasās pēc 2 atsevišķām grupām, taču itāļu organizācija nav paredzējusi tik lielu cilvēku skaitu, tāpēc daudzi pasniedzēji atrodas atvaļinājumā. Izskatās, kādam no viņiem tas pirmdien beigsies, bet tikmēr mēs katru lekciju sākam ar pāris vārdiem par sevi, un ar to arī beidzam, jo 40 cilvēkiem atvēlētais laiks tikai tam arī pietiek. Grupā ir daudzi talantīgi cilvēki, pārsvarā no Amerikas, kas itāļu valodu apguvuši, patstāvīgi lasot Danti oriģinālā... iedvesmojoši, vai ne? gandrīz varētu pat noticēt!!:) No pievienošanās nākamajam līmenim attur jau minētais latviešu pārsvars priekšā. Studentu dzīve mājas sāk palikt aizvien rāmāka. Jau esmu pieradusi, ka pēc katra sīkuma jāskrien uz veikalu, piemēram, rokas ziepēm:) toties pārtika vairs nav jāved no Florences. Itāļu meitenes joprojām nesaprotu- tā ir izdzīvošanas skola, nevis kursi, kur visi runā skolotā valodā. Mammu, es sapratu, ka tu negribi sūtīt man naudu, tāpēc norādi ēšanas vietas par brīvu! Gluži tā nav, jo pie galdiem ir aicināti attiecīgās kontradas pārstāvji, tur jāierodas formā, ar atbilstošas krāsas lakatu, un būtu vēlams arī zināt, kā sauc žokeju un zirgu, kurš pārstāv attiecīgo galda, atvainojiet, sabiedrības grupējumu. Itāļi to sauc par „iesviestošanas” procedūru, kad jātnieks un zirgs pirms skrējiena tiek „iesmērēts”. Drīkst piedalīties arī svešinieki, bet krāsas labāk nesajaukt, viņi to nez kāpēc uztver ļoti saasināti, tā kā ja nu es kļūdos ar nepareizas krāsas lakatu, baidos, ka vakariņu vietā dabūšu zilu aci. Šodien atkal biju pie jūras, jo mācības beidzas tieši pusstundu pirms autobusa atiešanas. Kāds bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka pēc 7-iem no Grosseto gandrīz nekas vairs nekursē uz Sjēnu! To, ka pēdējais vilciens tūlīt aizies, pamanīju tikai 10 min iepriekš un pie kases pielēkšoju 3 minūtes pirms atiešanas! Ar pēdējiem spēkiem izdevās izlauzties līdz kasei un pagrābt biļeti, tad elsojot un pūšot uzlēkt uz perona. Pie vilciena ierados tieši laikā, un ko es dzirdu no konduktora? Viņš sazinās pa rāciju, un teksts ir precīzi šāds: jā, jaunkundze ieradās, varam braukt! (si, la signorina e arrivata, si parta!) 09.07 Tikko nokārtoju mājas tīrības eksāmenu- tas ir līdzīgi, kā ravēt nezāles svešā dārzā- pirmo reizi, kamēr saproti, kur kas atrodas, ir grūti; nākamreiz jau būtu vieglāk, bet tās reizes vairs nav, viss beidzas:) tā top labas zināšanas par lietām, kas vairs nav vajadzīgas! Kurss joprojām ir dīvains, bet pamazām sāk iezīmēties atsevišķi personāži- tā, piemēram, mums ir smalka meitene no Vīnes, kura zina, ka pareizi ir visu darīt tā kā vietējie dara- ēst brokastīs kafiju un radziņu kafejnīca, siestas laikā dzert atspirdzinājumus pludmales bārā. Viņai ir smalki draugi no smalkām aprindām, kur studenti dienā dzīvošanas minimumam tērē 100 EUR sīkumiem, viņa studē smalko franču valodu, runā itāliski ar franču (vai tomēr vācu?) akcentu, vada ekskursijas Vīnes smalkākajā muzejā, un rauc degunu par visām pārējām atpalikušajām valstīm, tajā skaitā Itāliju. Toskānā viņa ir gluži vai iedzimtā, jo bērnībā vecāki viņu paņēmuši līdz atvaļinājumā uz šejieni. Toties naudiņas, lai nopirktu mācību grāmatu, viņai ir žēl, un nākas iztikt ar kopijām no grāmatas, ko nopirkusi studente no vēl atpalikušākas valsts, proti, Latvijas:) Vai es teicu, ka San Gimigniano dzērienu sauc Vernaccia? ak, bet laikam par to es jau rakstīju... Šajā vietā sarakstē iestājas pārtraukums, jo es daru to, ko nedrīkst- pametu Itāliju un uz pāris dienām atgriežos Rīgā. Ja mani pieķer oficiāli, tas ir pietiekams pamats, lai atņemtu stipendiju, jo papīros skaidri rakstīts- pamest valsti nedrīkst. Mans attaisnojums- iestājeksāmeni LU, bet pat bez tā lielākais zaudējums ir kursi, kas nupat, sadalīti 2 grupās, sāk noritēt pat ļoti sakarīgi. Nav žēl atstāt sjēniešus- nu izcili noslēgtu sabiedrību, kas greizsirdīgi glabā viduslaiku noslēpumus un ar ārpasauli nemiksē, t.i. Siena (kā raksta itāļi) tāda latviešu siena arī sanāk! Pat šoferim, kas mani samērā bieži vadā ar busu, ir vajadzīgi 300 km droša attāluma līdz Romai, lai atraisītu mēli. Toties priecājos par iespēju iziet no programmas Sjēna, atvilkt elpu Rīgā un restartēt to no jauna: Siena reload! Pirms izlidošanas vakarā beidzot izeju pasēdēt Piazza del Campo, lai nolīdzsvarotu mūsu abu enerģijas. Tas gandrīz izdodas, projām ejot, mani pie rokas aprunāties noķer Sjēnas pamatiedzīvotāja, kas apgalvo, ka viņai esot jau pie 90 gadiem.. Nu ,pēc sejas un stājas nepateiksi:) Ar šo simbolisko rokasspiedienu ir parakstīts mans un Sjēnas pamiera līgums. Pace!

Ar seju mākoņos!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem