Andalūzija un Gibraltārs

Rolands Karaševskis 17.10.2011 15 min lasīšanai 107 foto

Kādā vasaras vakarā atgriežoties no brīvdienām saņēmu zvanu ar ziņu, ka ceļojumiem jau iecienītajai Ryanair aviokompānijai ir labi piedāvājumi lidojumiem uz Seviļu. Daudz nedomājot, iekšēji jau piekritu braucienam, jo pirms pēdējās finiša taisnes maģistra studijās vajadzēja nedaudz atslodzes, lai visas turpmākās pūles līdz gada beigām būtu iespējams sakoncentrēt tieši šīs finiša taisnes sekmīgai pabeigšanai. Protams, arī iespēja vēl nedaudz pabaudīt vasaru, kad Latvijā tā ir beigusies (oktobra vidus), likās vilinoša (kas izdevās vairāk nekā lieliski). Spānijā jau esmu bijis iepriekš – Barselonā, tāpēc jau zināmu iespaidu par šo zemi jau biju guvis, kas atviegloja ceļojuma plānošanu arī šajā reizē. Tiesa, žēl, ka tajā laikā nerakstīju ceļojumu aprakstus, kā tas ir tagad, jo ar laiku daudz ko tomēr sanāk aizmirst, tāpēc esmu apņēmies pēc saviem turpmākajiem ceļojumiem vienmēr rakstīt aprakstus, gan, lai pats pēc kāda laika varētu tos ar nostalģisku sajūtu pārlasīt, gan kā iespējami noderīgu informācijas apkopojumu citiem ceļotājiem. Neiedziļināšos gan specifiskā informācijā, jo mūsdienās to katrs var atrast visai vienkārši pats.

Lidojums - Zviedrija.

Kā jau minēju, lidojumus uz Seviļu nopirku no Ryanair, kas man jau ir diezgan iecienīts ceļojumu sabiedrotais. Konkrētais lidojums notika ar pārsēšanos Zviedrijas „Stockholm Skavsta” lidostā. Lidojums no Rīgas aizņem 45-55min. Lidosta atrodas patālu no Stokholmas un zinot zviedru cenas, laikam retais mēģinās no šīs „Stokholmas” lidostas arī tikt uz īsto Stokholmu. Toties 10 min brauciena attālumā ir pilsētiņa Nykopig, kurā ir viena gājēju iela ar vairākiem veikaliem, kur var pakavēt laiku starp lidojumiem. Autobuss starp lidostu un pilsētu kursē arī vēlās vakara stundās un bieži – 2x stundā. Biļete abos virzienos maksā ap LVL 3,20 un biļetes var nopirkt lidostā. Autobusos biļetes var nopirkt tikai ar kartēm. Vēl jāmin, ka lidostā kā jau visās lidostās ir uzskrūvētas cenas – tāpēc izsalkuma remdēšanai noder Nykoping pilsētā esošais un veselīgais makdonalds ar saviem čīzburgeriem par pieņemamiem LVL 0,70. Turpceļā starp lidojumiem bija tikai 5 stundas, bet atpakaļceļā bija jāpārnakšņo Zviedrijā. Nakšņošanai pārsteidzoši izdevīga izrādījās nesen lidostai blakus uzceltā viesnīca Connect Hotel Skavsta, kur 4 personas pārnakšņojām quick sleep numuriņā par nieka LVL 48. Quick sleep numuriņā gan ir pašauri, nav tv un dušas kopīgas ar citiem numuriņiem, tomēr vienas nakts pārnakšņošanai daļējās ērtības var pieciest. Kā kompensējoši apstākļi ir viesnīcas dizainiski baudāmais noformējums, cenā ietilpstošas un gana labas latvieša vēderam brokastis, iespējas vakaru pavadīt nevis šaurajā numuriņā, bet bibliotēkā vai plašajā atpūtas zonā.

Seviļa.

Seviļa ir viena no lielākajām Spānijas pilsētām, Andalūzijas galvaspilsēta, dienvidu pilsēta ar apbrīnojamu arhitektūru, laipniem un bezrūpīgiem iedzīvotājiem un iespaidīgu vēsturi. Jau Barselonā iepazinu spāņu „lieliskās” angļu valodas zināšanas, jo šo valodu izmantoja vienīgi narkotiku tirgoņi vai senākās profesijas pārstāves piedāvājot savus pakalpojumus un preces. Var droši aizmirst, ka kāds uz ielas uzrunāts spānis atbildēs jūsu jautājumu angliski. Saņemsiet spāņa atbildi raitā spāņu valodā, kas tiks pavadīta ar visai pašsaprotamas izteiksmes skatienu, uz kuru nevar neatbildēt ar „gracias” un mēģināt pārlikt prātā meksikāņu seriālos dzirdētās frāzes un censties saprast kaut aptuvenu atbildes jēgu :) . Lai gan šādos apstākļos – jau pēc pāris dienām mierīgi var iemācīties veikalā vai kafejnīcā spāniski kaut ko pasūtīt. Franču valodas zinātāji var mēģināt jautāt arī franciski, jo šī valoda spāņu vidū ir noteikti izplatītāka nekā angļu. Kā jau visur Spānijā, jarēķinās, ka siestas laikā pēcpusdienā lielākā daļa veikalu būs slēgti.

Iepriekš ik pa laikam uzmetu acis gaidāmajiem laika apstākļiem Seviļā oktobrī, taču mūsu braucienā tika sagaidīts pat vairāk nekā cerēts - +35- +40 grādi un neviena mākoņa.

Naktsmājas.

Spānija vienmēr ceļotājus ir priecējusi ar plašo naktsmāju piedāvājumu par pieņemamām cenām. 4 un vairāku personu kompānijai Spānijā noteikti ir iesakāms īrēt apartamentus. Lielākā daļa ir rezervējami nemaksājot nekādas rezervēšanas maksas, tajos ir viss nepieciešamais ēdiena gatavošanai, tie ir pietiekami plaši un atrodas parasti netālu no pilsētas centra un tie pieejami par ļoti labām cenām. Mūsu 4 cilvēku kompānija palika plašos un labi iekārtotos apartamentos par cenu 60 eur diennaktī.

Pārvietošanās.

Seviļā ir diezgan laba autobusu satiksme, biļete maksā EUR 1,30, bet ir pieejamas lētākas biļetes pērkot uzreiz vairākus braucienus vai uz noteiktu laika periodu. Tomēr iesakāms palikt iespējami tuvāk centram, jo savs šarms ir šajā vēsturiskajā pilsētā iespējami vairāk pārvietoties ar kājām.

Spānijā bez naktsmāju patīkamajām cenām ļoti labas cenas ir arī auto īrei. Ja ir vēlme apskatīt kādu vietu ārpus pilsētas, tad ar auto braukt sanāks visizdevīgāk. Mūsu auto – pavisam svaigas Škodiņas īre izmaksāja vien 15 eur diennaktī (www.hispacar.com saitā tika veikta rezevācija Advantage rent a car kompānijas automašīnai). Spāņi uzskata auto bamperus tiešā nozīmē par tiešā nozīmē par trieciena absorbētājiem. Mašīnas vakaros noparkot ir problemātiski, jo nav brīvu vietu gandrīz nekur, turklāt gar ielas malu mašīnas tiek noparkotas nepārspīlējot ar 5-15cm atstarpi. Izparkoties ir iespējams tikai braukājot uz priekšu un atpakaļ atsitoties pret blakus novietotajām mašīnām, kas tiek uzskatīta par normālu parkšanās sastāvdaļu. No minētā izriet 2 ieteikumi – vienmēr izvēlaties auto „pilno” apdrošināšanu pret jebkāda veida bojājumiem (mums izmaksāja 29 eur kopā, bet standarta cena šādai apdrošināšanai ir 5 eur/dienā), otrs ieteikums – parkojoties vienmēr cenšaties noparkoties ar atstarpes rezervi vai vietā, kur nevar piebraukt no aizmugures vai priekšas cits auto – jo mierīgi var gadīties situācija, ka abās pusēs jums noparkojas auto ar 5 cm atstarpi, tā kā jūsu auto lietošana varētu kļūt visai problemātiska. Vēl kāds ieteikums – vienmēr parūpēties, lai bāka būtu pilna, it sevišķi, ja sanāk braukt vēlākās vakara stundās, jo uzpildes stacijas veras ciet agri (gandrīz nekur nav diennakts) un uz šosejas, kas nebūt nav nomaļš ceļš, mierīgi var nobraukt 100km tā arī neieraugot nevienu uzpildes staciju. Līdzīgi gadījās mērojot naktī ceļu mājās no Cadiz uz Seviļu, kad mašīna izdomāja ēst vairāk, nekā plānots, kā rezultātā 70 km pirms galamērķa iedegās benzīna lampiņa un palika 2 iedaļas panelī, bet pēc 30 nobrauktiem km palika tikai viena, kas liecināja, ka 10 km pirms mājām, nakts vidū uz neapdzīvotas šosejas benzīns beigsies pavisam :) Ceļabiedri tajā brīdī visi gulēja, bet man prāts nebūt nenesās uz gulēšanu, bet gan pārcilājot plānus saistībā ar garu nakts pārgājienu uz mājām, mēģināšanu stopēt un skaidrot spāņu valodā notikušā apstākļus, kā arī pārcilājot galvā dažādas dzirdētas veču runas un Makgaiverā redzētos paņēmienus kā samazināt benzīna patēriņu. Tika izslēgts kondicionieris un ventilācija, tika aizvērti logi aerodinamikai, tika nofiksēta kāja uz ātrumu 95 km/h atļauto 120 vietā, sasniedzot pilsētu tika nebremzēts pie sarkanās gaismas, bet šķērsoti krustojumi – nezinu kā, bet pretēji gaidītajam tika sasniegts benzīntanks un iepildīts benzīna daudzums gandrīz vienāds ar bākas tilpumu :) . Ceļi Spānijā ir ļoti labi pat nesalīdzinot tos ar mūsu bēdu ieleju.

Seviļa ir liela pilsēta, tomēr gribējās redzēt iespējami vairāk interesantas vietas arī Seviļas apkārtnē. Doma par braukšanu uz netālu esošās Portugāles pusi tika atmesta sākumā, jo tam būtu vajadzīgs vairāk laika, bet tika izlemts apbraukāt interesantākās tuvējās Andalūzijas rietumu pilsētas, kā arī aizbraukt līdz Gibraltāram. Turpmāk īsumā par redzēto.

Seviļas katedrāle.

Seviļas katedrāle kā liela daļa Andalūzijas baznīcas sākotnēji ir bijusi mošeja, kura vēlāk pārbūvēta par kristiešu baznīcu. Šī ir trešā lielākā katedrāle pasaulē un lielākā gotiskā katedrāle pasaulē. Ieeja šeit maksā 8eur (2 eur personām līdz 25 gadiem). Pati katedrāle ir milzīga un iespaidīga, ar greznu altāri, kā arī šeit atrodas Kristofera Kolumba mirstīgās atliekas, kuru identitāte esot pārbaudīta pat ar DNS analīzēm. Zīmīgi, ka Kolumba kapu katedrālē apskatījām 12.oktobrī – datumā, kad Kolumbs pirmo reizi ieraudzīja Amerikas krastus. Šī diena Spānijā ir valsts svētki.

Fotogrāfiem varu teikt, ka viena lieta katedrālēs apbēdina – gandrīz nekur neizprotamu iemeslu dēļ netiek atļauts izmantot šādām telpām tik nepieciešamo statīvu – sargi īpaši piekodina – var fotografēt visu, izmantot arī zibspuldzi, bet ne statīvu. Seviļas katedrāles apmeklējumā ietilpst arī kāpšana Giralda tornī, kas savā laikā bija mošejas minarets. Interesanti, ka uz torņa augšu ved nevis kāpnes, bet slīpa virsma, kas ir daudz vienkāršāk un ātrāk pieveicama, nekā kāpnes. No torņa augšas paveras lielisks skats uz Seviļas pilsētu.

Metropol Parasol.

Šo pilsētnieku vidū pretrunīgi vērtēto objektu uzcēla plaza encarnación laukumā pēc vācu arhitektu biroja skicēm. Tas tika pabeigts tikai šogad, tā būvniecība izmaksāja nieka 90 miljonus, bet toties tā ir lielākā koka konstrukcija pasaulē. Apmeklētājiem tas ir atvērts līdz pusnaktij un ieeja uz augšējo skatu platformu maksā EUR 1,20.

Flamenko.

Seviļa tiek uzskatīta par flamenko dzimteni. Flamenko vakari te parasti tiek organizēti kafejnīcās, kurās jārezervē par maksu galdiņš un tad var baudīt gan pašu priekšnesumu, gan pasūtīt ēdienus un dzērienus. Tomēr internetā tika uzieta kāda vieta - La Carboneria, kuru iecienījuši paši seviļieši (adrese: Calle Levies 18 – pa kreisi no krustojuma ar Calle Cespedes). Arī uz vietas tur manīja tikai vietējos un dažus itāļu tūristus. Šo vietu ir pagrūti atrast, jo tā atrodas juderia – jūdu kvartālā ar šaurām un līkumotām ielām, kurās ar karti ir grūti orientēties, toties atmosfēra ir pūliņu vērta. Turklāt tā ir viena no retajām vietām, kur flamenko priekšnesumus var baudīt bez maksas. Vietējie sasēduši pie gariem galdiem, pie griestiem griežas ventilatori, kas sakuļ sakarsušo gaisu, bārmeņi taisa izcilus mohito un katras dziesmas/dejas beigās necilā, bet autentiskā telpa uzsprāgst no ovācijām.

Real Alcazar.

Šis ēku un dārzu komplekss izbūvēts kā karaliskā rezidence, kur karalis var apmesties Seviļas apmeklējuma laikā. Ēkās jūtama arābiska noskaņa, bet dārzos sajaukušies dažādi stili un kultūras. Ideāla vieta nelielai maltītei vai vienkārši atpūtai, jo dārzos ir vairākas lapenes, soliņi un kafejnīcas. Ieeja maksā EUR 8 (studentiem EUR 2).

Spānijas laukums un Marijas Luīzes parks.

Spānijas laukums veidots kā iespaidīgs ēku komplekss ar kanālu, laukumu pusapļa formā un strūklakām – šeit var izvizināties ar laivām pa kanālu, izbraukt ar karietēm utt. Blakus esošais Marijas Luīzes parks ir iekārtots kā lieliska vieta atpūtai vai piknikam, kuru šim mērķim arī izmantoja vietējie. Parkā par 12 eur/pusstundā var izīrēt interesantu braucamo 2 vai 4 personām, kur katram ir pedāļi, kas jāmin, lai virzītu braucamo pa parku. Tomēr ar braucamo drīkst braukt tikai pa asfaltu, tāpēc nebūs iespējams izstaigāt visu parku, jo lielākā daļa celiņu tomēr ir ar grants segumu. Laukums un parks ir 10 minūšu gājiena attālumā no katedrāles un Real Alcazar. Pa ceļam vēl var apskatīt Guadalquivir upes krastā esošo zelta torni, jeb Torre del oro un tiem, kam interesē – apmeklēt vēršu cīņu arēnu, kas vairāk gan pilda muzeja funkcijas.

Vēl nedaudz par Seviļu.

Ēšanas iespējas Seviļā ir neierobežotas – liekas, ka uz katra stūra, katrā mazākajā ieliņā ir kāds bāriņš, kulinārija vai kafejnīca. Cenas ir draudzīgas arī Latvijas cenu līmenim. Vietējie stāvēja pagarā rindā pēc tāda interesanta našķa kā churras – eļļā vārītas tādas kā pončiku mīklas, kas tiek sataisīta kā gara desa. Nebiju stāvā sajūsmā par šo ēdienu, bet pamēģināt derēja. Arī kafijas, citu dzērienu, alus un vīna izvēle un cenas ir priecējošas. Nomēģinājām arī Spānijā iecienītās vītinātās gaļas, kuras mums maksā vismaz 2x dārgāk – tur viņas sākas no 12 eur/kg, kā arī manchego sieru, kas ir kaut kas uz parmezāna pusi.

Ja esat Seviļā sestdienā, mēģiniet ieiet kādā baznīcā – redzējām vairākas spāņu kāzas, kas bija visai interesantas – baznīcā spēlē spāņu maršus, visi satērpušies kā meksikāņu seriālos ar milzu cepurēm un spilgtām drēbēm, parasti pie baznīcas jaunlaulātos gaida kariete un citas greznas lietiņas. Vispār pozitīvu gaisotni ceļojuma laikā palīdz uzturēt vietējo bezrūpība – nav iespējams redzēt cilvēkus, kas kaut kur steigtos vai sejā būtu ievilkuši norūpējušos raižu izteiksmi – viss notiek mierīgā pašplūsmā un bez liekiem uztraukumiem.

Kā jau minēju – gan Seviļā, gan citās pilsētās autobraucējiem jārēķinās ar šaurām ielām (tāpēc ieteicams īrēt iespējami mazāku auto), gan ar visai palielām problēmām atrast piemērotu parkinga vietu – jo pilsētās ir mežonīgi daudz mašīnu.

Tālāk par vietām, kuras apskatījām Seviļas apkārtnē.

Gibraltārs.

Par došanos uz šo vietu izlēmu tās eksotiskās vēstures dēļ – tomēr neskaitāmas reizes skolā viņa tika skandināta, kā arī vēl arvien loloju cerības atrast kompanjonus dalībai Banjul challenge, kam arī ir cieša saistība ar šo teritoriju.

No Seviļas līdz Gibraltāram jābrauc ap 190 km, kurus var nobraukt 2 h, jo abas vietas savieno ātrgaitas (120km/h) šoseja. Tiesa, vienā vietā nākas samaksāt par šosejas izmantošanu EUR 6,10 (x2 abos virzienos). Ja laicīgi izbrauc no Seviļas, braucienu uz Gibraltāru var apvienot ar Cadiz vai Jerez de la Frontera, vai Vejer de la Frontera, vai Arcos de la Frontera pilsētu apciemojumu.

Gibraltārs skaitās zemo nodokļu zona, tomēr benzīna cenas bija ap 1 mārciņu litrā, kas neko zemu nelikās. Jā, norēķini Gibraltārā notiek mārciņās (gan britu, gan vietējās, kas ir ekvivalentas), tikai dažos tūrisma objektos iespējams norēķināties ar eiro. Lai gan ļoti anglisku gaisotni nevar Gibraltārā sajust, tomēr visi uzraksti uz mājām, ielām, transporta ir angļu valodā, šur, tur manīju arī strādniekus, kas sarunājās savā starpā ar patīkamo britu akcentu. Ieteicams iebraukt un izbraukt no Gibraltāra tādos laikos, kad nav darba laika sākums vai beigas, jo pasu kontroles dēļ nāksies sēdēt lielos sastrēgumos. Nekaunīgajiem šoferiem iespējams patēlot muļķi un vismaz braucot ārā no Gibraltāra braukt nevis par joslu, uz kuras rakstīts „To Spain”, bet pa otru, kas arī ved uz Spāniju, bet domāta kaut kādiem izredzētajiem – abas šīs joslas beigās tāpat saplūst vienā lielā masā pie pasu kontroles.

Nenoliedzami, ka viens no visiespaidīgākajiem Gibraltāra apskates objektiem ir 400m augstā klints, kurā atrodami vairāki atsevišķi objekti. Sākšu uzreiz ar ieteikumu klints apmeklētājiem, jo no iepriekšējo aprakstu izlasīšanas man pašam tas nekļuva skaidrs. Ja braucat ar auto uz Gibraltāru jums ir 2 varianti kā nokļūt uz klinti:1) ar pacēlāju 2) braucot augšā ar savu auto. Katrai iespējai ir savi plusi un mīnusi. Pacēlājs izmaksās ap 8 mārciņām abos virzienos, bet cenā nebūs iekļauti citi objekti pašā klintī (alas, great siege tuneļi u.c.), bet šis variants noteikti iesakāms cilvēkiem, kas nav pārliecināti par savām auto vadīšanas prasmēm vai tiem, kuriem ir švaka rokas bremze autiņam :) Jārēķinās, ka piebraucot pie pacēlāja apakšējās stacijas (Boyds street) jūs aplenks „izpalīdzīgi” briti un spāņi, kas rādīs plakātus un ar šausmām sejā stāstīs, ka jūsu ekskursija klintī ar pašu spēkiem prasīs noiet 9 km, tas aizņems 3,5 stundas un izmaksās 36 eur, viņi piedāvājot to visu redzēt 1 h laikā par 26 eur no personas, arī ar savu auto nedrīkstot braukt klintī. It kā nekā nosodāma, tomēr apgalvojumi gluži patiesi. Nedaudz kalnu braukšanas pieredze man ir, tāpēc izlēmām doties klintī ar ne visai jaudīgo 1.2l škodiņu :) Ceļi augšā ir ļoti šauri un stāvi (škoda brīžiem mira nost un no otrā ātruma bija jāmet pat uz pirmo – tad salonā valdīja klusums :)), tā kā ekstrēmas sajūtas garantētas. Apstājāmies jews gate, jo negribējās pārbaudīt auto bremzes atstājot to slīpumā. Principā parkošanās klintī notiek uz slīpa ceļa tā malā – ja kāds lielāks džips noparkosies, pastāv iespēja arī netikt lejā, līdz neesat sagaidījis džipa saimnieku. Toties ar auto ir viens pluss – 4 personām uzbrauksāna klintī kopā izmaksā 50 eur, turklāt cenā atšķirībā no pacēlāja biļetēm ir iekļautas ieejas maksas visos klints objektos. No vienas klints puses (Jews gate) ir iespējams redzēt pāri jūras šaurumam esošā Āfrikas kontinenta Marokas kalnus, bet otrā klints pusē visai interesanto Gibraltāra lidlauku, kuram ir krustojums ar parastu ielu, kurā satiksme tiek apturēta, ja nolaižas lidmašīna.

Klintī iespējams apskatīt arī iespaidīgo St.Michael’s cave alu, kurā ir neskaitāmi stalagmīti, stalagnīti un ala noved uz iespaidīga izmēra koncertzāli, kur šad tad arī tiek rīkoti koncerti.Tā kā šādās alās neesmu bijis, tad likās iespaidīgi. Tāpat klintī var apciemot Great Siege tunnels, kur briti patvērās aplenkuma laikā, kā arī mauru pili – ko mēs gan neapmeklējām, jo ceļojuma laikā bija iecerēts redzēt daudz iespaidīgākas mauru pilis. Jārēķinās, ka klintī vienmēr var sanākt tikšanās ar savvaļā dzīvojošajiem makakiem – leģenda vēsta, ka tik ilgi, kamēr viņi dzīvos Gibraltārā, tik ilgi tur saimniekos briti. Ja esat nolēmuši Gibraltāra klintī uzēst saldējumu vai jebko citu, ko jāēd turot rokās, rēķināties, ka 95% gadījumu jums uz muguras uzlēks viens no minētajiem makakiem un daudz nejautājot atņems jūsu ēdamo un notiesās to pāris metrus tālāk. Ieteicams arī turēt visai stingrā satvērienā arī somiņas un fotoaparātus, kā arī pārlieku netuvoties makakiem ar mazuļiem, jo youtube var redzēt dažus šo eksemplāru izlēcienus.

Gibraltārā vēl iespējams lejā aizbraukt līdz Europe point – galējā Gibraltāra dienvidu punkta, kur uzcelta un darbojas mošeja, tomēr nekas tik šausmīgi iespaidīgs te nelikās (Nedaudz nesaprašana par to, kāpēc skolā mācīja, ka kontinentālās Eiropas galējais D punkts ir Gibraltārs, ja reāli blakus esošā Tarifa ir tālāk uz dienvidiem?). Interesanti bija piestāt Gibraltāra luksus apartamentu rajonā, ar luksusa jahtām, ostu un daudzdzīvokļu mājām, kas nedaudz atgādināja lepnos Vidusjūras kūrortus.

Atpakaļceļā bija plānots apmeklēt vienu no „baltajiem ciematiem” – Arcos de la Frontera, kas izvietots uz klints malas, bet laika trūkuma dēļ izlēmām doties uz Cadiz.

Cadiz.

Cadiz ir paliela pilsēta, kurā iebraucot radās asociācijas ar Dienvidamerikas un Meksikas pilsētām, jo arī te milzīgas daudzstāvu dzīvokļu ēkas izvietotas pie paša okeāna krasta. Noparkoties gandrīz neiespējami. Siltās Golfa straumes dēļ Cadiz iespējams okeānā peldēties arī oktobrī. Pabradājām pa okeānu, lai gan ūdens temperatūra tāda pati kā Baltijas jūrā vasarā, tomēr slimības dēļ izlēmu nepeldēties. Interesanti, ka Cadiz, kā jau okeāna piekrastē ir novērojams paliela ūdens līmeņa atšķirība paisuma un bēguma laikā – ja pareizi sapratu, tad atšķirība ir pat pāris metri.

Iesaku aizbraukt auto cauri visai Cadiz un atrast kādu brīvu vietu, lai apskatītu San Sebastian fortu, kas stiepjas iekšā okeānā, skaisti iekārtoto Genoves parku kā arī vēsturisko ostu, kur noenkurotās laivas bēguma laikā guļ uz okeāna grunts.

Pēc minēto vietu apskates vai nu ar kājām var doties uz vecpilsētas centru, vai mēģināt noparkoties tur tuvumā. Vecpilsētas centrs ir pie katedrāles. Cadiz vecpilsēta ir viena no senākajām pilsētām pasaulē, runā, ka Kolumbs tieši šeit uzsācis braucienu uz Jauno pasauli. Pilsētā saimniekojuši gan mauri, gan pat romieši. Cadiz vecpilsēta no visām brauciena laikā apskatītajām pilsētām man likās vissimpātiskākā – iesaku sagaidīt te nakts iestāšanos, kad ielās nav tik daudz cilvēku un ēkas tiek izgaismotas.

Kā jau okeāna piekrastes pilsētā, te var nobaudīt okeānā mītošos radījumus. Mēs to darījām (un varu noteikti to ieteikt darīt citiem) kafejnīcā Las Flores, kas ir salīdzinoši netālu no katedrāles, ejot pa kreisi no katedrāles (atrodas uz Calle Topete ielas). Šeit varat par brīnumu dabūt menu angliski, kurā cenas neatšķiras no spāņu versijas un mūsu izvēle krita par labu jūras velšu miksam, kas maksā 18 eur/kg. Ak, jā – der iegaumēt, ka spāniski pilna porcija būs racione, bet puse – attiecīgi ½ racione.

Almodovar del rio.

Šis ciematiņš un tajā esošā pils atrodas pa ceļam no Seviļas uz Cordobu, aptuveni 130km attālumā. Pa ceļam ir vērts piestāt nelielai Carmona pilsētiņas apskatei. Almodovar del Rio ciematā nejauši uzgāju kādu mauru pili, par kuru klusēja gan draugu ceļojumu apraksti, gan tripadvisor. Tomēr pils iespaidīgais izskats lika to noteikti iekļaut apskates objektu sarakstā. Pils lieliski raksturo mauru laikmeta arhitektūru – sajūtas gluži kā nonākot nesen noskatītajā Game of Thrones vēsturiskajā seriālā. Kā jau vairums cietokšņu – tas nebija saglabājies līdz mūsdienām, bet uz tā drupām to atjaunoja 1900.-1920.gadā, tātad krietni pasen un tas cietoksnim piešķīra daudz lielāku autentiskumu. Ieeja šeit maksāja Eur 5.

Cordoba.

Šī arī noteikti ir viena no iespaidīgākajām Andalūzijas pilsētām. Par tās raibo vēsturi liecina jau uz vecpilsētu vedošais romiešu tilts. Starp citu, šīs pilsētas vecpilsēta esot lielākā pasaulē. Vecpilsētas populārākais apskates objekts ir katedrāle, jeb Mezquita, kas ir neatverami plaša, ar neskaitāmām kolonnām. Tā kā sākotnēji tā ir bijusi mošeja, tad jūtama arābiska gaisotne katedrāles noformējumā. Ieeja katedrālē maksā 8 eur.

Tieši blakus katedrālei (labajā pusē, ja skatās no upes puses) ir Bar Santos, kura rindas pašas par sevi liecina par to, ka te pieejams kas labs – šeit par 2 eur iesaku iegādāties kartupeļu omleti – tortilla patatas bravas – likās visai saprotama arī latviešu virtuvei, lai gan neesmu redzējis, ka kas tāds mums tiktu kaut kur piedāvāts.

Pa kreisi no katedrāles (skatoties no upes) sākas juderia (jūdu) rajons, kur ausij pierastiem uzvārdiem nodēvētas ielas un vīna darītavas. Šeit arī paviesojāmies sinagogā, kur ieeja ir par velti – tā nu sanāk, ka ceļojuma laikā bijām 3 dažādu reliģiju svētvietās. Juderia ir arī Seviļā un šiem rajoniem ir tipiskas ļoti šauras un līkumainas ieliņas. Cordobā izlēmām ieiet arī kādā Marrakech tējnīcā, kura uzrunāja ar savu interesanto iekārtojumu – šajā Spānijas galā marokāņu veikali un kafejnīcas nebūs retums – tomēr kaimiņu zeme. Vēl apskates un pastaigas vērts ir apmeklēt Potro laukumu, kā arī Correderas laukumu ar savu interesanto arhitektūru, kur vietējie bauda siestu un kur kādreiz te atradās romiešu amfiteātris, kā arī kristieši piekopa ugunskuru iekurināšanu ar cilvēkiem – inkvizīciju.

Ronda.

Rondā ieradāmies pavēlu, bet jau sākotnējais mērķis bija ierasties te tumsā. Diemžēl tā kā ieradāmies vēlu, tad vairs nebija iespējams nokāpt lejā Rondas kanjonā, no kura iespaidīgie Rondas tilti redzami no lejas. Noteikti iespaidīgākais un raksturojošākais Rondas skats ir romiešu tilts, kas ir 98 metrus augsts un savieno Rondas vecpilsētu ar salīdzinoši jaunāko pilsētas daļu. Sākotnēji nespēju atrast tādu skatu punktu, kā internetā redzamajās fotogrāfijās, jo potenciālie skatu punkti bija slēgtas teritorijas, kur ierīkoti restorāni vai viesnīcas – jau prātā veltīju dažādus nepatīkamus vārdus jēdzienam komerciālisms un biju gatavs šķērsos restes 100m augstumā, kas mani šķīra no kārotā skatu punkta slēgtajā teritorijā, bet pēdējā brīdī pamanīju, ka gar vienu kanjona pusi tomēr iespējams paieties līdz daudz maz pieņemam skatu punktam uz tiltu.

Rondā ieteicams izstaigāt veco pilsētas daļu, kurā atrodas savdabīgā Santa Maria baznīca (kas ir kārtējā pārbūvētā mošeja), kā arī šajā pilsētā atrodas senākā vēršu cīņu arēna Spānijā. Pilsētai ir savs mazpilsētas šarms, bet to nevar nosaukt par klusu vai mierīgu. Šeit arī nejauši iegriezāmies kādā ķīniešu restorānā, kas bija galvastiesu pārāks par Latvijā redzētajiem. Ja apmeklējat šo pilsētu dienas laikā – noteikti nokāpjat kanjonā, kas iespējams apmeklējot casa del rey moro par eur 2,50. Tāpat lasīju, ka šīs pilsētiņas tuvumā iespējams apmeklēt alas, kurās uzdarbojušies alu cilvēki ar savām zīmēšanas prasmēm.

Šis otrais mans ceļojums uz Spāniju būtiski atšķīrās no pirmā ceļojuma uz Barselonu un tās apkārtni un kā jau visās valstīs ar tik bagātu vēsturi, šeit būs ko redzēt to apmeklējot vēl neskaitāmas reizes.

Ceru, ka būšu kādam noderīgs, ne tikai iemūžinot savai lietošanai šī ceļojuma atmiņas. Tagad atliek pārlaist bargo Latvijas ziemu dažus mēnešus un aukstos ziemas vakaros domāt par nākamā potenciālā ceļojuma galamērķi pavasarī.