Brīvdienas Sorrento pussalā

08.08.2007
6 min lasīšanai

Pirms vairāk kā mēneša kopā ar draudzeni atgriezāmies no Itālijas ceļojuma. Tā kā šis maršruts Latvijas iedzīvotājiem nav tik pazīstams un īpaši popularizēts netiek, tad nolēmu mazliet padalīties ar saviem iespaidiem... Amex brīvbiļete deva iespēju lidot uz Romu un tālāk doties dienvidu virzienā uz mums vēl neiepazīto Itāliju! Pirms tam, protams, ievācu informāciju (arī ar draugiem.lv palīdzību – paldies, noderēja!) un interesējos arī vienīgajā Itālijas tūrisma popularizētājā – tūrisma firmā (nosaukums no 3 burtiem – neatceros!) , kuras darbiniece pastāstīja, ka tālāk par Romu Itālijā nav ko darīt, ka aiz Romas viss ir nesaistošs, nokļūt tur sarežģīti, atrast neko nav iespējams un vārdi „Sorento” , „Kapri” tikai tā vien labi izklausās, bet nekā interesanta tur patiesībā nav. Tāpēc, pēc viņas domām, vajadzētu palikt netālu no Romas esošajā kūrortā un miers... Nezinu kāpēc nenoticējām un mēģinājām uz savu galvu pārliecināties par pretējo. Mūsu izvēlētais maršruts – Neapole- Sorento un tās tuvākā apkārtne. Un tā - neļaujot sabojāt sev garastāvokli Airbaltic kliedzošām stjuartēm (ar izsaucieniem, kas adresēti pasažieriem – ‘Kundzīt, apsēdieties!” vai „Tūlīt izslēdziet mobilos telefonus!”), nokļūstam Romā, kur nakšņojam viesnīcā Gioberti pie centrālās stacijas, un nākamā rītā pamostoties esam gatavas doties ceļā. Jau iepriekš esam rezervējušas viesnīcu visai nedēļai Sorento Hotel Gardenia (120 eur par nakti 2-vietīgs numuriņš) , uz turieni tad arī dodamies cauri Neapolei izmantojot dzelzsceļu satiksmi. Sorento iekārtojamies viesnīcā un nolemjam nekavējoties doties atpūsties pie jūras. Uz priekšu – Sorento pludmales – mēs nākam! Mēģinām doties jūras virzienā, līdz atrodam mazu šauru ieliņu starp augstiem žogiem un pārbriedušu citronu kokiem. Pāris pretimnācējiem pārjautājam vai pareizais virziens un te jau tūlīt būtu jāpaveras skatam uz smilšainām Itālijas pludmalēm, pēc kā ilgojos jau mēnesi.... Bet tad – šoks – pludmaļu nav! Atrodamies uz klints 10-12 stāvu mājas augstumā un tikai kaut kur dziļi lejā – jūra. Bet kā gan tur nokļūt? – izrādās lifts klintī vai kāpiens pa slīpu serpentīnveida taciņu klints iekšienē – sajūta, ka esi viduslaiku pils ejās. Pludmale – maza šaura strēmele ar smiltīm melnā krāsā, ieeja 5 eur, gultiņa – 5 eur, saulessargs – 4 eur. Jā, bezmaksas – meklējiet tur (jūrā iebūvēts šaura dambjveida strēle) – ņemiet savus dvieļus un guliet uz betona. Tā kā saule ir paslēpusies aiz mākoņa, nolemjam papusdienot klints augšā uz terases ar skatu uz Vezuvu. Apēdam picu ar samētātiem mozarellas siera un šampinjonu gabaliņiem (garšo gan labi) un spageti kaudzi un dodamies izpētīt Sorrento. Pārsteidz Sorrento simbola – citrona klātbūtne it visur – suvenīros, „limončelā”.... Nākamā dienā esam ieplānojušas apmeklēt Pompeju un Vezuvu. Ar vietējo Circumvesuviania dodamies līdz Pompejai, stacija atrodas praktiski blakus ieejai mūžsenajā pilsētā. Iespaids ir grandiozs, jo pilsēta, kurā kādreiz dzīvoja 20 000 cilvēku aizņem patiešām lielu teritoriju un, lai gan bijām domājušas stundas laikā izskriet cauri un „ievilkt ķeksīti”, par to, ka esam bijušas, uzkavējamies vairāk kā 4 stundas. Vietām redzams arī vēl neatraktais 7m biezais lavas slānis, tur vēl darbs interesentiem ilgam laikam. Noskaidrojām, ka no Pompejas uz tuvumā esošo Vezuvu var tikt ar speciālu autobusu. Smaidīgais itālis par dažiem eur ved mūs augšā kalnā līdz 1000 m augstumam, bet atlikušie m līdz krāterim – kājām. Vezuvs ir mākonī un arī mēs nonākam miglas blāķī, kur redzams apkārt (un kur nu vēl lejā) nav nekas. Krāteris knapi saskatāms, un tāda liela konusveida bedre vien ir, bet tad atskan troksnis un visi aizdomīgi saskatāmies – jo Pompejā redzētais atmodina iztēli un gribas ātrāk doties prom, to arī darām, jo satumst un ir skaidrs, ka tūlīt sākies pamatīga lietus gāze. Par laimi paspējam līdz stāvlaukumam pirms lietus ir sācies un varam to tuvākā kafejnīcā pārlaist, garšojot vīnu ar zīmīgu nosaukumu „Kristus asinis”. Vakarā esam pārgurušas, un nolemjam nākamā dienā netrakot ar lielu ekskursiju programmu, bet aizbraukt uz otrā Sorento pussalas krastā tuvumā esošo Amalfi piekrasti un pilsētiņu Positano. Speciāls tūristu autobuss – kabriolets – aprīkots ar audiogidu 4 valodās un skaistu dvēselisku itāļu mūziku ved mūs pa kalnu ceļu gar pašu krauju. Lejā pasakaini zila jūra, klintis, burvīgi skati un atmiņā atsauc Dienvidfrancijas skatus Nica – Monako, tikai daudz mežonīgākus! Lejā kalnu ieplakā baznīca un ap to terasveidīgi saspiedušās mājiņas. Nokļūt lejā pilsētiņā var pa serpentīnveida galveno ielu –iet un iet vai arī pa šaurām kāpnēm starp mājām –kāpt un kāpt. Pēc 15 min. esam jau lejā un ieraugām to, pēc kā esam tā noilgojušās – pludmale!!! Īsta ar smiltīm. Bet līdz tam vēl jāpārvar 1 šķērslis. Izrādās, ka Positāno ir slavena ar to, ka šajā pilsētiņā jau sen ir attīstīta modes industrija – tā to varētu saukt vai sava modes līnija. Mēs ieraugām veikalus, kas pārpilni ar dažādiem izstrādājumiem, galvenokārt no lina, rokām darinātiem, izšūtiem, izcakinātiem, dārgi, bet redzams, ka strādāts pamatīgi un saproti par ko jāmaksā. Kādas idejas, kādi iespaidi!!! Tādus izstrādājumus pagaidām nekur vēl nav nācies redzēt un tie patiešām ir raksturīgi tikai šai pilsētiņai. Nu, protams, ka nav iespējams neiegādāties vismaz kādu! Pludmalē vērojam vietējos itāļus – mātes ar bērneļiem – visi savā starpā pazīstami, sarunājas, sakliedzas, ēd milzīgās baltmaizes ar nelielu kečupa un salātlapu pildījumu. Baudām sauli un jūru, pētām kalna terasēs izvietotās mājiņas, klausāmies itāļu čalošanu un ir sajūta, ka varētu te palikt un dzīvot mierīgi, harmonijā ar sevi, bet varbūt pavadīt pensijas gadus?... Nezinu, kāpēc, bet jūtos šeit fantastiski! Un šī vieta nu kļūst par manu favorīti visa ceļojuma laikā.... Nākamā diena – Kapri sala – izslavinātā paradīze zemes virsū! No Sorento ar prāmi ātri vien nokļūstam uz salas. Viens ir skaidrs – mūsu rīcībā tikai viena diena, bet jāpagūst redzēt viss! Zilā grota – pirms tam esmu dzirdējusi, ka nav īpaši nepieciešamības doties tur iekšā, bet var aizbraukt paskatīties kur ir un viss, jo iebraukšana iekšā man šķiet baismīga. Tāpat kā pārējie, salā nokļuvušie, iegādājamies biļeti par 10 eiro uz laivas, kas kaut kur brauks kaut ko rādīt – nu, zilo grotu taču, laikam. Uzsākot braukt saprotam, ka aizmugurē piekabinātās laiviņas paredzētas iebraukšanai grotā un neviens īpaši neprasīs gribi vai negribi braukt iekšā. Pie ieejas alā laivās sapulcējušie daudz tūristu, bet mēs tiekam operatīvi pārsēdināti mazajās laiviņās pa 4 katrā, biļete iekļūšanai iekša 9 eiro, bet laivas ‘kapteinis’ saka, ka ja mēs gribēsim pēc izbraukšanas ārā varēsim iedot viņam pateicības naudiņu, bet tikai tad, ja gribēsim. Noguļamies laiviņas dibenā lai neatdauzītu galvas pret alas ieeju un sekunžu laikā esam iekšā – tumšs, redzams tikai skaisti zilā krāsā ūdens un no ārpuses saules apspīdētā izeja. Mūsu ’kapteinis’ uzsāk itāļu dziesmu – „..Santa Lucia...’ dažu minūšu laikā esam izbraukušas aplīti pa grotu un šļūcam jau ārā. Nekas briesmīgs jau nebija, nepaspēju pat nobīties. Protams, ka uz laivu atpakaļ netiekam vestas, kamēr neesam iedevušas pateicību vismaz 5 eiro vērtībā katra. No ostas ar funikulieri nokļūstam pilsētiņā Kapri. Šeit daudz tūristu un visi iespējamie itāļu, un ne tikai, modes dizaineru veikali, šauras līkumainas ieliņas, ziedi, lejā jūra, skaisti, bet trūkst tādas kā mīļuma, siltuma sajūtas... gribam ātrāk doties prom, jo zinām, ka jānokļūst vēl otrā salas pilsētiņā Anakapri. Ar pārbāztu satiksmes busiņu uzbraucam kalnos un izkāpjam otrā pilsētiņā. Arī šeit daudz tūristu un tūlīt pamanām funikulieri, kurš paceļ uz salas augstāko punktu, lai varētu ieraudzīt salu un tās apkārtni no augšas. Prātā doma, par paspēšanu ielekt un izlekt no sēdeklīša, kā arī par to, lai nepazaudētu čības. Esam augšā – atkal maza vilšanās, jo atkal kaut kādi mākoņi aizsedz Kapri salas simbolu 3 ragus, bet mākonis nedaudz atkāpjas un iespaidus tomēr gūstam. Dabas varenība pārsteidz, elpa aizraujas, bet tā kā pirms tam esam guvušas Norvēģijas rūdījumu viss jau tiek uztverts salīdzinājumos! Nolemjam, ka nepieciešams visu šo skaistumu aplūkot vēl no kāda redzes punkta un dodamies atpakaļ uz ostu, kur izvēlamies 1 stundas ceļojumu ar kuteri apkārt Kapri salai. Izvēle ir izrādījusies pilnīgi pareiza, ceļojums ir burvīgs! Gida pavadībā apbraucam apkārt salai, skatāmies uz Sofijas Lorēnas, Ferari menedžera utt. villām, alām, kas nebūt savas krāsainības ziņā neatpaliek no Zilās Grotas, klintīm, mežonīgo dabu... burvīgi! Atgriežoties Sorento mūs pārsteidz itāļu fanu līksmošana, jo vietējā Napoli komanda ir uzvarējusi – prieka bez gala un malas, mūsējiem ir ko pamācīties. Nu jā, futbols ir itāļu ‘reliģija’. Nākamā dienā, kaut gan esam jau pagurušas no gūtajiem iespaidiem dodamies ar vilcienu uz Neapoli. Doma ir paklīst pa veikaliem – nu, kaut kas taču ir jānopērk, kā arī paskatīties vai patiešām Neapole ir tik drausmīga, kā dzirdēts pirms tam. Pilsēta kā jau pilsēta, par laimi neviens somiņu no rokām ārā nerauj, aizdomīgās ieliņās cenšamies neiet. Pāriet ielu – jā, tas ir Neapoles cienīgs pārbaudījums, satiksme milzīga – nezin cik joslās, visi brauc „pīpina”, aiztaisi acis, nekas cits neatliek un – ej. Par laimi viss izdodas. Izstaigājam galveno tirdzniecības ielu un nolemjam atlicināt arī laiku kādam kultūras pasākumam – ar funikulieri uzbraucam augšā kalnā – un meklējam pili, no kuras varētu pavērties brīnišķīga Neapoles panorāma. Norādes nav nekādas un ar vairākkārtējiem mēģinājumiem tomēr nokļūstam, kur gribam. Panorāma patiešām ir iespaidīga. Vezuvs... un tam pie kājām visa Neapole. Jā, šeit patiešām jācenšas dzīvot godīgi un kārtīgi lai neizsauktu dieva Vezuva dusmas, jo diez kā tad būs.... Pēdējā diena ir atpūta Sorento pie baseina un tad jau seko mājupceļš. Sorento – Neapole, Neapole – Roma, Roma – Rīga. Gribu vēl pateikt, ka lai gan Itālijā ir labākā dzelzsceļa satiksme Eiropā, par pasažieriem – ceļotājiem domāts šeit nav. Šaurās ejas vagonos, augstās iekāpšanas-izkāpšanas kāpnes – nu pamēģiniet ar čemodānu vai ceļojuma somu. Pat „Leonardo” ( ekspresvilciens no centrālās stacijas uz lidostu) ir sajūta, ka vairāk par rokas somiņu līdzi neviens neko neņem. Maza aizķeršanās ar izlidošanu Airbaltic – viens no komandas locekļiem mikrofonā stāsta par mākoņiem virs Polijas, otrs par bagāžas dokumentu aizkavēšanos, bet tomēr laimīgi nokļūstam mājās, un tas ir galvenais, lai gatavotos atkal kādam jaunam ceļojumam un iespaidiem!

Brīvdienas Sorrento pussalā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem