Kā (ne)braukt uz Ungāriju

  • 5 min lasīšanai
  • 19 foto
Pagājušajā pavasarī, aprīlī, tieši Lieldienu laikā ar firmu Airisa un Co izbraukāju maršrutu Amsterdama – Parīze – Berlīne. Lielisks ceļojums, diena Amsterdamā, trīs Parīzē, pēdējā – Berlīnē. Perfekta gide – Anda Minulova, kura šķiet zina katru ciematiņu šajā maršrutā un Parīzē pazīst katru stūrīti. Superīga ekipāža šoferi Arnis un Anatolijs, apbrīnojami iecietīgi, laipni, izturīgi un eleganti – no sākuma līdz galam – melnos kreklos un baltās šlipsēs, bet čemodānus cilājot arī baltos cimdos. Autobuss tāds vāģis, kurā krēslus uz nakti pārveido par gultām un tāpēc pāris nakts braucieni nelīdzinās murgam. Tēja, kafija, dzeramais ūdens, tualete bez problēmām Varbūt tāpēc man šķita, ka tas ir īstais veids kā ceļot. Un – uzrāvos. Ar to pašu Airisa un CO. Piedāvājums braukt uz Ungāriju kādu darbdienas vakaru iekrita manā elektroniskajā pastkastītē. Dažas brīvas vietas autobusā, mērenā cena iekārdināja, atvaļinājums bija klāt, un man kā vieglprātīgai pelei aizcirtās slazds. Vakarā sagaidīju Airisas busu Bauskā un ceļojums sākās cerīgi. Uz rīta pusi, guļot autobusā, jutu, ka kļūst tikpat karsts kā laukā, jo izslēdzās kondicionieris. Taču pirmā apstāšanās vieta Krakova bija klāt, un gide organizēja ekskursijas. Tie, kuri devās uz Veļičkas sālsraktuvēm, rīta pusē poļu gides pavadībā ātri izskrēja Vāveles pili un Krakovas ievērojamākās vietas. Pēcpusdienā tam atlika vairs tikai kāda stunda, jo jau piecos bija paredzēts izbraukt uz viesnīcu Slovākijas kalnos, no kurienes nākamajā rītā jādodas uz Budapeštu. Taču norunātajā vietā un laikā stāvlaukumā autobusa nebija. Gide stāstīja, ka izbraukšana atlikta uz stundu, jo jāpabeidz remonts. Tad vēl stunda, un vēl viena un vēl. Sāka krēslot, un, dziestot dienas versmei, gar Vislu Krakovā ļaudis nāca pastaigāties. Droši vien tajā jūlija vakarā viņi bija pārsteigti, jo Vāveles pils piekājē sparīgi skanēja latviešu balsis. Dziedājām, lai neraudātu un nelamātos. Sagaidījām krēslu un tumsu, gaiss kļuva vēss, bet mūsu drēbes un līdzpaņemtā pārtika bija autoservisā kaut kur Krakovas nomalē. Tikai tad uzzinājām visu dienu slēpto patiesību, ka mūsu autobuss ne todien, ne rīt nebūs braucams. Pēc nogurdinošā nakts brauciena šoferi bija nīkuši autoservisā, bet bez panākumiem. Tumsa, sestdienas vakars. Ar firmu Rīgā sazināties neizdodas. Autobusu stāvvietas tualete slēgta, tāpat kā tuvākais lielveikals. Protams, arī šādu situāciju var uzskatīt par piedzīvojumu. Poļu gide, kura bija mūsu grupai vadījusi ekskursiju Krakovā, sev pazīstamu šoferi pierunāja sestdienas vakarā ņemt autobusu un aizvest grupu ķibelē nokļuvušo latviešu tūristu uz Slovākiju. Protams, viņš to nedarīja par baltu prieku, bet vismaz mēs par to maksāt atteicāmies. Viesnīcā Slovākijā tikām ap pustrijiem naktī, bet no rīta jau mūs izmeta no istabām. Liela pretimnākšana bija iespēja mantas nolikt viesnīcas zālē. Muļķīgākais bija tas, ka par šo vietu mūsu gide nezināja neko, pēc tam, staigājot pa pilsētu, paši uzzinājām, ka tas ir nozīmīgs kalnrūpniecības un pārstrādes centrs , nevis miests. Vienīgi nometināti bijām pašā nomalē, tāpēc nekur tālu netikām un nezinājām arī kurp iet. Atceros, piemēram, ka turpat aiz viesnīcas pār upi bija fantastisks segtais (ar jumtu) koka tilts. Mazajā kalnu pilsētiņā vadījām laiku, nepazredzēti tērējām naudu pusdienām un maksājot par viesnīcas baseinu. Pirms sešiem vakarā ieradās mūsu pārgurušie šoferīši ar citu busu, kas bija atbraucis no Rīgas. Diemžēl tas vairs nebija guļamvagons un atceļa nakts nebija viegla. Lai vai kā, tomēr viena Ungārijai paredzētā diena bija neglābjami zudusi. Līdz ar to neredzējām Egeru, toties maratons – galops pa JEVROPU (Ungāriju) bija varens. Turklāt man neradās priekšstats, ka tas ir sabojātā autobusa un zaudētā laika dēļ. Nu izstāstiet man kāpēc gandrīz divas stundas jābrauc līdz Višegradai, kur piestāj uz 20 minūtēm un pēc tam tikpat ducina atpakaļ? Braucot uz vīndara saimniecību, maldījāmies krustu šķērsu, meklēdami īsto pagriezienu, jo gide nezināja parādīt šoferiem kartē, kur atrodas brauciena galamērķis. Visbeidzot izrādījās, ka divstāvu busam jābrauc pa tādu lauku taciņu, kuras galā nevarēja saprast kā apgriezties. Kreņķi mazināja tas, ka vīndara saimniecībā par brango samaksāto naudu (gandrīz 30 eiro) mūs sabaroja ar pērnā gada skābiem sautētiem kāpostiem, iedzirdīja ar lēto vīnu un tad jau vairs nebija forintu žēl, lai pirkto pudelēm vien brūvējumu, ko Latvijā pārdod kā Monastirska izba vai Omas vīns. Patiešām labākais šajā braucienā bija Budapeštā sastaptā, jau par leģendu kļuvusī latviete Aija, kura Ungārijā savulaik ieprecējusies, bet tagad izpalīdz vadot ekskursijas.Viņas inteliģence glāba situāciju. Mūsu brauciena gide, pavisam jauna meiča, šķiet viņai vārds bija Sveta, vispār izrādījās unikums. Varat iedomāties situāciju, kad autobuss ar 62 pasažieriem piestāj pie Ungārijā pēdējās tankštelles un tiek dots 20 minūšu, lai – visi varētu aiziet uz tualeti, iepirkties, iztērēt atlikušos forintus un iedzert kafiju? Un kā pēc tam šajā tempā iekļauties nespējušie tūristi tika lamāti pa autobusa mikrofonu, kliedzot uz cilvēkiem. Brauciena laikā ik pa laikam skanēja draudi – kas tik ar mums tiks darīts, ja nebūsim pietiekami fiksi un veikli kustinājuši pakaļkājas. Jāteic ar šādu gidi līdz Rīgai nebrauktu, kur nu vēl uz Ungāriju, taču lai Dievs viņai palīdz kļūt par profesionāli. Pieminēšu arī izmaksas – šis brauciens sākotnēji tiešām nebija dārgs, manuprāt ap 135 lati, bet par visu bija jāmaksā papildus, kopā par visiem objektu apmeklējumiem nācās iztērēt ap 70 eiro, ēšanu nemaz nepieminot. Turklāt nebija nekādu iespēju izvēlēties, no kaut kā atteikties, jo autobuss no viesnīcas Budapeštas nomalē (apmēram Zolitūde, Ulbroka vai Bolderāja) katru rītu devās maršrutā pa loku, no kura atgriezās tikai ap pusnakti. Kāds skaistums (ha!) bija pēc šādas garas dienas tikt izlaistam Gelerta kalnā ap vieniem naktī, lai desmit minūtes paskatītos uz Budapeštu. Ir vērts kankarēties uz Balatonu, kur tiešām svelmainajā dienā varētu atpūsties, nopeldēties, pasauļoties. Taču kad tur beidzot esi, uzzini, ka pēc divām stundām jau jābrauc tālāk uz stepi. Atgriežoties pie transporta. Sarunās ar ceļabiedriem secināju, ka tūrisma firmas transportu vasarā nodzen bez atelpas un pienācīgas apkopes. Buss, ko beidzot sagaidījām Slovākijā, tikko bija pārbraucis Rīgā no cita tāla reisa un neparedzēti tam tūlīt bija jābrauc pēc mums. Atvedot uz Latviju mūs, busam jau pēc dažām stundām bija jādodas pēc citas grupas Baltkrievijā, kas rīta agrumā izbrauca uz Angliju. Motors pat nebija paguvis atdzist, kāda tur vēl tehniskā apkope vai remonts. Mājup braucot Polijā sastapām citu Airisas busu, kam atgriežoties no Francijas bija sabojājies kondicionieris, bet pagājusī vasara paši atceraties bija pa īstam karsta. Par cilvēkiem, kuri sēž pie šo autobusu stūres, labāk nerunāšu. Dzirdēju, ka savureiz šoferiem iznākot braukt četras diennaktis no vietas bez gulēšanas. Ar vienu grupu atbrauc, ar citu dodas prom. Tad nu padomāsim par ceļotāju dzīvībām un drošību! Jāteic, ka sakarā ar izteiktajām pretenzijām Airisa un Co katram atsūtīja atvainošanās vēstuli un piedāvāja 10 % atlaidi nākamajiem braucieniem ar šo firmu. Es gan nolēmu, ka laikam mans laiks braukt ar busu ir pagājis. Labāk ar lidmašīnām uz kūrortu, kur nav vagars aiz muguras kas diktē kad celties, kur braukt. Pats vari plānot un izvēlēties. Turklāt vēl arī baro. Ja parēķina, ka aprīlī par 219 latiem (bez lidotas nodokļa!) dzīvoju septiņas dienas Tunisijā Hammamat Yasmin 4 * viesnīcā ar brokastīm un vakariņām, baseinu telpās un laukā, tad tas ir ap 30 latu dienā, bet kur tad vēl lidojums šajā pašā summā? Atvainojiet, dažā kempingā Latvijā pie jūras uz diennakti mājiņu var noīrēt par 40 latiem, bet kādā no Jūrmalas līdzīga līmeņa viesnīcām par 219 latiem varētu dzīvot varbūt trīs dienas. Ar brokastīm. Protams, katrs izvēlas pats kā ceļot.  Lai izdodas!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais