subjektīvā puzle - kustība
|
Martins Kalnberzins
|
Trotuāri, gājēju pārejas , motobraucēji, riteņbraucēji, auto un ceļi.
Gājēju pārejas - lielākās pilsētās ir daudz maz pārdomātas, un tomēr, neiedomājaties, ka droši varat doties tām pāri. Viss atkarīgs ir no autovadītāja. Salēkties no kārtīga taurējiena tieši pie auss un pēc autovadītāja lūpām un sejas izteiksmes nolasīt info, kas tu tāds patiesībā esi - ir normāla prakse Itālijā. Tai pat laikā daudz kur gājēji, nesatraucoties defilē starp mašīnām, ignorējot gājēju pārejas neesamību un pievienojas burvīgajam haosam uz ceļa braucamās daļas.
Mazākos miestos pārsvarā cilpotājiem vispār gar ceļu nav paredzēta vieta. Lavies pa šaurajiem celiņiem, mēģinot pārvietoties vienā ātrumā ar mašīnām vai pieplokot pie ēku sienām. Tomēr tas nav tik bīstami kā gājēju pārejas, jo autovadītāji šajā gadījumā ir uzmanīgāki un saprotoši. Bieži manu sajūsmu ir izraisījušas gājēju pārejas uzzīmētas uz ceļa, kuras sākas pie betona sētas un pazūd krūmos vai vienkārši savieno divus arbūza laukus.
Riteņbraucēji - Itālijā ir cieņā. Ikdienas braucēji nav tik daudz kā, piemēram, Amsterdamā, bet sporta gan ir populāri. Smuki sapucējušies ar smalkiem riteņiem tie bieži vien lielākos bariņos brauc kopējos treniņos. Sestdienās un svētdienās tie, solidarizējoties ar no garāžam izvilktām retro automašīnām, parādās uz ārpilsētas ceļiem ievērojamā daudzumā. Autovadītāji tos respektē un bez liekām žēlabām ir gatavi braukt korķi aiz tiem, līdz rodas iespēja apdzīt. Redzot kā tie trenējas pa kalnu serpentīniem, nekurnot minoties augšā vairākus km garā stāvā kāpumā, man šķiet, ka mūsu sportistiem no plašajiem Latvijas līdzenumiem nevar būt nekādas izredzes tos pieveikt sacensībās.
Motorolleru un motociklu fanāti – nu biezā slāni, lavierē ar apskaužamu veiklību starp auto un regulāri sitas nost. Katru nedēļu var redzēt kaut kur mētājamies svaigi sadauzītu rolleri. To braukšanas kultūra ir atšķirīga dažādās pilsētas. Trakāko pilsētu topā ir Neapole, vismaz kas manīts līdz šim. Pilsētā braucot ar auto neiedomājies veikt kādu griešanās manevru neskatoties vienlaicīgi abos spoguļos, un vispār, uz visām iespējamām debespusēm, jo dabūt kādu moto aktīvistu salonā ir patiešām vienkārši. Un tomēr jauki ir redzēt tantuku ar nobružātu iepirkuma somu starp kājām, solīdi čunčinot ar savu 20 gadīgo Vespu uz mājām no lielveikala. Redzētā ar rolleri vedamo lietu topā ir : starp kājām priekšā suns vai vienam stūrējot un otram turot - matracis.
Auto – pirmais iespaids ir milzīgs haoss un braukšanas kultūras neesamība, un tomēr, ja piešaujas, tad viss ir ok. Tāpat kā jebkur ir pārdrošie braucēji un solīdie. Braucot ir vēlams ir ievērot noteikumus, respektējot diezgan populārās stacionārās kameras un bieži vienarī policijas posteņus krūmos ar trijkājiem. Ir gadījies naktī, braucot pa tumšu lauku ceļu, gandrīz dabūt sirdstrieku, kad tavu snaudulīgo stūrēšanu pārtrauc apžilbinoša zibspuldze un, nesaprotot vai esi noķēris zibeni pa mašīnas jumtu vai tevi cenšas nolaupīt citplanētieši, tu salecoties atsities ar galvu pret autosalona grieztiem.
Es pārvietojos ar auto kuriem ir LV numuri, un bieži vien, lai arī jau tieku stādināts, ieraugot LV numurus policists vicina zizli , lai braucu tālāk un nemaisu viņam ķert vietējos večukus ar vecām pandām, bez TA un apdrošināšanas.
Itālija nav pieņemts slēgt avārijas signālu kā pateicību, bet vienkārši pamāj ar roku, izbāžot to pa logu. Avārijas signālus izmanto patiešām kutelīgās situācijās, kad nākas, piemēram, bremzēt no lielā ātruma uz nulli, vai redzi kādu citu potenciāli kļūmīgu situāciju uz ceļa.
Braucot pa kalnu serpentīniem vai maziem miestiņiem ar šauriem ceļiem, nerakstīts likums ir mēģināt dot ceļu tiem, kas virzās augšup kalnā. Kā pateicību obligāti manīsi paceltu roku.
Dodoties garākos izbraucienos pa autobāni, ir jārēķinās ar man šķiet pamatīgākajām izmaksām EU. Vidēji par 100 km jāmaksā aptuveni 8 EUR.Apmaksa tiek veikta nobraucot no autobāņa un to var veikt ar skaidro naudu vai karti. Var gadīties, kavienu un to pašu LV bankas karti dažreiz akceptē un dažreiz ne. Ja kaut kāda iemesla dēļ nevarat veikt apmaksu, tas ir, neņem karti vai nav skaidrais, nesatraucaties . Trīs , četras reizes to muļļājot iekšā automātā un pēc tam cietu ģīmi latviski atbildot „neko nesaprotu” uz čerkstošo itāļu valodas monologu mikrofonā,var dabūt jauku talonu, kurš jāapmaksā 11 dienu laikā „Punto Blu„ . Pēc zibspuldzes nozibsnīšanas , kas iemūžina tevi un auto, vari doties tālāk. Iespējams vērtīgs novērojums, ka, ja vēlaties veikt garu ceļa gabalu uz konkrētu mērķi, izvēlaties maksas ceļus.Tas būs divas, ja ne pat trīs reizes ātrāk kā braucot pa bezmaksas. Piemēram Pescara- Turina apmēram 600 km garais posms var būt 6- 7 h pa maksas vai 12-16 pa bezmaksas.
Par sabiedrisko transportu neesmu liels speciālists, bet droši varu apgalvot ,ka tāds te ir :D