Trijatā uz Sicīliju

  • 5 min lasīšanai
  • 12 foto
Ir oktobra vidus, un mēs esam atradušas vasaru. Visas 11 Sicīlijas dienas uzrakstīt nevar, nu tad spilgtākie iespaidi. Visvairāk, kā vienmēr, par cilvēkiem – draugiem no ceļotāju kluba. Piedodiet tie, kuri vairāk cerēja te par muzejiem un baznīcām lasīt. Nebūs. Nu tad ko, pagājušais gads. Palermo Lidostā robežsargi uzmana atbraucējus, vienam pie saites ir kalsnējs suns ar uztrenētu ožu. Kad tam garām drošu soli dodas drediem rotāts pasažieris, suns pēkšņi paceļ balsi tik spalgi, ka dredu īpašnieku nekavējoties aizved. Tā kā čammājamies un nevaram vien savākt somas, gar mums suni profilaksei noved vairākreiz. Manā somā iepakoto vīgriežu tēju viņa deguns neuzrāda. Palermo esam noskatījušas viesnīcu vecā tirgus – Ballaro rajonā. Marco gan mani ir brīdinājis, ka tur sicīliešu vīrieši varot nepieklājīgi izturēties pret latviešu sievietēm. Tomēr veci tirgi ir mana kaislība, Dievs ar tiem vīriešiem, un drīz vien atrodam šauru, garu ieliņu, kam gar abām pusēm tirgo visu ko ēdamu un dzeramu. Viesnīca ir pašā galā, un mūsu istaba – augšstāvā. Aiz loga skats uz Ballaro, kalniem un māju jumta terasēm, kur garās virknēs žāvējas koša visdažādāko izmēru apakšveļa. Tirgū nopērkam augļus un alu, tiešām labs. Signorina, signorina! Olīvu tirgonis, koķeti piemiedzis aci, rāda, kā tūlīt metīs ar ogu. Tā laikam sanāk tā rupjā uzvešanās. Vakarā mums sarunāta tikšanās ar Davide, kurš rādīs skaistākās Palermo vietas. Gigantiskā katedrāle mirdz majestātiskās gaismās, jā, gotiku arhitektūrā savām acīm skatu pirmoreiz. Bijīgi skatos augšup uz izliektajām arkādēm, kas galveno baznīcas ēku savieno ar arhibīskapa pili, un aizgājušo gadsimtu soļi pēkšņi noklaudz pāri ielu bruģiem turpat blakus. Dzirdu, ticiet vai nē. Vakariņojam trattoria, kuras apkalpojošais personāls nerunā pat itāliski, kur nu vēl angliski. Sicīliešu valodā sastādīta arī ēdienkarte, un Davide mums tulko. Draudzene izlemj riskēt un pasūta astoņkāji. Atnes šķīvi, kurā biedējošas krāsas mērcē dus gigantiskiem zirnekļiem līdzīgi radījumi. Jā, mums līksmi paskaidro, astoņkāji Sicīlijā izskatās šādi! Klusi gavilēju par cepto mencu savā šķīvi. Porto Empedocle Pirmais, ko pastāsta Daniele - Empedokls bijis cienījams sengrieķu filozofs, kurš pirms mūsu ēras dzīvojis Sicīlijā Agrigento apkaimē un svēti ticējis savai dievišķajai izcelsmei. Kā mums vēstī leģenda, beigu beigās viņš ielecis Etnas centrālajā krāterī, gribēdams likt tautai ticēt, kā nu viņa ķermenis izgaisis un kā nu viņš pilnībā pārvērties nemirstīgā dievā. Taču Etna nav vis ļāvusies apmānīties un par zīmi atklātajiem meliem izspļāvusi atpakaļ vienu no Empedokla sandalēm, filozofa miesas noglabājot dziļi savās dzīlēs. Mūsu apmešanās iekārtota Danieles tēva dzīvoklī, šaurā ieliņā, kura prom no jūras ved stāvus kalnā. Tēvs pats te ir ļoti reti. Dažreiz atgriežoties mazajā ostas pilsētiņā, viņš mēdz visu nakti nosēdēt savas mītnes balkonā. No ievērojamu apmēru pudeles viņš tad dzer galda vīnu, vēro zvaigznes un uzrunā ikvienu garāmgājēju. Kaimiņi nu ir pārsteigti, padzīvojušā, sabiedriskā kunga vietā ievērojot te knaši rosāmies trīs svešinieces. Ziņkārīgas, melnas acis uzmana katru mūsu kustību. Vakariņās vēlamies uzcept zivi. Ar vieglu pārbīli sejā Daniele mums atņem iepirkumu grozā sakrāmētās olas, miltus un lētas eļļas pudeli. Zobenzivij to nedrīkst nodarīt! Viņš visu gatavos pats. Tēva virtuvē starp vīna pudeļu krājumiem atrodam vēl nekad nelietotu pannu. Zivi viņš uzcep bez taukvielām, taču pārlej to ar krūzītē samaisītu olīveļļu, laima sulu, ķiplokgabaliņiem un smalki sagrieztām pētersīļu lapām. Klāt ir stiprais Sicīlijas vīns, un es labsajūtā kunkstu, cik burvīgi tas viss smaržo un garšo. Lejā, zem atvērtā loga, atskan sauciens. Pēc mirkļa virtuvē uzrodas kalsns, briļļains sicīlietis ar arābisku degunu un nepārvaramu kāri komunicēties. Itāļu valodas plūdi mijas ar atsevišķiem angliskiem iestarpinājumiem, taču saprotamies. Calogero vārds dots par godu svētajam, kurš atbildīgs par šo Sicīlijas salas teritoriju. Viņš ir pabeidzis politikas zinātnes studijas un kandidējis Porto Empedocle pašvaldības vēlēšanās. Diemžēl šajā sakarā Calogero nevar neko labu pateikt par saviem radiem. Izrādās, viņš vēlēšanās savācis balsu skaitu, kas ir mazāks par tajās piedalījušos radu skaitu. Un par deputātu kļuvis nav. Un tad, tad ir klāt agrā dienvidzemes nakts, kad dzīve uzņem citus apgriezienus. Kad dzīve kļūst par naktsdzīvi. Un viss ir savādāk. Jo Daniele pēkšņi ir izskatīgs vīrietis no Rafaello reklāmas, melnā uzvalkā un tumšām, skumjām acīm. Ieva patvērusies smalkā, atturīgā sievišķībā. Bet Calogero un es, mēs šajā naktī esam personāži smeldzīgā komēdijā par tiem, kas dejo un met kūleņus pūļa priekšā, savu sirdi paslēpjot aiz trejdeviņām zemēm. Vispirms viņi ved mūs uz San Leone, sīku vietiņu jūras krastā, kuru vasarā nobradā atpūtnieku - tūristu pūlis. Toties tagad te sabrauc visa Agrigento jaunatne, mūzikas pildītās telpās stāvot kokteiļglāzēm rokās un pārspriežot to un arī šo. Neviens nedejo, jo šobrīd tāds jauns modes vilnis. Tikai sarunāties un iedzert. Melnas, degošas acis un zili bāra gaismu zibšņi. Tā tas ir. Stipri līst, viņiem šķiet, ka atmosfēra nav laba, un mēs braucam uz Agrigento. Garām tumsā uzzibsnī sengrieķu tempļu gaismas. Krodziņā, kurš pretendē uz viduslaiku stila iekārtojumu, atrodam brīvu galdiņu un pasūtām kafiju ar pienu. To mums atnes divos esspresso uzpirksteņos. Daniele savējo, melnu un tilpumā, kas nepārsniedz trešdaļu no jau tā mazās glāzītes, izdzer kompānijas pēc. Jo vispār kafiju dzert naktī šeit nav pieņemts. Man viņš saka, viņam nav pārāk labi ap sirdi šobrīd. Jo kādreiz viņš te nācis kopā ar savu mīļoto un tagad visu atceras. Tas bijis sen, pavisam citā Sicīlijas rudenī. Etna Naktī, kad gulējām lielajā mājā jūras krastā, lija. Pērkona kalnos atbalsojās tik baisi, ka man bija sapnis par lielu, lamatās iekritušu būtni, kura plosās, mēģinot atbrīvoties. Tēlainais priekšstats par Etnu izkūp, vēl esot ceļā uz to. Visā Sicīlijā valda vasara, bet ar katru ceļa līkumu tuvāk vulkāna virsotnei esam dziļāk rudenī. Koki ir sarkani, un ārā ir auksts kā Latvijā agrā oktobra rītā. Tad negaidīti ieraugām pirmo melno, sastingušo upi, tad vēl vienu un mirušos, sadegušos kokus to krastos. Pēdējais izvirdums bijis pirms četriem gadiem. Ceļš beidzas, un tālāk – kājām. Kāpšana ir stāva, un gleznainās ainavas pamazām pārtop gaužām vientulīgos skatos. Zem kājām čirkst izdedži un pelni. Pataustu melno upi, cieta, poraina viela. Tad ieraugām kūpošo Etnu. Nekāda ievainotā būtne, ko vēl ne. Etna ir atriebīgs dievs greznā tornī; vienīgajai acij ļauni zvērot, viņš gaida, kurš nesaprātīgais atļausies staigāt viņa priekšā. Briesmonis, vārdu sakot. Augšā līdz galvenajam krāterim nekāpjam, pūš auksts, nemīlīgs vējš, smidzina un sāk celties migla. Atpakaļ ejam pa citu ceļu, un pēkšņi attopamies milzīgas, piltuvveidīgas bedres malā. Biedējošs uzraksts vēstī, ka esam ieradušās krāteru zonā. Tie izvirduši pirms divsimt gadiem. Lai Debess ir žēlīga! Vējš grūž mani tuvāk bedres malai, māsa - velk projām no tās. Patausti zemi, viņa bailīgi čukst. Melnais kalns ir draudīgi silts. Gribam prom pēc iespējas ātrāk. Marina di Ragusa Tajā dienā mēs daudz braucam gar Vidusjūras krastu vēl tuvāk dienvidiem. Ceļš ar nepievilcīgu ainu abās pusēs - siltumnīcām, brikšņiem un atkritumu kaudzēs iekrāmētām Dievmātes svētbildēm - mijas ar izmirušiem piekrastes ciematiem. Rudens tos izslaucījis tukšus, daudzviet kā vienīgo dzīvības pazīmi atstājot vējā grabošas izkārtnes virs pamestu kafejnīcu slēģiem. Cilvēku šeit nav. Dažreiz tikai tālumā izdodas manīt kādu vientuļu stāvu, kurš pazūd nezināmā šķērsielā. Marina di Ragusa ierodamies vēlā pēcpusdienā. Saule drīz rietēs, debesīs virs jūras peld nenosakāms daudzums mākoņu, un mums izdodas atrast darbojošos bed&breakfast. Istaba ir nežēlīgi auksta, un aiz loga ir iekšpagalms, nevis kārotais skats pretī Āfrikai un jūrai. Māsa un Ieva paliek mašīnā, bet es izlemju pāris bezcilvēku kvartālus apstaigāt kājām, palūkojot, vai varbūt ir vēl kādas nakšņošanas iespējas. Eju tuvāk jūrai, pagriežos ap stūri, un pēkšņi te viņi visi no Marina di Ragusa ir. Esmu iznākusi tur, kur notiek passagiata, lielā pastaiga. Jo ir taču svētdiena. Pa pāriem vai trijatā, saķērušies rokās vai tikai blakus, viņi nesteidzīgi iet no viena ielas gala līdz otram un atpakaļ. Daži ratiņos stumj bērnus. Baltos plastmasas krēslos sēž sicīliešu zēni un ēd krāsainus saldējumus. Sapostas tumšmates šiverē turpat atvērtajos veikaliņos. Sarunas, smiekli, un es zinu pavisam skaidri, mums arī to vajag. Uzvelkam godu drēbes un trijatā steidzamies šurp. Gelateria paņemam saldējumus vafeļu turziņās, čeku mums izsit balināta, kabarē stilā izkrāsota dāma. Vasarās droši vien viņa ir Merilina kādā no pludmales bāriem. Ir jau tumšs, iedegas spuldzes, un tagad sāksim pastaigāties arī mēs - tieši līdz ar pirmajām lietus lāsēm. Maz mirkļos passagiata ir beigusies, visi ir prom. Esam trīs pelnrušķes mazliet pāri pusnaktij. Ķirbis mums netiek, tikai vientulīgs ceptu kastaņu pārdevējs. Taču lietus dzēš nost uguni viņa dzelzs mucā, un tā dūmo mutuļiem vien. Nebūs jums nekādi kastaņi, tā viņš rāda saīgušiem žestiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais