Kā es par grāfieni kļuvu jeb piedzīvojums ar gaisa balonu

  • 3 min lasīšanai
9.oktobris - drēgns, lietains rīts.Mostos ar cerību,ka Siguldas pusē tomēr ir saule un šodien beidzot saņemšu ilgi gaidīto vinnestu-lidojumu ar gaisa balonu :) .Iepriekšējā vakarā esam saskaņojuši laiku un vietu jau n-to reizi,tagad atliek tikai izgaiņāt mākoņus.Pa ceļam līst.Traki līst!Mierinu sevi ar domu,ka neviens nezvana, tātad Siguldā ir saule.Tā arī ir - jo tuvāk mērķim, jo vairāk saules, mašīnu, cilvēku.Visi steidz vienā virzienā, ar vienu domu - baudīt zelta rudeni.Arī mēs esam tā steigušies,ka ierodamies stundu agrāk :) .Nolemjam mierīgi iedzert kafiju,bet tiklīdz esmu kafejnīcā, atskan zvans - tā un tā, tikšanās vietu mainam, jo balons negrib lidot tur,kur esam mēs...Aši salejam sevī karsto dzērienu, lecam mašīnā un vairs ne tik ātri virzamies cauri dabas mīļotāju bariem Turaidas pils virzienā - augšā lejā pa zeltītām lapām nobērto ceļu, pāri tiltam, atkal līkumi un jā - netālu no Turaidas pils muzeja stāvvietā pamanu mašīnu ar gaisabaloni.lv logo. Ieradušies arī pārējie ceļabiedri - kopā esam 5 laimīgie.Drīz vien pamanam augstu gaisā arī mūsu balonu, kurš, izskatās kā krāsains punktiņš, turklāt nemaz netuvojas!Piebrauc arī gaisa balonu "daiļā komanda" Mareta un paziņo,ka balons tomēr sēdīsies citur.Pēc īsas instruktāžas par drošības noteikumiem lidojuma laikā, mēs atkal lecam mašīnās un dodamies ķert savu balonu!Atkal dabas mīļotāji, atkal līkumi, nu jau esam ārā no Siguldas, pļavas,lauki...līdz aiz lielāka līkuma ieraugam meklēto - pļavā mierīgi stāv mūsu balons -milzīgs un skaists! Komanda jau rosās mainot gāzes balonus, pa vienam laiž laukā iepriekšējos lidotājus, pa gabaliņu stāv arī tuvējo māju bērni, izbrīnā pavērtām mutēm.Atceros savas bailes no augstuma un uzmetas drebulis - bet atkāpties vairs nevar!Pirmslidojuma foto,pa vienam sakāpjam grozā, atvadu gaisa bučas palicējiem un mēs, nedaudz sašūpojušies, uzņemam augstumu.Diezgan strauji ceļamies augšā.Pie sevis skaitu mantru:"skaties uz horizontu, skaties uz horizontu":). Noteiktā augstumā (ap 700 m) apstājamies un, tā kā vēja praktiski nav, šūpojamies gaisā starp mākoņiem un lēnām griežamies ap savu asi.Pamazām nomierinos un izbaudu skatu:no vienas puses zilas debesis, no citas - melni mākoņi,kam cauri krusteniski laužas saules stari, zem mums pa ceļu lentītēm strauji pārvietojas blusas lieluma mašīnītes, koki un krūmi pie mājām izskatās kā puķu dēsti,kas sarindoti pārdošanai,pļavas kā zaļš samts, lauki kā šokolādes gabaliņi,dzirdamas suņu rejas un sasmejamies, redzot,kā kāds saimnieks/-ce stīvē uz mājām baltu lopiņu (izskatās pēc kazas).No augšas viss izskatās tik kārtīgs, tik sakopts, rāms un mierīgs...Manas bailes izgaisušas, pat neienāk prātā,ka no izplatījuma atdala tikai pīts grozs...Gaisa baloni esot pasaulē drošākais transporta līdzeklis.:) Tā mēs plivinamies debesīs kaut kur virs Līgatnes - laika izjūta zudusi, baudam rudenīgās ainavas, izprašņājam Ģirtu (mūsu pilotu) par balona paarametriem,lidošanu un t.t., līdz viņš paziņo,ka pienācis laiks sākt nolaišanos.Jau?Tik ātri?! Izrādās,esam debesīs jau stundu!Tiek noskatīta pļava,kur nosēsties,tomēr balons spītīgi karājas virs tās tuvumā esošā meža.Strauji tuvojamies egļu galotnēm,jau var saskatīt čiekurus tajās,domās jau sasveicinos ar vāverītēm un egļu skujām....tomēr mēs atkal paceļamies augstāk,vēl augstāk, tad drusku vēl pavirzamies uz pļavas pusi un nu jau gan sākam nolaisties.Ir jau arī laiks - saule jau sāk rietēt,iekrāsojot mākoņus rozā. Piezemējamies pa smuko,aši izrāpjamies no groza, puiši palīdz Ģirtam noguldīt balonu,mēs,meitenes, lēkājam apkārt un iemūžinam procesu.Esam nekurienes vidū - meža ieskautā ,ciņainā pļavā.Kaut kur ir ceļš un mašīnas,kas visu šo laiku sekoja balonam...Ģirts iet skatīties ceļu - vai tas vispār braucams, mēs paliekam sargāt balonu. Jo tumšāks paliek, jo vairāk jociņu par vilkiem, mežacūkām un lāčiem.Apsveram domu ietīties balona audumā un tā pārlaist nakti.Nolemjam,ka mūs noteikti,pašiem nezinot,ir iesaistījuši izdzīvošanas šovā un tagad no krūmiem tiekam novēroti-kā tiksim galā ar situāciju.:)Puiši no groza izvelk karti, gudrām sejām pēta, tad ierosina izklīst un pa vienam, katram savā virzienā, doties meklēt Ģirtu,pārejo komandu un līdzbraucējus.Izsmejamies,protams, nekur neejam, uzmanīgi noliekam karti atpakaļ, atkal jociņi - par spožām,sarkanām actiņām krūmos.Bet tie nav joki - acis ir, pavisam spožas un dzeltenas,un tā ir gaisabaloni.lv mašīna!Urrā!Mašīna nāk zvārodamās pa meža bezceļu,piekabei grabot.Ceļš tiešām esot tik tāda stiga - esot gandrīz iesēdušies... Sākas balona savākšanas darbi lukturīša gaismā.Kad balons iedabūts piekabē,uzmanības centrā nokļūstam atkal mēs, jo tas ir pirmais lidojums mums visiem.Rituāls,kurā kļūstam par grāfiem un grāfienēm, notiek lukturīša un brīžiem arī gāzes liesmu gaismā,mūsu komentāru un smieklu pavadībā.Kopā ar tituliem esam nopelnījuši arī šampanieti.Šo brīdi laikam nekad neaizmirsīšu - meža ieskauta pļava,kas līdz pusei miglā, virs galvas milzīgs pilnmēness,kas apkārtni padarījis sudrabainu un es stāvu ar šampja glāzi rokā šīs pasakas vidū... Bet piedzīvojums vēl nav beidzies - priekšā ceļš līdz civilizācijai.Mareta novērtē mūsu apavus - botas,botas,botas, botas, vilnas zābaciņi."Vilnas zābaciņi" tiek iesēdināta mašīnā, mēs pārējie iesim kājām.Uzmetam vēl pēdējo skatu pļavai, kas nu tagad ir mūsu īpašums (saskaņā ar gaisa kuģotāju likumiem),un dodamies nakts pārgājienā.Ceļu izgaismo tikai lukturītis, mobilo telefonu gaismiņas un daži mēness stari,kas izlaužas cauri kokiem.Jau pēc dažiem soļiem ir milzīga peļķe,kuru visi veiksmīgi apbrienam pa maliņu, bet tā ir tikai pirmā...Tādas mums ceļā ir vairākas, pats ceļš - slapja zāle un mālaini dubļi, tomēr mums veiksmīgi izdodas arī šīs grūtības pārvarēt. Visu ceļu jokojam, apspriežam negaidīto piedzīvojumu.Gaisa balonu komanda atklāj,ka šādas situācijas - kad balons jānolaiž vietā,kur gandrīz netiek tam klāt, gadās ļoti reti.Arī viņiem šis notikums paliks atmiņā un varbūt kļūs par leģendu,ko iesākt ar vārdiem:"reiz gadījās tā..". :)) Nemanot esam no meža ārā - atkal tieši mēness sudrabā.Esam tikuši līdz tuvākajām mājām.Turpat jau arī mūsu mašīnas.Ja tā būtu filma, atskanētu svinīga mūzika un "atvērtos vārti" (citēju ceļabiedru).:))Mūsu piedzīvojums ir galā.Drusku žēl šķirties, jo piedzīvotais mūs, absolūti svešus cilvēkus, satuvinājis...Novēlam viens otram laimīgu mājupceļu un atkalsatikšanos jauniegūtajos īpašumos, un dodamies katrs uz savu pusi.Uz mājām. Būs iespēja, lidošu vēl - āķis lūpā! ;) Paldies foršajai gaisabaloni.lv komandai un liktenim par humorīgajiem ceļabiedriem!Ak jā -"Laimai" arī - par zefīriem:)))


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais