800 km kājām, piedzīvojot acīmredzamo neticamo. Camino de Santiago TURPINĀJUMS- II DAĻA
|
Ieva Gedrovica
|
..Un tikai līdz nākošajam rītam.. Šķiet, šādas sāpes nekad neesmu izjutusi. Lai arī kā censtos, es nevaru sevi piedabūt pēdu noturēt uz zemes. Sāp viss- sākot no gurniem, ceļiem, potītēm, ahilleja cīpslām, līdz tulznainajiem papēžiem un pašiem pirkstu galiem. Bet izejas nav. Mēs esam sarunājuši – septiņos no rīta tiekamies pie ārdurvīm. Un mēs tiekamies! Lai arī piecelties ir neprātīgi grūti – sajūta atgādina skolas dienu, kad gaidāms patiešām svarīgs eksāmens, kuru nokavēt nedrīkst, bet atdotu visu, lai vēl nedaudz pasnaustu siltajos palagos... Labi, teikšu, kā ir. Silto palagu vieta bija nekas vairāk par bez-gultasveļas matraci un manu zaļi puķaino guļammaisu. Bet es zinu, ka man tikai jāpasper solis laukā, un mundrums piezogas pat nepamanot. Šodien priekšā garš ceļš – 27 km no Roncesvalles līdz Zubiri.
Laiks ir skaists, brīnumjauki skati un daudz zirgu dažādās ganībās. Un vēl tādi ļoti interesanti tārpini- sekojot cieši viens aiz otra, tie veido desmit, brīžiem pat divdesmit un vairāk tārpiņu virkni, kura izskatās pēc cienīga garuma čūskas. Ceļā uz Zubiri es ne vien iepazīstu tuvāk vakarnakt iegūtos draugus, bet atrodu arī kādu pavisam jaunu draugu, kurš izrādīsies vislabākais no visiem un noderēs man tik daudzās situācijās. Ejot cauri zaltlapiņu mežam, atrodu zemē gulošu koka nūju, kura kļūst par manu labāko draugu, un ir nenovērtējams palīgs visu trīsdesmit četru dienu laikā.
Nonākot Zubiri hostelī, atklāju, ka, vērojot tārpiņus un zirgus, šīsdienas galapunktā esmu nonākusi visai vēlu, saprotot, ka brīvu guļvietu vairs nav. Es spāņu puisim savā zero point zero spāņu valodā mēģinu izskaidrot, ka man līdzi ir vingrošanas paklājiņš, kas nozimē, ka varu gulēt uz grīdas – lai arī kur tas būtu. Un, lūk, tieši šādu ‘lai arī kur tas būtu’ es dabūju. Nakti pavadīju milzīgā, angāram līdzīgā garāžā, no rīta starojot un pateicoties, ka esmu tikusi sveikā cauri bez bed bugs manās drēbēs vai guļammaisā. Šīs bed bugs ir mazi, neredzami kukainīši, kuri caur un caur sakož tevi nakts vidū, vēlāk iedzīvojoties drēbēs un pārējās mantās, ļaujoties iznīcināšanai vien ļoti augstā temperatūrā vai medikamentu ietekmē.
Nākošais rīts neizskatās daudzsološs. Līst. Viss ir pelēks un dubļains. Izpildām pāris stiepšanās vingrinājums ( trešajā dienā saprotam, ka tā uzsākt dienu ir vieglāk), lietusmēteļi mugurā, un, uzmundrinot cits citu ar ‘kreisā, kreisā, viens, div’, trīs’ angliskajā versijā, dodamies ceļā. Esmu priecīga par saviem zābakiem ,jo, lai arī, vājprātā berzoši, tie kājas lieliski pasargā no mitruma. To gan nevarētu teikt par manu saulaini dzelteno, 2€ veikaliņā pirkto lietusmēteli, kura mūžs tik garš vien bij’, kā līdz pirmajam ērkšķu krūmam. Toties tā strēmele kļūst par mana walking stick atpazīšanas zīmi. Viss ir slapjšs. Un šī diena ir all about mud.
Lietainā pēcpusdienā iesoļojam pēc nosaukuma tik zināmajā pilsētā Pamplonā. Tiklīdz somas atstātas hostelī, steidzam sevi atveldzēt ar aukstu aliņu. (Vīnu pietaupot vakariņām). Un šeku reku – lietus ir norimis. Apstaigājam Pamplonas slavenākās vietas, tai skaitā, šauro ieliņu, kurā katru gadu 6. jūlijā sākas buļļu skriešanās. Aizvadot vakariņas ar burvīgajiem ceļiniekiem no Anglijas, Vācijas un Šveices, atgriežos hostelī gatava pirmsmiega dušai, saprotot, ka līdzpaņemto dvieli esmu aizmirsusi iepriekšējā hostelī – Zubiri.Man veicas, jo šis hostelis dvieļus arī izīrē, iekasējot par to 2€, vēl 2€ paņemot drošības naudai. Pirms gulētiešanas novēlu Šarlotei labunakti un ļaujos miegam. Pēc mirklīša mana sirdsapziņa mani sapurina un es jautāju: „Šarlot, tu jau guli? Man te tā ienāca prāta un es gribētu dzirdēt tavas domas. Ja veikalā dvielis maksā 1€, bet šeit uz vienu nakti es to noīrēju par 4€, tad jau sanāk, ka šie ļautiņi naudu saņem četrkārtīgi. Un iedomājies tik, dvielis, kurš nopirkts par 1€ vienreiz, tiek izīrēts par 4€ katru nakti .”
„Ieva, ko tieši tu gribi???” viņa man jautā.
„Nu, a ja es to dvieli rīt no rīta neatdotu viņiem atpakaļ, bet ieliktu somā, sanāk ka es viņu nopirktučetras reizes dārgāk, tikai no hosteļa, vai ne, un tā nekādā gadījumā nebūtu zādzība?”
Uz to Šarlote atbildēja ar neapturamu smieklu šalti.
Es sapratu, ka dvieli drīktu paņemt, pavisam sevi nomierinot ar domu, ka kāds šonakt noteikti slaukās manā skaisti zaļajā dvielī, kurš palika Zubiri, karājoties uz veļas šņores.
Rīts Pamplonā sākas ne tik labi, kā plānots. Es nespēju savu tulznaino pēdu piedabūt noturēties zābakā. Es nezinu, ko man darīt? Es negribu palikt šeit vēl vienu nakti, pazaudējot jauniegūtos ceļabiedrus un ārstējot kājas. Lū man iedod savas sandales, kuras man der lieliski. Un es saprotu, ka būs labi. Šodien es Pamplonā nepalikšu.
Vēl viena fantastiski izvērtusies diena, bet, man šķiet, to ir apnicīgi pieminēt, jo tāda izvēršas katra diena, lai arī rīta agrumā šķiet, ka trakāk vairs nevar būt. Kāpjam daudz un augstu, līdz nonākam vietā, kur kalna galā izvietotas dzelzs statujas – svētceļnieku atveidjumi no dažādiem laikmetiem. Jauki apzināties, ka šodien esmu viena no tiem. Tikai es neiebilstu pret vismaz pāris kokiem manā šīsdienas ceļā, vismaz vienu koku. Vai krūmu. Lūdzu! Ir tik muļķīgi, bet tajā pašā laikā dabiski, izdarīt visu ,kas darāms, notupjoties pļavas vidū, jo citas iespējas nav. Vienkārši nav. Krūmu nav – tualetes nav.
Un šeit nu es nonāku strupceļā. Es zinu, ka nākošā apmešanās vieta ir Puente La Reina. Uzreiz atmiņā nāk mūsu muzikālā kompozīcija, izmantojot glāzes, dakšiņas un šķīvīšus, noskandinājām melodiju dziesmai „Guantanamera”, jo Lū saskatīja līdzības. Nu, pamēģiniet melodijā nodziedāt ‘Guantanamera’, un tagad – ‘ Puente La Reina’. Ir taču līdzīgi, vai ne? Šarlote, kā Tu varēji šo dziesmu nezināt? Bet strupceļā esmu tāpēc, ka īsti neko vairāk par šo vietu neatceros, vienīgi to, ka hostelis atradās kalnā, pie kura nonākot pēc garā ceļā, spēju vien izmocīt „are you joking me?”. Tur pēc pāris atšķirtības dienām atkal satikām Marku un Martinu, domājot, ka esam viņus pazaudējuši.
Toties nākošo dienu atceros lieliski.Rīts. Ak, nē, kā negribas celties! Bet jāceļas. Nepaiet ne piecpadsmit minūtes, kad saprotu, šī diena ir all about no energy. Ir tik ļoti grūti, bet es eju. Jo citas iespējas es pati sev šobrīd nedodu. Protams, es tūlīt pat varu braukt uz Latviju, tā arī neuzzinājusi, cik stipra patiesībā esmu. Un tie milzīgie gliemeži ceļa malās! Desmitiem spāņu visas dienas garumā pievērš manu uzmanību, apstājoties ceļmalā, rokās turot plastmasas maisiņu un lasot glumos radījumus šīvakara maltītei. Fuj!!!
Esam sasnieguši hosteli Estella pilsētā. Tulkojumā – zvaigžņu pilsēta. Pie ieejas pilsētā ir interesants tilts – Prision Bridge, kurš celts ar domu, lai braucēji tam netiktu pāri. Un nevarētu tikt arī. Tā vidus ir tik augsts un spics, ka mašīna uz tā vienkārši ‘uzsēstos’, nespējot izkustēties ne no vietas. Esmu patīkami satraukta par gaidāmajām vakariņām- beidzot pašu gatavotām! Un tagad tik sākas... „Es gribu sīpolus”, „ Es negribu sīpolus”, „Es gribu pupas”, „Es negribu pupas”, „Ir jau gatavs”, „Nē, jāvāra ilgāk”.... Es vienkārši saprotu, ka ir jāielej vīns un jāiet pasēdēt pagalmā. Šodiena varētu būt par dusmām. Ir tikai piektās dienas vakars, bet jau tagad reizi pa reizei gribas braukt mājās, gulēt pludmalē un bezrūpīgi sēdēt internetā. Vai es to varēšu? Man priekšā ir 29 smagas dienas. Vakar dzirdēju, ka pirmā nedēļa esot fiziski visgrūtākā nedēļa, otro es neatceros, trešā – emocionāli visgrūtākā, bet ceturtā – garīgi smaga. Man ātri jāsaņemas un jāiet vakariņās. Kāpēc man iekšā tāds niknums? Uz ko un par ko? Un ko lai daru, lai to novērstu? Man ir bēdīgi. Nezinu, vai tas ir Camino dēļ, vai arī pavisam vienkārši – cilvēkiem ta dažubrīd uznāk, un to vajag pieņemt tāpat vien.
TURPINĀJUMS SEKOS...
