Iirijas celojuma hronika by Daiga (ir recigi :))

  • 11 min lasīšanai
„Vijas brālis ir klāt. Brauciens uz lidostu ir lidojošs J Jautri. Lidmašīnā arī ir visnotaļ jautri J Ancāns ierodas kā solījis – pirms pasu kontroles, ar kājāmgaisā esošu uzrakstu „UNA” pie žaketes atloka, jautrs kā allažiņ, iepazīstina ar Austri, un man jau drusku šķiet, ka Nelda viņu varētu nesaprast - lamājas, kā radis J Sarunājam randiņu nākamajā dienā. Gita ar Viju jau pa ceļam uz mašīnu uzsāk jautroties, un ņirgāšanās turpinās visa vakara garumā. Ieņirdzam par Pub-a iešanas plāniem, briesmīgi daudz smejamies par stresiem un pareizu domāšanu, gulēt tiekam labi ja ap 2 naktī pēc vietējā laika, tātad, ap 4 pēc LV. JJ Pirmās nakts sapni neatceros J bet tas nav slikts ;) 25.03.2005 Nu cik ilgi var gulēt?!?!?? Mostos vairākkārt, līdz pavisam mani pieceļ mistisks zvans. Mazgājos, lasu, gribas ēst. Nuss, man ir sava paika, ko, liekas, citiem neko daudz nevajadzēs. Drusku ieriju. Vija un Nelda arī pamazām izkūņojas. Dabonu vēl brokastu pārslas, tēju un tā. Atbrauc Gita un Tristans, centrā ierodamies ar nokavēšanos, jo arī Elza brauc līdzi (tas tiek nolemts pēdēja brīdī, protams, kā viss šai mājā J). Mārcis neko nekreņķē, izvadā mūs maķenīt pa centru, ieklīstam elektropreču veikalā. Kas to būtu domājis, Mārcis(!) izliekas mani nepazīstam tāpēc vien, ka mēģinu apskatei izliktu iedarbinātu kompi izmantot, lai ieietu internetā. Tāds sīkums – bet puika sabijies. Tāds kā joxx... un vēl pretendē uz dīvaiņa statusu. Paklejojam pa parciņu, tad uz Mārča&co īresdzīvokli, kur tieku pie dziedošās pīles. Ar Neldu, sākumgalā arī ar psīchologu (topošo) Austri, brienam atpakaļ, meklējam pareizo ceļu, atrodam tiltu un dārza centru. Pie tā pailgi gaidām Gitu – izrādās, esam aizgājušas pavisam aplamā virzienā. Kad tiekam mājās, esam tīri miegainas, bet paēdam un nolemjam, ka tomēr izmantosim izdevību pavizināties ar veļukiem. Un tas ir labi darīts – saulīte ir spoža un sajūta laimīga J kaut arī ceļš kaut kur pazūd, un atpakaļ nākas griezties tā arī neatradušām jūras līci. Toties apēdu skābenei līdzīgu augu, kurš izrādās salds, kā dēļ Nelda man to liek izspļaut – kā reizi pēc tam, kad esmu to jau norijusi J Nelda saka, ja tas ir salds, tad noteikti indīgs. Hoho, to mēs vēl redzēsim, kurš kuru JJ Vakariņās mums tiek piedāvātas maizītes, saldējums ar augļiem un Elzas krusttēvs Mārtiņš JJ atkal ņirgājamies par visu un visiem, KA atsūta dažas SMS, man izdodas sabiedēt Elzu, tēlojot Makšonkuli dusmīgu. Bet vispār viņa no manis nebaidās, tāpat kā nebaidās neviena cita. Vakars ne mazāk jautrs kā visa diena un ievelkas atkal līdz kādiem 2-3 naktī. 26.03.2005 Šorīt nav ilgi jāgaida – Nelda pamostas itin drīz. Arī Vijai nākas celties, jo jābrauc uz kursiem Dublinā. Mārtiņš esot radis pie tā, ka Vija kavējas, viņa mūs mierina, kad dodamies uz Swordas centru. Kamēr tur gaidām autobusu, mūs sazvana Gita. Kamēr gaidām Gitu, uzzinu par viņu padaudz jauna. Kad Gita ir klāt, redzu, ka jaunumi ir visai patiesi. Viņa skatās uz Viju tik iznīcinošu skatienu, ka tīri baiss :] bet nekas, uz Dublinu nokļūstam +/- laicīgi, Mārtiņš mūs nogādā busiņā, kura šoferītis gan nomainās, taču nomainītais šoferītis ir vēl laipnāks par nomainīto un solās mūs izsēdināt, kur vajag. Tiesa, viņš sajaucis jēdzienus „botanic garden” ar „botanic road”; bet drīz mēs saprotamies pilnībā. Šis ir pirmais brauciens ar 2stāvu autobusu, un brauciens ir labs. Botāniskajā dārzā ir daudz magnoliju, visādu interesantu koku, vāveres, kas vazājas visur, bet rokās (fotoobjektīvā) īsti nedodas – pēc visa spriežot, īstas īru vāveres, kaut vai tāpēc, ka tās pievilināt var nevis ar čiekuriem, bet ar čipsiem; daudz tropu māju ar visādiem augiem un tusniem sargiem, daži tiltiņi un visnotaļ zema gaisa temperatūra ārpus tropu mājām. Pēc pāris stundām sazvanāmies ar Viju, kas iesaka braukt uz centru – O’Conell streat-u un satikties pie smailes. Smaile ir tik liela, ka mums to sākotnēji grūti pamanīt. J Kad laimīgi pie tās satiekamies, nav īsti skaidrs – braukt uz klintīm vai tomēr vispirms uz mājām, jo vispār jau esam drusku nosalušas. Izdarām labāko iespējamo izvēli – ieejam visĪrijas krutākajā veikalā ar asociācijas raisošu nosaukumu (par šamo veikalu mums Mārcis jau pirmajā dienā stāstīja), kur varam ievērtēt īru iepirkšanās un vispārējo kultūru, atrodam tur pa džemperītim, tikmēr esam jau mēreni sasilušas, un, barankas grauzdamas da Cido sulu uzdzerdamas, braucam klinšu virzienā. Zvana Mārtiņš, kurš uzdod jautājumus aizdomīgi līdzīgus kā Kalvis to mēdz darīt, vismaz Neldai tā šķiet. Mārtiņš piesakās pirmdienas vakarā iet ar mums uz Pub-u paklausīties īru mūziku. Ļoti laba doma, mūsuprāt. Drīz vien zvana arī Kalvis, ar kuru runāt profilaktiskos nolūkos tieku deleģēta es. Mārcis atsūta SMS, ka turpmākās 2 dienas viņam brīvas, un mēs vienbalsīgi nolemjam, ka tāds ceļabiedrs ekspedīcijā uz okeāna krastu būs visnotaļ iederīgs. Pa kalniem vazāties ir nejēdzīgi aizraujoši, Nelda sev nolūko māju. Jūrā ir bēgums, kas ļauj Vijai aplūkot visādus zemūdens brīnumus, Neldai vērot jūru no ļoti tuva attāluma, bet man izkāpaļāties pa slapjiem akmeņiem līdz nelabumam.. nelabums gan neatnāca. J Atpakaļceļā apmaldāmies gandrīz, bet tikai gandrīz. Bāka, kas ir aiz žoga un kurai netiekam klāt, sērīgi dūc, un mēs nolemjam, ka labi vien ir, ka tai neviens klāt netiek – tad tā sāktu priecīgi kviekt, un tas jau būtu neizturami J Drusku nogājušas no pareizā ceļa, protams, esam, bet tas ir pat labi, jo pirmās tiekam busiņā un veikli okupējam vietas pie priekšstikla otrajā stāvā. Mājās kārtējo reizi pļāpājam līdz 2 naktī Papildus jautrību sagādā Vijas Mā, piesolot man Reini un sašutinoties par faktu, ko viņai kautrīgi dara zināmu Vija ar Neldu – es esot izdarījusi MILZĪGU kļūdu, uzskata Vijas Mā, MILZĪGU kļūdu, atraidot Kalvi(!!!). Es gan tā nedomāju. Kā citādi gan es būtu iekļuvusi tik PERFEKTĀ kompānijā?!? J 27.03.2005 Lieldienu rīts. Par to nakts vidū atgādina mana māsa un kolēģe vienā personā, atsūtot smieklīgāko Lieldienu SMS, kāds jelkad ir redzēts. Rīta pusē saņemu patosa pilnu sveicienu no Lennija, bet tad mobilo telefonu līnijas saiet šķērsām – sveicienu no Ināras saņemu 5x pēc kārtas. Toties pati nosūtīt nevaru neko. Ai, gan jau, tagad ir citas lietas darāmas... J Ar Mārci un Viju dodamies uz lidostu īrēt auto. Hertz noma izbrāķē manu Visa karti – vajagot kredītkarti. Ejam uz Budget, un, tā kā Mārcis saprātīgi paziņo, ka Hertz mums grasījās iznomāt Citroen mašīnīti par 130 EUR (nu, 50 viņš nometa, bet kam gan tas interesē? J ), Budget piesola klasi augstāku auto par 110 EUR. Skaisti. Pieskaitot apdrošināšanas un citus dažus izdevumus kopā gan sanāk 200 EUR, bet 55 no tiem tiks atdoti, ja atvedīsim atpakaļ autiņu ar pilnu bāku. Ceļu uz Budget stāvvietu prasām apaļam policistam. Mums teikts, ka stāvvieta ir pa kreisi, ejot ārā no lidostas. Policists atklāj, ka tas, kurā pusē ir kreisā puse, atkarīgs no tā, uz kuru pusi viņš skatās. J Pametam apalīti, kurš pavisam apjūk no tā, ka kreisā puse pēkšņi izrādās viņam esam abās pusēs; un dodamies 27. stāvvietu savu J Nissan Almera, 2004. gada, meklēt paši. Papildus ekstra ir „Full insurance”, kas Hertz-ā netika piesolīta. Taču tā ļoti noder cilvēkiem, kas ikdienā brauc pa labo ceļa pusi. Vismaz Mārcis nekavējas to izmantot, un Sword-ā uz tiltiņa nošķiļ spoguli. Mājās ātri vien sakravājam bagāžniekā visas lietas, iekārtojamies autiņā tā, ka Mārcis ir šoferis (ieķēries stūrē da pedāļos ar zobiem un nagiem, un to var saprast – īru rallijs, tas ir katra krietna stjuarta sapnis JJ), es – nafigators, Nelda un Vija aizmugures sēdeklī gādā par skaņu efektiem. Pie Sword-as tiltiņa tiek demonstrēta pārsteidzoša operativitāte, kamēr luksoforā deg sarkanā gaisma, savācot nokritušo spoguļa vāciņu. To neviens nav sabojājis. Skaisti. Vispārēja jautrība visas dienas garumā. Vija tiek pie iesaukas „kapeņu jājēja”, taču nevienu no tomb-iem tā arī neredz, teikšu uzreiz, līdz pat ceļojuma beigām. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vienmēr tikai nokliedzas – tur bija kaut kādas kapenes. Kas bijis – bijis, cilvēkam ir jāskatās allaž uz priekšu... J Toties akmens apļus, kas ir senajiem īriem kalpojuši kalendāra vietā, aplūkojam vienreiz paši, otrreiz ar tuvumā tusējoša īra komentāriem. Viņš arī mūs nosūta aplūkot mazo apli, kā arī lielo akmeni. Mazais aplis atrodas īru spalvaino govs- un buļļ- lopu aploka vidū. Mārcis un es ticam īram, kas uz jautājumu, vai lopi mūs NEnogalinās, atbild apstiprinoši. Pūkainie radījumi ir ļoti ziņkārīgi, un drīz vien izrādās, ka Neldai ir bail no govslopiem – sevišķi tādiem, kas ziņkārīgi nāk arvien tuvāk. Un pavisam jau bail no buļļiem, kas piedevām vēl, tuvāk nākot, skatās caur pieri. Viņa sēj paniku, un daļēji tā iesējas – palaikam spiedz arī Vija. Taču visi akmeņi godam tiek aplūkoti, uzrāpjamies arī kādā uzkalniņā, no kura redzams ļoti skaists skats uz ezeru un zaķis, kurš bēg no lapsas. Mūs ieraudzījusi, lapsa pagriežas atpakaļ un aizmūk. „Nu, re,” tā laikam ir Nelda. „Mēs izglābām zaķīti.” „Un nolēmām bada nāvei lapsu,” optimistiski piebilst Vija. Varam braukt tālāk okeāna krasta virzienā. Pa ceļam ieklīstam kaut kādā pilsētiņā, klejojam pār tiltu un ap pili, un jau krietnā tumsā sākam meklēt vietu teltij. Uzbraucam pa sazinkādu ceļu visai augstu klintīs, un notiek kas neiedomājams – Vija un Nelda gandrīz apkrīt (no apkrišanas glābj ierobežotā telpa Nissn pēcpusē), dzirdot, ka Mārcis un Daiga vienbalsīgi nolemj „tur mēs nebrauksim”. Patiesās bažās par abu subjektu veselību viņas interesējas, kāpēc tā. Elementāri – priekšā ir pārāk jau milzīga peļķe. Griežamies atpakaļ, Meklējot teltsvietu, pamatīgi sasmērēju savus zābakus ar īru dubļiem – hoho, tos jāsaglabā, tad suvenĪri nebūs jāpērk J Beigās nolemjam nakšņot krustcelēs. Arī Mārcis sākotnēji iekārtojas teltī, bet drīz vien aizmūk uz mašīnu un ieslēdzas tajā. Hmmzz, par ko gan viņš tā?? J Visu nakti tuvējā pļavā brēkā ēzeļi, kaut kur kliedz pūces, un, protams, garām braukā mašīnas. Guļam labi J un maz J 28.03.2005 Toties Moheras klintīs esam vieni no pirmajiem. Okeāns ir sasodīti mierīgs, bet klintis arī tāpat ir gana iespaidīgas. Ejam pa tām, ieraugām kazu baru. Tuvāk pieejot, no kādas klints kores atdalās kaza, no kuras vēl nav pilnīgi atdalījies kazlēns. Mārcis, paskatījies lejup, ziņo, ka viens kazlēns tur jau ir. Dodamies atpakaļ – tādos pasākumos dzīvnieciņu nevajag traucēt. Pietiek jau, ka bada nāvē iedzinām lapsu... un turpmākam ceļojumam esam ieguvuši savā leksikā īpatnēju brīdinājumu – „Neej tur! Tur kazas dzemdē!” Runājošais teleskops tikai runā, parādīt neko nejēdz. Pils klints galā ir slēgta. SuvenĪru veikaliņš ir vaļā. No vienas puses tas ir jauki, jo tajā ir interesanti, bet no otras ne visai jauki - nākas prombraucot samaksāt 4 EUR autostāvvietas vīrelim, kurš ir pamodies apmēram tad pat, kad atveras suvenīru veikaliņš. Braucam sazinkur pa kalnu ceļiem, ielejam benzīnu – tas maksā 23 EUR, kaut arī ieliets tika par 34-iem. J Apskatīsim kaut kādas alas, ja reiz mums tās pa ceļam. Atrast gan nav vienkārši, jo ceļa posms, kas ceļazīmē paredzēts 0.5 km garš, patiesībā ir vairāk kā kilometrs; toties pēdējais kilometrs ir ne garāks par 0.5 km. Beigu galā esam, kur pienākas, un varam aplūkot īrus, un lāci, un akmeņus - - - un tad mūs aicina gide, kas vadā grupu pa šaurām alām, stāstot visādus īru stāstiņus. Pēčāk izkāpelējamies pa (ap)kārtējiem akmeņiem, ne visai gan ilgi, jo Mārcis ir izbadējies kā tas lācis, kura kaulus kāda īra suns atradis tikko apskatītajā alā pirms daudziem jo daudziem gadiem. Paēdam un, kā ierasts, nepārtraukti uzjautrinoties, ap 21-iem esam mājās. Mazgājamies (ak, jā – man piekodusies ērce. Kad prasu Vijai, vai Īrijā ērces ir bīstamas, viņa atbild – Īrijā ērču nav vispār J) un dodamies uz Dublinu – jāredz taču, kā īri dzied un dejo. Mārtiņš piezvana un atvainojas, ka nebūšot šodien, jo rīt 7-os darbā jābūt. Taču sarunā arī, ka rītvakar ieradīsies uz tēju pirms mūsu prombraukšanas. Dublinā gardas okupējuši ielas. Tāpēc kādu laiku jābrauc man. Mārcis atklāj, ka ir nepieciešami milzu stipri nervi, lai varētu sēdēt blakussēdētāja vietā. Lai jau tā būtu... arī otro reizi gardām tiekam garām bez īpašiem sarežģījumiem, tomēr mašīnu nolemjam labāk atstāt kaut kur nebūt un tālāk pekot kājām. Īri dzied gan, un dejo arī. Taču, pirms paspējam izdomāt, vai šeit paliksim un ko ņemsim dzeramu, šie nodzied himnu – pasākums cauri. Klejojam pa naksnīgo Dublinu, daži sinhroni lēkā pa ielām, visi ķircina pārgurušo Neldu, ap vieniem esam mājās, Nelda vairs nespēj izteikt ne vārda un dodas gulēt. Man un Vijai ir doma pārdomām, kamēr masēju viņai muguru. :] 29.03.2005 Vijai jādodas uz darbu itin agri, tāpēc droši varu atļauties arī viņu modināt ap 8-iem. Nelda gan vēl paliek miegodama, mazais nabadziņš, diktan vakar samocītais. Vija stāsta, ka viņa, Nelda un arī es būšot šovakar iet nevis uz īru Pub-u, bet kopā ar Elzu uz teātri. Nez kāpēc iedomājos, ka Nelda to ir akceptējusi, un man atliek tikai piekrist – neiešu jau strīdēties pretī bērna mammas un krustmātes lēmumiem. Mārcis ierodas agrāk nekā Nelda ir gatava doties ceļā. Bet garlaicīgi viņam, cerams, nav, jo mašīnā ir arī Austris. Telefoniski Mārcis atzīstas bosam, ka ir slims. Ir jau arī – pilnībā atkarīgs no automašīnas... J Atvadāmies no mājiniekiem, braucam uz Rush-u, kur gliemežvākus varot grābt ar lāpstu. Vakardienas pastaiga pa 300-metrīgajām Moheras klintīm nākusi Neldai par labu – nu jau viņa lēkā pa Rush-as krasta klintīm kā dzimusi kalnu kaza. Kad atgādinu viņai par pāris dienas atpakaļ man veltītajiem spiedzieniem, kad līdzīgos apstākļos ložņāju pa nelielām klintīm, viņa saka – šitās klintis jau ir maziņas J Austrim gaišas bikses, tās nākas atlocīt, jo pa ceļam uz gliemežvāku vietu ir ne tikai klintis, bet arī dubļi. Taču melojis Mārcis nav – gliemežvākus te tiešām var grābt kaut ar lāpstu. Nelda gan rūpīgi izmeklē pašus glītākos. Es arī ievācu pa kādam – un pamazām ir jau pilnas kabatas. Pie viena noskaidrojas, ka manam un Vijas vakarējām šaubām par Neldas noskaņojumu nav pamata – viņa tiešām bija ļoti nogurusi, kas arī viss. Gliemežvāki ir ievākti, bet laika vēl apmēram 3 stundas. Apspriedē tiek nolemts, ka stundas laikā var tikt līdz Viklovai, tur stundu pabūt un tad atvest mašīnu uz Budget. Dzīvē viss ir savādāk. Sākotnēji izrādās, ka Austris ir švaks nafigators, kad atkal tieku pie kartes, vismaz apkārt Dublinai apbraucam godam, un pamazām sākam virzīties gar jūras krastu pareizajā virzienā. Taču visos tajos ciematiņos apmaldāmies, un, lai jautrība lielāka, atpakaļkāpjoties no kāda galvenā ceļa, iebraucam degunā sarkanam vāģītim, kurā sēdošā īriete arī kļūst sarkana. Pabraucam nedaudz uz priekšu, apstājamies, Mārcis iet skaidrot, ka ir stulbs ārzemnieks, un saņem piedošanu. Kaut arī īriete gandrīz saķērusi sirdstrieku, jo viņai mašīnā ir 3 bērni (man arī, godīgi atzīstas Mārcis), taču nevienam no autiņiem nekas ļauns nav noticis. Turpmākā ceļā saprotam, ka līdz Viklovai varbūt aizbraukt varam, bet atpakaļpaspēšana tad ir neiespējama. Tāpēc, atraduši mēreni akmeņainu kalnu, nolemjam, ka šis būs mūsu šīsdienas ceļojuma galapunkts. Neldai diemžēl kājās sveši apavi, tāpēc viņa tikai nedaudz pakāpelē pa akmeņiem. Es uzrāpjos krietni augstāk, bet puikas pavisam pazūd. Kad atkal visi esam lejā, Austra bikses ir diezgan raibas – tā notiek, ja cilvēks gaišās biksēs iekrīt kazenājos un saskrāpē rokas. Austris grib uz mājām. Mēs to varam paspēt. Pa ceļam noskaidrojas, ka ne es, ne Nelda negrib iet uz teātri, pie tam Nelda par to neko nav zinājusi, pilnā pārliecībā, ka šovakar notiks paredzētais atvadu tējas vakars ar Mārtiņu, kamēr Elziņa un mīme būs teātrī. Sākotnēji šķiet, ka arī Nelda vēlas braukt mājās, bet pēdējā roundabout-ā Mārcis saņem pavēli braukt uz lidostu ar mums abām mašīnā. „Kāpēc to nevarēja pateikt agrāk?” viņš brīnās. „Agrāk mēs bijām pārāk tuvu mājai,” tiek paskaidrots. Saņemu SMS – izrādās, par mani arī Latvijā vēl kāds atceras. Nu, mīļi. Autiņu atdodam godam. Ar pilnu bāku un paskaidrojumiem , ka „mirror cover is not missing,” kas gan netiek ņemti vērā. Mārcis sāpīgi sajūt tukšumu savā kabatā, kur līdz tam glabājušās mašīnas atslēgas. Ejam mājās un visādos veidos izrādām mīmei izbrīnu par to, ka mums it kā jāiet uz teātri. Mīme izmisumā, bet neko darīt, taisās iet pati. Ierodas Ieva un Patrīcija. Viens bērns treniņtērpā un ar somiņu. Otrs bērns smukā kleitiņā un ar histēriju. Skaisti. Vija ierodas tieši uz teātra gājēju prombraukšanas brīdi. Mārcis ierodas nedaudz vēlāk. Mārtiņš nebūs vispār. ...un kam tas rūp? Mūsu četrotne sevi apkalpot spēj pilnībā :P Uz veikalu pēc cheese cake-iem, utt, tējas vakars ir tikpat smieklīgs kā iepriekšējās 4 dienas. Puķes gan dabū mēreni ciest. Drīz ierodas arī teātra gājējas un sākas drudžaina kravāšanās. Esam mīmei darījuši pāri daudz, tāpēc (protams, tieši un tikai tāpēc J) viņas vēlmi atgādināt Vijai iemest lapiņu, pildām ļoti centīgi JJJ (Ak, jā, Vija – Tu iemeti beigās to lapiņu, vai nē? Man kaut kā šķiet, ka tomēr nē... Jlai kā tur būt – šomēnes neaizmirsti, ja? :P ) Taču tikpat centīgi pretojamies viņas vēlmei vai pusi mājas iedot mums bagāžā uz Latviju. Tomēr pat vienas somas nejauša saplēšana un Mārča profesionālais viedoklis par kristālu rokas bagāžā mūs neatbrīvo no papildus kravas. Gita nav sazvanāma, Tairons tāpat. Zvanām taksim. Vija nepaliek mājās, un pareizi dara – kā citādi viņa varētu pavizināties ar bagāžas ratiņiem pa lidostu? Gliemežvākus nedrīkst vest rokasbagāžā, tie ir bīstami, izrādās. Nu... neko... zināsim. Nelda gan ļoti pēc tiem skumst. Un vispār, dīvainā kārtā J ir visnotaļ skumji pamest nemaz ne zaļo, bet, kā izrādās, šausmīgi jautro nostūri.”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais