Mistiski baisā Isla de las muñecas, jeb leļļu sala

  • 3 min lasīšanai
Ir daudz mistisku, noslēpumainu un pat baisu vietu - un liekas, kāda vellna pēc tās interesē, vilina, jāmeklē un galu galā jādodas tās aplūkot pašam? Bet kad pirmo reizi pats izdzirdēju par baiso Isla de la Muñecas, jeb Leļļu salu, Mexikā - uzreiz to iekļāvu savā nākamā brauciena "must see" listē. Septembra vēla otrā puse.. Esmu jau pāris dienas klīdis pa Mehiko pilsētas megapoli, līdz nolemju doties uz salu. Priekšpilsēta no kuras varu sarunāt laivu uz to atrodas 50minūšu braucienā no centra ar metro un vēl tikpat vilcienā. Xochimilco rajons ir kā pilsētas "Venēcija". Mehiko pilsēta celta uz senās Acteku impērijas galvaspilsētas Tenochtitlan mūriem, kura atradās ezera vidū uz salas. Nu vairs no ezera palikuši vien šie kanāli un neliela lagūna. Šajos 180km garajos kanālu labirintos pa tiem lavierē simtiem krāšņu barku, un vietējais Chilango ar garu kātu kā slavenajā Itālijas ūdenspilsēta lēni virza laivu ar jebkuru gribētāju vien tam zināmā virzienā. Vienoties var dažādi - 3, 4stundas vai steidzīgajiem stunda rāma slīdējumā, mariači, vai marimbas muzikas pavadībā. Ik pa laikam uz "abordāžu" baržu paņem kāds suvenīru tirgonis.. Arī par dzērieniem un karstiem ēdieniem te var neuztraukties! Padomāts par visu! Mani gan tas šoriez neinteresē un uzreiz jautāju par nokļūšanu uz salu. "Hmm tas tālu," man uzreiz norāda kāds vecs kungs, gaišā, pairušā sombrero, ka pa lēto es cauri netikšu - "700Peso!" Brauciens kopā aizņems četras stundas. Ilgi un dārgi... Bet veicot pārunu un kaulēšanās rituālu vienojos par 300naudiņām (12Ls). lecu iekšā un sēžos uz pītā krēslā koši dzeltenās baržas priekšgalā. Kanāli vien padsmit metru plati. Tā krastos siltumnīcas, koši maznamiņi. Teju kā Dārziņos, pēc košu krāsu lietus. Ik pa laikam garām paslīd kāda laiva ar muzikantiem, tirgoņiem, kādu pārīti divvientulībā baudot kanālu burvību. Kāds jauniešu bars līksmi svinot izlaidumu piedāvā man pievienoties tiem. Šoreiz vien saskandinam alu un dodamies katrs savā virzienā.. Ik pa laikam krasta namiņi pazūd aiz koku zaru smaguma, no upes dzīlēm iznirst kāda ūdensroze, tepat virs galvas pāri pārlaižas baltais gārnis un kaut kur tālumā atbalsojas suņu rejas. Cita pasaule. Nav auto rūkoņas un pilsētas kņadas. Silta vēja brāzma nes ūdens smaržu. Drīz mēs no kanāla šauruma iebraucam kādā lagūnā un Julio man saka, ka šeit sākas ekoparks. Esot gan zivis, gan daba bagātīgāka, gan arī liegums ko celt un būvēt.. Dīvaini, jo tieši te atrodas mistiskā leļļu sala.. Nelielajā ezera šaurumā ir vējam kur ieskrieties, un mazajos viļņos sajūtos kā pa bruģi braucot. Mums jātiek pāri. Tur tajā kanāliņā starp kokiem. Pārsteigts, bet saklausu putnus.. Šaipus lagūnai viss zaļāks, lai gan tomēr pa retai būdai un siltumnīcai ir manāms. Lido putni, krastos suņi un kaķi kā figūras sastinguši, aizdomīgi novēro garāmbraucēju.. Vai tiešām tie vēro katru ciemiņu, kas ierodas uz šo baiso vietu.. Tur tā ir. Pamanu jau pa gabalu. Lēni laivai slīdot tuvāk laipai, sajūtos pavisam nelāgi.. Liekas, ka putni kaut kur pazuduši un gaiss sabiezējis biezs.. Un kokos karājas nedzīvas lelles.. Simtiem.. Es izkāpju krastā un pāris pakāpienus augstāk pie altārīša ar netīrām lellēm stāv iedvesmojoša zīme "Bienvenido" ( Laipni lūgti). Turpat līdzās mani sagaida kāds krietni poittīvāka izskata kungs un stādas priekšā un aicina tālāk. Esot nelaiķa Dona Julian Santana brāļadēls, kurš nu pēc sava onkoļa nāves šo vietiņu ir ņēmis savā aprūpē. 1950.gadā pie Santana salas spēlējoties noslīka kāda maza meitene. Lai pielabinātu garus un godinātu mazo meiteni, viņš sācis vākt lelles. Sākumā pa kanālu un izgāztuvi, vēlāk iemainot no kaimiņiem pret augļiem un dārzeņiem. Mistiski, bet 2001.gadā Santanu atrada noslīkušu tieši tajā pat vietā, kur noslīka meitene. Izstāstījis man vēsturi, señors, novēl man labi pavadīt laiku un pats dodas atpakaļ pie draugiem zem zilas plēves nojumes.. Šķībā koka namiņā palieku viens. Sāņus liels Mexikas karogs un dona Santana bilde. Pie sienas zemē altārīts ar meitenes lelli. Bieži šeit ierodas cilvēki, kuri pielūdz to kā svēto un lūdz pēc palīdzības vai svētības. Ir dīvaini. Lai gan namiņš ir ļoti gaišs, liekas ka neviena acs nav vērsta uz citu pusi, kā vien mani.. Skatieni nedzīvi. Simtiem nedzīvu skatienu. Bet ļoti dziļi. Katra no tām reiz dzīvoja un katrai no tām ir savs liktens. Bet šeit tie ir beigušies. Šīm visām lellēm.. Kāda liela skaista lelle iepīta zirnekļutīklos pakārta pie griestiem, tai līdzās uz mieta uzsprausta noputējusi bērna galva.. Cita teju apdegusi, saskrāpēta plēstām rētām.. Lai gan dažas no tām sastingušas mūžīgā smaidā, tās neizstaro ne mazāko labestības un omulības auru.. Biedējoši baisi.. Arī košzaļais salas dārzs un pagalms viscaur apaudzis ar mazu bērnu mantiņu sastingušiem ķermeņiem. Manu katru soli uzmana. Uz sarūsējušas drāts savērts mikimausis un bārbija, putekļaini pelēks plīšu lācis pienaglots pie koka.. Veļas šņorē pakārti uz visiem laikiem, vējā smagi plīvo kalsns klauns un dusmīgs nošmulējies zīdainis. Tā acis šūpojoties te pieveras te atkal atveras.. Dzīvi, tas mani vēro no citas dzīves.. Vai ir dzīve pēc nāves. Elle un paradīze? Ja nu ši ir viņpasaule šīm lellēm.. Un es esmu pārkāpis šo slieksni un ielūkojies tajā? Katrs koks ir kā kauna stabs. Nolemti. Mūžībai. Kāda lelle bez kājas, citai norauta roka, kāda iepriekšējā dzīvē apdegusi. Daža karstajā saulē sasprēgājusi.. Cita sedzās biezā zirnekļutīklu segā. Bet katra koka zari, stumbrs ir kā likteņa rokas, kas nu tur un gādā par šo visu likteņu vienotību.. Šeit uz šīs salas. Vienmēr. Nu šīs ir to mājas. Šī noteikti nav vieta, kur vēlētos būt tumšā vakara stundā. Ir neomulīgi. Un ilgi neaizkavējoties es lecu atpakaļ laivā, lai atgrieztos savā pasaulē..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais