Eirotūre 2011. Nezināmā Serbija.Nobeigums

Žigimants fon Krēsliņš 08.10.2011 29 min lasīšanai

Nākošā diena ne par grādu nav aukstāka. Lai arī iet ārā uz ielas nu galīgi nevelk, tomēr sēdēt mājās būtu nepareizi. Šodien mans rīta gids ir Srdičs. Tā kā diemžēl stipri lielākā daļa muzeju dažādu iemeslu dēļ ir slēgti, izvēlos aizstaigāt līdz vietai kur pāris dienas atpakaļ smagu pērienu piedzīvoja Ventspils futbolisti kas pamanījās ar 0:7 zaudēt vietējai Crvenai Zvezdai. Dodamies uz Marakanas stadionu.

Ja pievēršamies futbola tēmai, tad šai sadaļai runājot Serbijas kontekstā ir jāvelta plašāks izskaidrojums. Proti, visa valsts ir sadalījusies divās pretējās nometnēs. Vieni atbalsta Crvena Zvezda, otri jūt līdzi Partizan. Tās abas ir vadošās komandas. Protams, bez šīm divām komandām vietējā čempionātā piedalās vēl daudzas komandas, bet tās spēlē tikai statistu lomu un pēc nostāstiem futbolistus atbalsta vien pārsimts līdzjutēju. Cita aina ir vērojama abu dūžu cīņās. Lai arī Crvena Zvezda atbalstītāju skaits ir aptuveni trīs reizes lielāks par Partizan faniem, pēdejos gados veiksmīgāki ir tieši Partizan. Tāpēc savstarpējās spēlēs emocijas sit augstu vilni. Vēršanās pret pretinieku komandas līdzjutējiem gan aprobežojas ar rupjībām un nicīgām piezīmēm, nekādas vardarbības. Paldies par šo nosacīto pamieru var teikt ņekijam Urošam, kurš vienas spēles laikā bija izdomājis ar petardi uzraut gaisā spēli sargājošo policistu. Joks neizdevās. Turklāt ne policists, ne arī tiesnesis, kurš izskatīja šo lietu nebija apveltīti ar humora izjūtu, tāpēc iešķieba jautrītim 4. gadus cietumā. Pēc šī incidenta, šķiet idealoģiski nesamierināmie pretinieku fani sanāca kopā un vienojās divos ļoti svarīgos punktos. Pirmkārt, nekādu savstarpējo kautiņu. Nekādi draugi nebūsim, bet pa muti viens otram arī sist nav brīv. Otrs- ja tomēr nagi niez tā, ka vairs nezin kur likties, tad sist drīkst. Policistus. Visi piekrīt? Piekrita visi. Atzīmējot šo vienošanos Partizan stadions ieguva grafiti zīmējumu ar tekstu- Pravda za Uroša. Borba za pravdu. Tulkojums laikam lieks.

Lai būtu jautrāk abi stadioni atrodas viens no otra apmēram četru minūšu gājienā. Sākam ar Crvenas Zvezdas stadionu. No ārpuses stadions izskatās pēc Getliņu izgāztuves no iekšpuses. Netīrs un noķēzīts. Pat Daugavas stadions savos sliktākajos gados izskatījās mazliet labāk. Tā kā ir svētdiena, stadions ir slēgts. Srdičs liek man tēlot krievu un abi dodamies pie sarga. Mans draugs pāris minūtes cenšas iestāstīt sargam, ka speciāli esmu braucis no Maskavas lai apskatītu stadionu. Stāsts iedarbojas un tieku iekšā lai varētu uzņemt pāris fotogrāfijas. Kāpēc viss šis stāsts par Krieviju? Izrādās kluba fani ir izveidojuši tādu kā apvienību, kurā ietilpst Crvena Zvezda, Maskavas Spartaks un Grieķijas Olympiakos. Šie skaitās draudzīgie klubi un fani pie izdevības atbalsta arī šo komandu spēlētājus. Tātad, ja es esmu no Maskavas, značit Spartaka fans. Un ja es esmu Spartaka fans, tātad mani visādi jāatbalsta. Kas ta man? Manis pēc varu būt kaut venecuēlietis, ja vien ļauj apskatīt stadionu.

Stadiona ietilpība ir 60 tūkstoši. Bet ja tā godīgi, tad nekas tāds īpašs, kas liktu manai sirsniņai pukstēt straujāk, nebija. Tāds diezgan nolaists stadions. Pa gabalu vai televīzijā noteikti izskatās labāk nekā esot uz vietas. Zālājs gan ideāls, nav vārdam vietas.

Arī Partizan stadions no ārpuses diez ko simpātisks neizskatās. Lai gan ir vismaz divreiz solīdāka izskata nekā Marakana. Prasu kas man jātēlo tagad lai tiktu iekšā- krievs, japānis vai nigērietis? Srdičs domā, ka tikšu iekšā tāpat jo esmu apģērbies akurāt komandas krāsās- melni balts. Un tiešām nevienam nav iebildumi ja es pafotografēšu laukumu. Turklāt atšķirībā no Marakanas drīkstu gan staigāt pa tribīnēm gan nolaisties līdz pat zālājam. Šim stadionam ietilpība ir vien 35 tūkstoši, bet kaut kā viņš man patika labāk. Izņemot zālāju. Ja to var nosaukt par zālāju. Strenču pamatskolas zāliens droši vien ir ne sliktākas kvalitātes. Lietas apstākļus noskaidrojam pie vīra, kas domīgu seju klīst apkārt pa skrejceļu. Izrādās izcēlušies strādnieki, kuriem pāris nedēļas atpakaļ ticis dots uzdevums piejaukt ūdenim ķimikālijas un apliet nelielu daļu no apstādījumiem stadiona ārpusē, kur savairojušās nezāles. Ar šo darbu puiši veiksmīgi tikuši galā, bet piemirsuši izskalot cisternu. Nākamajā dienā ar šo pašu maisījumu apliets zālājs. Par laimi visam laukumam nav pieticis, bet arī ar esošo nodarīts nopietns postījums. Pēc divām nedēļām sākas čempionāts un kluba vadība ir nelielā panikā vai izdosies zālāju saglābt tiktāl lai var vispār rīkot spēles.

Pēc stadioniem dodamies paēst. Srdičs apgalvo, ka man esot jāpaēd Duff restorānā. Tas bija vājprāts. Par apmēram 3 latiem var nopirkt hamburgeru, kas ir vismaz pusotru reizi lielāks par Loki apēsto. Turklāt šodien visam ir 50% atlaide. Vārdu sakot par pusotru latu nopirku tādu gaļas kluci, ka sametās bail. Turklāt gaļa ir pildīta ar sieru, sēnēm, bekonu un sazin vēl ko. Un pati maizīte arī ir normāla klaipa izmērā.

Pēc šīm pusdienām dodos mājās pagulēt jo ārā termometra stabiņš neglābjami tuvojas 40 grādu atzīmei. Pilsēta karstumam ir gatavojusies. Gandrīz uz katra otrā stūra stāv speciālas mašīnas ar ūdeni, kur var atvēsināties un padzerties.

Vakarā Veli ir izkārtojis kruīzu pa Donavu. Tas sākas 22:00, bet jau pēc septiņiem dodamies uz republiku dzert alu. Srdičam līdzi ir draudzene ar kuru viņš jau labu laiku kā lecas. It kā nekas neliecina, ka tuvojas kaut kādas problēmas, bet pēkšņi saldais pārītis lēnām, bet neatlaidīgi sāk vilkt uz kašķi. Vārds pa vārdam un sākas serbu ģimenes drāma. Runā viens, tad runā otrs. Brīžam runā abi. Kad viņi runā ātri saprast ne velna nevar un pat nav nojausmas par ko strīds ir sācies. Pēc deviņiem dodamies uz kuģīti. Marija iet pa priekšu, Srdičs speciāli lēnām velkas pakaļ. Tiekam līdz autobusa pieturai kur norisinās drāmas pēdējais cēliens kas beidzas ar to, ka Marija apstādina taksi un aizbrauc. Srdičs viņu lamā un saka, ka tas bija pēdējais viņas izgājiens un viņš šķiras no viņas. Prasu par ko vispār bija strīds. Marija esot bezkaunīga. Nu skaidrs. Ja bezkaunīga, tad bezkaunīga. No tādām viennozīmīgi jāšķiras. Ideālā variantā vēl jānošauj, bet nu var arī tā. Srdičs saka, ka viņas dēļ mēs nokavējām kruīzu un varam mierīgi iet mājās. Saku, ka vēl nekas nav nokavēts, mēģinām uzspēt.

Uz satikšanās vietu atbraucam laikā. Mūs jau gaida Veli ar trim simpātiskām meitenēm un vienu draugu. Lēnām dodamies upes virzienā. Veli zvana pa telefonu un viņa seja mainās no priecīgas uz mazāk priecīgu, tad uz uztrauktu un beigās uz tādu kā panikas izteiksmi. Sūdi esot tādi, ka mūsu kuģis atrodas apmēram 4 kilometru attālumā un mums ir akurāt 10 minūtes laika. Mēģināsim uzspēt. Skriet neskrienam, bet ejam nenormālā tempā. Pienākot pie upes pārliecinos, ka par nakts dzīvi man nav samuldēts. Krastmalā atrodas miljoniem cilvēku kas dodas dažādos virzienos. Un tas ir svētdienas vakars....

Veli ik pa brīdim zvana un pārliecinās, ka kuģis mūs vēl gaida. Pēc 25 minūšu izmisīga skrējiena esam klāt. Rinda uz kuģi ir nenormāli liela un izskatās, ka vēl vismaz pusstundu šis kuģis nekur nepeldēs. Turklāt man nav ne mazākā priekšstata kur ir doma satilpināt visus braukt gribētājus. Salīdzinot ar šo baru, pirmie nēģeri viduslaikos uz Ameriku brauca luksusa kajītēs. Srdičs pasaka, ka viņš nekur nebrauks. Man dikti gribētos, bet cilvēku pūlis uzdzen man šermuļus un es arī saku, ka nekur nebraukšu.

Atvadāmies no Veli un ejam prātīgi atpakaļ. Aleks joprojām ir uzvilcies un kaut ko savā nodabā vārās. Kaut kur apmēram pusceļā Srdičs paziņo, ka labi, ka viņš zina kur šobrīd Marija atrodas un tāpēc aizgājuši varēsim visu noskaidrot līdz galam.

NĒĒĒ! Es negribu piedalīties nekādās noskaidrošanās. Ja man uznāk vēlme paklausīties bulšitu, es to varu darīt uzslēdzot kādu meksikāņu vai brazīļu seriālu. Dzīvajā man tas ne pārāk patīk. Liekot lietā visas savas diplomāta spējas skaidroju, ka prātīgāk to visu darīt rītdien. Par laimi man, argumenti ir gana pārliecinoši un ejam mājās.

No rīta savācu somu, atvados no draugiem un dodos pie Nikola uz Čačaku. Vēl divas nedēļas atpakaļ Nikola viesojās Liepājā, tagad ir mana kārta patēlot ciemiņu.

Srdičs man palīdz tikt ārā no Belgradas ar sabiedrisko. Briest kārtējā karstā diena. Pie pilsētas robežas atvadāmies un es dodos uz benzīntanku. Stundas laikā neviens man vajadzīgajā virzienā tā arī nebrauc, tāpēc eju uz pieturu un uz labu laimi iesēžos autobusā kas iet virzienā prom no pilsētas. Jāteic, ka labi uzminēju. Tas ir kaut kāds pilsētas autobuss, kas tomēr brauc tur kur man vajag. Pietura ir nenormāli gara. Nobraucam kādus 7 km. Visu laiku domāju lai tikai viņš nekur nenogriežas, pretējā gadījumā varēšu sirsnīgi soļot atpakaļ. Tikko atveras durvis, lecu ārā. Esmu ārpus Belgradas, bet kur nav ne jausmas. Paeju uz normālāku vietu un sāku stopēt. Pēc pusstundas man apstājās kravas mašīna, kas brauc uz Gornij Mihalovec, kas ir pārdesmit km attālumā no Čačakas.

Ceļš uz Čačaku ir fantastisks. Belgradas līdzenumus nomaina kalni. Ceļš izlokās starp klintīm, brīžam ejot augšā, brīžam lejā. Šis ir galvenais ceļš uz Eiropas dienvidiem- Maķedoniju, Grieķiju arī Turciju. Principā pa šejieni brauc visi kas vien dodas šajā virzienā, kā arī pretēji. Ceļam ir vien divas joslas, turklāt lielākoties apdzīt ir aizliegts un ātruma ierobežojums gandrīz visu ceļu ir 60 km/h. Visi arī godīgi tā brauc. Citu variantu gluži vienkārši nav. Bet tas ir tā vērts, jo lēnām braucot var pilnībā izbaudīt fantastisko dabu. 100 kilometrus braucam 2 stundas. Gornij Mihalovec ilgi neuzturos, jo benzīntankā mani uzrunā dīvaina paskata vīrs, kurš piedāvā aizvest uz Čačaku. Braucam. Vīrelis izskatās vieglā reibonī un attiecīgi arī brauc. Parasti man nepatīk mācīt pie stūres sēdošos, bet šim nācās 3 reizes pateikt, ka jābremzē. Un visas trīs reizes viņš būtu ielicis pakaļā priekšā braucošajai mašīnai. Nezinu uz kurieni viņš skatījās, bet mašīnas priekšējais stikls tas nudien nebija. Gribas viņam atņemt stūri un pašu izsēdināt. Arī šis man prasa Nikola telefona numuru lai var sazvanīt un sarunāt kur mani izlaist.

Izlaiž mani pie luksafora. Te man jāgaida savs draugs. Kamēr gaidu, vēroju apkārtni. Pirmie iespaidi pozitīvi. Pilsētu ieskauj kalni un izskatās visnotaļ ok.

Parkojās cilvēki Čačakā kā grib. Ja mašīna aizņem visu trotuāru- nekas, gājēji apies. Arī atstāt mašīnu krustojumā vai uz gājēju pārejas nav nekādu problēmu. Savā ziņā tas pat skaitās stilīgi. Stilu ciena arī policisti kas šādiem vāģiem nepiegriež ne mazāko uzmanību.

Pēc desmit minūtēm Nikola ir klāt. Braucam pie viņa uz mājām. Nikola brauc diezgan ībliski, ko biju pamanījis jau Liepājā. Sākumā nesaprotu kāpēc viņš labo roku tur savilktu dūrē un iztaisno tikai lai pārslēgtu ātrumus. Drīz saprotu. Ar dūrīti ir vieglāk uzsist pa skaņas signālu. Un dara to mans draugs visai bieži. Un ne viņš vienīgais. Principā visi krutie džeki šajā pilsētā brauc ar dūrē savilktu roku. Jo taurē ik uz soļa. Ne tā kā pie mums- pa retam, bet tad tāds garš, riebīgs signāls, bet bieži un īsi. Taurē par viskautko. Signāls var apzīmēt- tu esi krāns. Vai arī- tu man patīc. Tikpat labi- palaid mani ārā. Tā ir vesela saziņas valoda, ko nemaz tik viegli nav apgūt. Garāks signāls jau ir dusmu izpausme. To parasti izmanto lai tiktu ārā no stāvvietām. Čačakā nevienam pat neienāks prātā apstāties, lai palaistu kādu pa priekšu. Jūs ko? Apstājās tikai mīkstie. Tāpēc jātaurē. Gan jau kādam uzdos nervi un viņš apstāsies lai pateiktu visu ko par tevi domā. Šis brīdis tad arī jāizmanto lai izbrauktu. Protams, nedrīkst aizmirst uzsist pa signālu. Nu ķipa- paldies. Visticamāk, ka pretī saņemsi tādu pašu kas jau apzīmēs- velcies, mūlāp. Bet galvenais uzdevums- tikt atpakaļ satiksmē būs paveikts.

Iekārtojos Nikola dzīvoklī. Tas ir neliels un gaumīgs. Bet piepīpēts. Principā Serbijā pīpē visi. Pa visu šo laiku satiku tikai divus cilvēkus kas nepīpē. Par brīnumu pats Nikola nepīpē, bet viņa mamma gan velk kā rūpnīcas skurstenis. Paciņa dienā tas nav nopietni. Tādi īsti serbi velk sākot no divām. Drauga māte ielej man glāzīti ar rakiju- welcome to my flat. Lai gan rakijai ir medus garša, nevar nejust ka tā ir stipra pēc vella. Nepaspēju noņemt somu kad seko nākamais tosts- par satikšanos. Saprotu, ka piecu minūšu laikā pārvērtīšos par šļupstošu kamieli, tāpēc saku, ka man nenormāli vajag tualeti. Pēc tās ar iedzeršanu man vairs neviens neuzbāžas. Paēdam mājās gatavotu ēdienu un dodamies apskatīt pilsētu.

Čačaka platības ziņā nav liela. Bet iedzīvotāju esot ap 100 tūkstošiem. Pilsēta izveidojusies Moravas upes krastos. Ir gan salīdzinoši veca apbūve, gan moderni daudzdzīvokļu nami. Upes krasti pārvērsti par atpūtas zonu, kur ir pieejami gan soliņi ar galdiem pasēdēšanai draugu lokā, gan izbūvēts celiņš pastaigām. Pilsētas vienā galā ir izbūvēts dambis, kura apkārtnē ir daudzas kafejnīcas. Pie dambja var arī peldēt, ko gan nevienu neredzēju darām. Tas tāpēc, ka auksts ūdens. Vakar esot rakstīts, ka bijis +22. Nu i nafig saldēt pakaļu. Labāk jau samaksāt latu un visu dienu pērties turpat blakus esošajā baseinā kur temperatūra ir +27.

Visi apskates objekti atrodas apmēram 20 minūšu gājienā. Pilsētas skaistākā daļa noteikti ir gājēju iela un tai pieguļošās šķērsielas. Ielas galā ir pilsētas centrālais laukums. Šo laukumu iekārtojot jau vairākus gadus. Tā varētu būt, jo skats atgādina Latvijas ceļu labošanu- sēž 4 vīri nopietnām sejām un atpūšas. Bet viens, tā teikt dzelzs rezerves, imitē kaut ko no darba. Staigā apkārt ar lāpstu rokā un ar visu savu stāju rāda, ka viņš te ir galvenais. Nikola saka, ka principā šādu skatu novēro jau trešo vasaru.

Interesanti, ka lai arī ir ap 22. vakarā, pilsētas centrs ir pilns. Spiegdami nēsājās bērni, ģimenes dodas pastaigā un āra kafejnīcas ir pārbāztas. Patiesībā visās kafejnīcās, restorānos un tamlīdzīgās iestādēs, kur vien man gadījās pabūt ir viena patīkama lieta. Un tās ir cenas. Nav nekādas starpības vai tu pērc alu visnošļukušākajā būcenī, vai visglaunākajā restorānā, tā cena neatšķiras. Varbūt desmit santīmu robežās. Arī paēst tu vari par sākot no lata ielas malā esošajās kafejnīcās. Normāls ( mūsu izpratnē- milzīgs) burgers maksā robežās no 1,50 līdz 2 latiem. Tikpat maksā normāla ēdiena porcija restorānā. Protams tā nebūs milzīga, bet pilnībā pietiekoša. Gribi milzīgu? Ja nav žēl šķirties no 700 dināriem (ap 5 latiem) vari dabūt bezmaz veselu ceptu govi. Ēdiens ir lēts un garšīgs. Ļoti garšīgs.

Vakara izskaņā pievienojamies Nikola draugu kompānijai, kas par bāzes vietu izvēlējusies vienu no daudzajiem galdiņiem pie upes. Manu sirdi silda latviešiem tik mīļais alus tilpums- 2 litri. Izrādās arī Serbijā var nopirkt bamšļus, turklāt serbi ir iedomājušies, ka viņi ir vienīgie pasaulē, kur alu pilda divlitrīgās plastmasas pudelēs. He he. Salīdzinot ar latviešiem, jūs puiši šajā jomā vēl esat bērna autiņos. Nosaukums šiem izstrādājumiem gan ir visai oriģināls- bazuka. Skan gandrīz tikpat labi kā bamslis.

Nākamā diena atnāk ar lietu. Ticiet vai nē, bet lietus šeit tiek pieskaitīts pie nelaimēm. Tas paralizē visu dzīvi. Sāku saprast Nikolas sajūsmu stāstot draugiem, ka Liepājā cilvēkiem esot vienalga līst vai nē. Viss turpinoties- ja cilvēks gāja uz veikalu, tad arī lietus laikā viņš turpinās iet uz veikalu. Šeit nekas tāds nav iedomājams. Lai arī lietu var pieskaitīt kategorijā- smidzina, ielas ir tukšas. Vakarā lietus rimstas un mēs dodamies uz centru. Lai arī tagad spīd saule, pilsēta ir gandrīz pilnībā tukša. Tā esot vienmēr. Ja pa dienu ir lijis, konkrētā diena jau ir sabojāta un vakarā neviens nekur neies. Skan stulbi, bet savām acīm to redzēju. Pulkstenis rāda knapi astoņus vakarā, spīd saule un gaiss ir svaigs kā jau pēc lietus, bet gājēju iela ir kā pēc kara. Pa visu centru labi ja kādus simts cilvēkus varētu salasīt. Nekas nemainās arī pēc stundas. Sarunājam ar Nikolu rītdien doties uz kalniem un ejam mājās gulēt.

No rīta mums piebiedrojas Nikolas draugs Nemaņja. Visi kopā lecam mašīnā un braucam uz Serbijas svētajiem kalniem. Kāpēc svētajiem? Šie kalni ilgus gadsimtus bijuši patvērums serbu nacionālistiem gan cīņā pret turkiem, gan vēlākās cīņās ar Austroungārijas sliktajiem zēniem. Kalnu apkārtnē atrodas 11 klosteri, kas šeit stāv jau sākot ar 13. gadsimtu. Šīs vietas patiešām ir nozīmīgas, tāpēc vārds svēts ir vietā.

Braucam pa veco ceļu, ko no vienas puses ieskauj klintis, no otras upe. Skati vienkārši pasakaini. Vairāki klosteri atrodas pie upes, tomēr lielākā daļa ir noslēpusies kalnos. Piebraucam pie nelielas stāvvietas. No šejienes sāksim savu ceļu uz virsotni. Pa lielam kalni nav nekādi milzīgie- ap 800 metriem, bet nu izskatās visai, visai cienījami.

Konkrētais kalns piedāvā virsotnē nonākt pa 5. dažādām trasēm. Mani draugi līdz šim gājuši pa visām izņemot 4to. Tātad iesim pa 4. Sākums nav nekāds grūtais. Ejam pa taciņu meklējot norādes. Brīžam ceļš ir līdzens, brīžam jākāpj uz augšu. Kādu stundu noejam pat mugurai nesasvīstot. Brīdī, kad sāk likties, ka šī būs vieglākā virsotne manā mūžā, taka paliek pagalam nemīlīga. Jārāpjas ļoti stāvā nogāzē.Tad vēl vienā. Un atkal citā. Elšu un pūšu. Neesmu nekāds dižais kalnos kāpējs. Redzu, ka viegli nav nevienam un tas ir labi- vismaz uz visu fona neizskatos galīgi tizls. Sviedri pil un gribas ik pa minūtei taisīt pauzes. Nonākam līdz nelielam ciematiņam. Nevienu cilvēku neredzam. Kaut kur rej suns, var dzirdēt vistas. Teritorija ir nožogota. Nekādu problēmu pārvietoties gan nav- attaisi speciālus vārtiņus un ej tik uz priekšu. Galvenais aiz sevis tos aizvērt. Nonākam milzīgā plūmju dārzā. Pa ceļam uzēdam plūmes. Garšo lieliski. Laikam gan nav prāta darbs tukšā dūšā, turklāt smagas slodzes laikā samest plūmes. Nemaņja klusītēm pazūd krūmos atbrīvoties no liekā svara. Man pašlaik pietiek ar intensīvu zobu raušanu. Nonākam līdz krustcelēm. Norādes neredzam. Puiši sāk strīdēties pa kuru taku jāiet. Nemaņjas argumenti ir pārliecinošāki, tāpēc dodamies stāvā kāpumā. Ejam kādas 5 minūtes un izejam nekur. Mazliet atguvis elpu Nikola sāk draugu lamāt. Kāpjam atpakaļ. Otrais ceļš mūs izved lielā pļavā. Lai arī skats uz leju ir ko vērts, neesam šeit nākuši šī skata dēļ. Tagad dilemma ir lielāka- priekšā ir 3 ceļi. Norādes neredzam ne uz viena. Satiekam kādu vīru, kas izskaidro kā nonākt līdz konkrētai vietai. Tomēr pie nākamā krustojuma atkal sākas diskusijas. Atkal paklausām Nemaņjam, kurš ieved mūs vecajā labajā nekur. Nikola ir traki dusmīgs un vairākas minūtes viņi viens uz otru kliedz. Es prātīgi rauju zobus un cenšos normāli atgūt elpu.

Izpsihojušies abi vienojas par kopīgu maršrutu. Pēc neilga brīža nonākam pie mājas, kurā dzīvo jau pieminētais vīrietis. Kamēr mani kolēģi runājas ar saimnieku, es pētu māju. Interesantākais objekts ir šķūnis, uz kura sienas ir novilktas divas mežacūku ādas. Vīrs stāsta, ka abas esot nomedījis pavasarī, kad meža rukši sākuši palikt pagalam nekaunīgi un viņa laukos jutušies ērtāk par viņu pašu.

Sīki un smalki uzzinājuši kur jāiet, dodamies ceļā. Vēl minūtes 20 un esam pašā virsotnē. Skats no šejienes attaisno katru izlieto sviedra lāsi, katru sperto soli. Īpaši gleznaina ir upe, kas met vairākus līkumus. No kalna var redzēt lielāko daļu no klosteriem. Izskatās patiešām majestātiski. Katrā ziņā šis ir labākais panorāmas skats ko esmu savā dzīvē redzējis.

Virsotnē ieturam brokastis. Kādu stundu vienkārši nerunājot sēžam un vērojam apkārtni.

Atpakaļ ceļā man tiek piedāvāts īsākais ceļš lejā, ko es garā vājš būdams, arī pieņemu. Tas bija vienkārši īzdec... Liekas, kas tad tur ir, vienkārši tagad jātiek lejā. Pupu mizas. Sākums vēl nemaz tik traģisks nav. Jāskrien lejā pa stāvu kalnu no koka uz koku. Apsūnojošie akmeņi slīd. Brīžam koku nav, tad jāiet saliektos ceļgalos kā tādam rahīta mocītam ihtiandram. Pa laikam tomēr sanāk pašļūkt. Nemaņja vispār nošļūc kādus 5 metrus un nākamās minūtes no sirds lamājās. Tomēr lielākais enkurs esmu es. Mums Latvijā nav tādu vietu, kur varu praktizēt nokāpšanuno stāva kalna. Esam nogājuši varbūt kādu trešo daļu un sākās ekstremālākā daļa. Vienā pusē ir klints, otrā pusē nav nekā. Viens nepareizs solis, viena tizla kustība un brīvais lidojums uz metriem 60-70. Principā pa kreisi labāk neskatīties. Tas gan ir grūtu izdarāms jo taciņa nav diez ko platāka par metru. Ja tā pavisam godīgi- esmu normāli nomīzis. Tā no sirds. Otrkārt esmu nosvīdis kā vēl nekad dzīvē. Karsts+ fiziskā piepūle+ nevēlēšanās atdot galus Serbijā liek manam ķermenim svīst kā tādam pohainam akardeonistam. Nupat paliek pavisam traki. Kļūst vēl šaurāks. Kāds labs cilvēks ir klintī piestiprinājis metāla ķēdi lai būtu pie kā pieturēties. Rokas dreb, kājas dreb un raustās čuriņa. Bet es eju. Ķēde beidzās. Taciņa gan nē. Vairs gan nav tik dziļš, bet diez vai ir liela atšķirība vai noraut uz vafeles no 70 vai no 40 metriem. Kustos gliemeža ātrumā. Beidzot trakākais posms ir pievarēts. Izejam uz platas takas un es jūtos kā kalnu karalis. Pēc brīža ieraugu kaut ko neiedomājami skaistu. Klints padziļinājumā ir uzcelta neliela baznīciņa. Izmērā apmēram 5X5X5 metri. Durvis gan slēgtas. Apbrīnoju vīrus kas šo dabūjuši gatavu. Pie baznīcas mazliet pasēžam un turpinām ceļu. Vēl nepilna pusstunda piepūles un esam lejā. Stāvot pie mašīnas kājas pilnīgi dreb no pārpūles. Kreklu varu izgriezt. Noģērbju to. Atbraukt mājās varu arī puspliks. Pa ceļam gan ir paredzēts iegriezties vienā no klosteriem. Nikola saka, ka lai arī viņam nav nekas iebilstams pret manu fantastisko ķermeni, iespējams māsas klosterī varētu nesaprast šo gājienu. Savu slapjo kreklu atsakos ģērbt atpakaļ, bet klosteri arī gribu redzēt. Kaut kā uzmānu uz sevis Nikolas džemperīti. Droši vien no malas izskatos pēc Bonifācija izmukuša no krātiņa. Klosterī mūs ielaiž, tikai piesaka uz stingrāko neko nefotografēt.

Klostera sirds ir nelielā kapela, kas saglabājusies no 14.gs. Sienas acīmredzot rotā oriģinālie gleznojumi. Pati teritorija ir visai neliela- skaists iekopts pagalms un vairākas mājas, kurās tad māsas arī dzīvo. Bez mums klosterī atrodas vēl 3 sievietes, kas izskatās speciāli gatavojušās šim pasākumam- ar gariem svārkiem, sejas ar plīvuriem. Uz šā fona es ar saviem šortiņiem un knapā izmēra džemperi izskatos pēc vilka aitu barā. It kā neviens neko nesaka, bet redzu neizpratni vecāko māsu acīs. Tāpēc ilgi neuzkavējies, pazūdu.

Mājās pārbraukuši liekamies gulēt. Vakarā neesmu spējīgs nekur iet. Jā, jā- mīkstais. Bet kājas tiešām dabūjušas slodzīti. Vakars paiet skatoties televizoru.

Nākamā diena ir pēdējā. It kā jau neviens mani prom nedzen, bet ceļojums ir foršs tik ilgi, cik ilgi viņš sagādā baudu tev. Jūtu, ka Čačaka ir sevi izsmēlusi, uz Belgradu atgriezties īsti negribas, bet lai dotos uz Melnkalni, kā biju ieplānojis sākumā, nedaudz pietrūkst laika. Aizbraukt tikai tāpēc lai ieliktu ķeksīti nav vērts. Tāpēc pēdējo dienu no sirds izvazājos pa pilsētu. Atrodutūrisma informācijas centru. Ar ko īsti viņš Čačakā nodarbojas, skaidrāks nekļuva. Ne viņiem ir magnētiņi, ne pastkartītes. Var dabūt kaut kādus labi vecus bukletus. Arī par tādas angļu valodas eksistenci darbinieki dzirdējuši vien no nostāstiem. Toties gandrīz visu sienu aizņem plazmas televizors, moderni datori un darba vietā nebūtu kauns strādāt pat prezidentam. Vēlāk Nikola izskaidro, ka tas visiem ir labi zināms, ka šeit darbā var tikt tikai caur lielu pazīšanos. Tūrisma informācijas centrs nodarbina ap 15 cilvēku, no kuriem stipri lielākajai daļai nav skaidrs nekas par šo nozari. Vēl jo vairāk- ja uzdotu jautājumu kas ir konkrētā darbinieka pienākumi, no atbildēm varētu rakstīt humoresku. Kas īsti jādara reti kuram ir skaidrs. Toties alga ap 4000 dināriem, Čačakas mērogā ir pat visai pieklājīga.

Vēl acīs iekrīt grafiti. Šo tiešām var nosaukt par mākslu. Nezinu, kurš vai kuri ir šī amata meistari, bet darbi izskatās lieliski. Atšķirībā no mūsu jefiņiem, kas labākajā gadījumā var uzpūst šķībus burtus, šie ir dabūjuši gatavus veselus mākslas darbus. Šopēna un Mocarta portreti vien ir ko vērti. Nekad nebūtu domājis, ka iefanošu par grafiti darbiem.

Klīstot nonāku kaut kādā kafejnīcā. Noskaidroju, ka te pirms un pēc spēlēm tiekas vietējā futbola kluba līdzjutēji. Par piederību šai apvienībai liecina futbola kluba logo un kafejnīcas sienas. Jāsaka, viens no smieklīgākajiem logo ko esmu redzējis- plikgalvains urla ar alus kausu rokās. Lai gan neko nezinu par FKBČ ( FK Borac no Čačakas), esmu jau šīs komandas fans. Krodziņa personāls ir ļoti jauks, labprāt ielaižas sarunās un aicina mani apmeklēt kādu no spēlēm. Diemžēl sezona sāksies tikai augusta beigās kad es jau būšu mājās. Taču apsolos internetā pasekot līdzi kluba gaitām. Par šo es saņemu vienu alu par brīvu.

Pašā vakarā Nikola aiztiepj mani uz citu kafejnīcu. Tā ir ierīkota etno stilā. Gar sienām veci telefoni, priekšmeti no pēckara perioda, vecas Dienvidslāvijas kartes, Tito bildes. Izskatās tīri normāli. Cilvēku gan nav, tāpēc es, Nikola un Nemaņja piesēžam pie galdiņa, kur jau sēž Nemaņjas tēvs, māte un vienīgā kafejnīcas darbiniece. Šis mazais bizness pieder Nemaņjas vecākiem. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet viņiem labākais pļaujas laiks esot ziema. Vasarā cilvēki izvēlas sēdēt laukā, bet ziemā te pat normāli apgriezties neesot iespējams. Klubam ir tualete, ko neesmu redzējis jau gadus 10 šķiet. Tualete ko parasti apzīmē ar krievu vārdu- sarķir. Proti, vienkāršs caurums grīdā. Izremontēts un izklāts ar vislabākajām flīzēm, bet tik un tā- man tomēr patīk mūsdienīgas tualetes. Nevaru iedomāties, ka ziemā es te varētu izturēt ilgāk par minūti. Serbijā var smēķēt jebkur un to arī dara jebkur. Šobrīd mēs esam 6 cilvēki, bet piesmēķēts ir tā, ka paliek slikti. Turklāt visi vārās serbiski un dara to ļoti ātri. Sekot līdzi sarunai var, bet prasa milzīgu piepūli. Man aiz muguras sēž bārmene un smēķē smirdīgākās cigaretes ko jebkad esmu ostījis. Viņa ar baudu pūš dūmus man virsū un smēķē jau ceturto cigareti pēc kārtas. Neizturu un izmūku ārā. Pēc mirkļa klāt ir Nikola un aicina atpakaļ. Atzīstos, ka iekšā neiešu pat ja man piemaksās.

Dodamies uz kafejnīcu pie dambja. Te gan cilvēku ir krietni vairāk, tomēr visi izvēlas sēdēt iekšpusē, jo ārā esot auksts. Naktīs mēdz būt +15 un es ar savu īso kreklu un vēlmi sēdēt laukā, vidējā serba acīs izskatos pēc roņa. Pat Nikolas mamma pirms iziešanas no mājas ķer pie galvas un saka, ka es zmerzneš, tobiš nosalšu. Nikola gan saka, ka cilvēki vismaz liepājnieki pie tādas temperatūras nakts laikā dodas peldēt uz jūru, kas labākajā gadījumā ir par 3 grādiem siltāka. Viņš zina ko runā, jo pāris nedēļas atpakaļ to izbaudīja uz savas ādas un joprojām ar to nenormāli lepojas.

Aizsēžamies līdz pusnaktij un tad dodamies pa mājām. Atvados no Nemaņjas. Šķiet, ka pēc kalnu tūres es viņam pat tīri labi patīku, katrā ziņā viņš tiešām cieši mani apskauj un novēl laimīgi ceļu.

No rīta Nikola ar mašīnu izved mani ārpus pilsētas un mans mājupceļš sākās... Uzreiz varu pateikt, ka šī bija visneveiksmīgākā diena manā stopētaja karjerā. Viss sākas jau ar to, ka divu stundu laikā mani neviens nepagodina ar apstāšanos. Sapratis, ka šī nav laba vieta izlemju mazliet paiet uz priekšu. Beidzot apstājās runīgs večuks, kurš gan diemžēl brauc tikai uz netāli esošo Gornij Milanovec.

Kaut kā naivi iedomājos, ka benzīntankā man veiksies labāk. Kā tad... nostāvu pusotru stundu un tad izlemju iet tālāk. Drīz gan man apstājās veca kravas mašīna. Labā ziņa ir tāda, ka čalis brauc uz Novi Sadu. Sliktā ziņa ir tāda, ka pēc 20 km mašīna salūzt un es stāvu vietā kur apstādināt mašīnu nevarētu par Deivids Koperfīlds. Sanāk paieties labu gabaliņu līdz tieku līdz vietai kur teorētiski varbūt kāds arī apstāsies. Apstājās ar. Atkal pabraucu 20 kilometrus un vīrs griež iekšā, man savukārt vajag uz Belgradu. Stundu eju. Pulkstenis jau rāda pusdienas laiku. 5 stundu laikā esmu pieveicis 60 kilometrus. Bez somas uz muguras šo pašu attālumu varētu noiet kājām apmēram tādā pašā laikā. Beidzot apstājās mašīna kas brauc uz Belgradu. Pie stūres ir bosnietis. Izskatās, ka nav dikti apmierināts, ka paņēmis cilvēku, kurš nerunā viņa valodā. Figušku, ārā no mašīnas tu mani nedabūsi. Vēlāk gan viņš paliek tāds kā jautrāks, jo izrādās es vismaz lielu daļu no viņa sacītā saprotu un pat varu kaut ko pateikt. Pavisam jautrs viņš paliek brīdī, kad uzzina, ka lamāties gan es protu kā Serbijā dzimis.

Viņš mani izlaiž pie Belgradas, pie ceļa kas aiziet un Novi Sadu. Sākas lielākais idiotisms visa ceļojuma laikā. 7 stundu laikā es vienkārši tupi eju uz priekšu. Ik pa brīdim ir vietas kur mašīnas varētu apstāties nepārkāpjot noteikumus, bet diemžēl neviens to nedara. Pastāvu stundu uz vietas un atkal eju uz priekšu, cerībā, ka tikšu līdz kādai uzpildes stacijai. Noieti kaut kādi 20 kilometri, bet neko tuvāk mājām es neesmu nonācis. Lēnā garā soļojot nonāku līdz tunelim. Zīme rāda, ka tā garums ir virs 700 metriem. Es negribu tuneli. Blakus galvenajam tunelim atrodas otrs, tikpat liels, tikai mašīnām viņš ir slēgts. Domāju pamēģināt iet pa to otro, cerībā, ka otrā pusē tikšu ārā. Tunelis nav taisns, tāpēc nav redzams vai otrā pusē ir izeja. Nu neko- jāiet. Sliktākajā gadījumā atnākšu atpakaļ un iešu pa to kur brauc mašīnas.

Esat gājuši pa tuneli bez mazākās nojausmas vai otrā pusē ir izeja? Iesaku pamēģināt. Ideālā variantā pirms tam noskatieties kādu šausmeni un uz priekšu! Viena lieta gan ir laba- te ir patīkami vēss. Otra ne pārāk patīkama- nekādas gaismas te, protams, nav. Pārsimts metrus var iztikt ar to, kas iespīd no aizmugures. Paliek arvien tumšāks. Joprojām nav redzama nekāda gaisma tuneļa galā. Diez cik omulīgi nav. Lai gan bailīgs neesmu, tomēr nevar nedomāt par slepkavībām, līķiem un žurkām. Dabonu izvilkt no somas savu lukturīti. Tas spocīgi met vāju gaismas staru vien pāris metrus. Nav ne jausmas kas notiek sānos, un ja tā pavisam godīgi, nemaz negribu skatīties uz sāniem. Kādus divsimts metrus noeju pilnīgā tumsā. Par laimi ceļš gan ir labs- nekādu lamatu, nekādu akmeņu, vien smuks asfaltiņš. Beidzot no priekšas atspīd tāda kā atblāzma, kas ar katru soli top gaišāka. Vēl pāris soļi un redzu priekšā izeju. Atvieglojums iznākot no pazemes valstības ir neizsakāms. Lietas apstākļus gan tas neko nemaina- neviens mani vest nekur negrib. Noeju divus kilometrus un priekšā redzu vēl vienu tuneli. Turklāt šim nav nekādas, tā teikt, rezerves ejas. Nu bļin. Iededzu lukturi un prātīgi gar malu dodos pretī gaišajai nākotnei. Katra otrā mašīna, protams, taurē idiņam, kurš izdomājis pastaigāties pa tuneli. Taures skaņas iet caur kauliem.

Esmu nogājis kaut kādu apkārtceļu apkārt Belgradai. Atliek tikai pāriet pāri upei, un tad pats sev nozvēros, ka vairs neiešu nevienu metru uz priekšu. Patiesībā jau sen krēslo un uz priekšu mani dzen vien spīts. Vietas kur uzcelt telti ir pat ļoti labas. Bet es ne pa kam. Neesmu nopelnījis. Tilts pāri upei arī zin, uzcelts kilometriem garš. Pēdējiem spēkiem tieku upei pāri un ar baudu noņemu somu no pleciem. Netālu ir ideāla vieta nakšņošanai. Nē, esmu spītīgs. Šoreiz tas attaisnojās. Man apstājās jauks puisis Elvis vārdā. Viņš neko tālu nebrauc, bet var mani izvest no šī mistiskā apļa un izlaist uz ceļa, kas iet tikai un vienīgi uz Novi Sadu. Elvis daudz runā. Protams, piedāvā, uzpīpēt. Ņirdz, kad pasaku, ka vai maz ir kāds šoferis, kurš Serbijā nesmēķē. Par laimi man, Elvis labi rubī fišku, un pie sarkanās gaismas stāvot, jau kaut kur Belgradas nomalē pa logu uzsit klačiņu ar blakus esošo fūristu. Pārrunu rezultātā vīri vienojās, ka es pārsēdīšos pie fūrista, kurš mani aiztransportēs uz Novi Sadu. Tas jau ir labāk. Pateicos Elvisam un lecu iekšā pie jauna džeka. Šamējais ir ārkārtīgi lādzīgs. Viņš ir no tā tipa cilvēkiem, ko pirmo reizi ieraugot, momentā saproti, ka vari viņam uzticēties pilnībā. Droši varētu iedot paturēt 1000 latus un pēc stundas atgriezies atrastu viņu stāvam ar manu naudu rokās.

Problēma ir tāda, ka viņš ļoti grib runāt, bet nevienu valodu izņemot serbu nezina. Viņš mēģina runāt vāciski. Nesaprotu gan kāpēc viņš to dara izmantojot krievu valodu. Kaut kā jau saprotamies, bet nu iet grūti.

Lādzīgais mani izsēdina pirms Novi Sadas. Ir jau tumšs un šodien es nekur vairs neiešu. Blakus ir benzīntanks, kur satieku divus slovākus, kas līdzīgi man atgriežas no atvaļinājuma Maķedonijā. Arī šie vairs nekur šovakar neies. Neesmu noskaņots uz garu pļurkšķēšanu, tāpēc atrodu caurumu žogā, un turpat blakus uzpildes stacijai, otrpus žogam uzceļu telti un jau pēc minūtes guļu kā nosists.

No rīta blakus savai teltij redzu guļam slovākus. Vai nu viņiem bija slinkums celt savu telti, vai arī viņi pārvietojas pa skarbo, bet guļ viņi vienkārši zem krūmiņa ielīduši guļammaisos. Ņemot vērā vakardienas negatīvo pieredzi, gribu sākt pēc iespējas ātrāk. Paveicas jau ar pirmo reizi. Mani līdz Budapeštai ir ar mieru aizvizināt ungārs Andrušs, kurš uz doto brīdi tīra zobus. Sākums tiešām labs. Andrušs gan laikus mani brīdina, ka uz stundu iebrauks Horošā. Tas ir neliels ciemats pie robežas. Tur dzīvojot viņa draugs ko viņš grib satikt.

Horošā sanāk gaidīt veselu stundu. Pa to laiku pārliecinos, ka visi šeit satiktie cilvēki runā ungāriski. Nez vai Ungārijas valdība maz zina, ka Horoša jau kādu laiciņu nepieder viņiem?

Pirms robežas Andrušs prasa vai man somā nav cigaretes un alkohols. Nav gan. Tas labi, jo muitnieki baigi pārbaudot. Beigās viņš izdomā kaut kādu viltību. Es šķērsoju robežu kājām, bet viņš mani sagaidīs otrpus robežai. Laikam tomēr raustās, ka man somā ir kandžas aparāts ar visu šķidrumu. Neko darīt. Paņemu somu un dodos Ungārijas virzienā. Robežsargs prasa kur esmu bijis. Godīgi izstāstu. Kā patika Serbija? Ir ok, pat ļoti patika. Vai braukšu vēl? Nu ja uz robežas man nepūderēs smadzenes, tad noteikti braukšu. Vecis paņirdz un novēl laimīgu ceļu. Par manu somu ieinteresējas muitas darbinieks. Kas man tur iekšā? Apakšbikses. Un vēl? Vēl vienas apakšbikses. Bet kas bez apakšbiksēm? Šorti. Kas vēl? Vēl vieni šorti. Vecis sāk palikt dusmīgs, bet man šis sāk iepatikties. Cigaretes vai šmiga ir? Nu nav gan, Ir šķīstošās zupiņas, vai tās derēs? Vārdu sakot abi esam laimīgi kad tiekam viens no otra vaļā. Manu somu tā arī neattaisīja. Ungāriem absolūti neinteresē kas es esmu un uz kurieni dodos.

Gaidu Andrušu. Gaidu kādu pusstundu. Nav. Nu i velns ar viņu. Sāku stopēt. Apstājās pirmais smagais. Andrušs. Esot mazliet aizkavējies uz robežas. Tālākais ceļš paiet garlaicīgi. Vienīgi pa ceļam redzu normālu avāriju. Uz šosejas ir milzīgs sastrēgums. Tālumā redzu mirgojam daudzas zilas gaismas. Piebraucot tuvāk redzu divas policijas ekipāžas, četrus ātros un vēl medicīnas helikopteri. Grāvī guļ lūžņu kaudze, kas vēl kādu laiku atpakaļ bija visai neslikta mašīna. Neticu, ka var izdzīvot pēc tādas avārijas, bet mašīna it kā ir tukša un arī neviens līķis redzams nav. Cerams, ka paveicies.

Izkāpju benzīntankā, kādus 15 km no Budapeštas. Vairākas stundas nevienu sarunāt uz Slovākijas pusi neizdodas, lai gan mašīnas iebrauc diezgan bieži. Šis ir paliels benzīntanks. Redzu daudzas mašīnas ar Vācijas numuriem. Tās ir pilnas ar turciska paskata ļaudīm. Acīmredzot ģimenes braukušas atpūsties. Uzvedas viņas man ļoti nepieņemamā veidā. Skaļi klaigā, apkārt puspliki nēsājās čigāniska paskata bērneļi. Sievas ietinušās melnās drēbēs. Visi kopā ēd, gružus izmet turpat, lai gan 10 metrus tālāk ir gružkastes. Vārdu sakot uzvedās kā īstas cūkas. Nedod Dievs tādus Latvijā. Principā vajadzētu saņemties un izdzīt šamējos arī no vecā kontinenta, lai kačā pravas savā zemē un nepiecūko mūsējās. Pretīgi skatīties.

Kamēr gaidu piemērotu liftu, man par tādu kā draugu uzmetas kaut kāds vietējais suns, kurš vazājās pakaļ un visādi izrāda, ka esmu viņa īpašums.

Tikmēr sivēni ir paēduši un atceras, ka vajag parādīt pienācīgu cieņu Allāham. Turpat zālītē tiek izritināts paklājiņš, ģimenes galva novelk savus apavus un notupstas. Kaut ko bubina zem deguna un tik klanās, un tik klanās. Pēc brīža līdzīgu paklājiņu izritina cits fāters. Bet klanās viņš uz pretējo pusi. Kādam no abiem normāli nedarbojas kompass, jo cik atceros, tad ir jāklanās uz austrumiem, un tas nozīmē, ka viens no viņiem ir ar visai pieticīgām zināšanām par debespusēm. Kamēr otrais fāters klanās, mans jauniegūtais, četrkājainais draugs sāk izrādīt nopietnu interesi par islāmu. Sākumā šunelis vēro šo cirku pa gabalu. Pēc brīža viņš jau stāv vien metra attālumā no lūdzēja un cenšas atkārtot viņa kustības. Kad fāters noliecās, arī suns piespiež galvu pie zemes un izbāzis mēli ar interesi vēro kas tālāk notiks. Viss beidzas ar to, ka lūgsna ir galā un vecis dusmīgi uzkliedz sunim, kas acīmredzami apvainojies paiet tālāk. Fāters gan pieļauj milzīgu kļūdu. Viņš uzreiz nesaritina paklājiņu, bet kaut kāda motīva vadīts dodas pie savas mašīnas, kas stāv turpat desmit metrus tālāk. Mans draugs bikli pieiet pie paklājiņa. Kādu brīdi izskatās, ka viņā norisinās iekšējā cīņa starp nogulties uz paklājiņa vai pačurāt uz tā. Uzvar otrais un pacēlis kāju šunelis uzlaiž vienu smuko dzelteno. Pēc šīs darbības viņš zaudē jebkādu interesi par paklājiņu un atgriežas pie manis. Vecis ir tik aizņemts pie mašīnas, ka šo epizodi nemaz nepamana. Es saku- „ Labs suns. Labs” Labprāt uzcienātu mazo ar kaut ko, bet man ir palikušas tikai sausās zupiņas.

Jau daudz labākā garastāvoklī turpinu apklaušināt braucējus. Beidzot viens rumāņu šoferis ir a r mieru aizvest mani līdz Bratislavai.

Pie robežas esam ap 6iem vakarā. Redzu stāvam daudzas fūres, tāpēc pateicos rumānim un izlemju palikt te. Gan jau kādu sarunāšu. Faktiski uzreiz pamanu divas mašīnas ar leišu numuriem. Viens saka, ka brauks tikai rītvakar, toties otrs, pēc paskata normāls čalis, saka, ka kustēsies 4. no rīta. Varot mani aizvest tik tālu cik var nobraukt astoņās stundās, tad atkal jāatpūšas. Lieliski. Aprēķinu, ka šajā laikā būšu jau netālu no Varšavas. Sarunājam, ka pienākšu pirms četriem. Pats dodos meklēt vietu, kur var uzcelt telti. Lai arī pie robežas ir milzīga pļava, tomēr teltij tā ir absolūti nepiemērota. Nelīdzena, mālaina, zāle asa. Aizklīdis kādu puskilometru tālāk atrodu vienīgo pleķīti kur puslīdz normāli var uzstutēt savu mājokli. Tikko esmu uzcēlis telti, sāk līt. Nelīst stipri, bet līst līdz pat trijiem rītā kas jāceļas. Burtiski piecas minūtes pirms izlienu no telts, lietus beidzas. Lādēdamies sapakoju slapjo telti. Drēbes arī diezgan slapjas. Nekas, tūlīt braukšu, tad jau po. Esmu stāvvietā 3:20. Mana čalīša nekur nav. Nevar būt. Apeju stāvvietu vēlreiz. Nu nav. Vot pimpis. Ir nenormālas dusmas un aizvainojums. Kaklā kamols un tā kā mazliet velk uz pinkšķi. Goda vārds. Kāpēc tik stulbi melot? Būtu normāli izgulējies un atradis mašīnu. Tagad speciāli esmu cēlies nakts vidū un tagad stāvu kā piemineklis pārbāztā, bet saldā miegā guļošā stāvvietā. Kādu stundu nevaru nomierināties. Ja gadīsies šo čalīti sastapt kaut kur pa ceļam, stingri izlemju iedot pa nāsīm.

Ik pa laikam iedarbojas kādas mašīnas motors un fūres pa vienai pamet stāvvietu. Diemžēl visas dodas uz Čehiju un tālāk Rietumeiropas virzienā. Atrodu mašīnu ar Latvijas numuriem. Viņa stāv pirmajā rindā. Izlemju, ka gaidīšu līdz pamodīsies kāds no pirmās rindas, jo tik un tā nevaru apskraidīt visu placi. Sāk aust. Man kompāniju sastāda žurka, kas netālu no manis nēsājās no vienas ceļa puses uz otru. Vienā pusē ir liela gružkaste, otrā kaut kādas maziņas. Cik var noprast lielajā gružkastē ir atrasts kaut kāds pamatēdiens. Bet mazajās ir ne ta salātiņi, ne ta deserts un nabadzīte visu laiku dabon kursēt lai tiktu klāt abiem. Pēc kādām 10 minūtēm žurcēns beidzot ir piestūmis seju. Ēdiens laikam nebija labs jo pēc brīža redzu mazo rakari jokainā gaitā dodamies uz tualetes pusi. Droši vien iet nolikt kluci.

Ir jau rīts, bet joprojām stāvu un gaidu. Kaut kāda iekšējā balss saka, lai paskatos otrajā rindā. Ar šo brīdi sākas mans veiksmes stāsts. Visam vienmēr ir jānotiek tā, kā tas notiekas. Rūc mašīna ar poļu numuriem. Prasu vai nevar aizvest līdz Polijai? Var gan, bet brauks cauri Čehijai. Šobrīd kaut caur Portugālei. Gribas apsēsties siltumā.

Izbraucam mazliet no Slovākijas, un tad pa Brno- Ostravas šoseju nonākam pie Polijas robežas. Šeit mani izlaiž. Uzreiz sarunāju poļu šoferi, kas aizvedīs mani līdz Katovicei. Nonākt poļu rokās, tā jau ir puse no uzvaras. Sakiet ko gribat, bet Eiropas labāko šoferu sarakstā poļi ir absolūti pirmajā vietā. Šis vēl runā krieviski.

Pirms Katovices mani izlaiž kārtējā benzīntankā. Arī te stāv daudzas fūres, bet diemžēl neviena līdz pat vakaram nevar braukt. Un tās kuras var jau ir ar diviem cilvēkiem ekipāžā. Redzu nenormāli biezu mašīnu ar Lietuvas numuriem. Prasu vai nevar aizvest. Labprāt, bet viņi ir galīgi pilni. Varbūt man nav naudas? Vecis ir ar mieru man apmaksāt autobusu. Pateicos un saku, ka ceļoju šādā veidā, nauda man nav vajadzīga. Viņš man novēl veiksmi un visa ģimene mājot pa logu dodas tēvzemes virzienā.

Nākamā mašīna ir manējā. Mani uzņem jauns poļu džeks, kas brauc uz Toruņu. Uz ziemeļiem tas sanāk un šobrīd mans mērķis ir tikt kaut kur tuvāk Varšavai. Viņš brauc ar smago, kuram turklāt ir piekabe, tā kā necik ātri uz priekšu mēs netiekam. Polis ir runīgs, turklāt ar lepnumu varu teikt, ka saprotu praktiski visu sacīto. Un arī mani viņš tīri labi saprot.

Domāju, ka kāpšu ārā pie Lodžas. Tomēr mēs iebraucam pilsētā un kāpt ārā pilsētā un meklēt ceļu ārā no tās man galīgi negribas. Izlemju braukt tālāk. Šeit sāk līt un nav neviena benzīntanka. Labi, braukšu līdz Vroclavekai, tā izskatās paliela pilsēta, gan jau no turienes kaut kā uz māju pusi tikšu. Tikmēr šoferis pa rāciju sazinās ar garāmbraucošām fūrēm lai noskaidrotu kur man vislabāk būtu kāpt ārā lai tiktu uz Varšavu. Beigās viņš man skaidro, ka īstā vieta būs tā, kuras nosaukumu aizmirsu jau pēc divām sekundē, no šejienes ejot vecā šoseja uz Varšavu.

Izkāpju un kājām dodos pilsētiņas virzienā. Pa ceļam mēģinu kādu nostopēt, bet nekas prātīgs no šī pasākuma nesanāk. Sāk krēslot. Pirmajā veikaliņā pārdevējs man izskaidro kā tikt uz šoseju, bet piemetina, ka neesmu izvēlējies labāko vietu. To pašu saka, arī trīs sīņi kas mēģina piebeigt litrīgu šmigas pudeli.

Izeju cauri pilsētai un esmu uz Varšavas ceļa. Tālumā redzu benzīntanku, un tā kā jau ir diezgan patumšs, domāju nakšņot šeit. Tikai jāaiziet līdz tankštellei. Eju pa viaduktu.Nezinu kas man uznāk, bet pēkšņi izdomāju darīt to ko nekad pat neesmu mēģinājis darīt- pa ceļam uz tankštelli mēģināt kādu nostopēt uz viadukta. Apstāties te nav kur, turklāt ceļam pa vidu ir nepārtrauktā līnija. Tiešām nezinu uz ko es cerēju. Bet notika neiespējamais. Pirmā fūre man apstājās. Satiksme šeit nav intensīva, tāpēc tādu vaļību droši vien atļāvās. Mašīna ir ar Lietuvas numuriem un brauc uz Lietuvu! Aleluja! Šitāda haļava sen nav piedzīvota. Šoferis gan lamā mani par to, ka esmu izvēlējies pašu nepiemērotāko vietu kur stādināt mašīnas un jābūt pilnīgam mūlāpam lai šeit apstātos. Pat nezinot kāda suņa pēc viņš man ir apstājies. Pēc šādiem gadījumiem gribas ticēt kaut kam augstākam. Man nežēlīgi nāk miegs, bet es ļoti turos lai neaizmigtu. Un arī mašīnas kabīne ir šaura un mani ceļi visu laiku ir iespiesti pret paneli. Bet tas viss ir sīkums- es braucu mājās...

Vadītājs riskē, jo viņa darba laiks ir sen beidzies, un ja kāds viņu tagad pārbaudītu, tad būtu vakars uz ezera. Sods ap 1000 latiem. Bet arī viņam gribas mājās. Tad nu runājot par visu kas vien ienāk prātā, lai tikai nenāktu miegs, lēnām braucam uz mājām. Ap četriem rītā šķērsojam Lietuvas robežu. It kā vajadzētu pagulēt, jo acis līmējās ciet, bet gribas pamēģināt vēl. Aizeju līdz tuvākajam benzīntankam un prasu iebraukušajā fūrēm vai nebrauc uz Kauņu. Pirmās divas iebraukušas te gulēt, bet trešā brauc un var paņemt arī mani. Šoferis tēlo dusmīgu, bet var redzēt, ka tas ir lāga vecis. Nepilnajos simts kilometros viņš man izstāsta to, kas acīmredzami jau sen viņam nomoka sirdi. Gan par situāciju ģimenē, gan darbā. Var redzēt, ka viņam bija vajadzīgs kāds, kam to visu vienkārši izstāstīt. Pēc tam pat ņirdzam par dažādām lietām. Un viss pa smuko noslēdzas Kauņā. Dabonu pāris kilometrus noiet līdz uzpildes stacijai, bet pirmā mašīna ar jaunu lietuviešu pāri ir ar mieru aizvest mani uz Klaipēdu. Tā kā es konkrēti slēdzos ārā, tad sazvanu Līgu, lai atbrauc man uz Klaipēdu pretī. Ceļojums beidzas gultā. Šķiet, ka aizmiegu pat nenolicis galvu uz spilvena....