atpakaļ uz mājām... uz Latviju...

  • 16 min lasīšanai
Kā līdz tam nonāca, ka no Spānijas dabūju doties mājup ar neko, vēsture laikam klusēs, bet tā noteikti neklusēs par, iespējams, mana mūža skaistāko ceļojumu... uz mājām... Zem Valensijas, Spānijā, ir tāds miestiņš- Gandia, kurai vēl klāt ir mazāks pudurītis- Xeraco un playa de Xeraco. Pēcpusdienā, kad sapratu, ka laiks doties mājup, savācu vēl savu someli uz ritenīšiem un devos cauri kurortpilsētelei uz lielajiem ceļiem. Pēc izskanējušamiem vēlējumiem un visādiem "laba" vēlējumiem, izvēlos līku loči doties uz māju pusi. Pirmā mašīna man apstājas gana drīzi un aizved līdz Tavernes de la Valldigna. Četri pēcpusdienā. Janvāra puse. Jācer, ka līdz vakaram tikšu līdz Valensijai. Līdz lielceļam tieku, tur vērša līkumā arī apstājas kāds vīrs, ar kuru tieku līdz pat Cullera. Vārdu pa vārdam, maniem atlikušajiem 10 eiro ienākas vēl pāris kapeikas klāt, lai ir ko apēst pa ceļam, novēl man laimīgu un veiksmīgu ceļu tālāk.. Kādu stundu stāvu sev iedomātā labā stopēšanas vietā. Brīžam šķiet, ka nokrišņi tuvojas. Ar nākamo auto jau tieku līdz vienai mazpilsētiņai, Sueca. Tikko esmu labi izgājis no miesta, redzu lielu dūmu verpeli virs mājām un nodomāju- nu tik būšu kā terorists bēgošais, re, pat pilsētas pa ceļam dedzinu nost, tik nikns.. Nē, Spānija ir jauka vieta... Tādu dusmu man nav...Te jau pirmās piles krīt, bet esmu plāna vidū, kā uz paplātes, nav ne mazāko cerību, ja nāk kas dūšīgāks no padebešiem.Būšu jau Valensijā. Kāds vīrs pavisam nevīžīgā džipā mani uzņēma. Brauc uz lielpilsētu. Tiesa gan, pilsēta jau nav nekāda mazā, līdz ar tumsu esmu vienā pilsētas malā, vēl milzum garš ceļš cauri visai pilsētai, tas ir skaidrs laikam ikvienam.Pievakars, nesteidzoties vēroju pilsētu, cik nu krēslā un monotonā solī var spēt ko apskatīt. Paeju kādai ēkai garām, kura acīmredzot ir zaļā krāsā, bet uzraksts uz mājas- Sarkanā māja. Paeju garām visiem jūras un mākslas muzejiem, sekoju kartēm uz autobusu pieturām... Nopērku lielu dzeramo pudeli. Vienubrīd esmu aizgājis kur šķērsām pa Valensijas ielām, pat pavisam tumšām.. un tādām.. emmm... Paliek arvien vēsāks. Kādu brīdi redzu kādu meiteni, kas tāpat kā es slāj kādu brīdi jau no pilsētas laukup, visādas domas ienāk prātā, varbūt parunāt, lai ceļš īsāks, varbūt.. ai, kājas paliek arvien gausākas, jau visu dienu tipināts, var just, ka vajadzēs ko līdzīgu atpūtai. Bet brīžam atkal uznāk doma, ka dodos mājup un ka tā bez atpūtas kaut kājām spētu aiziet... Protams, tas ir tikai māns, un ap pusnakti meklēju, kur lai piemetās. It kā izdodas, it kā atpūšos, bet vēsi paliek. Manises. Pirms vieniem naktī beidzot mani pamana kāda policijas kompānija. Tā jau neko, parunājam, kas ir lielie ceļi, kur, ko.. kas esmu, kurp dodos.. Nu tādā vēlā stundā taču visi dodas visbiežāk uz mājām, tad es arī, tikai man tā patālu...Noskatos vietu, kur pārlaist nakti līdz rītam. Bet tad arī lielie lieti bija klāt un bija jāceļas strauji augšā un jāskrien uz to tālo gaismu, kur izskatās pēc kādas patiltes.. Tu skrien un skrien.. nu kā skrien, drīzāk jau tipini.. Bet tilts netuvojas īsti... Labi ka lietus mākonis arī tāpat vien slīd, ne pārāk gribīgi grib mani dzīt uz priekšu. Varbūt saprot... Pirmā diena galā... Tāda pusnomoda nakts, kāda gan gulēšana var būt patiltē, kur visu laiku kāds gaida, kad tu iesnaudies un pārbrauc pāri.. trrratatā un miegs arī prom. Lielceļš. Nav nojausmas, cik tālu ir tuvākās apdzīvotās vietas. Līdz pirmspusdienai nokļuvu līdz Sagunto, kādai fūru piestātnei. Runas par labajiem šoferiem un lielajām iespējām tikt uz māju pusi pārāk mani nepārliecina. Apstaigāju gan parku, ieraugu pa kādam polim.. Letiņi, nu, mūsējo numuri. Lai gan skaidrs, ka tur būs kāds nelatvietis. Un galu galā šis virzās uz ... Mursiju, pluss mīnuss turp, no kurienes es. Atmetu ar roku tai apkārtstaigāšanai, nedaudz kautrība, nedrošība.. varbūt kas cits. Nostājos pie parastās stopošanas vietas- izbrauktuves, un ik pa laikam novēlu laimīgu ceļu garāmbraucošajiem. Pēc pāris stundām, minūtēm.. nav nekādas laika izjūtas, šķiet, ka pilnīgi viss vienāds kļuvis. Tātad ap to laiku man apstājas kāda mašīnīte. Ne pavisam blakām, bet tā patālāk. Francūzis, dodas uz mājām no drauga viesībām. Jā, to var redzēt. Un grib dinero par vešanu, cik man esot? Aīīī, šķiet, ka būs jālaiž viņš prom tālāk, ko es pēc tam darīšu, ja tagad atdošu savus vienīgos 10 eiro? Bet no otras puses, tuvāk mājām. Braucam.Un viņš tik vārās un stāsta man kaut ko, jautā. Man nāk miegs. Bet kā lai guļ, ja nu pēkšņi arī šoferim sāk nākt miegs? Viņš runā vien tālāk. Lavierējam pa bezmaksas ceļiem. Skaista Spānija, protams. Es tik ik pa laikam "wow!" nosaku, un rādu, ka smuki.Un tad šis sāk runāt par kādu biznesu :) Prostitūcija. Man vienalga, ved tik mani uz māju pusi. Bet līkumojot pa ceļiem, šis jautā, nu, vai tad te nav latvietes, lietuvietes? Mani vienubrīd māc nelielas bailes, ka tiešām kāda tautiete negadās ceļmalā un tā. Moldāvija, Bulgārija, Rumānija... Tā pēc kādas desmitās jau sāku nomierināties- nē, tik traki ar manu tautu nav. Bet būtībā tiek risināta naudas problēma, neviena negrib nopirkt kādu pudeli vīna, kas ir pusmašīna piebāzta. Nu ko padarīsi. Te arī iet degviela uz galu. Ielejam, es eju samaksāt, bet, ak dieniņās- 1 cents pietrūkst. Visu mašīnu izpētam pa jaunam, nu nav, nekur nav! Pārdevēja tomēr pārāk nedusmo un mēs tiekam tālāk.Un tad es iedomājos, kur īsti atrodas Nica. Kartes nav, bet šķiet, ka tas ir nedaudz pa labi no tā maršruta, nekā man nepieciešams. Bet ņemot vērā, ka francūzis zina, kurp dodos, un acīmredzot zina, kur man vislabāk būtu šķirties no viņa, tad pārāk nesatraucos. Un tad šis sāk dziedāt- Yo gusta aqua, no gusta bebber (Man garšo ūdens, bet ne alus).. un tā šī dziesma līdz pat tumsai noskanēja.Barselonai apbraucām apkārt, tā arī lāga to neredzēju, nobraucām gabaliņu gar Vidusjūru. Jau pievakars. Kādā veikalā it kā iegādājam nedaudz ēdamo. Pastaigājam pa pilsētu, lai kājas izkustās. Un dodamies tālāk. Grādi jau termometrā +2. Vietām jau nedaudz apledojums uz ceļa, un... Pirineji. Tumšs, protams, neko no tā daudz nevar redzēt, vienīgi sajūta, ka tūliņ, tūliņ izbrauksim no Spānijas... Perpinjana.Netālu aiz robežas arī apstājamies kādā tankštellē, kur manam šoferim visi ir pazīstamie. Te arī saprotu, ka tiek runāts par mani, vai nevar kādu darbu sarunāt. Es tik nopurpinu- gribu mājās. Nogurums liels. Uz kādām pāris stundām atlaižos uz auss.Pienāk rīts. Migels visapkārt. Norāde uz Lionu paiet secen, sāku saprast, ka doma, ka Nica ir krietni pa labi no tā, kurp man būtu vēlams nonākt, bija diezgan precīza, bet ko nu vairs, lai ved kaut uz Romu, ka tik uz ziemeļiem vai austrumiem, es tuvojos mājām. Notiek atkal liela rinķošana pa visādiem apkārtceliņiem, līdz atrodas īstie. Vēl pabļaujam mašīnā par ūdeni un alu. Nonākam līdz kādai celtniecības brigādei, kur atkal man jautā- vai negribētu te strādāt. Kas zina, kā būtu, ja būtu, bet šobrīd par to nav nekādu domu, tik uz māju pusi. Laiks ir brīnišķīgs.Ap trijiem pēcpusdienā jau esam kādā pieturā, kur nu mums jāšķiras. Man jau liekas, ka es šim labajam cilvēkam esmu totāli apnicis ar savu lielākoties klusēšanu. Dabonu Francijas karti. Un atvadamies. Vairāk nekā diennakti ceļā, krietns gabals pieveikts, gan nedaudz pa šķībo, bet arī tas ir tuvāk mājām. Apstaigāju laukumu. O, bralykas Lietuva! Važojam uz mājām? Nē, uz Itāliju, mājup brauks ļoti tālā nākotnē. Nu neko. Noskatos nedaudz kartē ceļus, un saprotu, ka jādodas tālāk kājām. Ne pārāk tālu, pāris stundu gājums. Tiesa gan, arī vakars tuvojas. Protams, Francija nav Spānija un kā būs ar sazināšanos, nav nekāda nojausma. Figaniere izskatās, ka ir tuvākais mērķis. Veicās man atkal un ar trim mašīnām līdz šai pilsētiņai arī nokļūstu. Nedaudz paklīstu pa nepareiziem ceļiem, līdz saprotu, ka būs jākāpj ļoti stāvā, augstā kalnā. Tas ir vismaz pāris Gaiziņu augstumā. Sākas Alpi.Ilgi, ļoti ilgi velku savu somu pa stāvo kalnu augšup, līdz otrā malā miestam jau meklēju auto ķeršanas vietas. Tiesa gan- nav jau ko ķert, neviens nebrauc. Bet ir jau vēla pēcpusdiena un tā kā pēc tumsas sāk izskatīties, tā kā sāk salt. Un tad kāda mašīna arī apstājas. Jauns puisis, francūzis. Brauc uz savu slēpošanas kūrortu. Un kā brauc!!! Pa tiem šaurajiem asfaltētajiem, vietām pusapledojušiem celiņiem, līkums pa labi, pa kreisi, vienā pusē grava, otrā stāva klints! Bet es pieņemu, ka cilvēks zina ko dara, tad par to īsi nesatraucos, parunājamies.. un es cerams pārāk nenosiekalojos, skatoties, kas notiek aiz loga. Skaistums. Castellane. Un aukstums, par to es atceros, kad izkāpju no mašīnas. Tumsa. Cik nu miests, tāds apdzīvots krustojums, nostājos uz ceļa, kas vedīs uz Digne les Bains. Atkal nepaiet pārāk garš laiks, kad apstājas kāds furgoniņš ar diviem vīriem. Diemžēl tikai nojaust vairs varu, kādā valodā mēs sazinājāmies, bet kaut kur citur dziļi Alpos zem vienas laternas atkal tieku laukā. Nu, viss, ir jau kādi astoņi vakarā, ceļš tukšs, tas būs aizraujoši- palikt te pa nakti. Labi, ka ne visas domas piepildās. Apstājas tāds sportiskāks autiņš ar jaunu cilvēku, pāris frāzes pārraidot vienam pie otra un otrāni, Pilsēta liela. Tumsā viss ir divreiz lielāks laikam. Arī ceļš ārpus pilsētas. Pa bruģi kratos ar somu. Velku savu balto maiku visam sev virsū, lai ir kāda cerība, ka tikšu ievērots. Pēc pārdesmit, pārsimt kilometru soļošanas, ļoti garas soļošanas, apstājas francūzis kurš runā vāciski! Cik es biju laimīgs, ka varu runāt bez maz dzimtā valodā, valodā, kurā saprotu vismaz pusi ko saka un pat kaut ko spēju atbildēt! Tiesa gan, prieki nebija pārāk gari, jo jau pavisam drīzi nācās atvadīties. Protams "drīz" varēja gadīties pēc pāris minūtēm vai stundām, jo laika izjūta pilnībā pārtrūkusi.No apvadceļa noejot lejā atkal līdz kādam miestam, nonācu līdz kārtējai apgaismotai laternai. Šķita jau atkal, ka diena ir cauri, kad vēl reizi man uzsmaidīja veiksme, kad jauns students brauca tieši turp, kur es- uz augšu pa karti. Sisterona. Sena, skaista pilsēta, ar milzīgu klinti, ar .. milzīgu klinti. Kad atvadījos no kārtējā labā cilvēka šajā pasaulē, nonācu līdz vietai, kuru man ieteica kā prombraukšanai piemērotu. Izrādās, ir tikai 11 vakarā. Vienu un otru mašīnu pavadu ar acīm tur tālāk pa kalnu augšup, pēc kāda laika skatos- brauc atpakaļ. Tā es tur ceļa malā dīdos un tirinos, lai kaut mazliet sasildītos, līdz.. Policija. Viņi man atvainojas, ka neprot pārāk labi runāt angliski! Pēc jautājuma, vai man nav auksts, ir ideja, ka varētu mani kaut kur zem jumta dabūt. Esmu bezgala priecīgs par šādu piedāvājumu. Kur? Nu taču dzelzsceļa stacijas tualetēs. Nedaudz pabolos, bet tas noteikti ir labāk, nekā tā, kā šobrīd. Ielienu mašīnā, braucam kādu laiku pa pilsētu, līdz beidzot apstājamies pie kādas ēkas, varbūt arī pie dzelzsceļa stacijas. Policists parausta vienas durvis- hmmm, ciet. Sākas sarunas pa telefoniem, pārjautā vēl, vai mani tiešām sauc Nauris. Es tik smaidu un māju ar galvu, ka jā. Francijas policists atkal atvainojas, ka nerunā angliski labi, jo "francūži ir liela tauta, viņiem svešas valodas nav jāmācās"... taisnība jau kaut kāda tajā lietā ir. Sarunas pa telefonu beidzās un mana vieta atradās Sisteronas slimnīcā, atsevišķā istabiņā, duša, vakariņas, siltums. Nerakstīšu, kā tajā brīdī jutos, tas būtu stipri veltīgi... Pamostos no rīta, atpūties, kā no jauna piedzimis. Atvados no slimnīcas darbiniekiem un dodos uz vietu, kuru man ieteica students, kurš tā necieš alkoholiķus!Diena atkal saulaina. Kāda jauka ome apstājas. Skaidrs ir tas, ka mēs viens otru vismaz vārdiski pilnīgi nesaprotam, bet braucam uz priekšu, uz ziemeļiem, uz Grenobli! Tikai tagad aptveru, kur esmu! Olimpiskajā apvidū, Alpos, iespējams, ka skaistākajā vietā, kur līdz šīm esmu bijis. Omi nomaina kāds cits vīrs līdz nonāku kādā krustā, kurš man iesākumā ne visai simpatizē. Un apkārt stāvas klintis, sniegs un, šķiet, ka ir jau mīnusos visi grādi. Kad beidzas laba vēlējumu laiks, un sākas lādēšanās vietām, arī apstājas kāds vīrs ar savu auto. Dodamies uz Grenobli. Pa ceļam es vispār nepievēršu savam ceļabiedram ne mazāko uzmanību, jo tie desmitkārtīgie Gaiziņi ir kaut kas.. nereāls priekš manis. Tikai bildēs, filmās kas tāds var būt, bet ne tagad te! Te top doma, ka kādu dienu nesteidzīgi te būtu jāiegriežas vēlreizīt, jo tagad es braucu uz mājām un neceļoju, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Zvana francūzim telefons. Pēc sarunas viņš man atvainojas, ka viņam bija jārunā telefonā!!! Es jau gribēju atvainoties par to, ka man bija jāklausās viņa saruna!Grenoble. Pilsēta, kurai atkal dabūju iziet cauri kājām. Te gan policisti bija dusmīgi, ka mani no autobāņa dabūjuši vākt nost. Vainīgs jau vainīgs, bet es jau tik pēc zīmēm dodos uz māju pusi.Chambery un Albertville ir nākamie mērķi, kuri kaut kādā brīdī pašķiras, kurš trāpīsies labāk, turp arī dosies. Jā, tā pati Olimpiskā Albertville un no tās pašas Olimpiskās Grenobles, te viss ir Olimpisks...Tā nonāku jau līdz kārtējai naksnīgajai pilsētai. Tiesa, vēl līdz pusnaktij ir tālu, bet iespēja, ka pārvietošos kur krietni uz priekšu, šķiet tīri jocīga. Un tieši jocīgās lietas sāk notikt! Stāvu pie kāda apļa un ceru kādu apstādināt. Tumsā, viens pats, jau kuru dienu... Un kāds jauns cilvēks arī apstājas. Viņš brauc uz Belley. Pēc pāris frāzēm pārliecina mani, ka nevajag tādu līkumu mest, un esmu kādā sev nezināmā vietā nakts vidū. It kā mašīna viena otra brauc, vilciens aiziet, bet nāk miegs un ir ļoti auksts.Kāda kompānija ierodas kādā mājā. Noskatu vietu patrepē, kur nebūtu vējš, padīdos, diez kas nav, auksts. Pāri pusnaktij. Sadūšojos un klauvēju pie tām vienām durvīm. Tur divi arābi, itālis un francūzis svin dzimšanas dienu. Es arī tieku pieņemts svinībās. Dzied un dejo, iedzer vīnu, man arī trāpās. Kaut kas satriecošs. Uz svinību beigām tieku koridorā nolikties slīpi, līdz rītam, kad došos atkal tālāk. Rīts. Pilnīga migla. Esmu atkal turpat, kur iepriekšējā naktī. Kāds onkuls atkal mani paņem mašīnā. Iebraucam kādā pilsētā, kur esot fantastiska baznīca. Diemžēl ārkārtīgi biezās miglas dēļ neko no tā nevar redzēt. Atkal cilvēki mani pabalsta ar naudiņu maizei un ūdenim. Tālāk atkal tieku pavests tālāk un atkal mans maciņš papildinās. Ak, nabaga es...Tētis ar diviem dēliem mani aizved līdz Bourg-en-Bresse, Kārtējo pilsētu šķērsoju kājām, šoreiz gan- gaišā dienas laikā, kas līdz šim nebija tā trāpījies. Ietiku pie interneta, varēju padot ziņas savējiem, ka ar mani viss ir kārtībā, ka dodos joprojām strauji uz māju pusi. Izrādās, galu galā, esmu apgājis pilsētai šoreiz ar lielu līkumu apkārt, bet ko nu vairs, nākamreiz varēšu iet cauri pa taisno. Te apstājas kāds auto. Neliela valodas barjera un neliels gabaliņš tālāk. Gabaliņu pa gabaliņam tuvāk mājām. Un te man uzsmaida veiksme tikt līdz pašai Dižonai! O, cik tas izklausās skaisti! Tiesa gan, esmu pavisam otrā pilsētas malā, ir tik pēcpusdiena, bet saprotu, ka cauri būšu izgājis tikai dziļā naktī. Centrā nedaudz apmaldos, piemetās uz pāris stundām vadātājs. Gala beigās tomēr pareizais ceļš atkal atrodas. Nedaudz baidos, ka netrāpu atkal policijai, bet ko nu vairs- kā būs, tā būs. Apstājās kāds jauns vīrietis, brauc uz mājām. Vienubrīd mēģinu izdabūt atļauju, ka varētu pie viņa pārnakšņot, bet tā kā apstākļi šoreiz pilnībā nesakrīt, tad.. man uzdāvina guļammaisu! Fantastiski! Vakaru sagaidu kādā liela cietokšņa tuvumā- Langres. Uzreiz, līdz ar nokļūšanu tur, meklēju jau apmešanās vietu, kas, par laimi, arī atrodas- kāda pamesta māja, ne māja, šķūnītis. Te arī sagaidu nākamo rītu. Jo tuvāk mājām, jo aukstāks. Chaumont jeb Čau, Monta. Tiešām traki neveiksmīgs rīts trāpās, ļoti garu ceļu nostaigāju. Kāda angļu valodas skolotāja mani aizved līdz autobānim. Domāju, pamēģinās aizlavīties, a nekā- ierodas policija. Atkal visus papīrus pārbauda un tā. Viena policista vectēvs ir Rīgā bijis. Tā, lūk. Neko, atvadamies, un atkal ļoti tāls kājāmceļš. Laiks, kā jau ierasts, ir ļoti skaists, dzestrs. No Alpiem vairs nav ne miņas, to tik tagad pamanu. Plaši klajumi, meži, klusums un miers. Beidzot arī kāds pārītis mani paņem mašīnā. Kārtējo reizi, manu subjektīvo stāstu uzklausījuši, cilvēki dusmojas. Kādā miestā atkal esmu viens. Mašīnas nāk un iet. Man jau te par pacietību nav nekāda runa- vai nu tikšu tālāk, vai netikšu. Nevaru izdomāt- ai, eju mājās atpūsties. Brīžam tas bišķi pagrauž, bet labuma jau no tā nekāda un tuvāk mājām jau tāpēc arī nekļūst. Sēžu, gaidu savu laimi. Te kāds vieglais autiņš apstājas. Jauns vīrietis atkal. Darījumu cilvēks. Viņš brauc uz Nancy. Esmu tik priecīgs. Tiesa gan, pa vidam ir Neufchateu, kur viņam pie omītes kāda stunda jāieskrien slimnīcā. Un, ja pa to stundu vai cik neapstādināšu kādu citu, tad brauksim tālāk. Tā arī notiek. Jāatzīst, ka es nemaz necenšos kādu citu stādināt, tāda avantūra. Hmm, braucam uz Nancy un atklājas, ka viņš vispār brauc uz Luksemburgu! Papētu kartē, it kā nedaudz līkums, bet tomēr drošs līkums. Nancy atkal kādas 2 stundas vajadzēs pagaidīt, lai var braukt tālāk. Draugs jāapciemo. Tomēr šī diena nav nemaz tik neveiksmīga, kā sākumā šķita. Vienīgi, ka Francijas karte beidzas...Luksemburga, dzelzsceļa stacija. Ap pusnakti ar suņiem visus dzen laukā... Un te- tāda veiksme, kāds vīrs atvēl naktsmājas! Jau dienu skaits sajucis, Luksemburgas rīts. Pilsēta skaista, bet tas skaistums mani ne pārāk saista, vairāk- tikt laukā no pilsētas, lai var braukt uz māju pusi. Vācijā, Dortmundē ir kāds labs draugs, pie kura varēšu atpūsties un sagatavoties otrai pusei mājupceļam. Bet līdz turienei vēl jātiek. Pa šīm dienām kājas jau lielajai staigāšanai radušas. Laikapstākļi mani joprojām lutina, ja neņem vērā, ka ziema kļūst ar vien ierastāka, vienīgi, ka mans apģērbs nav visai ierasts šādiem laikapstākļiem. Sajūta, ka vēl pāris dienas un tikšu pie pieklājīgas atpūtas, dod spēku. Brīžam jau tikai uz sajūtām vien dzīvoju. No Luksemburgas ticis laukā, vēl bija jāatrod īstais ceļš uz Echternachterbruck, Luksemburgas- Vācijas robežmiestu. Šodien jau es ar cilvēkiem varu runāt vāciski diezgan daudz. Tik jūk tās valodas tagad kopā, kad katru dienu sava bijusi, tad tagad ir tāda putra. Spāņu, angļu, tagad vācu, bet cilvēki saprot, un tas jau laikam tas svarīgākais. Dienas sākums līdz iebraukšanai Vāczemē notiek diezgan neraiti, bet pa vidam tieku pie kafijas. Stopēšana gan ne pārāk, ātrumposms gadījies. Un tik labi ap sirdi kļūst, kad iebrauc Vāczemē! Tas ir vēl viens plats solis tuvāk mājām. Cik esmu sapratis, man jābrauc uz Bitburgu, tad uz Witlich. Līdz Bitburgai man trāpās kāda austriete, kura brauc pie meitas uz Beļģiju, bet vēl viena meita ir Luksemburgā. Tā viņa braukā šurpu turpu un uz mājām. Nāk jau atkal nakts virsū. Kaut kur pa vidam šajā apvidū redzu lidmašīnas visādi manevrējam un lokus veidojam. Liekas, ka sacensības notiek. Vēlāk saprotu- amerikāņu kara bāzei esmu pavisam tuvu. Viens vīrs mani jau krietnā krēslā noved līdz pašai bāzei, bet par tālāko ceļu gandrīz sastrīdamies- es saku, ka man jābrauc uz to pusi, šis- ka uz otru pusi! Kurš te ir galvenais?! Protams, ka es, tāpēc dodos tālāk uz sevis izvēlēto pusi. Tumšs. Ausis salst. Savu balto bītlenīti satuntuļoju virs galvas, lai ausis nosedz un nesalst. Kādu laiku nākas cīnīties uz ceļa vienam pašam, līdz kādi apstājas- šķiet, militārā policija vai kaut kas tamlīdzīgs. Pārbauda manu personību, dokumentus, nojautā- kurp donos, visi jau ierastie jautājumi... Un tā arī aizbrauc. Atkal esmu uz ceļa viens. Un tad!!! Tad apstājas kāds jauns puisis, no šīs pašas bāzes. Īsti nesaprotu, kurp viņš brauc, bet es zinu, ka mums pa ceļam. Ļoti runātīgs, amerikānis. Stāstu arī viņam, kā še esmu nonācis un cik tālu līdz mājām. Kāds no visiem šajā stāstā ir traks, tas viennozīmīgi, bet kurš? Viņš aizved mani kādu pilsētiņu tālāk nekā viņam pašam vajadzētu braukt, izlaiž laukā mani, uzdāvina man savu cepuri un pasaka, lai nedaudz uzgaidu. Aizskrien līdz bankomātam un iedod man veselus 50 eiro!!! Hā, nu esmu diezgan droši līdz Dortmundei ticis, to es zinu ļoti skaidri! Palēkdamies dodos tālāk un ... ir radies tāds spars klāt, ka... to nevar izteikt, kur nu uzrakstīt. Pa tumšo ceļu līku loči dodos uz sevis iedomāto mērķi. Protams, nav pārāk silti, bet brīnums ir noticis, man ir jau tagad gadījušies tik daudz labu cilvēku, ka sajūsmai nav robežu. Tā es esmu nonācis līdz vēl vienai tumšai pilsētiņai, kura tiek šķērsota, nu kāda pilsētiņa, miests, tikai ļoti pieklājīgi sakopts.. Tumsā tas ir labi novērtējams... da jokoju! Pabrauc pa kādai mašīnai garām, es kaut kur lejasrietumvācijā, zvaigžņota debess, labs, kaujiniecisks noskaņojums. O, pat pretim arī kāda mašīna nobrauc! Man vienalga, es zinu gandrīz jau droši, ka es līdz mājām tikšu, jo pie tik lielas veiksmes.. tā vienkārši nekur vairs nevar pēkšņi pazust! Pīp- pīp! Atskatos, kāda mašīna man aiz muguras apstājusies un midžina man ar uguņiem. Interesanti, tādā tumsā, kur nevienas dvēsles apkārt bez manis nav,... Pieeju pie auto, noskaidrojam, ka es dodos uz Witlich. Vīrs ar sieviņu. Kas mani pārsteidz tad- sieva braukusi jau uz mājām vienreiz man garām, bet tā kā mašīnā nav bijusi brīva vieta, tad aizbraukusi mājup un ar vīru atgriezusies tieši pēc manis!!! Jūsu prāts un acis to aptver?! Mans nē! Tas ir tik neloģiski, tas ir fantastiski, šajā brīdī vienkārši nobimbojos- kas tāds pasaulē NAV iespējams! Tālāk notiek vēl jokaināk- doma man ir uz Koblenz tikt un tad jau uz augšu līdz Dortmundei. Dzelzceļa stacijā noskaidrojam, ka biļete līdz Dortmundei ir nedaudz vairāk par 50 eiro, apmēram tik, cik man arī ir! ... Tik veiksmīga diena! Caur Koblenz un Ķelni drīzi vien arī esmu Dortmundē. Ziniet, sajūta jau kā mājās... Apaļu nedēļu gaidu no Spānijas kādu pozitīvu signālu, tāds izpaliek, ja neskaita tukšus solījumus. Vismaz atpūties. Ārpus Dortmundes izeju, tad vācu policija atkal mani noķer pie lielceļa.. un aizved līdz tuvākajam autoplacim. Ilgs laiks paiet, līdz tieku tālāk. Kāda lielā fūre gadās uz simtu kilometru, pēc tam atkal uz vairākām stundām miers. Jau uz vakara pusi izdodas nobraukt vēl kādu gabalu, nedaudz aiz Hannoveres. Uznāk tumsa un īsti tālāk neizdosies tikt, tā nolemju. Kaut kādā mazā pieturas punktā atkal pārnakšņoju līdz rītam. Līdz ar gaismiņu jau esmu atkal uz ceļa. Ja šādi turpināsies, tad pēc mēneša kaut kur būšu mājās! Ļoti gausi viss notiekās. Ziema un man Spānijas ziemai piemērots ekipējums. Telefons lielāko tiesu izslēgts, lai neizlādējas. Lēnām virzos no vienas pieturvietas līdz nākamajai, nu jau esmu Berlīnes apvidū. Diena joprojām pasakaini skaista, tik noskaņojums tāds- pa pusei. Kaut kāda melnā strīpa gadījusies. Te apstājas kādi ceļotāji, grib 100 eiro līdz Polijas otram galam, atliek tikai pasmaidīt. Te kāda Latvijas piederīgo kompānija lielajā fūrē, arī nekā. Līdz beidzot tomēr kāds apstājas un ar mieru mani aizvest pāri poļu robežai. Prieks liels, nekas, ka braucam ne pārāk ātri. Tomēr tuvāk mājām. Kad esam Polijā, ir jau liela tumsa. Nezinu skaidri savu atrašanās vietu, bet pirms Poznaņas. Astoņi vakarā. Te ir kāds iestādījums, kur, izskatās, visu diennakti viss darbojas, tad te arī ir doma pārnakšņot. Principa pēc paklaiņoju pa veikalu, domas visādas, kā tērēt atlikušo naudiņu. Izšķiros par spīdīgo vesti un LT zīmīti, LV tur nebija. Bezmaksas internets. Gan poļu, bet- lai jau. Kad pienāk pusnakts, ienāk doma- un ja nu pēkšņi kāds apstājas un tieku kur tālāk? Joka pēc izeju uz ceļa un sāku stopēt. Te viena mašīna pat apstājas! Lietuvietis! Hā, kur vēl lielāka veiksme! Jauns cilvēks. Braucam, runājamies. Man lielais nogurums, bet ļoti negribas gulēt. Tas būtu nepieklājīgi- iekāpt svešā mašīnā, kur šoferis paņem līdzbraucēju, lai pats neaizmigtu, bet šis sāk krākt! Autobraucēja dēls, pats labs braucējs (gandrīz vai iedzimts talants). Dzen mašīnas uz mājām no Francijas. No tās pašas Grenobles. Braucam gana strauji. Tumšs gan, neko no Polijas nevar redzēt. Apbraucam Poznaņu, tad pa visādiem citādiem celiņiem kaut kur uz augšu, tad pa labi, līdz jau Augustowai. Rīta pusē jau esam uz Lietuvas robežas! Fantastiski ātri! Sniegi, apledojumi. Vienīgi, ka man nav nojausma, kurir Taurage Lietuvā. Tādu miestu dzirdu pirmo reizi, bet mēs tik braucam, krietni pa kreisi no Kauņas un Viļņas, cauri mežiem, līku ļoči. Tā jau nebija, ka pavisam nemaz nepamiegoju ceļā. Bet tik tuvu jau mājām! Sazinos ar mājām, uzzinu, kur īsti atronos. Ilgi meklēju autoostu. Labi, ka biju prombraucot paņēmis vēl arī leišu naudiņas. Šoreiz tās noderēja, lai tiktu ar autobusu pēc vairākām stundām līdz pat Mažeiķiem. Te jau pat ar kājām varētu aiziet līdz mājām, bet man iznāk vēl glaunāk, kad māsasvīrs atbrauc pretim... Tā es esmu beidzot mājās. Latvijā. Lai arī, ko darīt tālāk, ir pāris idejas, tās ir tikai idejas, tomēr, par spīti visam, esmu pieveicis pāri 3000 km attālumu. Esmu redzējis tik daudz skaista, saticis fantastiski labvēlīgus ļautiņus, bez kuriem diez vai tas būtu bijis iespējams. Labi, ka no Latvijas izbraukuši ne tikai tās labākie iedzīvotāji, bet arī ne tie labākie. Vai te paliek pāri tikai pelēkā masa, kas ne ar ko nevar/negrib izcelties? Man vienalga, šīs ir manas mājas, mājās ir vislabāk, lai cik grūti un kā te klātos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais