Eirotūre 2011. Nezināmā Serbija.
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Šīs vasaras plāns pa lielam man ir skaidrs jau gada sākumā. Jāstopē. Atklāts paliek jautājums uz kurieni. Varianti ir vairāki. Visreālākais variants ir braukt uz Angliju, kur augusta sākumā notiek nometne Ņūkāstlas apkārtnē. Plusi ir vairāki- Angļi saprot angļu valodu ( pat manējo), nebūtu jāmaksā par dzīvošanu ( gan jau atkal kaut ko sapļūtītu), turklāt sakiet ko gribat, bet man Anglija patīk. Vēl ir ideja iziet karaļa taku Spānijā. Protams, Itālija vienmēr ir bijusi viena no manām prioritātēm. Kā redzams- izvēlēties ir no kā. Beigās gan sanāk, ka uzmetu mīksto Rietumeiropai un aizbraucu uz Serbiju. Morāle? Morāles nav. Žigis nedēļu pirms izbraukšanas izdomāja, ka brauks uz Serbiju un nav tāda spēka, kas varētu mani apturēt. Sazinos ar saviem Serbijas draugiem no dažādiem semināriem un izskaidroju, ka domāju ierasties. Stopiem. Draugi nosaka ok, gaidīšot mani pēc mēneša, septembris kā reiz esot viens no pateicīgākajiem mēnešiem apmeklēt šo Balkānu valsti. Saku, ka maksimums man tas aizņems 5. dienas un jau 5. augustā būšu klāt Čomi smagi ierēc un novēl man izejot saulē uzlikt cepuri- tas palīdzot pret idiotismu. Lieki teikt, ka tas uzsit papildus niknumu. Ar pārējo nav problēmu- lai tikai velkoties šurp, gulēt esot kur, ēst iedos un ekskursijās izvedīs. Tas ir tas ko gribu dzirdēt.
Sāku kārtot somu lai 1. augustā ar glancīti uzsāktu savu ekspedīciju uz velns sazin kurieni. Kas tad vajadzīgs lai blandītos pa pasauli un neesat to darījuši iepriekš? Pirmkārt, jau neiesaku to darīt vienatnē. Viens no iemesliem, protams, ir drošība. Ja kāds gribēs notirgot jūsu aknas Saūda Arābijā, tad daudz grūtāk tas būs izdarāms, ja esat 2 cilvēki. Otrkārt, saiet sviestā esot kompānijā tomēr ir mazliet sarežģītāk nekā pārvietojoties vienatnē un sarunājoties pašam ar sevi. Ļoti svarīgs ir ekipējums, tāpēc, dieva dēļ netaupiet naudu uz tādām lietām kā labi apavi, guļammaiss, telts, mugursoma. Pārējais ir otršķirīgs. Jūlija pēdējā dienā manā jau vairākas reizes pārbaudītājā un uzticamajā mugursomā sagulst 4 t-krekli, 2 šorti, garās bikses, džemperis, 4 pāri apakšbikšu un tikpat daudz zeķu pāru. Vēl līdzi ņemu sandales (ja tiešām ir labi apavi, labāk nestaipīt līdzi liekus apavus aiztaupot gan vietu gan svaru). Man diemžēl tādu nav. Vēl somā ielien telts, kas sver vien pāris kilogramus un ir uzstādāma minūtes laikā, kā arī guļammaiss kas sver vien kilogramu. Atminoties pagājušā gada pieredzi, nolemju paņemt līdzi arī mazo gāzes iekārtu, lai vakaros var uzvārīt siltu tēju un zupu. Mazliet pārtikas, krūze, bļodiņa, karote, dakša, nazis, vārāmais katliņš vienai personai, sērkociņi, lukturītis, aptieciņa, fotoaparāts, ziepes, higiēnas piederumi. Laikam viss. Nu jā- pase arī var noderēt, tāpat kā nauda. Tā kā nauda man ir problēma, tad viss budžets sastāda 100 eiro, ieskaitot jau naudu neparedzētiem gadījumiem. Manuprāt, tas ir vairāk nekā vajag, jo reāli es nemaz nemācētu tik daudz iztērēt. Šis ceļojumu veids ir ļoti lēts, bet prasa zināmas iemaņas, komunikācijas spējas un galvenais- prast saglabāt vēsu prātu un humora izjūtu pat sarežģītās situācijās. Protams, ja vakaros nevarat iztikt bez dušas un neesat gatavi nakšņot kur pagadās, tad šī nav tā lieta kas būtu piemērota jums.
Jā, un man patīk pārkāpt galveno nosacījumu- nestopēt vienam. Galvenais iemesls ir tas, ka esmu pats sava laika pavēlnieks un man nav ne ar vienu jārēķinās. Man nav bail norauties pa nāsīm un ja kādam gribas mani piedzirdīt, tad esmu pat ļoti atvērts šādiem priekšlikumiem.
Lai arī naktī līst, 1. augusta rītā spīd saulīte un es uzmetis plecos mugursomu dodos uz Liepājas robežu lai sāktu savu braucienu. Soma ir smaga. Svaru man nav, bet savus 15 kilogramus viņa sver. Pie Liepājas zīmes jau stāv viena meitene un bikli ceļ rociņu. Stāv viņa pagalam stulbā vietā un es būtu pagalam pārsteigts ja kāds šoferis, ja vien viņš nav normālās burās, pieturētu. Izskaidroju meitenei, ka ja vien viņa nepamainīs vietu, tad varēs stāvēt te līdz pat Mongolijas neatkarības dienai, kas ,ja vien atmiņa neviļ, ir 26. novembrī. Pats paeju tālāk un paceļu roku. Sākums ir ideāls jo jau pirmā mašīna apstājās. Interesantākais ir tas, ka pie stūres ir sieviete. Līdz šim man ir apstājušās vien 2 sievietes. Viņa brauc līdz Bernātiem un ir ar mieru paņemt līdzi arī joprojām naivi kādu mašīnu apstādināt mēģinošo meiteni. Mašīnā meitene prasa uz kurieni es braucu. Saku, ka uz Serbiju. Vai tas ir kaut kur aiz Nīcas? Mazliet apjūku, bet apdomājoties saku, ka tiešām, skaties kā gribi, bet nu ir Serbija aiz Nīcas. Vairākus tūkstošus kilometru, bet ir.
Bernātos mēs izkāpjam. Meitene brauc uz Nīcu. Principā no Bernātiem stundas laikā mierīgi var aiziet un man pat neienāktu prātā stopēt, bet nu katrs dara kā grib. Pats dodos uz priekšu, tādejādi radot labākus apstākļus savai jauniegūtajai paziņai. Viņa atmaksā man ar labu. Proti, apstādina mašīnu un palūdz šoferim savākt arī mani. Braucam līdz Nīcai. Nīcā sāk nedaudz līt un es nevaru izšķirties starp iet uz priekšu vai gaidīt kādu iebraucam uzpildes stacijā. Tā kā stacija nav diez ko populāra, dodos uz priekšu. Gandrīz uzreiz izdodas apstādināt kādu vīru, kas aizvizina mani līdz Rucavai, savukārt tur atkal pirmā garāmbraucošā mašīna mani aizvizina precīzi līdz robežai. Tas ir kāds leitis ar visai biezu džipu, kas katru vasaru atpūšoties Nidā. Neskatoties uz stereotipu, ka ar biežām mašīnām braukā pārsvarā krāniņi, izrādās ļoti lādzīgs vīrs un īsajā ceļa posmā paspējam gan ierēkt par Rucavas- Liepājas šosejas katastrofālo stāvokli, gan noskaidrot abu kopējas intereses.
Pirmo reizi gadās šķērsot šo robežu kājām. Bijušās robežsargu un muitnieku mājiņas ir katastrofālā stāvoklī. Pieklājības pēc jau varētu vismaz no ārpuses tās nokrāsot vai arī nojaukt lai nebojā skatu, jo ir sajūta nevis, ka šķērso robežu, bet gan dodies uz Černobiļas pagrabiem medīt žurkas- mutantus.
Toties Lietuvas pusē vismaz ceļš ir lieliskā stāvoklī. Necik daudz man pa viņu pastaigāt neiznāk, jo man apstājās jau trešā(!) sieviete šodien. Arī, kā izrādās atpūšas Nidā un tagad brauc pakaļ savai draudzenei uz Palangu. Man pieturējusi, jo viņas meita arī mēdzot pārvietoties līdzīgā veidā, turklāt mana mugursoma liek domāt, ka neesmu maniaks. Atjokoju, ka mugursomā kā reiz ir iepriekšējā šofera sadalītais ķermenis un vai viņa nezina kādu labu vietu, kur var noslēpt līķi? Lietuvietei ar humoru viss ir kārtībā jo viņa piedāvā somu ar visiem pierādījumiem sadedzināt.
Palangā izkāpju Lukoil uzpildes stacijā un saprotu, ka ja vien negribu staigāt, tad nākamais „lifts” ir jādabon tieši šeit. Ņemot vērā, ka man šodien piekrišana pie sievietēm, mēģinu uzrunāt trīs interesanta paskata meitenes kas pārvietojas ar pajaunu BMW. Nostrādā. Dāmas brauc uz Viļņu un var mani aizvizināt uz Kauņu. Kad meitenes ir nobraukušas pāris kilometrus un sākušas savā starpā runāt, beidzot saprotu kas man likās dīvains. Viņas ir pohainas. Pohainas kā nolaizītas hiēnas. No sarunas var spriest, ka ir bijusi pamatīga cīņa ar zaļo pūķi, no kuras pēdējiem spēkiem ir izdevies iziet neuzvarētām. Šobrīd viņas pūlas neaizmigt un pa visām kopā līmē filmu kas vakar vakarā ir noticis sākot no plkst 2. naktī kad ir ieradies kaut kāds mistiskais Gedimins. Lai arī stāsts bez šaubām ir saistošs, mani nedaudz uztrauc mašīnas virzības trajektorija. Lai arī braucam ar atļauto ātrumu, tomēr kaut kā dīvaini. Tā kā meitenes draudzīgi žāvājās, piedāvāju, ka varu pastūrēt līdz Kauņai, bet viņas tikmēr var pagulēt. Ar kaut kādu pāris sekunžu novirzi, viņas visas draudzīgi pagriež uz manu pusi galvas un paskatās ar tādu truli- dusmīgi- neizprotošu skatienu, it kā es viņam būtu piedāvājis nekavējoties stāties dzimumattiecībās. Kaut ko nomurminu zem deguna un tēloju, ka mani nenormāli interesē apkārtējā ainava.
Līdz Kauņai aizbraucam bez starpgadījumiem. Pusceļā viņas jau ir atžirgušas tiktāl, ka pat bīda tīri sakarīgas sarunas.
Kauņā nolemju netaisīt pigorus un nekur prom no benzīntanka neiet. Tas atmaksājas jau pēc 5. minūtēm. Uzrunāju kādas fūres šoferi, kurš lai arī aizdomīgi mani nopētījis, tomēr apsola aizvest mani līdz Polijas robežai. Šoferi sauc Egidijus un tas ir viens no sakarīgākajiem večiem ar ko man ir gadījies braukt. Lai arī viņš brauc lēnām, maksimums uz 80km/h, tomēr ir ļoti interesanti ar viņu parunāties un Polijas robežu šķērsojam jau kā labi paziņas. Izrādās, ka viņš brauc uz Vāciju un mierīgi var mani aizvest gandrīz līdz Varšavai. Nu tā jau vispār ir štelle! Egidijus izstāsta man visu par kravas mašīnām, par darba specifiku, ceļa nodokļiem, tālbraucēju ieradumiem un psiholoģiju. Dod man padomus par labākajiem maršruta variantiem. Pēc tam runājamies par ģimenēm un tādām lietām ko principā runā tikai labi draugi. Laiks skrien nemanot un jau tuvojas pusnakts. Esam apbraukuši apkārt Varšavai. Īsi pēc pusnakts lādzīgais lietuvietis izsēdina mani lielā benzīntankā netālu no Sochaczew pilsētas. No šejienes braucot fūres uz kurieni vien var iedomāties. Uz atvadām apmaināmies telefona numuriem un uzaicinu viņu paciemoties Liepājā.
Ir ap vieniem naktī un nāk miegs. Tā kā man nekur nav jāsteidzas, domāju atrast kādu vietiņu kur var uzcelt telti un noraut masā. Šosejas pretējā pusē ir pļava. Lukturīša gaismā paejoskādus 100 metrus tālāk, atrodu līdzenāku vietu un pāris minūšu laikā māja ir gatava. Uzvāru tēju un pēc tam ar labu padarīta darba apziņu liekos gulēt.
Pamostos samērā agri. Naktī mazliet ir nolijis, tāpēc apkārtne ir slapja. Ar interesi skatos kur pa nakti esmu gulējis. Kaut kādas upeņu plantācijas viducī. Interesanti. Naktī likās, kā parasta pļava. Uzēdu brokastis un dodos uz stāvvietu meklēt ceļabiedrus uz Slovākiju. Laikam esmu sācis par agri, jo praktiski visi tālbraucējšoferi vēl guļ. Slinkums gaidīt, tāpēc nolemju mazliet pasoļot. Vienīgais jautājums uz kurieni? Ceļa malās nav izlikti milzīgi plakāti- Ja Jūs gadījumā ejat uz Slovākiju, tad jānāk te. Vienīgā norāde ir uz Poznaņu. Tur man galīgi nevajag. Pretējais ceļš acīmredzot ir tas pa kuru vakarnakt atbraucām. Paliek izvēlēties starp diviem atlikušajiem. Abi izskatās vienlīdz sakarīgi un pēc savas diezgan liela mēroga kartes neko saprast nevaru. Paprasīt nav kam. Kaut kā liekas, ka jāiet pa to ceļu, kas iet pa labi. Eju labu brīdi, taču ne kādas norādes, ne jebkādas dzīves būtnes apkārtnē nav. Iesoļoju pilsētā. Parādās kaut kāda kustība un beidzot arī zīmes. Ar atvieglojumu konstatēju, ka esmu soļojis pareizajā virzienā. Tagad tik jāšķērso pilsēta. Nemaz tik viegli tas nav izdarāms, jo miests ir paliels. Pusi no tā aizņem kaut kāda mistiskā rūpnīca, kas izskatās pēc koncentrācijas nometnes. Apkārt dzeloņdrātis, ķieģelu barakas, kaut kur tālumā rej suņi un kūp skursteņi. Uz žogiem rakstīts, ka fotogrāfēt nedrīkst. Nav jau arī ko fotogrāfēt. Ik pa laikam rūpnīcas teritorijā iestiepjas dzelzceļa sliedes. Kaut kāda mistika. Pārējai pilsētas daļai nav ne vainas- smukas privātmājas un visnotaļ sakopta apkārtne.
Pāris stundu laikā esmu ticis līdz vietai kur var mēģināt kādu apstādināt. 5. minūšu laikā tas izdodas. Vīrelis mani aizved līdz kaut kurienei. Gandrīz uzreiz izdodas apstādināt vietējo kapteini Flintu. Šoferim ir viena acs, otra pārsieta ar lenti. Mugurā raiba žakete un pilnam ticamības momentam trūkst tikai papagaiļa uz pleca. Flints stāsta, ka es esmu uz kaut kāda galīgā vietējās nozīmes ceļa, un karoče visticamāk es te arī nomiršu, jo šeit cilvēki nemēdz palīdzēt citiem, ir ļauni, mašīnas brauc reti, suņi skraida bez pavadām un naktīs apkārt vazājās ciklopi. Nu kaut ko no tās operas. Pēc tam viņš indīgi pasmaida un atceras, ka nedēļu atpakaļ te netālu tika notriekts viens riteņbraucējs. Vārdu sakot- ļoti pozitīvs tips. Tā vien liekas, ja izdomāšu taisīt pašnāvību, viņš būs tas kurš laipni pasniegs žileti lai varu pārgriezt vēnas un pēc tam noskaitījis lūgsnu aizspiedīs manas actiņas. Tomēr kādu gabaliņu viņš mani pavizina un esmu diezgan priecīgs atkal stāvēt ceļmalā un mēģināt kādu apstādināt. Lai Flinta stāsts neliktos izdomāts, man apstājās no vienas vietas notetovēts ambālis ar ļuļķi zobos. Izskatās viņšpēc tipiskākā kriminālnoziedznieka. Sarunās neielaižas, bet arī pie rīkles man neķeras. Šamējais aizved mani līdz Vroclavas ceļam un ne vārda neteicis kaut kur aizbrauc. Domās izveidoju nākamā šofera portretu. Pats no tā nobīstos. Tomēr nākamais vadītājs ir jauns un ļoti runīgs polis. Brauc gandrīz līdz Vroclavai. Laiks paiet ātri. Pēkšņi no sānceļa, gandrīz mūsu fūres priekšā izbrauc vieglā mašīna un ātrumu neuzņemot mierīgi čunčina pa priekšu. Džeks sit pa pedāļiem un dod vaļā tādu lamuvārdu arsenālu, kas parāda poļu valodas lamuvārdu attīstību no laika kad mūsdienu Polijas teritorijā ienāci pirmie nomadi līdz pat moderniem laikiem. Lai arī esam izvairījušies no sadursmes , tomēr aiziet garām uz apmēram 60km/h, pa šoseju braucošai mašīnai vēl labu brīdi neizdodas. Braucot garām, šoferis bez maz ielien man klēpī lai pa atvērtu logu varētu izkliegt savu sāpi uz šo bezatbildīgo braucēju. Pie stūres sēž būtne. Ne vīrietis. Bet arī ne blonda. Ar rokām iekrampējusies stūrē un seju piespiedusi priekšējam stiklam viņa vada savu spēkratu taisni uz priekšu. Uz mana šofera kliedzieniem viņa ne mazākajā mērā nereaģē. Ja godīgi arī man gribētos viņu apstādināt un iedot pa seju. Par laimi saprāts ņem virsroku pār emocijām un mans šoferis turpina ceļu, vien visu atlikušo laiku lamājoties un meklējot epitetus bestijai pie stūres.
Netālu no Vroclavas izkāpju benzīntankā. Kādas 20 minūtes neizdodas nevienu sarunāt. Negaidot pie manis pienāk neliela auguma čalītis un prasa uz kurieni es mēģinu tikt. Saku, ka pa lielam vienalga, bet gala mērķis ir Serbija. Nu viņš var mani aizvest līdz Žilinai. Baigi labi. Negribējās vēl vienu nakti pavadīt Polijā. Vienīgi viņš braucot ar līkumu caur Čehiju, jo ar savu fūri viņš nevarot izbraukt pa taisno. Ka tik uz priekšu.
Šofera vārds ir Tomass un viņam patīk papļāpāt. Izrādās viņš nesen iemācījies angļu valodu un tagad pie mazākās izdevības cenšas tajā sarunāties. Runā angliski viņš tiešām labi. Izbraucam caur Brjansko- Bielo, nobraucam dažu kilometru attālumā no Osvencimas, kur kara laikā bija lielākā nacistu nāves nometne. Tagad tur iekārtots muzejs, ko labprāt gribētu apmeklēt, taču šoreiz nesanāk. To varētu izdarīt, ja atgriezīšos pa šo pašu ceļu. Šķērsojam Čehijas robežu, un jau pēc stundas iebraucam Slovākijā. Jāsaka, ka Slovākija ir ļoti skaista valsts. Gleznaini kalni un ceļš izskatās kā pasakā. Arī Tomass te brauc pirmo reizi un nebeidz vien jūsmot par apkārtni. No pašas robežas līdz Žilinai tek skaista kalnu upe un vakara rāmumā kopējā bilde velk uz romantisku apcerīgumu. Izvedis mani cauri Žilinai, Tomass paspiež roku un dodas uz izkraušanās vietu. Man ir vēl vairākas stundas laika līdz tumsai un principā varētu mēģināt tikt līdz Bratislavai, kas ir nepilnu 200 km attālumā. Tomēr dabas skati ir tik jauki, ka nolemju nakšņot tepat. Sākas grūtākais darbiņš- atrast piemērotu vietu. Lai tādi blandoņas kā es neizdomātu gulēt kur pagadās, abās pusēs ceļam ir uzcelts žogs, kuram pāri tikt ir visai pagrūti. Īstenībā tas žogs ir lai uz ceļa neskrietu visādas padebīlas stirnas, bet viņš mani reāli tracina jo es netieku nost no šosejas nevienā virzienā. Noeju kādus 2 km un aina nemainās. Visur žogs. Beidzot pie kaut kādas upītes ir iespēja aizlīst žogam garām, ko arī daru. Nonāku kaut kādos mazdārziņos, blakus ļoti sliktas kvalitātes futbola laukums. Teiksim tā- lauks ar futbola vārtiem. Nolemju paieties vēl tālāk. Tur ir biezoknis un pakrēslā skan upe. Kreisajā pusē uzkalniņš. Pa taisni taka. Kāpēc iet pa taku, ja var uzkāpt kalnā? Padomā Žigis un dodas kalnā augšā. Tieku akurāt kādus 3 metrus, un tā kā zeme ir mālaina un nedaudz mitra, tad smuki paslīdu un ar eleganci uz pakaļas nonāku lejā. Eju pa taku. Apmēram pēc 300 metriem ieeju ciematā. Ienāk ideja uzprasīties kādam, varbūt, ka atļauj pārgulēt privātmājas dārzā. Akurāt pie vārtiņiem zvanīties negribas, tāpēc meklēju kādu upuri, kas vazājās pa āru. Noķeru jaunu čali, kas nāk ārā no sava pagalma. Tā un tā, esmu tūrists, meklēju kur pārnakšņot, vai nezināt kur var uzcelt telti? Čalis iespringst. Lai atvieglotu lēmuma pieņemšanu vedinu uz domām par dārzu. Lai arī viņš runā perfektā angļu valodā, līdz kopsaucējam nenonākam. Labi, Dievs ar tevi. Nākamais upuris ir pavecāka kundze, kas runā tikai slovākiski. Viņai palīgā nāk mazmeita, kas iedomājas, ka skolā ir mācījusies angļu valodu. Cīņa ilgst 15 minūtes un vienīgais ko viņas var piedāvāt ir aizvest mani uz kaut kādu pamestu klosteri kas ir pāris km no šejienes, iespējams tur var uzcelt telti. Negribu klosteri. Un negribu 2 kilometrus. Pateicos un velkos atpakaļ uz šosejas pusi. Nu nav nevienas piemērotas vietas. Beidzot atrodu ideālu un mazu pļaviņu un jau tūlīt sākšu celt. Tik jāapskatās kas tās par uguntiņām tepat aiz kokiem. Nu moins- kapi. Neliela kapsēta. Ārkārtīgi skaista un kāds iededzis svecītes gandrīz pie katras kapu kopiņas. Izskatās jau labi, bet kaut kā nakšņot pārdesmit metrus no kapsētas negribas. Nolamājos un dodos uz futbola lauku. Labās ziņas ir tās, ka kādu laiku atpakaļ ir pļauta zāle, līdz ar to es salasu veselu kaudzi ar sienu ko palikt zem telts un jau pēc 20 minūtēm paēdis cenšos iemigt. Laukā skan kaut kādi dīvaiņi trokšņi. Tā kā kāds nāk, tā kā nē. No galvas neiziet kapsēta. Kaut kas blakus čab. Zinu, ka visticamāk man gļuko, bet sajūta nav tā patīkamākā. Izdomāju izlīst no telts pačurāt. Kaut gan galvenā doma, protams, ir pārliecināties, ka neviena nav. Nelielais vējš ir izgaiņājis mākoņus un spožs mēness apspīd visu apkārtni. Protams, ka neviena nav. Pārliecinājies, ka esmu viens, aizmiegu ātri un guļu ļoti ērti.
Pirms 8. jau sakārtojies mēģinu kādu nostopēt. Sanāk visai ātri. Tie ir tēvs ar dēlu, ka brauc uz Bratislavu. Tēvs runā krieviski un visu ceļu stāsta interesantas lietas par Slovākiju. Tiešām gribas apmeklēt šo valsti ne tikai caurbraucot. Bratislavā sola mani izlaist kaut kur centrā. Sajūsmā neesmu, bet ko darīt. Tā kā mani vedēji galvaspilsētu nepārzina, tad vajadzīgā adrese tiek uzstādīta GPS ierīcē. GPS ierīcei nav statīva, tāpēc aparāts tiek iegrūsts rokās 12-14 gadus vecajam dēlam, kuram nu jāstāsta ceļš. Puika aparātā orientējās tikpat labi cik es kodolfizikā. Pusstundas laikā esam pabijuši tādās Bratislavas nomalēs, ka diez vai pilsētas mērs maz ir informēts par šādu teritoriju eksistenci. Tēvs cenšas GPS kaut kā uzstādīt, lai var sekot līdzi kur jābrauc. Kādu brīdi to piespiestu pie sejas tur dēlēns, bet viņam šis pasākums ātri apnīk un fāters atkal paļaujas uz puikas sacīto, ka jāgriež tur un tur. Izmetam vēl vienu riņķi. Pēkšņi es ieraugu uzrakstu- Wien, Gyor. Gyor ir pilsēta Ungārijā pa ceļam uz Budapeštu. Prasu lai mani izlaiž ārā.
Tā bija mana lielākā kļūda. Cerēju, ka esmu kaut kur pie pilsētas beigu daļas, bet realitātē biju Bratislavas sākumā. Pašlaik vēl to nezinu, tāpēc laimīgs soļoju. Stopēt nevaru, jo esmu uz ātrgaitas šosejas. Principā es pat atrasties šeit nevaru, tāpēc cenšos pēc iespējas ātrāk šķērsot šo nepatīkamo vietu. Pēc 2. stundu pārgājiena man šis pasākums galīgi sāk nepatikt. Man ir beidzies ūdens, un kā reiz šodien ir pirmā karstā diena. Uz katra otrā soļa no degungala nopil smuka sviedru lāse. Kalst mute un gribas dzert. Nav pat iespēju tikt nost no maģistrāles. Vēl pēc stundas situācija ir gaužām nepatīkama. Joprojām neredzu galu šim pasākumam, turklāt dzert gribas kā vecam sīnim. Beidzot ir kaut kāda nobrauktuve. Dodos lejā un nonāku nosacītā privātmāju rajonā. Zvanu pie pirmajiem vārtiņiem lai palūgtu ūdeni. Neviens neatver. Tas pats pie otrās mājas. Trešajā mājā atveras otrā stāva balkona durvis un tajās parādās divas neizpratnes pilnas acis, kas pieder slovāku pensionārei. Prasu ūdeni. Angliski, mēģinu slāviski. Pēc acīm redzu, ka ja vien tantei būtu šautene, viņa drošības pēc mani nošautu. Neizskatās, ka šeit var dabūt ūdeni. Tomēr pēc pāris minūtēm tantuks ir klāt pie vārtiņiem. Padodu abas blašķes un jau pēc laiciņa ar baudu vienu izdzeru. Pateicos tantei un dodos atpakaļ uz šoseju. Soļoju vēl pusotru stundu. Beidzot izeju cauri Bratislavai un jūtos pilnīgi beigts. Pēc maniem aprēķiniem kājām nosoļoju ap 20 km. Ja godīgi, tad prasās pagulēt. Nevaru. Esmu nospraudis sev par mērķi šonakt gulēt Budapeštas apkārtnē. Turklāt pulkstenis ir vien ap 14:00 dienā. Ar stopēšanu neveicas. Paiet vēl gandrīz stunda līdz mani mašīnā uzņem austrietis, kas brauc uz Vīni. Lūdzu izlaist mani pirmajā benzīntankā, kas izrādās ir pāris kilometru attālumā.
Benzīntankā iebraukušie pārsvarā ir vietējie, vai brauc uz Vīni. Paiet vēl gandrīz pusstunda līdz atrodu horvātu kas brauc uz Gyor. Jūtos atvieglots. Ar baigo baudu apsēžos krēslā. Turpat arī Slovākijas- Ungārijas robeža. Uz robežas stāv slovāku robežsargi un stādina katru 3-4 mašīnu. Apstādina arī mūs. Es dzimtenes sargus absolūti neinteresēju, toties mans horvātu draugs puišiem neiepatīkas. Viņš tiek nodzīts malā un izsaukts uz tepiķa pie kāda no vecākajiem darbiniekiem. Vaina laikam ir mašīnas svarā. Mašīna pārsniedz pieļaujamo normu akurāt par vairākiem eiro papīrīšiem. Tos atdodot robežsargiem, horvātu puisis drīkstot turpināt ceļu. Vārdu sakot, nezinu par ko horvātam piesējās, bet atgriežoties viņš norūca, ka korupcija Slovākijā zeļ un plaukst.
Gyor`ā nonākam ātri. Tad atkal sākas stundas pārgājiens. Neviens neraujas uzņemt mani, tāpēc soļoju cerībā nonākt līdz benzīntankam, kur sarunāt mašīnu ir nesalīdzināmi vieglāk. Beidzot apstājās mašīna, kas pēc visiem fizikas un mehānikas likumiem nevarētu kustēties uz priekšu. Nezinu kā, bet šis antikvariāts pat pamanās aizvest mani līdz tuvākajai uzpildes stacijai. Šoferis gan ir jauks, tikai nerunā nevienā no man kaut cik zināmajām valodām. Patiesībā Ungārija ir paliela problēma. Polija, Čehija, Slovākija un pēc tam bijusī Dienvidslāvija tomēr izmanto slāvu valodu. Viņas nav īpaši līdzīgas, bet ja labi pārvalda krievu un pa pārdesmit vārdiem no pārējām, tad var izveidot to ko es saucu par slāvu valodu, kas itin labi iet cauri visās minētajās valstīs, un arī teikto par procentiem 50 var saprast. Ungāriem ir nospļauties uz to, ka tu māki kādu no slāvu valodām, un arī ar angļu un vācu zināšanām vari droši nezīmēties. Un ungāru valoda ir absolūti nesaprotama. Nu vispār. Vienīgais kas atliek ir dumji smaidīt un radīt pozitīvu iespaidu. Ko arī daru šoreiz.
Benzīntankā atkal iestrēgstu. Neglābjami tuvojas vakars un visas pazīmesrāda, ka nāksies nakšņot kaut kur tepat. Iebrauc mašīna ar Austrijas numuriem. Prasu vai nebrauc uz Budapeštu. Brauc.
Braucam uz Budapeštu. Pa ceļam sazvanu Armīnu, kas ir mans paziņa un pieklājīgi uzjautāju vai nevarētu palikt pa nakti. Armīns nedomājot piekrīt un līdz ar to, atkrīt vairākas problēmas. Vienojamies, ka kad es būšu pilsētā, man viņam jāuzzvana.
Austrietis izmet mani pie kaut kādas stacijas. Izskatās pēc kaut kāda arābu tirgus plača. Nosaukums arī atbilstošs- Deli bulvāris. Kamēr zvanu Armīnam, man apkārt jau spieto trīs čigāniska paskata vīreļi. Divi mēģina kaut ko notirgot, viens kaut ko nospert. Stulbākais, ka viņi visu laiku vārās un patiesībā krīt uz nerviem. Izvelku no jostas somiņas nazi ar šim brīdim nenormāli piemērotu mērķi- uzasināt viņu. Ieraudzījuši tuteni, veiklie darboņi diezgan ātri zaudē par mani interesi. Īsziņas veidā atnāk informācija, ka man ar metro jādodas uz centru un Armīns mani gaidīšot tur. Metro ir tepat Deli stacijā. Tas viss ir ļoti jauki, bet man nav ungāru naudas. Un tādā vēlā stundā nav arī iespēju to samainīt. Bonusā visam pie ieejas metro stāv 3 bračkas, kas vēro vai kāds neiedomāsies šo pasākumu izmantot nesamaksājis. Par laimi biļeti var nopirkt ar karti turpat kasē. Maksā viņa 370 forintus. Vājprāts. Kur var izdomāt tik nevērtīgu naudu? Pēc maiņas kursa sanāk, ka viens lats ir virs 500 forintiem. Gribas palikt par miljonāriem, brauciet uz Ungāriju.
Metro ir daudz patīkamāks par apkārtni un 15 minūšu laikā esmu klāt. Izkāpju pilsētas centrālajā laukumā. Arī pie izejas stāv 3 brašuļi un prasa uzrādīt metro biļetes. Var pat nesapņot izbraukt Budapeštā par zaķi. No stacijas izeju jau krēslā. Apkārtne ir ārkārtīgi skaista. Vēla vakara stunda, vecpilsētas ielas pilnas ar cilvēkiem. Pēc 10 minūtēm ir klāt arī Armīns.
Armīns ir ebrejs pēc ticības un zilās līnijas piekritējs pēc pārliecības. Esmu ar viņu saticies divas reizes, un nevienā no tām viņš man nav uzbāzies ne ar ebreju būšanu ne puišu mīlestību. Tā kā nekādu problēmu. Armīns mani vadā riņķiem lai izrādītu pilsētu. Ir jau forši, bet mugursoma mani velk pie zemes. Kājas arī īsti vairs neklausa un vienīgais par ko varu domāt ir duša. Stundas laikā esam klāt. Ir piedāvājums nomazgāties un apskatīt pilsētu vēl mazliet. Tiešām gribētos, bet nav spēka. Saku, ka iešu gulēt. Kamēr esmu dušā, namatēvs kaut kur iziet. Armīna dzīvoklis ir mākslinieciskā tipa. Tam ir tikai viena istaba, toties divstāvīga. Ir arī virtuvīte. Logs iziet uz ugunsmūri, otrs uz slēgtu pagalmu. Stāsta, ka dzīvokli esot nopircis par 3000 latu. Negribas ticēt jo esam gandrīz pašā centrā.
Nomazgājies dodos gulēt. Armīns uz otro stāvu, es turpat pirmajā uz dīvāna. Tikko taisos iemigt pie durvīm klauvē. Mans draugs teciņus vien metās pie durvīm. Ārpusē, pēc balss spriežot stāv Armīns Nr2. Puiši bīda steidzīgas sarunas. Kā jau teicu ne vārda nesaprotu ungāriski, bet iekšējā balss saka, ka lieta grozās ap kniebienu, kurš acīmredzami iet garām. Ciemiņš gandrīz vai raud, laikam jau puisim tā vajadzība ir milzīga, tomēr manējais ir nelokāms. Atgriežoties istabā Armīns vien nosaka, ka tas bija kāds vēlīns draugs, kurš gribēja kopā pamācīties krievu valodu. Tak vajag prāta izdomāt tādu attaisnojumu. Krievu valodu 11 naktī? Varbūt vēl kopā konstruktoru pastellēt?
Laižos miegā, bet tas vēl nav viss. Pie durvīm atskan klauvējiens. Armīns atkal tādā peldoši/ šļūcošā gaitā metās pie durvīm. Šoreiz tas ir cits čalis. Seko garas razborkas. Cik varu noprast mans namatēvs taisnojās, ka šovakar nekas nesanāks, bet otrs ir uzstājīgs. Džekiņš pabāz istabā galvu un ierauga mani. Pasmaidu vienu no saviem labākajiem pieejamajiem smaidiem. Viņam atkaras žoklis un notrīc kreisais vaigs. Saruna aiziet augstos toņos. Acīmredzami tiku pieskaitīts Armīna jauno mīļāko kategorijā un tagad iet vaļā frāzes no sērijas- Nu kā tu tā varēji. Man šķiet, ka mūs saistīja kas vairāk. Bet es taču esmu smukāks. Nu kaut kas tādā garā. Armīns taisnojās, bet cik noprotu bez rezultāta. Beigās Armīns prasa vai man nebūs nekas pret palikt vienam, jo viņu aicina uz tusiņu. Protams, ka nē. Izklausās, ka abi ir laimīgi.
Palieku viens. Miegs mazliet tā kā pārgājis. Ārpusē pie durvīm skan soļi. Taču ne jau atkal bungāsies. Tomēr nē, soļi aiziet tālumā. Beidzot iemiegu un perfekti izguļos.
7. no rīta mans draugs ir atpakaļ. Izskatās visai apmierināts. Prieks par viņu. Viņš mani mazliet pavadīs un tālāk no Budapeštas man būs jātiek laukā pašam. Braucam ar trolejbusu, kura līdzinieki 80ajos gados vizinājās pa Rīgu. Nebiju domājis, ka tādi krāmi vēl eksistē. Tad kāpjam tramvajā un aizbraucam uz kaut kādu autobusu galapunktu. No šejienes man pašam ir jātiek uz Budapeštas- Szaged ceļa. Armīns piesaka, ka man ir jāizkāpj ārā pieturā- brdknskndbrdgkn vai tikpat labi krdgnsbrdnskgn. Skaidrs, noteikti izkāpšu. Paldies par naktsmājām un sī jū.
Labu brīdi braucu ar autobusu. Pieturas tiek izziņotas pat mikrofonu, bet viņas visas skan absolūti vienādi. Autobusā grib tikt veca tantiņa, bet nevar iecelt somu. Palīdzu. Tantiņa nāk runāties. Atvainojos, ka nerunāju ungāriski. Kā izskatās tā nav problēma, jo tantiņa var gan uzdot jautājumus, gan pati uz viņiem atbildēt. Izdomāju, ka jākāpj ārā. Esmu pie kaut kāda supermārketa. Nopērku sev brokastis un cenšos uzzināt kur esmu. Apstādinu vīrieti kurš runā angliski. Viņš man izskaidro, ka esmu aizbraucis savas 5 pieturas par tālu. Prasa arī kur īsti man vajag nokļūt. Saku Szeged. Kā, kājām? Nē, stopiem. Nu lai man veicas, līdz Szegedai ir labs gabals ko iet. Tobrīd vēl nezināju, ka vīrietis nejoko.
Aizeju līdz pieturai un gaidu autobusu. Pieturā sēž samērā simpātiska meitene. Pārprasu viņai vai tiešām man jābrauc tur un tur. Jā, viņa arī brauc ar to autobusu un parādīs kur man jākāpj ārā. Viņa netic, ka esmu stopiem atbraucis no Latvijas un netic, ka es tādā veidā tikšu uz Szeged`u.
Sāk līt. Tas ir tāds smalks lietutiņš, bet tomēr nepatīkami. Atrodu manuprāt ļoti labu vietu un sāku stopēt. Lai arī mašīnas brauc simtiem, stundas laikā neviens neizrāda interesi par mani. Nolemju gabalu paieties. Izeju uz autostrādes. Paiešos vēl gabaliņu, varbūt, ka būs kāda degvielas stacija. Soļoju vēl vienu stundu. Nekas nemainās. Šajā vietā stopēt būtu stulbi, tāpēc mazliet atpūties dodos uz priekšu. Ceļa malā mētājās kāds notriekts dzīvnieks. Izskatās baisi. Kaut kas līdzīgs āpsim, bet normāla teļa izmērā. Kur viņš te radies? Abpus ceļam ir žogi.
Eju vēl vienu stundu. Sāku saprast, ka vecis pie supermārketa nejokoja. Līdz Szeged tiešām ir gabals ko iet. Mēģinu kādu nostopēt. Pats saprotu, ka normāls cilvēks man nestāsies. Dodos uz priekšu. Beidzot nonāku līdz vietai, kur maģistrālajam ceļam pienāk klāt mazāks ceļš, turklāt te ir pat vieta kur kāds varētu apstāties. Beidzot pēc gandrīz 4. tukšajām stundām apstājās mašīna. Turklāt tāda, kas apsola mani aizvest līdz pašai robežai. Šoferis ir izbijušais stopētājs. Pats gan ar to nodarbojies tikai Ungārijas teritorijā, tāpēc ir priecīgs izpalīdzēt tik trakiem zēniem kā es, kas pārvietojas pa Eiropu. Pēcpusdienā esmu pie robežas. Palūdzu mani izlaist benzīntankā. Aizsūtu sms Belgradas draugiem, ka jau iespējams vakarā varētu būt klāt, vai tas ir ok?
Atpakaļ atnāk vēstījums, ka viņi nudien neticēja, ka es vispār atbraukšu un otrkārt, ka izdarīšu to tik ātri. Viņi abi tagad ir laukos un būs atpakaļ tikai rītvakar.
Saprotu, ka nav ko iespringt, tāpēc prātīgi mēģinu sarunāt kādu mašīnu uz Serbiju. Nekas neizdodas, jo uzpildes stacija nav dikti populāra, turklāt te iebrauc tikai vietējie. Pēc pāris stundām apnīk te sēdēt un nolemju robežu šķērsot kājām. Tepat jau viņa ir. Tā kā Serbija nav Eiropas savienības dalībvalsts, tad uz robežas var vērot sen aizmirstus skatus- lielas mašīnu rindas un nopietnu kontroli. Lai arī mašīnu ir daudz, kustība uz priekšu notiek visai ātri. Pieeju pie labi noauguša tēvaiņa un prasu vai man jāuzrāda pase, vai varu tāpat vienkārši durt pāri. Viņš nav noskaņots darbināt savas smadzenes šā jautājuma risināšanā, tāpēc aprobežojas ar vieglu mājienu un viena kontrolposteņa lodziņu- sak, še pūderē prātu viņiem. Pasniedzu pasi robežsargam, kas ar interesi to nopēta. Pajautā ko es darīšu Serbijā. Bez tā kā pārsvarā dzeršu rakiju? Atbilde viņu pat ļoti apmierina un saņēmis pasi atpakaļ varu doties tālāk. No otras puses robežai arī ir palielas mašīnu rindas. Pie pēdējām mašīnām spieto kaut kādi melnīgsnēji puišeļi un kā izskatās mēģina kaut ko izdiedelēt vai arī nospert. Ierauga mani un es automātiski kļūstu par viņu prioritāti numur 1. Puiši tā kā sataisās nākt pāri ielai pie manis. Neesmu noskaņots ielaisties darīšanās ar bariņu vietējo urļaku, tāpēc atkal izvelku uzasināt nazi. Jautājumu vairs nav. Atvainojiet, ser, par pārsteidzīgo ideju. Laimīgu ceļu, ser. Lai Jums jauks vakars, ser. Nopakaļ gan skan vārdi, kurus velti meklēt vārdnīcās, bet tas jau mani vairs neuztrauc.
Tālumā redzu benzīntanku un nolemju šo nakti pārlaist kaut kur tā tuvumā. Kamēr prātīgi pārvietojosgar ceļa nomali meklējot vislabāko vietu teltij, man priekšā apstājās mašīna un prasa vai nevajag mani kaut kur aizvest? Super, reti jau kurš pats piedāvā palīdzību. Man vajag uz Belgradu. Uz Belgradu viņi nebrauc, bet var mani aizvest līdz Bočka Topola, kas ir savus 60 km no robežas. Patiesībā pilnīgi vienalga. Laipnie izpalīgi ir pāris gados. Viņu dēls mācoties Szegedas universitātē un uz mājām mēdzot braukt līdzīgā veidā, tāpēc viņi visai labprāt ņem stopētājus. Ģimene ir ļoti jauka. Lai arī paši ir ungāri kas dzīvo Serbijā, viņi stāsta daudz labu lietu par Serbiju. Cilvēki te ir labi un palīdzēs. Politika ir stulba lieta, bet uz serbiem es varot paļauties.
Lēnā garā runājoties esam klāt pie pagrieziena uz Bočka Topola. Man netīkās iet tālu prom no šosejas, tāpēc izlemju telti uzcelt turpat šosejas malā, vien pārdesmit metrus no tās. Pļaviņa ir mīksta, kustība uz štrāses minimāla, tā kā problēmu nekādu. Ir jau vēl diezgan gaišs, bet labāk jau es palieku te, nekā pa tumsu meklēju piedzīvojumus velns sazin kur. Uzceļu telti, paēdu, padzeros tēju. Miegs nenāk. Mazliet paklausos mūziku telefonā. Daudz nevar jo negribu nosēdināt batereju kas jau tā ilgu laiku nav dabūjusi paēst. Lai nebūtu garlaicīgi nez no kurienes teltī uzrodas muša. It kā jau tas nav nekāds dižais wow fakts, bet lietas būtību tas nemaina. Viņa tur ir. Un uzvedās visnotaļ nesolīdi. Sēžas man uz sejas un rokām un būtībā provocē uz nekārtībām. Kādu laiciņu es viņu vienkārši atgaiņāju ar roku, bet kā izskatās mana jaunā draudzene no tā ir stāvā sajūsmā. Sak, re kur lielais milzis ar mani spēlējās. Forši! Dažu minūšu laikā viņa mani ir izbesījusi tiktāl, ka es meklēju rokā lukturīti ar domu gaismā iesist viņai pa snuķi. Notiek diezgan neizprotamais un tikpat mistiski kā uzradusies, viņa pazūd. Laikam apvainojās. Vēl mazliet pagrozoties iemiegu.
Naktī līst. Diezgan stipri. Un man divās vietās pa šuvēm nāk iekšā ūdens. Tak zināju, ka vajag paņemt līdzi plēvi šādiem gadījumiem. Tagad vien atliek izlikt dvielīti un domāt par kaut ko pozitīvu. Atkal iemiegu. Pamostos jau saulei spīdot. Solās būt jauka diena. Izlienu no telts un sastopu nepārprotami izbrīnītus policistus, kas garlaikoti stāv metrus 40 no manis. Telts no viņu rakursa nav redzama. Toties puspliks čalis, kas parādījies no sazin kurienes ir uzmanības vērts. Sekundes 10 džeki stāv kā sastinguši. Viens pat aizmirst košļāt savu živeni. Man gribas čurāt, bet nezinu vai šobrīd tas ir prātīgākais lēmums. Viņi lupī uz mani kā uz divgalvainu rīzenšnauceri un es sajūtos pagalam neomulīgi. Par laimi diezgan lielā ātrumā garām aiznesas kāda mašīna un poliči atiet no komas. Man par laimi acīmredzot uzskata mani par pietiekoši nesvarīgu lai neuzbāztos ar dokumentu pārbaudēm un stulbiem jautājumiem. Saloku telti, sakārtoju somu un dodos uz šoseju. Ejot garām likumsargiem, piemetu roku pie cepures. Vīri pasmaida un pamāj ar galvu. Viss kārtībā. Nepaiet ne 10 minūtes kad man apstājās vīrelis ar smago mašīnu. Viņš var mani aizvest līdz Novi Sadai, kas ir pusceļš uz Belgradu. Tas bija lēnākais brauciens kāds vien man ir bijis, Pirmkārt viņš brauc lēni. Otrkārt gandrīz uzreiz viņš nobrauc nost no šosejas, jo kā izrādās tā ir maksas. Viņa šefs negribot maksāt par šoseju, tāpēc nākas braukt pa apkārtceļiem. Apmēram 60 kilometrus es braucu vairāk kā 3. stundas. No tā gan ir savs labums. Izdodas apskatīt vairākas mazas pilsētiņas pierobežā. Jāsaka, ka pa lielam neko daudz neatšķiras no Latvijas. Arhitektūra jā, bet pārējais tāds pats vien ir. Ceļi ir pat nedaudz traģiskāki kā Latvijā, ceļmalas aizaugušas. Arī pašas pilsētiņas neko smukas nav, diezgan nesakoptas. Jebkura Latvijas mazpilsēta sakoptības ziņā būtu galvastiesu priekšā jebkurai no manis redzētajām Serbijas pilsētiņām. Savs šarms gan noteikti ir, tas nav apstrīdams.
Braucam krustām šķērsām gar kukurūzu laukiem, puspamestiem ciematiņiem. Ik pa laikam apdzenam kādu zemnieku, kurš ar pajūgu ved sienu, vai pat veselu ģimeni, kas sasēdušies uz traktora brauc vien viņiem zināmā virzienā. Mazie ceļi atgādina mūsu pašu Rucavas- Liepājas šoseju. Tādas pašas bedres un asfalts, kas nav labots kopš laikiem kad Tito pārcēlās uz labākiem medību laukiem.
Ap 11. beidzot esam kaut kur blakus Novi Sadai. Izkāpju pie Belgradas ceļa un dodos uz priekšu. Kāda desmitā mašīna apstājās un ir ar mieru aizvest mani līdz pašai galvaspilsētai. Mašīna ir piekrauta ar visādiem iespējamajiem krāmiem, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar svaigām plūmēm kas atrodas visneiedomājamākajās vietās. Pie stūres sēž omulīgs mana vecuma čalis un mēģina bīdīt sarunas. Pirms mēs dodamies uz Belgradu, viņam jāiebrauc ieliet gāze. To var izdarīt kaut kādā miestā, kas atrodas pāris kilometrus no šosejas. Nedaudz pariņķojam pa apkārtni un atrodam uzpildes staciju. Viņa izskatās akurāt tāda pati kā 80ajos gados, vien klāt ir piebūvēts gāzes uzpildes automāts. Izskatās populāra satikšanās vieta, jo stacijas apkārtnē tusē vairāki vietējie pacani un grauž plūmes. Kamēr gaidām kad kāds atļausies atnākt un ieliet gāzi ( pašam grābstīties nav brīv) Karlo (mans šoferis) izvelk Eiropas karti un prasa- Tā, tātad no kurienes tu velns parāvis esi? Kur ir tāda Latvija? Rādu Latviju. Ā, Letonija, man jau tā likās. Vismaz uzzinu kā sauc Latviju serbu valodā.
Pēc uzpildes Karlo šķiet ir iestājies kaut kāds topogrāfiskais idiotisms, jo atpakaļ uz šoseju viņš vairs nemāk tikt. Labi atceros ceļu pa kuru atbraucām, bet, protams, neiejaucos, jo man šķiet, ka varbūt cilvēks zina kādu labāku vai tuvāku ceļu. Kad ir aptaujāti vairāki vietējie un policijas ekipāža (un visi saka to pašu ceļu, kuru es domāju), bikli piedāvāju savu palīdzību. Karlo neticīgi klausa manām norādēm, un šeku reku esam atpakaļ uz šosejas. Pa ceļam noskaidroju, ka Karlo ir no Čačakas, kas ir mans galamērķis šīs vasaras braucienā. Katram gadījumam apmaināmies telefona numuriem, ja nu es izdomāju Čačakā piedzerties. Noskaidrojis, ka mans viedoklis Kosovas jautājumā sakrīt ar 95% serbu viedokļa, proti Kosova ir Serbijas sastāvdaļa, nevis tur kaut kāda mistiskā valsts, Karlo vispār kļūst par manu labāko draugu. Īstenībā ja dodaties uz Serbiju, der likt aiz auss, ka Kosovas jautājums šai tautai tiešām ir svarīgs un pat ja nedomājat, ka Kosovai ir jābūt Serbijas sastāvdaļai, runājot ar serbiem ieteiktu teikt tieši tā- Kosova ir Serbija. Un punkts. Man ir viegli jo patiešām tā domāju un pat varu oponēt ar vairākiem vēsturiskiem faktiem, turklāt mani besī albāņi. Tā nu gadījies, ka dzīvē nav gadījies sastapt normālu albāni un līdz ar to labprāt par šiem pazobojos. Tas viss silda jebkura serba sirdi, ai kā silda!
Vārdu sakot, Karlo tagad ir mans čoms un ir gatavs iedot pa bieti jebkuram, kam ir kādas problēmas attiecībā uz mani. Viņš palūdz Aleksandra numuru( tas ir mans draugs, pie kura palikšu Belgradā) un sazvanās ar viņu lai sarunātu kur mani nogādāt. Noteicis man – take it easy, pasniedz plūmi un iespiež pedāli tā padziļāk grīdā. Neko daudz jau viņa vecais golfs izspiest nevar, bet stundas laikā esam Belgradā. Pirmais iespaids par pilsētu visnotaļ pozitīvs. Plašas ielas, viss sakopts, cilvēki izskatās priecīgi un ir kaut kāda pozitīvā aura.
Karlo Belgradu ne pārāk labi pārzina jo vizinās diezgan ilgi un ik pa brīdim prasa ceļu kādam šoferim. Izrādās viņš ir sarunājis, ka nogādās mani līdz autoostai. Paiet vēl apmēram stunda un esam klāt. Pie autoostas var piebraukt tikai taksometri un pāris mašīnas, kas jau tā ir sastājušās divās rindās. Karlo bez emocijām iebrauc laukuma vidū, atstāj mašīnu un izkāpj ārā lai sazvanītu Aleksi. Iebraukšana un izbraukšana no autoostas tiek nobloķēta. Uz ielas stāv vēl viens golfiņš un taurē. Vadītājs izskatās dusmīgs. Ne mazāk dusmīgs izskatās viens taksometra šoferis, kurš netiek ārā. Tomēr paiet vēl pāris minūtes pirms Karlo beidz runāt un pievēršas satiksmes problēmu risināšanai. Saku lai viņš mani negaida, es draugu satikšu, lai tik brauc jo te jau vairāki džeki ir gatavi uzsprāgt. Karlo vēl nesteidzīgi atvadās, aizpīpē, izlamājas ar abiem nervozajiem un skaļi taurēdams aizbrauc.
Pēc minūtes jau satieku Aleksandru. Tā kā mani abi draugi Belgradā ir ar šādu vārdu, tad ērtības labad saukšu Aleksi pie kura es dzīvoju, uzvārdā par Srdiču. Sirsnīgi sasveicināmies. Tiešām liels prieks viņu redzēt. Ejam pie viņa uz mājām. Mājas ir netālu. Viņš dzīvo kopā ar tēvu. Es ielienu dušā un esmu gatavs doties jebkur. Sākumam mani aizved uz manu mītnes vietu. Šeit ikdienā dzīvo Srdiča brālis, bet vasaras laikā viņš parasti ir laukos. Manā rīcībā ir labiekārtots divistabu dzīvoklis. Vienkāršs, bet ļoti simpātisks.
Nolieku mantas un dodamies paēst. Srdičs izvēlas restorāniņu pie mājas. Viņš pasūta čavapi. Mūsu izpratnē tās ir tādas gaļas standziņas. Ārkārtīgi garšīgas. Vispār serbi ir traki uz gaļu. Porcija ir milzīga un klāt piekožam svaigu, smaržīgu baltmaizi. Un alus. Pēc pusnedēļas ceļā liekas, ka esmu nonācis paradīzē vai vismaz kaut kur baigi tuvu tai.
Paēduši dodamies pie otra Alekša ( šo sauksim par Veli. Atvasināts no uzvārda Velikičs). Kādu mirkli uzkavējamies viņa dzīvoklī un tad jau tiek sabīdīts plāns doties uz skvēru papļumpēt aliņu.
Aizejam līdz parlamentam un piesēžam blakus esošajā skvērā. Dāmas un kungi, tagad seko labākais- Serbijā var dzert ko grib, kad grib un kur grib! Esmu starā. Sāk nedaudz tumst. Visur redzamas kompānijas, gan jauniešu gan jau cilvēku gados, kas nopirkuši kādu grādīgo prātīgi sēž uz soliņiem un bauda vakaru. Pārsvarā tiek dzerts alus, bet viens otrs nesmādē arī ko smagāku. Labās ziņas arī tādas, ka alkoholu vari nopirkt kaut 4 naktī. Pērc kaut cisternu ja vien vari izdzert. Kolosāli! Situācija mazlietsirreāla- ap parlamentu staigā vairākas policijas patruļas, bet turpat viņu priekšā tiek tukšota viena pudele pēc otras. Un pie kājas ir gan vieniem gan otriem.
Sākam vakara daļu ar aliņiem. Populārākais ir Jelen alus. Uz etiķetes uzzīmēta brieža galva un arī uz pudeles stiklā ir iespiests šis pats aļņa profils. Draugi skaidro, ka Jelen ir ļoti populārs dzēriens, īpaši vakara noslēgumā. Izskaidrojums tam gana vienkāršs. Kad viens otrs jau ir sasniedzis tādu kondīciju, ka ir grūti izrunāt pat tādus vārdus kā mamma vai māsa, bet vēl viens aliņš tā kā derētu, labās rokas pirksti izveido V burtu un tiek pielikti pie galvas aizmugurējās daļas, savukārt ar kreisās rokas pirkstiem tiek parādīts cik ali vēl ir nepieciešami. Pat mazam bērnam tad esot skaidrs, ka klients vēlas vēl kādu Jelen alu. Dikti liela alus izvēle Serbijā nav. Toties pa lielam alum nav ne vainas. Nekas īpašs, bet normāls veikala alus. Cenas pietiekoši demokrātiskas. Viena pudele maksā ap 80 dināriem. Sākumā bija grūti iebraukt cik tas ir, bet tad gudri ļaudis izskaidroja, ka 100 dināri ir viens eiro.
Skvērā mūsu kompānija sastāv no 7 cilvēkiem. Veli skaidro, ka šī ir viņu iecienītākā tusiņa vieta. Viņi pat esot pasludinājuši daļu no šī skvēra par neatkarīgu republiku. Pie nosaukuma vēl tiekot strādāts, bet teritorija ir apmēram skaidra- 2 soliņi, mazais stūra veikaliņš un krūmu puduris, kurš bieži tiek bagātināts ar vitamīniem bagātu ūdens strūklu.
Pāris stundas pavadām gudrās sarunās. Vakara gaitā izkristalizējas ideja doties vakaru turpināt pie viena no draugiem privātmājā. Abi Alekši vienojās nopirkt tekilu. Tad paskatās uz mani un nolemj ņemt divas.
Braucam ar trolejbusu. Biļetes nepērkam ne šovakar, ne jebkurā citā dienā. Nezinu vai viņiem vispār nav kontroles, vai arī kāds ir tas funktieris, bet beigās tā ieeju azartā braukāt bez biļetes, ka pat vizinoties viens principiāli nepērku biļeti. Neko līdzīgu kontrolei tā arī Serbijā neredzēju. Pilsēta vakarā izskatās brīnišķīga. Daudz laika sajūsmai neatliek, jo esam klāt.
Tusiņš bija labs. Tas ir vienīgais ko varu pateikt. Abas tekilas pazuda nemanot, bet trakākais, ka saimniekam mājās stāvēja vēl viena sļivovicas pudele, kas principā mūs arī nogalināja. Mājās nonācām ar taksi. Belgradas asfalts ir ārkārtīgi bīstams un agresīvs. Izkāpjot no taksometra tas nekavējoties metās man virsū izdarot vienlaikus vairākus uzbrukumus, kurus atvairīt vienkārši nav iespējams. Saņēmu sitienu pa celi, normālu belzienu pa elkoni, kā arī zemisku sitienu pa seju. Ar to gan viņam pietika. It kā nekas nebūtu noticis asfalts ieņēma savu iepriekšējo pozīciju.
Nākamais rīts ir pasmags. Stipri pasmags. It kā varētu gulēt, bet jau no paša rīta ir klāt Veli, kas grib mani vest ekskursijā. Kaut kā ieveļos dušā. Galva nestrādā. Mēģinu iztīrīt zobus ar šampūnu un brīnos kāpēc zobu pasta tik debili garšo.
Pirmais objekts ir Savas katedrāle. Izskatās lieliski. No ārpuses tā ir pabeigta, iekša ir knapi iesākta. Pilsētai trūkst naudas. Šī pasaulē lieluma ziņā ir trešā lielākā pareizticīgo katedrāle. Sanāk iet garām arī sabombardētai mājai. Pašā pilsētas centrā milzīgas mājas gruveši, kas cietuši NATO uzlidojumu laikā 1999. gadā. Skumji skatīties, ka kaut kas tāds var notikt mūsu laikos. Izmantojot brutālu spēku un pat nespējot vienoties savā starpā, NATO uzbruka ne vien Serbijas militāriem mērķiem, bet bombardēja arī civilos. Tika iznīcināti tilti, rūpnīcas, mājas. Bezjēdzīgajos uzbrukumos gāja bojā vairāki tūkstoši cilvēku, arī bērni. Ne velti amerikāņus te neieredz. Amerikas vēstniecībai visi logi ir aizmūrēti un droši vien šīs ēkas aizsardzība izmaksā tikpat cik vienas otras valsts gada budžets. Uz katra stūra stāv serbu specvienību kareivji, un pati ēka ir aizsargāta arī ar lieliem dolomīta akmeņiem, lai kāds neizdomā ierasties pēc vīzas bruņumašīnā. No iekšpuses to aizsargājot Monako armijas lieluma ASV speciālo uzdevumu kājnieki. Tā teikt- kas vainīgs, tas bailīgs.
Pilsētas centrs ir patīkami tukšs. Nav tādi cilvēku pūļi kā citās lielās pilsētās. Serbija nav populārākais tūristu galamērķis, un patiesībā tas ir ļoti labi, jo šī zeme vēl ir tūrisma pūļu nesabojāta. Ēkas ir lielas un gaumīgas. Grūti tā visu aprakstīt, bet Belgradā es iemīlējos no pirmā skatiena. Lieliska pilsēta, patiešām lieliska. Reti kur pasaulē var noķert to saukto „ mājas fīlingu” , bet šeit tas parādās uzreiz. Daudz parku. Viens no parkiem ir ietērpts milzīgā sarkanu ziedu paklājā. Lieliska strūklaka, un fantastiski skati uz visām pusēm, bet nez kāpēc kopējo skatu bojā bronzas krāsas piemineklis kas pēc izskata nenormāli atgādina visu tautu tēvu, biedru Ļeņinu. Un kaut kā kopējā panorāmā neiederas arī Azerbaidžānas karogs pie paša pieminekļa. Noskaidroju, ka parka atjaunošanai nepietika naudas, tāpēc palīdzīgu roku sniedza brālīgā azerbaidžāņu tauta un tās viedais vadonis Heldars Alijevs personīgi. Viss ko prasīja Alijevs bija pieticīgs piemineklītis viņam un neliels uzrakstiņš uz tā. Serbi piekrita. Skats padebīls. Toties parks tiešām lielisks.
Tikpat lieliska izskatās Karmagedonas pils. Tā atrodas pie abu lielo upju Donavas un Savas sateces, pakalnā. Pils apkārtne ir burvīga. Pilī ir izvietoti arī moderni ieroči, kas tika izmantoti otrā pasaules kara laikā- tanki, lielgabali. Pils nosacītā centrā paceļas pilsētas aizgādņa Svētā Savas skulptūra vienā rokā turot zobenu, bet otrā balodi.
Pēc pils dodamies paēst. Poha ir atkāpusies un organisms pieprasa barību. Veli uzstāj, ka ēdīsim Loki. Tā ir burgeru ēstuve. Lieliska izvēle ja esat Belgradā. Apmēram par 2-2,5 latiem var iegādāties lielāko burgeru ko būsiet turējuši rokās. Turklāt tas ir fantastiski garšīgs. Veli pie šādām porcijām acīmredzot ir pieradis, man šo mākslas darbu iestumt ģīmī prasīja krietni ilgāku laiku.
Pēc ēšanas dodamies pastaigāt gar upi. Upe esot vispopulārākā tusiņu vieta. Šeit ir atrodami simtiem dažādu kuģu. Uz vieniem ir restorāni, uz citiem disenes, vēl uz citiem kazino un sazin kas vēl. Dienā cilvēku neesot daudz, bet vakarā piekraste mudžot. Visā upes garumā ir izbūvēts celiņš gan gājējiem gan riteņbraucējiem. Tikai līdz šim abas puses šķiet nav vienojušās kurš kuru ceļa daļu izmantos. Pie upes pūš neliels vējiņš un tas nomāc nežēlīgo karstumu. Termometrs rāda +37.
Netālu no tilta stāv skulptūra kas izskatās pēc nekā. Prasu kas tas ir. Tarzāns. Tarzāns? Kādas skujas pēc? Neviens nezina. Vienkārši esot skulptūra Tarzānam un viss. Arī labi. Patiesībā lieliski. Skulptūra Tarzānam. Un kāpēc gan nē?
Pa dienu droši nostaigājam kādus 15 kilometrus. Ņemot vērā, ka ārā, maigi sakot, ir diezgan silts, esmu galīgi beigts. Srdičs šodien kārto kaut kādas darba štelles un var mums pievienoties vien pašā vakarā. Labāk jau šo vakaru veltīt atpūtai, jo šovakar nudien nebūšu nekāds tusētājs.
Lai arī esmu galīgi noguris, pa nakti nevaru aizmigt. Ir nežēlīgi karsts. Lai arī visi logi ir vaļā šis karstums nav priekš manis. Es tik dzeru ūdeni un vārtos pa gultu. Atslēdzos tik pret rītu.