Kādu senāku ceļojumu atceroties......

02.08.2007
20 min lasīšanai
24 foto

„Señor, taxi?” – „No”.. „Taxi? Taxi? Hotel? Taxi porfavor ?”-„No”… Apkārt ļaužu plūsma - atlido, aizlido, augšā, lejā. “Kur gan viņš ir?” jautāju sev. Jauki atlidot uz otru pasaules malu un palikt te pilnīgi vienam. Stāvu Santjago de Čile lidostā, varonīgi atkaudamies no taksometru piedāvājumiem un domādams, vai tiešām mans piedzīvojums draud pārvērsties katastrofā. Mani būtu jāsagaida cilvēkam, kuru vienīgo šajā kontinentā pazīstu. “Amigo!”…… Ak, kāds atvieglojums, ar neizsakāmu prieku apkampju nokavējušos Horhi, kurš par šāda prieka izpausmi ir nedaudz pārsteigts. Pēc satikšanās ar viņu pazūd viss saspringums, kas bija krājies pēdējās divas dienas. Jau Rīgā man pielipa tuvinieku satraukums: Pase ir? Skaties, lai neapzog! Nevienam neuzticies, naudu turi drošībā utt.. Biju kļuvis par stresa un aizdomīguma iemiesojumu. Karsta Čīles saule, slaidas palmas un sniegoti kalni pie horizonta! Jā, ceļojums ir sācies! Santjago - karstas mīlestības pilsēta. Santjago mikrorajoni spilgti pauž Latīņamerikas kolorītu. Ielu malās rindojas divstāvu noplukušas celtnes, kuru neatņemama dekoratīva sastāvdaļa, ir šokolādes brūnumā iededzis pilsētnieks- spāņu konkistadoru un indiāņu pēcnācējs, kas mūždien kaut ko tirgo. Pilsēta pārsteidz ar savu sakārtotību un nesakārtotību vienlaicīgi- labie ceļi pretstatā noplukušai un piemēslotai apkārtnei, perfektā kārtībā uzturētais metro un ar grafitī aprakstītie autobusi. Esmu apmeties pie Horhes privātā mājā, kas pēc lieluma atgādina nelielu dzīvokli, taču, kā teica mans draugs čīlietis, “māja ir maza, taču sirds ir liela”! Šī māja man turpmāk kalpo par štābu, kurā atgriezties pēc kārtējā izlūkgājiena nepazīstamajā zemē. Ar Horhi iepazinos pirms pāris gadiem vispasaules sociāldemokrātu jauniešu kongresā Portugālē, un kopš tā laika uzturam kontaktus, sarakstoties pa e- pastu. Horhe ir neliela auguma, omulīgs puisis ar ir lielisku humora izjūtu un labām angļu valodas zināšanām, kas, jāatzīst, starp čīliešiem ir retums. Horhes optimisms un labdabība spēj atbruņot jebkuru, un, šķiet, tas arī ir iemesls, kāpēc viņam draugi ir visur, lai kurp arī mēs dotos. Santjago apskate man sākas ar fascinējošu kafijas tasi! Iekams mani laist latīņamerikāņu pasaulē, Horhe, kuram gada pēdējās dienās birojā ir sakrājies milzumdaudz darba, oelēmis uzcienāt mani ar kafiju. Ejot pa centrālo ielu garām simtiem skrienošu čīliešu, tūristu un malā sēdošu dīkdieņu, iegriežamies melni stiklotā kafejnīcā ar nosaukumu „Café con piernas”. - “Bāc!!” Kādu brīdi apstulbis raugos meitenēs izaicinošā apakšveļā, kas luminiscējoši spīd, izceldama visus dabas mātes dotos krāšņumus. Pie mums piepeld būtne vārdā Silvija un sabučo abus uz vaiga. Šāds sveicināšanās veids tiek piekopts arī ikdienā- vīrieši paspiež viens otram roku, kamēr sievietei noteikti ir jādod buča uz vaiga. Pēc pāris pārmītiem vārdiem un parastajām frāzēm par Čīles skaistumu, Silvija man paziņo, ka trijos būšot brīva. Tādam straujam pavērsienam, dzerot kafiju ap pulksten 9 no rīta, protams, neesmu gatavs. Apkārt simpātiskas meitenes bikini elegantā veidā pasniedz kafiju. Apstulbstu vēl vairāk, kad ievēroju, ka daudzi čīlieši, pārsvarā ofisu darbinieki, vienaldzīgi veras pie grieztiem novietotajā televizorā. Raugoties uz viņiem, varētu likties, ka viņus apkalpo kāds necils studentiņš Makdonalda restorānā. Kā vēlāk noskaidroju, „Café con piernas”, nebūt netiek uzskatīta šeit par kaut ko ārkārtēju un amorālu, drīzāk tā ir nacionālā īpatnība, kas palīdz aizdzīt miegu un panākt mundrumu 10 reizes labāk ne kā parastā kafija. Pēc šī jaukā dienas ievada dodos apskatīt Čīles galvaspilsētu, kurai savu svētību dod jaunava Marija, kas stāv pilsētas lielākajā kalnā (Cerro San Cristobal) - milzīgs rokas izpletis tēls. Santjago pilnīgi noteikti ir mīlestības pilsēta. Pārīši skūpstās un mīlinās visur, pat visneiedomājamākajās vietās- parkos, uz ielas, metro, strūklakās, uz klintīm, kafejnīcās, pat tualetē. Veci, jauni, precēti, neprecēti, melni, balti - visi viena otra pārņemti un apkārtējo pasauli nemanoši. Pastaigājoties pa parku gar koši sarkaniem ziedu krūmiem, secinu, ka parka neatņemama daļa ir pārīši uz katra soliņa. Diez vai Parīze nezaudētu savu mīlestības karalienes auru, ja salīdzinātu ar spāņu iekarotāja Pedro de Valdavia pirms 5 gadsimtiem dibināto Santjago, kurā šobrīd mīt 5 miljoni iedzīvotāju! Vakarā pilsēta pamirst, lai atdzīvotos ap 2 naktī, kad cilvēki ierodas disko klubos, vai, jau viegli iereibuši, dodas pasēdēt kādā piepīpētā bārā. Diskotēkas vaļā veras pulksten 1 naktī, laikā, kad Latvijā uzdzīve rit pilnā sparā, bet šeit viss tikai sākas. “Vai jūs kaut ko pasūtīsiet, kamēr nav beigusies laimīgā stunda?”- „Pisco con Cola” . Šāda atbilde ir tikpat pašsaprotama, kā atbilde uz jautājumu “Kā iet?” – “Labi!” Pisko ir tas pats, kas mums degvīns, amerikāņiem viskijs, brazīliešiem pita un japāņiem sakē. Pisko pēc garšas nav nekāda dāvana, taču, sajaucot to ar kolu, tā garšo kā visi dzērieni ar kolu- tā garšo pēc kolas! Izgatavo pisko no vīnogām, kuras audzē ielejās, kur augsne bagāta ar dažādiem minerāliem. Iegūto degvīnu tur koka mucās no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem, tad atšķaida ar tīru ūdeni, iegūstot 30-50 grādus stipru degvīnu jeb pisko. Izdzerot pāris šādas glāzes, vari atvadīties no drošas pārvietošanās ar savām kājām. Caur paziņu paziņām pirms izbraukšanas no Latvijas uzzināju, ka Santjago dzīvo arī latvieši. Iepriekš sazvanījies ar latvieti Sandru, dodos ārpus pilsētas centra uz Sandrai piederošo suvenīru veikalu. Ceļi dienas vidū ir pilni ar dzelteniem autobusiem, kas braukšanas manierē atgādina mūsu taksobusu vadītājus, tikai viņu braucamie ir vismaz desmitreiz lielāki. Pa ceļam saspringti vērojot autobusu virtuālos gājienus, nonāku suvenīru tirdziņā. Pēc maldīšanās gar izbāztām lamām, kokgriezumiem un Če Gevaras krekliņiem nonāku pie veikala Nr. 116. Tajā mani sagaida gara auguma čīlietis, kurš atplaukst smaidā un prasa vai es esot Letton? „Si”, atbildu. Sandra, izrādās, aizkavējusies mājās, tāpēc, gaidot viņu, iedzeram kafiju un aprunājamies ar viņas vīru. Sandra un Ernesto esot iepazinušies Čīlē pirms gadiem 7, laikā, kad Sandra studējusi Santjago diplomātu skolā. Satikušies kādā ballītē. Jūtas izrādījās tik spēcīgas, ka pat divu gadu prombūtne vienam no otra, kamēr Sandra atradās Latvijā, nebija šķērslis tam, lai abi meklētu un atrastu ceļus kā palikt kopā. Ernesto atbrauca uz Latviju un lūdza Sandras roku. Rīgā abi nodzīvoja apmēram gadu. Taču Ernesto nespēja iemācīties latviešu valodu, turklāt Čīlē viņu gaidīja sava uzņēmēj darbība. Abi nolēma atgriezties Latīņamerikā. Tagad Sandrai pieder neliels suvenīru veikaliņš, kur pārdod visu- sākot no matrjoškām un Latvijas dzintara, līdz pašdarinātām krellēm, juvelierizstrādājumiem no lazurīta (Čīles tradicionālais pusdārgakmens) un Lieldienu salās veidotiem kokgriezumiem. Bizness miljonus nenes, tomēr ir samērā ienesīgs. Dzīve gan šeit iznākot padārga. Neskatoties uz to, ka Sandra šobrīd pelna 10 reizes vairāk nekā Rīgā, jādzīvo ir taupīgi. Nedod Dievs Čīlē nopietni saslimt. Ja tev nav naudas, tu vari mirt vai nost un neviens pat pirkstu nepakustinās, lai tevi glābtu. Arī izglītība maksā milzu naudu, ja nevēlies bērnu laist parastajā skolā, kas var būt pat bīstami gaišam un zilacainam bērnam. Sandra teic, ka latvieši iegriežoties ik pa brīdim. Tā viņu apciemojis M.Gailis ar savu „Mildas” komandu, sportisti, kas piedalās dažādās sacensībās Čīlē, un tādi kā es, kam otrā pasaules malā noteikti vajag sastapt kādu latvieti. Reizēm Sandra satiekas arī ar kādu no pieciem viņai zināmiem latviešiem, kas arī šeit ir ieprecējušies. Ilze, meitene no Salaspils, ir apprecējusies ar čīlieti, ar kuru iepazinās, studējot Japānā, savukārt Laura, kura dzīvo pusotras stundas braucienā no Santjago, ir precējusies ar Čīles uzņēmuma „Corpora Tres Montes”, kas pirms 8 gadiem atvēra filiāli Rīgā, darbinieku. Čīles dienvidos dzīvo Armands Ābols, kas reiz piedalījies starptautiskā pianistu konkursā Čīlē, kur ieguva ne tikai galveno godalgu, bet arī iepazinās ar savu nākamo sievu. Šobrīd Armands koncertē dažādās Čīles pilsētās un Valdivijā strādā par mūzikas pasniedzēju vietējā universitātē. Šeit ir arī daži pēckara laikā ieklīduši latvieši un viņu pecnācēji. Sandrai bijusi iespēja sastapt vairākus no viņiem gan Santjago, gan valsts dienvidos. Taču te nav veidojusies organizēta latviešu kopiena ar latviešu baznīcu un skolu, kā tas notika, piemēram, Brazīlijā, tapēc neviens no pēcnācējiem nav saglabājis latvisko identitāti un valodu. Ja vēlaties iepazīt jums svešu zemi un tautu, noteikti apmeklējiet kādus svētkus, tādējādi uzzinot par cilvēku tikumiem, paražām un viesmīlību, aizejiet uz tirgu, vērojot cilvēku darbu augļus, kuros jaušama tautas vēsture un kultūra un visbeidzot aizejiet uz kapsētu, vietu, kur atspoguļojas katras tautas un nācijas dzīves un nāves uztvere. Santjago vecākā kapsēta „Cemeterio General” atgādina pilsētu. Mājas šajā pilsētā atrodas palmu un krāšņu krūmu ielenkumā. Šī pilsēta ir dzīves turpinājums, saglabājot mūžībā aizgājušajiem tādu pašu sabiedrisko stāvokli, kāds bija tiem dzīves laikā. Iespaidīgas muižām līdzīgas kapenes mijas ar mazām mājiņām, kur dus mazāk turīgi un slaveni cilvēki. Arī šeit pēcnāves zonā pastāv nabago un bagāto rajoni. Apskatu A.Pinočeta režīma upuru memoriālu. Oficiāli militārais režīms, kas nāca pie varas pēc apvērsuma 1973. gadā, nomocīja un nogalināja ap 3 000 cilvēku, taču reālais upuru skaits esot vismaz divreiz lielāks. Netālu no memoriāla sienas atrodas S. Aljendes kapliča, pie tās nolikti svaigi ziedi. S.Aljende, bijušais Čīles prezidents, ir jauno laiku kulta figūra. 1973. gadā, kad Pinočeta atbalstītāji ieņēma pili, viņš izdarīja pašnāvību. Sabiedrība pārsvarā nosoda Pinočeta nežēlīgās metodes un ar nostaļģiju atceras S.Aljendi, kaut arī atzīst, ka viņš valsti noveda pie ekonomiskā sabrukuma. Politika un vēsture ir vēl viens piemērs Čīlei raksturīgajam pretrunīgumam: S.Aljendem ceļ pieminekļus, taču viņa slepkavu A. Pinočetu netiesāja. Piepilsētā Tipiska ainava ārpus Santjago ir vīnogu plantāciju noklātas ielejas un tuksnesīgie pakalni. Čīlē esot, vienkārši nevar iztikt bez labu vīnu baudīšanas. Čīles vīniem piemīt izsmalcināta garša, ko pat tāds analfabēts vīnu lietās kā es spēja novērtēt. Gribot negribot vīna dzeršana pārvēršas par garšas baudu, kad neliels malks sarkanā merlo vīna noskalinās tavā mutē, atstājot patīkamu garšas aromātu uz vairākām minūtēm. Vīnu Čīlē nopietni sāka ražot 18. gs beigās, kad tika ievestas labākās franču vīnogu šķirnes. Taču pasaule par šiem lieliskajiem vīniem uzzināja 90 - to gadu sākumā, kad jauno tehnoloģiju ieviešana ļāva paaugstināt produktivitāti un sākt eksportēt vīnus arī ārpus Čīles un Latīņamerikas. Šobrīd galvenie Čīles vīnu importētāji ir ASV, Eiropas Savienība, it sevišķi Apvienotā Karaliste, Japāna un Dienvidkoreja. Čīles vīni ik gadus iegūst augstākās kvalitātes godalgas. Savā ziņā tie esot pat labāki par franču vīniem, jo vīnogu augšanas apstākļi Čīlē ir ļoti labvēlīgi. Lietus te līst daudz mazāk nekā Francijā, tāpēc ogās ir daudz lielāka cukura un aromāta koncentrācija. Tā gar šīm vīnogu plantācijām un izdegušo zemi nokļūstu Pomairē. Pomaire ir pavisam neliela pilsētiņa vai drīzāk ciemats, kas atrodas stundas braucienā no Čīles galvaspilsētas. Mans autobuss, šķiet, pietur ik pēc katriem 5 metriem, iekams nokļūstu izteikti Latiņamerikāniskā pilsētiņā, kura aiz sanagloto dēļu sienām slēpj veselu suvenīru industriju. Tā kā esmu izsalcis, uzreiz dodos pārtikas meklējumos. Glaunais restorāns, kas ir pilnīgā pretrunā ar ciemata nabadzīgo apbūvi un mājām, kurām piemērotāks nosaukums būtu būdas, neizraisa manī nekādu sajūsmu, tāpēc iegriežos ēstuvē, kuras vienīgais lepnums un greznība ir sarkanie plastmasas krēsli. Jautājot, kas atrodas tajā lielajā pīrāgā, kas gozējās uz paplātes manā priekšā, angļu – spāņu vārdnīcā sajaucu vārdu meet un meat un uzjautāju saimniecei “vai pīrāgs ir ar satikšanos?” Viņas sejas izteiksmi ir grūti aprakstīt un, kad saprotu savu kļūdu, valdīdams smieklus, saku, lai dod vienalga, kas arī tur būtu iekšā. Pīrāgs izrādās diezgan gards un sātīgs un pildīts, šķiet, ar visu, kas bijis ledusskapī. Manam vēderam gan par šo izgājienu vēlāk ir savs īpašs viedoklis. Pomairē var atrast gandrīz jebko, kas var interesēt tūristu. Šeit pārdod izslavētos melnās keramikas izstrādājumus, Ķīnā ražotus zvaniņus un Peru austos pončo! Fascinē tas, ka cilvēki, kas pelna naudu ar šiem mākslas un pseidomākslas izstrādājumiem, tev neuzmācas ar preču piedāvājumiem. Veikali atgādina noliktavas, kur pārdevējus nemana, līdz brīdim, kamēr nesāc izrādīt interesi par kādu konkrētu preci! Nākamajā rītā beidzot izlemju doties uz Kluso okeānu. Ar nepacietību gaidu parādāmies kartē iezīmēto pilsētu Isla Negra, kura reiz bija mājvieta slavenākajam Čīles rakstniekam Pablo Nerudam. Zilgani zaļa jūra, kas triecas pret klintīm, karsta saule un gliemežvāku paklājs pie kājām. Ar degošām acīm, klupdams krizdams, rāpdamies pa akmeņiem, cenšos nobildēt katru puķīti, katru akmeni un visam tam pāri okeānu. Vairākas stundas pavadu, brienot pa pludmali un kāpelējot pa klintīm, līdz mani pieveic nogurums un dodos atpūtināt kājas pilsētas kafejnīcā. Mani apkalpo padzīvojis kungs, kas angliski runā tik pat, cik es spāniski, taču ar to mazumiņu pietiek, lai pasūtītu grillētu zivi un aprunātos par valsti, no kuras nāku. Sakot, ka esmu no Latvijas, biju pārliecināts, ka viņam nebūs ne mazākās apjausmas, kur tā ir. Taisni vai apmulstu, kad oficiants izbrīnīti konstatē – tas taču milzīgs gabals! Dīvaini, par Latviju zina cilvēks, no kura es to vismazāk gaidīju, kamēr Santiago visdažādākajās aprindās man allaž bija ilgi jāskaidro, kur Latvija atrodas. Piesaucot Skandināviju un Eiropu, man retumis bija izdevies sniegt aptuvenu priekšstatu par Latvijas ģeogrāfisko novietojumu. Pēc maltītes dodos atpakaļ pie ūdens. Pludmale ir pārpildīta ar tā saucamajiem vasarniekiem. Vilnis pāri vilnim, bērnu tumšās galvas nesas līdzi gaiši zaļajai bangai – smiekli, sajūsma un, lūk, jau nāk jauns vilnis. Apguļos pludmales smiltīs, uzlieku galvā cepuri un aizmiegu, klausīdamies okeāna mūzikā. Jaunais gads Jauno gadu pēc Latvijas laika sagaidu mašīnā ceļā uz Valparaiso. Esam nolēmuši pavadīt vecā gada vakaru šajā Amerikas slavenajā kūrortpilsētā. Agrāk šī vieta, pateicoties savam skaistumam, tika apzīmēta kā paradīze, kas laika gaitā kļuvis arī par šīs pilsētas nosaukumu. Līdzīgi plāni kā mums, šķiet, ir vēl apmēram miljonam Santjago iedzīvotāju, kuri dodas nepārtrauktā automašīnu straumē uz šo populārāko Čīles Jaunā gada sagaidīšanas vietu. Valparaiso dzīvo apmēram 300 000 tūkstoši iedzīvotāju, taču vecā gada vakarā to skaits vismaz trīskāršojoties. Laiks tobrīd ir karsts- uz ekrāniem, kas izvietoti gar ceļiem, mirgo skaitlis +34 C. Tomēr, tā kā gaiss ir sauss, to ir samērā viegli panest, ja neatrodies tieši zem saules. Izbraucot no puskilometra gara tuneļa, klimats radikāli mainās. Ar visu ķermeni var sajust jūru un tās vēsumu, kas veldzē mūs un dzesē mūsu pārkarsušo mašīnu. Gaisā smaržo jūras sāls. Virs tuneļa esošais kalns ir kā robežšķirtne divām kārtējām pilnīgi dažādajām Čīles pasaulēm - karsto sauso un veldzējoši mitro. Jauno gadu sagaidām daudzstāvu ēkas pašā augšējā divpadsmitajā stāvā ar skatu uz okeānu un ugunī mirdzošo pilsētu. Pēc vakariņām, kur galdā likts cepts tītars, palmu kodoli, tīģergarneles, jocīga paskata sēnes un, protams, vīns, apkārtējie apmainās ar oranžiem papīra trīsstūrīšiem, kuriem jābūt ieliktiem makā, tie nesīšot naudu (iemeslu kāpēc tieši šo materiālu un formu neviens gan nevarēja izskaidrot). Jāatzīst, ka liela daļa paradumu mums ir līdzīgi ar tālo Čīli, piemēram, lai nākamais gads būtu laimīgs, jāēd speciālas mazas pupas, kas atgādina mūsu pelēko zirņu ēšanu. Tieši 00.00 pēc Čīles un 06.00 pēc Latvijas laika, saskandinām šampanieti un noskatāmies grandiozā uguņošanā. Sarkanas un zaļas puķes uzzied debesīs cita pēc citas, priecēdamas cilvēku pūļus krastmalā. Pēc apkampšanās un laimes vēlējumiem nolemjam doties uz diskotēku “Laimīgie akmeņi”. Tur ar muļķīgām cepurēm galvā, kreppapīra krellēm ap kaklu ārdāmies pie čīliešu mūzikas pavadībā. Pārsmējušies un izdejojušies no rīta dodamies uz iepriekš noīrēto kempingu 5 minūšu attālumā no okeāna un pludmales ar dīvaino nosaukumu „Mirušo pludmale”. Tāds nosaukums esot iedots, tāpēc, ka nezināmu iemeslu dēļ visi tuvākajā apkārtnē noslīkušie tiekot izskaloti tieši te. To gan uzzināju tikai pēc tam, kad divas dienas jau biju peldējies šajā vietā. Katrs vilnis tevi vai notriec no kājām un tad atkal rauj iekšā. Aizskrienu tālāk okeānā uz vietu, kur pulcējas vairāki jaunieši, gaidot viļņus. Ar galvu metos iekšā vilnī, kas ar savu spēku mani aizmet vairākus metrus tuvāk krastam. Fantastiska atrakcija, taču izturības pietiek tikai trim viļņiem. Apguļos smiltīs un klausos ūdeņu dārdēšanā, kas mijas ar bērnu spiedzieniem. Pusdienot braucam pa ceļu, kas vijas gar okeāna klinšaino krastu. Pastkartīšu cienīgos skatus bojā vien benzīntanki pašā okeāna krastā. Ņemot vērā čīliešu bezrūpīgo attieksmi pret sadzīves atkritumiem, zaļā kustība šeit, liekas, ir sveša un neatzīta. Restorānā, protams, izvēlējos jūras ēdienu- „Paila Marina” kas esot izteikti raksturīgs viņu reģionam! Maigākais šīs zupas raksturojums, kuras sastāvā atradās teju vai visi okeāna kustoņi: – interesanta. Zivju garša tajā ir tik izteikta un spēcīga, ka brīžiem aizsit elpu. Pēc maltītes, košļājot pus paciņu košļājamās gumijas, mēģinu atgūt svaigu dvesmu. Dodamies uz pludmali, kur huaso, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zirgu audzēšanu, par 1500 peso (pusotrs lats) izīrē zirgu pusstundas izjādei gar okeāna krastu. Man tiek piešķirts melns straujš ērzelis. Bailīgi, taču ar pieaugošu iepriecinājumu vadu zirgu, kas tā vien valda savus spēkus. Pēc kāda brītiņa jau esmu nodevies sava veida perversijai - auļoju skaistā zirgā gar okeāna krastu, decembrī +30 grādu karstumā zemeslodes otrajā pusē. Vēl, šķiet, pietrūkst tikai cigāra zobos un sinjoritas aizmugurē. Uz ziemeļiem, uz ekvatora pusi. Kaktusi kā cilvēciņi paceltām rokām stāv uz tumšajiem akmeņainajiem un smilšainajiem Čīles ziemeļu pauguriem. Ik pa brīdim tuksnesīgi nabadzīgā zeme iekrīt aizā, kur kādreiz ir mutuļojusi upe, bet tagad vīd tikai klintis un plešas smiltis. Pēkšņi tuksnešaino ainavu pārtrauc viena pati dzeltena ziedu kupena. Tā ir kā mākslinieka otas triepiens, lai izjokotu ceļinieku. Divu pretpolu pasaules mūžīgā cīņa norit okeāna krastā. Gaiši zilie okeāna viļņi triecas ar milzīgu sparu virsū melnajām un akmeņainajām klintīm un smilšainajai kaktusu apsargātajai sauszemei. Raugoties ainavā pa autobusa logu, vairākas stundas var nemanīt nevienu māju vai apdzīvotu vietu, tik brūndzelteno kaktusu klājienu. Pēkšņi, tā vien liekas, lai atkal izklaidētu ceļotāju, blakus vientuļai, necilai būdai, stāv eleganti ierīkots futbola laukums ar visām līnijām un vārtiem. Šādi laikam izpaužas čīliešu mīlestība pret futbolu. Pēc sešu stundu brauciena no Santjago ierodos vienā no Čīles 12 rajonu galvaspilsētām, kūrortpilsētā ar skaisto nosaukumu La Serena. Pilsēta, šķiet, izaugusi pēkšņi, un daba nav paspējusi to pieņemt un iekļaut vispārējā ainavā. Man iepriekš raksturotā “mazā” pilsēta izrādās divu Daugavpils lielumā, un, tikai pateicoties laipnajiem čīliešiem, spēju tajā orientēties. No autoostas dodos taisnā virzienā uz okeānu, kur ar vienu aci vēroju glītās garām gājējas, ar otru uzmanu okeāna viļņus, kas lēnām man tuvojas un mēģina aizsniegt ar viļņu galiem. Nobildēju pāris kadrus, taču viens no mazajiem čīlēniem tā ieinteresējas par manu fotoaparātu, ka burtiski divu metru attālumā lēkā līdzi manam objektīvam. Pēc brīža atmetu cerības uzņemt okeānu ar bāku tālumā, jo kadrā redzama tikai mazā žipera galva un man pievērstās lielās acis. Kad sāk krēslot, eju meklēt viesnīcu, kur pārlaist nakti. Pēc nelielas cenu aptaujas secinu, ka labāk gulēšu pludmalē nekā vislētākajā viesnīcas numuriņā par 50 latiem. Tomēr pilsētā man izdodas atrast izīrējamu istabu par 6 latiem. Duša gan izraisa šausmas, taču istaba tīri pieklājīga. Vakarpusē pastaigājos gar pludmali, vērodams, indiāņu makšķerniekus, kuriem šodien, kā izrādās, ne vella neķeras. Ik pa brīdim pustumsā izgaismojās kāds vientuļš vīrs, kas met ēsmu kaut kur tumsā. Kartē skaidri redzams, ka La Serena stiepjas paralēli pludmalei apmēram kilometru no krasta, tāpēc nolemju iet atpakaļ nevis pa ceļu, pa kuru nācu, bet doties līdz pirmajai ielai, kas šķērsos pludmales ceļu. Eju jau kādu pus stundu, taču šķērsielu nav un nav. Saprotu, ka šādi varu iet bezgalīgi, nolemju nogriezties pirmajā celiņā, kas vedīs pilsētas virzienā. Pēc pāris metriem asfaltētais celiņš pārtop iemītā takā, kas savukārt nedaudz tālāk izbeidzas arumos. Kaut arī nedaudz bailīgi, tomēr turpinu iet, līdz vienā brīdī blakus nodimdina zemi zirgs un momentāni mani aplenc četri zobus atņirguši suņi. Nodomāju – nav variantu, tikšu sakosts. Man rokā tikai neliela kladīte, un suņi strauji tuvojās- aizbēgt nav iespējams, atgaiņāties ne tik. Mani pielabināšanās mēģinājumi “utji tjutji” ir pilnīgi lieki. Par laimi no nelielās būdeles iznāk saimnieks un atsauc suņus. Izrādās, lai sasniegtu ceļu, kas no pludmales ved uz pilsētu, esmu spiests iet vēl 2 stundas. Tik pat stundu nostaigāju, lai nokļūtu no viena pilsētas gala līdz savai istabai. Tā ap 2 naktī, nomaldījies pa pļavām un krūmiem, pilnīgi pārguris, iekrītu gultā. Nākošajā rītā, negribēdams domāt par jebkādu pastaigu, jo kājas stipri sāp, kāpju autobusā un braucu uz tuvējo pilsētu Coquimbo. Virs tās slejas liels krusts, ko svētījis Jānis Pāvils otrais. Mans autobuss lēni kāpj kalnā pa stāvo ceļu, ik pa brīdim pieturēdams un uzņemdams vai izlaizdams pasažierus pie vienkāršām mājelēm, kas atgādina lielas kastes ar jumtu. Šoferis nelaiž garām nevienu sievišķīgu būtni, tai kaut ko neuzsaucot vai nesignalizējot! Vienu brīd pamanu, ka braucam garām tirgum un lūdzu mani izlaist laukā. Tas ir fascinējošs skats – kukurūza, olīvas, mango, persiki, čilī pipari un Adidas botas. Iepērkot garšvielu krājumus, lēnām rāpoju pa līkumotajām ielām lejup uz ostas pusi, kur plešas cits, nu jau zivju tirgus. Šeit kūsā dzīvība- visi ņemas, kaut ko griež, pārdod, degustē un fotografē. Uz galdiem izliktas man nepazīstamas zivis un citi jūras radījumi. Šeit ir desmitiem dažādu gliemežu: austeres, mīdijas, sarkanīgi radījumi, kas atgādina saspiestas plūmes un dzelteni gliemji, kuru gaļa pēc izskata atgādina dzeltenīgu mēli. Piestātnes malā miglainajā līča ūdenī liegani līgojas mazi un paprāvi zvejas kuģīši. Nolemju doties izbraucienā ar vienu no tiem. Visi pasažieri uzvelk glābšanas vestes ar uzrakstu “Caribean pirats” Interesenti kādēļ, jo Karību jūra ir pavisam citā pusē kontinentam. Dodamies no ostas atklātā jūrā. Uz klinšainas salas, ko putnu mēsli padarījuši koši baltus, sēž sabozušies pelikāni, tiem blakus laiski izlaidušies jūras kotiki. Caur rīta dūmaku sāk sildīt saule. Okeāna viļņi kuģīti cilā augša lejā, šūpo pa labi un pa kreisi tā, ka dažam labam no pasažieriem sejas kļūst zaļganbālas. Zaļajā ūdenī slinki aizpeld sarkans astoņkājis… it kā pie sevis nīgri burkšķēdams par traucētājiem. Pie Patagonijas robežām. Pēc pāris dienām kompānijā ar Horhi dodamies ar autobusu uz dienvidiem uz 1000 km attālo Čilojes salu, kur dzīvo viņa māsa ar brāli. Brauciens autobusā lielu ceļa gabalu ir samērā lēts. No rīta samocīts un stīvu kaklu veros pa logu un neticu savām acīm- esam nonākuši citā pasaulē. Tuksnesīgo ainavu ir nomainījuši zaļi meži un pļavas, virs kurām ceļas migla. Sajūta, itin ka būtu nokļuvis Eiropā vasarā. Šķērsojam upes, kurās šajos platuma grādos IR ūdens, viss apkārt zaļš. Piekrastes pilsēta Puertomonta atrodoties reģionā, kur līstot 300 dienas gadā. Jau izkāpjot no autobusa, izjūtu klimata starpību un ātri šortus un krekliņu nomainu pret biksēm un džemperi. Pilsēta pārsteidz ar tūristu daudzumu- tādu gringo kā es šeit ir uz katra stūra. Tam par iemeslu ir šī reģiona piedāvātās iespējas- šeit var nopirkt biļeti uz kruīza kuģi un doties cauri ledājiem un aisbergiem uz Latīņamerikas pašu galu, var kāpt kalnos un apkārtējos vulkānos, var gremdēties siltajos avotos un apmeklēt nacionālos parkus, var izmantot iespēju un noķert kādu foreli reģiona bagātajos ūdeņos. Zeme šeit bezgala daudzveidīga un skaista. Satiekamies ar Horhes studiju biedru Pato, jeb pilnā vārdā Patrīciju. Mūsu sarunas laikā viņam piezvana no Kokakolas kompānijas vietējās filiāles un paziņo, ka viņš pieņemts darbā par menedžeri. Pato ir sajūsmā un pateicas par mūsu kompāniju, jo mēs nesot viņam laimi. Viņš aizved mūs ekskursijā uz vācu pilsētu Puertovaras. Pilsētu cēluši vācu ieceļotāji, kas te ieradušies pēc otrā pasaules kara. Vācieši Čīlē dzīvo samērā noslēgti un dažviet pat kopienās, nelietojot televizorus un citus saziņas līdzekļus, lai neizjauktu vācu dzīves tradīcijas, kas saglabājušās nemainīgas kopš viņu ieceļošanas. Pēc ekskursijas tiekam ielūgti Pato ģimenes vakariņās. Ģimenes vakariņas nozīmēja apmēram 20 dažādu pakāpju radu klātbūtni, kas visi ar izbrīnu klausījās, no kurienes gringo ieradies. Pusdienās kā lielu delikatesi pasniedza buļļa pautus, kurus, lai neaizvainotu saimnieku, arī nobaudīju. Šīs ģimenes galva bija viens no retajiem manis sastaptajiem cilvēkiem, kurš pauda simpātijas pret Čīles bijušo diktatoru A.Pinočetu. Mājā pie sienas karājās ģenerāļa bilde. Iepriekš man gan tika stingri piekodināts neuzsākt diskusiju par šo tematu, lai neizraisītos strīds starp mājas saimnieku un Horhi, kurš necieš ne acu galā šī režīma vadoņus. No rīta dodamies uz raftingu . Sagaidām kādu angļu pāri ar gidu un dodamies uz laivu bāzi. Mūsu gids ir jauns puisis, kurš augstāko izglītību ieguvis Santjago, atgriezies savā pilsētā un ir laimīgs, ikdienā strādājot un saskaroties ar dabu un tās skaistumu. Pēc drošības instruktāžas man un Horhem paliek tā jocīgi ap sirdi, jo tiek izspēlēti vairāki gadījumi, kas var notikt, braucot ar laivu. Uzvelkam aprīkojumu un dodamies uz Čīles pirmo nacionālo rezervātu, lai sāktu savu kuģošanu pa upi, kas iztek no kalnu ezera un ietek okeānā. Ieraugot upi un krāces tajā, mans čīliešu draugs ir kļuvis pagalam nerunīgs un viegli bāls. Meži upes krastā atgādina džungļus ar liānām un dažnedažādiem augiem. Šķiet, tūdaļ kaut kur starp kokiem pazibēs indiāņa stāvs ar šķēpu rokā. Augstu debesīs vareni izslējies Osorno vulkāns, kas klusītēm dzīvo, slēpdams sevī milzīgu spēku, par ko liecina sastingusī lava un izdegušajā zemē. Es ar angli tieku nosēdināts gumijas laivas priekšgalā, sēdus uz balona. Pāris instrukcijas neliels ternniņš, kas mijas ar dunduru gaiņāšanu, un dodamies 2 stundu braucienā pa krāčaino upi. Mūs drošības pēc pavada vēl viens instruktors kaijakā. Pirmās krāces saucās „slapjās”, kuras pilnīgi attaisno savu nosaukumu, jo tiekam pamatīgi izmērcēti. Sajūsmā kliedzam, kad laiva no metra augstuma krīt nākamajās krācēs, apkārt plešas brīnišķīga ainava ar kalniem, diviem vulkāniem un zaļizaļu mežu. Pār galvām pārlaižas sarkanvēderains zivju dzenis. „LAIVĀ!”, izsaucas gids un mēs, ielekuši laivas viducī, gāžamies nu jau dziļākā kritumā….. Papurinot galvu, priecīgi apjaušu, ka vēl esmu laivā. “Uz priekšu”! Uzlecot uz laivas malas, sākam enerģiski airēt straumē. Azarta pārņemti, mēs pārvaram vēl vienas krāces, kuras dēvē par “Šveices sieru”. Pēc tām piestājam krastā , kur mums piedāvā nopeldēties mežonīgajā upē. Bez minstināšanās piekrītam. Noplūcu dzeltenu ziedu, iestiprinu glābšanas vestē tad, ieskrienos un lecu upē. Tas brīdis, kad esmu gaisā, tikko atspēries no klints, vērojot tuvojošās krāces, ir kolosāls. Mutuļi, zils gar acīm un iznirstu virs ūdens. Pāris vēzieni un satveru man pasniegto airi, ar kuru mani izvelk krastā. Uh, āķis lūpā un ir jālec vēl! Un tā trīs reizes. Labprāt turpinātu, bet mums ir jādodas tālāk uz “ Peldētāju” krācēm. Pēc cīņas ar mutuļojošajām krācēm tomēr neizpeldos, taču pāris reizes atraujos no laivas un vienkārši lidoju tai līdzi. Mums tiek piedāvāts papeldēt pa pašu upes vidu, ievērojot iepriekš dotās instrukcijas. Protams, atkal piekrītam. Šķiet, ja mums piedāvātu lekt no augstas klints vislielākajās krācēs, šajā eiforijā būtu gatavs darīt arī to. Mani pārņēmusi sajūsma, ko pavada drošības sajūta, paļaujoties uz gidu. Kājas kopā un virs ūdens- šādi peldam kādus 100 metrus raugoties zilajos, rūgti saldajos viļņos un zaļajā sniegoti cepurotajā Osorno vulkānā. Čilojē apmetamies pie Horhes māsas un pusbrāļa, kurš ir advokāts salas lielākajā pilsētā Kastro. Pilsētiņa ir samērā maza, taču, neskatoties uz to, suvenīru veikali un tirdziņi tajā bez skaita. Lai kā centos nepadoties iepirkšanās kārdinājumam, tomēr savu pirmo pastaigu pa pilsētu beidzu ar pāris krellēm, čilī pipariem, žāvētām mīdijām, pončo un haizivs zobu kabatā. Sala ir ļoti kalnaina vai drīzāk pauguraina, kas piešķir tai savādu krāšņumu. Tā dalās trīs stāvos. Pirmais ir piejūras līmenis, kur izvietots vairums zvejnieku ciemu, otrais atrodas Kastro līmenī, tajā vijas ceļš gar salu un trešais stāvs atrodas salas augstākajā daļā. No tā paveras skats uz pakalniem izraibināto reljefu, rūpīgi koptajiem laukiem un ganībām, kurās staigā aitas, brūnraibas govis un sivēnu bari. Citudien sēžos uz pilsētas vienīgā divriteņa, tobrīd vēl neapjauzdams, kādam pārbaudījumam sevi pakļauju, un dodos uz 40 km attālo Ačao, kas atrodas uz nelielas saliņas dienvidos no Kastro. Čīgāju puslīdz mierīgi pa šoseju līdz pagriezienam uz izvēlēto salu. Un tad sākas jau iepriekš redzētie KALNI. Šķiet, ka ceļš augšup ir nebeidzams. Pēc trešā kalna jau domāju, ka ilgi tā izturēt nevarēšu, taču, izrādījās, tas bija tikai sākums. Apstājos pie upītes, kas ietek vienā no okeāna mierīgajiem līčiem. Putnu daudzveidība šeit ir neaprakstāma. Spēju tik apbrīnot vienu putnu interesantāku par citu. Esmu liecinieks dīvainam skatam- uz sētas sēž divi brūngani vanagi ar asi izliektiem ērgļu deguniem. Viens no tiem bužina sev spalvas, kamēr otrs uzmanīgi un ar ziņkāri vēro mani, staigājam pa bēguma atstāto sauso upes gultni. Dīvainākais šajā ainā ir mazais putnēns zvirbuļa lielumā, kas sēž uz tā paša baļķa apmēram metra attālumā no abiem vanagiem un lielāku uzmanību pievērš dīvainajam cilvēkam ar fotoaparātu nekā blakus esošajiem plēsējiem. Ar divriteni nokļūstu līdz mazai ostai, kur ar prāmi pārceļos uz Quinchao salu, vēl arvien apņēmības pilns doties uz salas otru galu. Šo misiju kā neiespējamu atmetu pēc pirmā grandiozā kāpiena, kas šķiet nebeidzams un paceļ mani pāris Gaiziņu augstumā virs jūras līmeņa. Pabraukt vairs nevaru. Ieraugot nākamo kalnu, mana pašcieņa sašķobās pilnīgi un gribas piesēst ceļa malā un raudāt. Aiz nākamā līkuma ieraugu norādi par tuvāko ceļu uz kādu pilsētiņu. Sēžos uz divriteņa un laižos lejup pa zemes ceļu. Tas ir tik stāvs, ka paliek bail, iedomājoties, kas notiktu, ja mana riteņa vienīgās bremzes pārstātu darboties. Pēc titāniskas cīņas esmu nonācis pilsētiņas nomalē, kur mani sagaida kolorīts skats- ūdenī stāv ratiņi ar bērnu tajos, blakus melnīgsnējs indiāņa paskata zēns un tālāk ūdenī pusaugu meitene sarkanās drēbēs griežas riņķī, rokās izstiepdama sarkanu tīkliņu ar ūdenszālēm. Ieraugot mani un fotoaparātu, puika slēpjas aiz bērnu ratiem, taču pēc brīža ziņkārība uzvar un iegūstu jaunu foto fanu, kas uzstājīgi vēlas izpētīt, kas fotoaparātam vēderā. Mums izveidojas jauka saruna, kurā vairāk saprotamies ar žestiem un smaidiem. Nelielā, diezgan gaumīgi iekārtotā kafejnīcā pasūtu 20 austeres. Tikai pēc brīža apjaušu, ka šajā mazajā miesta kafejnīcā pie blakus galdiņa sēž brazīlieši, franči un itāļi- lūk ko nozīmē attīstīts tūrisms. Lai pie mums tā būtu, piemēram, Aucē!!!! Austeru porcija izrādās milzīga. Kāri uzņemu nepieciešamās barības vielas, kas pēc kalnu mocībām izrādās itin nepieciešamas. Sēžos atkal savā dzeltenajā divritenī un braši minos mājup. Pēc otrā kāpiena man ir pilnīgi skaidrs, ka ar riteni mājās aizbraukt nespēju. Tāpēc sāku stopēt mašīnas un autobusus. Pēc stundas nīkšanas ceļa malā, sāku jau apsvērt palikšanu kādā pļavā, kad, paldies Dievam, Budam un Allaham, pietur autobuss, kas dodas uz Kastro. Ar pēdējiem spēkiem iemoku riteni starp sēdekļiem, apsēžos un atviegloti nopūšos. Kāduvakar Horhes brālis Alfredo sagādā man patīkamu pārsteigumu. Tā kā viņš šeit ir sabiedrībā godājama persona, Alfredo regulāri aicina uz vietējo televīziju izteikties par politiskiem jautājumiem. Tuvojoties vakaram, man tiek piekodināts skatīties viņa interviju tiešraidē, ko arī daru. Pārraidei beidzoties, Alfredo uzsauc latviski “Priekā!” un sveicina cilvēku no Latvijas, kuru viņam ir liels gods uzņemt savā mājā. Alfredo tāpat izmanto iespēju un nedaudz pastāsta skatītājiem par Latviju un tās neseno vēsturi. Pieļauju, ka vietējie iedzīvotāji jau tās pašas dienas vakarā aizmirsa, kas ir Latvija, taču žests bija ļoti patīkams un sirsnīgs. Kad caur internetu sazinos ar ceļojumu biroju Latvijā un saņemu izlidošanas datuma apstiprinājumu, kravāju ceļa somu un saku ardievas sirsnīgās viesmīlības un kontrastu zemei Čīlei. No Kastro uz Santjago, no Santjago uz Frankfurti un Rīgu. Mājās nokļūstu pusotrā dienā. Cik pārsteidzoši tomēr, ka šķietami visnesasniedzamākās vietas un visneiedomājamākās lietas atrodas tik tuvu, ka grūti iedomāties! Tikai jāuzdrošinās un jāpasniedzas tām pretī.

Kādu senāku ceļojumu atceroties......

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem