Rudens kaimiņzemē
|
Ilze Baiža
|
Kad gleznotājs vārdā rudens atkal ķēries pie savas otas, ozoliem uzvelkot koši dzeltenu kamzoli, bet kļavām uzdāvinot sarkanas vakarkleitas, es, ja vien esmu Latvijā, pošos uz Siguldu, lai pirms skarbo vēju un pelēko lietavu atnākšanas, kas izģērbs krāsaini tērptos kokus gluži kailus, ierastos mākslinieka ballē tās kulminācijā.
Ievēroju, ka pa biroja logu redzamais bērzs nedēļas nogalē bija sevi palutinājis ar friziera apmeklējumu, un tagad dižojās ar zeltainām šķipsnām, kas signalizēja, ka noliktais laiks, lai sēstos vilcienā uz apmēram 50 km attālo pilsētiņu no Rīgas, vairs nav aiz kalniem.
Tomēr simplexpress reklāma, un vēlme izšķīdināt nesaukto rudens depresiju, kura bija pasniegusi man pavisam negribētas dāvanas – nogurumu un neizturamu melanholiju, mudināja ikgadējos plānus pamainīt. Rezultātā nopirku autobusa biļetes uz Viļņu pa 2.10 LVL vienā virzienā (4.20 LVL Rīga – Viļņa - Rīga). Te gan jāpiemin, ka nedēļas nogalēs lētās vietas ir grūtāk dabūt kā citās dienās. Es paņēmu brīvu vienu no savām neizmantotajām atvaļinājuma dienām (piektdienu), ne tikai, lai samazinātu ceļojuma izmaksas, bet arī, lai paildzinātu brīvdienas.
Mana ceļa biedrene ir iesirma blondīne, kaut arī laika robs ir ievilcis viņas vaibstos grumbas, vizuāli esam līdzīgas. Mana mamma un es gan dzīves uztverē, gan raksturā, esam kā diena pret vakaru, un tomēr norimstot manam jaunības revolucionāra garam un iemācoties par šo to iekost sev lūpā un vienkārši paklusēt, neielaižoties neauglīgos strīdos bez jēgas, kurā tiek zaudēta tikai enerģija un vairotas negatīvās emocijas, satiekam tīri labi.
Šis bija mūsu pirmais kopīgais manis organizētais ceļojums, tāpēc nedaudz satraucos, vai viņai patiks.
Viesnīcu rezervēju caru saiti: booking.com, divām naktīm (twin room), cena 20 lati par nakti, iekļautas arī brokastis. Divzvaigžņu viesnīcai ’’ Mikhotel’’ internetā gan nav veltītas tās labākās atsauksmes, bet, ja ņem vērā cenu, sanāk 10 LVL no personas, tad loģiski, ka nekādus luksus apartamentus nevajadzētu gaidīt.
Brauciena laikā uz Viļņu, valdīja jautrs noskaņojums, un kaut arī biju sataisījusies visu ceļu gulēt, man tas neizdevās. Mamma neviltoti priecājās par autobusā esošo tualeti, kura ne tikai tur atradās, bet kuru varēja arī izmantot!
Ierodoties Lietuvas galvaspilsētā, skaidrajās zilajās debesīs spoži spīdēja saule, un mēs bažīgi centāmies šķērsot ielu. Luksoforu stacijas laukumā nebija un gājēji nedaudz riskēdami un cerēdami uz šoferu laipnību, pāri tomēr tika. Savu viesnīcu sameklējām ātri, jo tā atradās netālu no autoostas un šī bija mana otrā reize Viļņā. Administratore ļoti laipni un labā angļu valodā, paskaidroja, ka mūsu rezervācija ir pārcelta uz citu tās pašas ķēdes viesnīcu, kas atradās vēl tuvāk stacijai kā Mikhotel. Cena nemainījās un cerētās divzvaigžņu viesnīcas vietā, dabūjām istabiņu trīszvaigžņu viesnīcā. Tā kā numuriņš vēl nebija gatavs (check in no 14.00, Viļņā iebraucām 12.30), tad atstājām vairums mantu uzņemšanā, un steidzāmies uz staciju.
Vilciens uz Trakai izbrauca 13.30, cena 6.20 LTL (1,24 LVL), der zināt, ka autobusi iet biežāk, bet ja jāizvēlas starp sliedēm un riteņiem, es izvēlos pirmo. RVR sastāvi ripo arī tur, no ārpuses tie izkrāsoti sarakos un pelēkos toņos un īpaši ne ar ko neatšķiras no saviem vecākajiem brāļiem, bet iekšiene jauna un moderna. Nopriecājos, ka Latvijā ražotajiem vilcieniem nav ne vainas!
Traķu pilsētiņa ir izvietojusies uz pussalas, kas iestiepjas vairāku kilometru garumā ezerā tā, ka katrai ezera pusei ir dots atsevišķs nosaukums. Gar galveno ielu ir saslietas karaīmu tautiņairaksturīgās mājiņas, kuru priekšnamiņi un palodzes, kā arī mazie dārziņi, izrotāti ar dažādām puķēm. Namiņi nav lieli, bet ļoti piemīlīgi, dažādās krāsās, ar mūra pamatni un koka korpusu, mākslinieciski papildinot ziedu un koku apstādītās pussalas ansambli. Pat bloka māju pagalmos koši gozējās visdažādāko veidu un toņu dālijas, gladiolas un vēlās rozes.
Pēc kādiem diviem kilometriem sasniedzām Traķu pili, kas graciozi sēdēja uz salas, ezera vidū, izsliedama savus oranžīgi sarkanos torņus pret debesīm un pie sevis aicinādama tūristus ar koka tiltiņu un neskaitāmām buru laivām. Ezera neticami tīrajā ūdenī, lepni peldēja gulbju ģimene, kas cerīgi skatījās uz katru garām gājēju, lūkojot pēc maizītes. Atskārtām, ka Traķi ir kā Lietuvas Turaida, kurā pirms aukstuma un pelēkā kailuma, var apskatīt kokus pasaules slavenā dizainera rudens darinātajos tērpos.
Pilī iekārtotajā muzejā gan neiegājām, bet to var izdarīt, samaksājot 14 LTL (ap 3 LVL).
Atceļā lēni soļojām gar vienu no ezera krastiem un priecājāmies par saulaino dienu kādu Dievs mums bija atvēlējis, gaiss likās samērā silts, bet tajā virmoja atsvaidzinošs dzestrums, kas it kā brīdināja par vairs ne tik tālo ziemu.
Atpakaļ uz Viļņu braucām ar autobusu (6LTL no cilvēka), tas iekļuva sastrēgumā, bet ar apbrīnu noskatījos, kā šoferis, te uzbraucot uz apmales, te pavisam no ceļa nobraucot, spēja no tā tikt ārā. Pacietīgajiem gaidītājiem uz šosejas, autobusam cenšoties iespraukties atpakaļ plūsmā, šis, protams, tik lielu prieku viss nesagādāja.
Hotel Panorama, tā sauca mūsu jauno viesnīca, reģistrācija noritēja ātri un ar istabiņu bijām ļoti apmierinātas. Numuriņš ļoti vienkāršs, bet četrām nogurušām kājām, neko vairāk, par gultu, kurā atlaisties arī nevajadzēja.
Sestdienas rītā piecēlāmies agri, paēdām vienkārši karaliskas brokastis (zviedru galda veidā) un āvām kājas, lai apskatītu Viļņas vecpilsētu (senamiestis).
Arhitektūra tik tiešām ir pavisam savādāk kā Rīgā un Tallinā. Baznīcu ir tik ļoti daudz, ka beigās sajuka, kuras, jau ir redzētas, un kuras, nav. Staigājot pa šaurajām, un arī ne tik šaurajām ieliņām, kuru malās lepni slejas mājas ar balkoniņiem un palodzēm, kas izrotāti ar dažādiem puķu podiem, mamma iesaucās :’’Gandrīz, kā Itālijā!’’. Varēju salīdzināt tikai ar Spāniju (IT neesmu bijusi), un atzinu, ka zināmu līdzību ar dienvidu arhitektūru, varēja saskatīt, bet visvairāk priecājos, ka viņai patika.
Centrālajā laukuma gandrīz pie pašas Neris upes debesīs slejas balta, ar dažādu svēto figūrām izrotāta un resnu kolonu atbalstīta, katedrāle, kas ir ne tikai galvaspilsētas, bet arī visas Lietuvas valsts simbols, tās tornis ir celts atsevišķi, atgādinot vientuļu bāku. Baznīcas iekšienē skanēja pieklusināta mūzika, un mēs katra nolikām pa svecītei, aizlūdzot, par saviem mīļajiem.
Ģedamīna kalnā uzbraukšana ar liftu turp atpakaļ maksā 3 LTL (60 sant), pensionāriem ir atlaide 2 LTL (40 sant). Es gribēju iet kājām, bet diemžēl ceļš uz kalnu bija slēgts, gribot negribot vajadzēja izmantot liftu. Kalna galā ir tornis, no kura paveras brīnišķīgs skats uz visu pilsētu. Tā kā pati biju jau to redzējusi, uzsūtīju tajā tikai mammu. Viņa atgriezās smaidīga un sajūsmināta!
Kopīgi uzkāpām arī Trīs krustu kalnā, no kura izrādījās arī paveras ne mazāk skaista panorāma kā no Ģedamīna torņa.
Redzot kaimiņvalsts galvaspilsētu nevarēja nepamanīt, mūsu valstu atšķirīgās vēstures un kultūras iezīmes.
Piedzīvojums un izaicinājums bija atrast slaveno lietuviešu nacionālo ēdienu – cepelīnus, kurus, izrādās, daudzas vecpilsētas kafejnīcas nemaz negatavo. Tikai paprasot virzienu cilvēkiem uz ielas, atradām, vietu, kur tos nogaršot. Tā kā maltīte bija diezgan barojoša ar vienu porciju pietika visai dienai. Cena 13 LTL (2.60 LVL). Samērā lēti, jo kafejnīca nedaudz atgādināja mūsu ‘’Lido’’, ar mājas atmosfēru un kambarīšiem, liekot viesiem justies, tā, it kā būtu apsēdināti paši pie sava saimes galda.
Viļņas vecpilsēta ir kā oāze, milzīgu, modernu un pelēcīgu debesskrāpju vidū, ienesot ceļotāju pavisam citā pasaulē, kur uz mājas palodzēm zied puķes un uz gandrīz katras ēkas jumta ir uzlikts krusts, bet pa senajām ielām plūstošais vēstures strāvojums, liek sajust kādreizējo Lietuvas varenību, ko plašu un majestātisku.
2,5 dienās mūsu naudā iztērēju 8 LVL, bet jāņem vērā, ka mamma bija paņēmusi līdz tik daudz zivju konservus, ka nemaz tos visus notiesāt nevarējām!
