800 km kājām, piedzīvojot acīmredzamo neticamo. Camino de Santiago
|
Ieva Gedrovica
|
„Es neko neesmu rakstījusi. Camino de Santiago esmu jau ceturto dienu, bet vēl neko neesmu pierakstījusi”, nu jau gandrīz divus mēnešus esot Lavijā, lasu savā ceļojuma dienasgrāmatā. Lai arī gatavojoties šim ceļam (negribu teikt- ceļojumam, atvaļinājumam vai brīvdienām, jo, lai arī ietverot sevī visu no iepriekš minētā, patiesībā tas nebija nekas no tā. Tas bija Camino de Santiago- Santiago ceļš) biju izplānojusi un jau izdomājusi, cik daudz, ko un kā rakstīšu, nepiepildījās nekas no tā. Vakaros, pēc noietajiem kilometriem jutos tik pārgurusi, ka bieži nācās svārstīties par to, ko es vēl paspēšu izdarīt pirms „izslēdzos”- ieiet dušā vai pavakariņot? Man ļoti pietrūkst šī pārguruma, fantastisko skatu, smaržu, cilvēku un emociju. Šo stāstījumu es veltu jums, mani mīļie, ceļā satiktie svētceļnieki, nu jau- paziņas un draugi, mana ceļa veidotāji.
Esmu vilcienā, kurš dodas uz St. Jean Pied de Port. Pa logu paveras Francijas dienvidu dārgumi- kalni un avoti, bet sēdvietas aizņēmuši man pēc izskata tik līdzīgie. Pārgājienu zābaki, lietus necaurlaidīgas jakas, milzīgas mugursomas, nūjas iešanai, guide books un patīkams uztraukums ir tas, kas paveras manām acīm, veroties blakus un apkārt sēdošajos, un tieši tas pats, ko redz pārējie, lūkojoties manī. Mēs visi dodamies turp. Uz vietu, no kuras sāksies, iespējams, mūsu dzīves skaistākais piedzīvojums. Uz Sant Jean Pied de Port Francijas dienvidos- nelielu ciematiņu, kurš nu jau gadiem kļuvis par vienu no pasaules iecienītākajām vietām visu tautu, vecumu, reliģisko piederību un rasu svētceļniekiem.
Man vēl jo projām šo vārdu izrunāt nav viegli, jo man tas no bērnības atgādina vecas tantiņas, kuras, dziļi pārņemtas ar ‘Vienīgo un Īsto Ticību’, ar kājām mēro kilometriem tālu ceļu, kaut kā vārdā. Tāpēc es to saucunevis par svētceļojumu, bet gan vienkārši par Ceļu. Lasot Camino de Santiago statistiku, pārliecinājos, ka iemesli, kāpēc cilvēki veic šo ceļu, ir visdažādākie, reliģiju nebūt neieceļot pirmajā kārtā. No iespējamajiem atbilžu variantiem:reliģija, kultūra, garīgums, sports/atpūta, cits,ticiet vai nē, atbilžu „cits” bija lielākajā vairākumā, aiz sevis atstajot garīgumu, atpūtu, reliģiju un kultūru. Kāpēc šeit esmu es? –Neņemos formulēt, tāpēc arī es ievelku krustiņu pie „Cits”. Izpētījusi Francijas/Spānijas kartes pie sienām, tautu statistiku un labāko laiku Ceļa iešanai, atklāju, ka šogad pirms manis šeit pabijis tikai viens latvietis ( ļoti gribētos viņu satikt) un manis izvēlētais laiks ir , manuprāt, visjaukākais. Starp citu- ir 2011. gada 19. aprīlis.
Tūristu ofisā saņemu norādes par naktstmītnēm mazajā ciematiņā, kurš, teikšu atklāti ,lai arī ceļinieku pirmā naktsmītne, tāpat arī ir daudzu jo daudzu tūristu apskates vieta. Restorāni ir neiedomājami dārgi, tāpēc vakariņās iestiprināšos ar maizi un no Parīzes vesto, izkusušo Camambert sieru. Dodoties meklēt naktsmītni, ceļā satieku jauku puisi, kurš man skaistā angļu valoda jautājot, vai es meklēju hosteli, un darot man zināmu, ka tas, kurā ir apmeties viņš, ir ļoti labs, pastrādāja ko maģisku, un es acumirklī izlēmu, ka gribu palikt vienā hostelī ar viņu. Man vienkārši bija liels prieks, ka satieku kādu angliski runājošu, mana vecuma (tā man sākumā likās), un, protams, bezgala skaistu cilvēku. Atbildot, ka vēl nedaudz pastaigāšu un pameklēšu kādu vietu, atvadījos, atmetot vien pieklājīgo” See you later”, taču nodomājot ”Definately see you later!!!” Brīdī , kad hospitalero gatava ierādīt man istabiņu, viņa jautā, vai gribu gulēt viena vai kopā ar vēl divien puišiem? Zinot, ka viņš apmeties šajā hostelī, atbildu, ka gribu kopā ar citiem, jo kopā taču jautrāk.
Esmu iekārtojusies hostelī, kura durvis tiek slēgtas pulksten desmitos vakarā (tāpat kā lielakā daļa Ceļā izvietotie hosteļi), bet viņa istabiņā kā nav, tā nav.. Zinu tikai to, ka es savu ceļu uzsāku rīt, bet viņš- dienu vēlāk. Ir grūti iemigt, jo man nav ne jausmas, kas mani rīt sagaida. Esmu patīkami satraukta, jo beidzot sākšu ilgi gaidīto gājienu, no kura sagaidu tik daudz, konkrēti pat nespējot precizēt, ko tieši. Man izdodas iemigt.. līdz brīdim, kad es pārbijusies pamostos no sajūtas, ka kāds mēģina iekāpt pie manis gultā. Es iespiedzos, un tad seko simtiem sorry par to, ka ir tik tumšs un viņš nav redzējis, kur ir viņa gulta, pārliecībā, ka šī ir īstā. Pasmējāmies, un es atkal iemigu...
Ir septiņi no rīta. Modinātājs ir nozvanījis. Es ieeju dušā, sakravāju somu, uzmetu skatu viņa skaistajam gulošajam ķermenim un, čukstus novēlot viņam veiksmi, dodos ceļā.
Sperot pirmo soli laukā no hosteļa, es pēkšni saprotu, ka neesmu viena. Virzienā, kurā es dodos, tumsā saskatu vienu, tad otru, tad trešo un ceturto ceļinieka stāvu. Un es ar smaidu uz lūpām, gandrīz skaļi iesaucos: „Tas tiešām notiek!”Astoņus mēnešus sirdī un domās auklētais plāns un cerības nu pamazām piepildās. Fantastiska sajūta...
Mēs visi vakar tikām informēti, ka šodienas maršrutā ne veikalu, ne kafejnīcu nebūs, tāpēc viss, kas nepieciešams dienai- ēdiens un ūdens, jāsagatavo iepriekšējā vakarā vai jānopērk vietēja veikaliņā, atstājot St Jean Pied de Port. Es izmantoju otro variantu, iegādājoties siltu maizi, banānus un ūdeni nelielajā maiznīcā.
Saullēkts. Dzestrs. Aitas. Kalni. Un ik pa laikam ceļā satikti pilgrimi. Šī diena bija kaut kas! Jau pēc nepilnas stundas mani super krutie zābaki lika par sevi manīt- un ir!- Pirmā tulzna. Plāksteri, plāksteri, plāksteri... Vieglāk laikam būs sandalēs. Divdesmit septiņi kilometri stāvā kalnā, nezinot, cik jau esmu nogājusi, cik vēl jānoiet, un kur es vispār atrodos. Zināju tikai to, ka esmu kaut kur starp Franciju un Spāniju, augstu kalnos, cīnoties ar vēju un sauli. Zināju, ka man jānokļūst līdz vietai, kuras nosaukums ir Roncevaux. Lai arī sķita, ka eju jau veselu mūžību, nekas neliecinaja par apdzīvotas vietas tuvošanos. Es sāku apjaust, uz ko esmu parakstījusies. Vējš ir tik stiprs, ka bez mazākās izlikšanās un tēlošanas ir gandrīz neiespējami noturēties kājās. Lieku soļus pati savas pēdas garumā- tipinu. Vai pareizāk laikam būtu teikt- velkos. Iztaisnoties nevar, jo tas draud ar nopūšanu no kalna. Lai arī ik pa brīdim gribētos novēlēt kādam labu ceļu ar vēlāk tik bieži dzirdēto „buen camino”, to nav iespējams izdarīt, jo siekalas tiek pūstas laukā no mutes, tieši sejā. Laika apstākļi ir parūpējušies, lai nebūtu garlaicīgi ne mirkli. Vējš, lietus, karsta saule un sāpošas, neprātā sāpošas kājas. Dabas skati ir elpu aizraujoši, tomēr bieži nakas sev atkārtot – es to varu! Es to varu! Fiziski pirmās dienas ceļš ir visgrūtākais, un, apskatot reljefa karti, nebrīnos, ka pēdas nācās likt nevis uz horizontālas virsmas, bet gan vertikāli- kalnā vien, kalnā vien..
Pat nenojaušot, kurā brīdī šķērsoju Spānijas robežu, esmu jau gandrīz sasniegusi šīsdienas galamērķi, kad pie grūti sastopamas norādes sastopu Šarloti – jauku angļu meiteni, kura ir nedaudz vecāka par mani un izrādās bezgala jauka kompānija vakariņām un pirmsmiega sarunai.
Pirmo vakariņu laikā iepazīstos arī ar reiki meistaru Marku un sirmo podnieci Lū no Anglijas, un jauko, vienmēr ekstra super pozitīvo itāļu puisi Martinu. Vakariņas ir lieliskas, katrs esam notiesājuši milzīgu porciju ar pastu, nekautrējoties palūgt papildporciju, un nemaz nenojaušot, ka tas ir tikai starteris... Un šeit nu es pirmo reizi iepazīstos ar terminu ‘menu del peregrino’(svētceļnieku vakariņas). Starterim lai iet en salada mixta, russian salad (mums pazīstami kā rasols), zupa vai paella, tālāk izvēloties pamatēdienu- zivs, izvēle no cūkas, vistas vai liellopa gaļas, nobeigumā knapi spējot izbaudīt postre- flan, helado vai kaut ko ļoti interesantu, kas atgādina naturālo jogurtu ar medu. Es nekautrēšos pieminēt neierobežoto vīna pudeļu skaitu un svaigu maizi. Šo divu pēdējo produktu izbeigšanās gadījumā, viesmīļi laipni piedāvāja vēl un vēl.. un vēl.. un vēl. Un pēc tam vēl mazliet. Tas nogurušajiem ceļiniekiem saldākam miegam un fizisko sāpju remdēšanai. Daži no mums ir veģetāriesi, daži nelieto balto cukuru, daži izvēlas noteiktus augļus un dārzeņus. Bet ir kāds nerakstīts likums, šeit esošie nekad neatteiksies no piedavājuma ‘pan i vino’. Vislabākajā gadījumā - vino tinto.
Un tik vienkārši – sāpju nemaz vairs nav.. ne tulznas par sevi liek manīt, ne smeldzošie pleci vai apdedzinātais degungals, tik viegli ir aizmigt pēc tik svētas maltītes.