Madloba Georgia

  • 4 min lasīšanai
  • 26 foto
Valsts, kura valdzina ar tik kontrastaino klimatu un bagātīgajām ainavām, seno kultūru, tradīcijām un vērtībām, valsts, kuras iedzīvotāju viesmīlība zināma ne tikai bijušā padomju bloka valstīs, tā vien aicināja doties nelielā astoņu dienu ceļojumā, lai dzīvē redzēt to, par ko mūsu vecāki un vecvecāki ar tādu patosu apjūsmo. Sākotnējie iespaidi liek domāt, ka valsts ir visai apmeklēta un neliekas ticami Gruzijas valdības oficiālajos statistikas datos norādītie 5000 tūristi, kas pagājušajā gadā pabijuši Padomju laikos vienā no iecienītākajām kūrorta valstīm. Dzīvē redzētais gan lika domāt, ka nekas neticams šajos skaitļos nav. Tomēr novērojot, cik daudz darba tiek ieguldīts populārāko apskates objektu sakārtošanā, kā arī to ļoti svarīgo faktu, ka tūrisma attīstība pasludināta par vienu no Gruzijas galvenajām prioritātēm, tad nākotnē valsts varētu pieredzēt daudz ievērojamāku tūristu vilni ar visām no tā izrietošajām sekām. Kā jau dažos citos rakstos par Gruziju minēts, sarežģīti uz šo valsti nebija nokļūt – bezvīzu režīms, laicīgi rezervējot sanāk ne visai dārgas aviobiļetes un jau pēc 3,5 stundām atradāmies modernajā Tbilisi lidostā. Braucām trīs draugu kompānijā, laikam jau citādības meklējumos. Lidostā mums gāja secen uzbāzīgie taksisti, jo jau iepriekš tika saorganizēts, ka tūdaļ ar vēl dažiem letiņu tūristiem un vairākiem gruzīniem dotos nogurdinoši tālajā ceļā. Braucām uz Svanetiju – apgabalu, kas robežojas ar Krieviju un atrodas starp Abhāziju un Dienvidosetiju. Šo dažu dienu izbraucienu palīdzēja noorganizēt kāds latviešu kungs, kas valsti jau ir vairākkārt apmeklējis. Tomēr, lai arī kā es vēlētos slavēt šo valsti, varbūt pat nedaudz to idealizēt, bez darvas pilieniem neiztikt. Un vislielākais darvas piliens bija tā sajūta, ka esam nedaudz apčakarēti un uzticējušies nepareizajiem cilvēkiem. Nav jau būtiski pārstāstīt ceļojuma anatomiju, tomēr, ja maksājām gruzīnam neredzēti lielu naudu, tad tomēr sagaidījām pretī atbilstošu pansiju. Mums tas gāja secen. It kā jau nevarētu daudz sūkstīties, ceļojums bija fantastisks un vēl vairāk, tomēr ik reizi, kad no pēdējām dienām atceros daža gruzīna pārsteiguma pilno sejas izteiksmi par mūsu ceļojumu un īpaši, par tā izmaksām, man nedaudz sametas šķērmi ap dūšu. Tā nu lietum līstot sākām ceļu palietotā Ford Transit rumakā, apkārt tumsa un neliela rūgtuma sajūta. Mierinājām sevi ar domu, ka solītā pilna pansija būs patiešām vērienīga, tomēr čiks no tā visa vien bija. Ne ko jau arī dižu gaidīt nevarēja, jo braucām kalnos un ceļmalās nekādi restorāni mūs negaidīja. Tikai lētas ieskrietuves un „supermārketi” 10x10 metru lielumā. Izbaudījām tos ēdienus, ko gruzīni ēd ikdienā – hačipuri un hinkali, kā arī daudz baltmaizes, piparus un hinzas zāles garšvielu. Kam kunģis vājāks, tas visai ātri sapratīs, kādas korekcijas veiktas vielmaiņas darbībā un kādas sekas tas atstāj. Hačipuri ir no mīklas veidotas maizes, kur vidū ir vai nu siers, vai gaļa. Savukārt, hinkali ir kā lieli pelmeņi. Neteikšu, ka tie varēja būt labākie, ko ēdām, tomēr sākotnēji nesūdzējos par apetīti. Visnejaukākā bija hinzas zāle, ko pavāri visai dāsni pievieno gandrīz jebkuram ēdienam. Smarža ir kā saspiestai dārza blaktij, garša – to nevar aprakstīt, tā ir nebaudāma. Pēc dažām dienām pilnībā pazaudēju apetīti. Nogaršojām arī neticami riebīgu čaču (gruzīnu kandža līdzīga itāļu grapai). Nu labi, vēlāk čača no medus jau bija labāka, lai gan jāspriež tiem, kas to patērēja lielākā daudzumā. Šajā sakarā gan vēlos uzsvērt, ka vilšanos par slikto servisu kompensēja neatkārtojamie dabas skati ceļā uz Lielo Kaukāzu, labs kopējais noskaņojums, pateicoties amizantām situācijām ik uz stūra un abām latviešu meitenēm no minētās otras tūristu grupas. Ja runā par meitenēm, tad tām Gruzijā ir sava vieta. Sievietēm pie galda nav ļauts sēdēt, izņemot īpašus gadījumus. Tāpat, nedod Dievs, gulēt kopā vienā istabā. Tāpēc meitenes pirmajā naktī norīkoja gulēt atsevišķi pavisam citā mājā, savukārt otrajā naktī Kutaisi (pie Batumi) aizdzina uz otro stāvu. Pie galda, pieļaujot tūrista privilēģijas, mūsu daiļās sieviešu kārtas pārstāves sēdēt drīkstēja, bet citkārt tas, protams, ietu secen. Neapšaubāmi, gruzīnu sievietes saņem daudz cieņas, tomēr tā izpaužas ievērojami atšķirīgāk, nekā pie mums. Ceļojot kopā ar gruzīniem, radās iespēja novērot vienu no šīs tautas nacionālajām īpatnībām – tostus. Īstam gruzīnam bez tosta nav pieņemts dzert, kas, savukārt, latvietim liekas visai pašsaprotami, reizēm vien noteicot: „nu iekapājam”, „davai iešaujam” utt. Tā kā mēs kontaktējāmies ar gruzīniem, kuri ir parastie darbaļaudis, tosti tiem bija ļoti vienkārši ar savu secība. Daudz tika teikts par ciemiņiem, ģimeni, sievietēm, aizgājušajiem viņā saulē un tādā garā. Reizēm pirms pēdējās glāzes pacelšanas gan nevilšus iezagās doma pateikt tostu: ”nu tad paceļam glāzi par to, ka pirmā ir radusies iedzeršana, nevis tosts un reizēm pirms šī vienreizējā brīža vajag vienkārši apklust”. Teiciens „ar tevi (vai jeb ko citu) ir tā kā ar bitēm” par 100% ir attiecināms uz vidusmēra gruzīnu, kaut ko vienoties pirms pakalpojuma sniegšanas bija visai grūti. Visbiežāk tika atteikts „nu tad jau redzēsim, pabrauksim, beigās sarēķināsim utt”. Nu un beigās tika arī sarēķināts jeb uzrēķināts vismaz dubultīgs uzcenojums. Pat, ja bija panākta vienošanās par summu kā konkrēti mūsu gadījumā, nerodas skaidrība, par ko tiek maksāts un kas sastāda lielāko izdevumu daļu. Tādas tāmes nebija. Ko vēl varētu minēt par Gruziju un gruzīniem? Nu noteikti jārēķinās, ka viņu satiksme ir krasi atšķirīga no mūsējās. Gruzīnu transporta kustība katram notiek pēc savas izpratnes. Sākumā likās, ka tas ir agresīvs braukšanas stils, tomēr tā nebija. Viss notika bez lieka stresa. Ātrums pa pilsētu no 70 – 110 km stundā, bet nereti - cik nu katra rumaka spēkos. Un par brīnumu, avārijas nekur neredzējām, izņemot vienu, kur pēc taksista teiktā jau bija mirušie. Galvenās automašīnas palīgierīces īstam gruzīnu džigitam, un tāds jutās ikkatrs, bija signāltaure, labas bremzes un tālie uguņi. Bet bremzes reti tika lietotas. Taurēja ik mirkli, to gan darīja vairāk brīdinoši, piemēram, apdzenot. Brauca viņi nudien traki, reizēm likās, ka tūlīt būs blīkšķis, bet nekā, visi kaut kā izgrozījās. Par kājāmgājēju – bojāgājēju varējām kļūt ik mirkli, kad nebijām pietiekami izveicīgi un uzmanīgi. Tur bija jārespektē autovadītāju priekšrocības, kas izpaudās it visur, arī uz gājēju pārejām. Bīstami bija arī uz lielajām šosejām. Bez pašpārliecināta džigita, neiztrūkstošs ceļu satiksmes dalībnieks bija govis un sanitārie sivēni. Tie atradās visur - klajumā, uz ceļa, pilsētā, kalnos un mēdza iznirt pēdējā brīdī. Varētu jau vēl gari un plaši dalīties pieredzē par redzēto, piedzīvoto, tomēr visu nemaz nevar izstāstīt un varbūt arī nevajag. Pats labākais jāpatur pie sevis. Vienīgi vēlos vēl uzsvērt, ka mūsu sliktajai pieredzei atsevišķās lietās nevajadzētu kalpot par vadmotīvu, lai atteiktos no domas vispār apmeklēt valsti. Tā vienaldzīgus neatstās. P.S. Atcerieties - gruzīnu viesmīlība nav par velti, tā ir dārga prece. Un arī ilūzija, ka pret latviešiem tie īpaši draudzīgi noskaņoti, ir maldīga. Pieņemu, ka apčakarēt tie nav gatavi tikai savu miesīgu māti un bērnus. Turiet makus cieši.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais