Ekstrēms iebrauciens cepeškrāsnī

30.07.2007
6 min lasīšanai

Zinu, ka braukt uz Eiropas dienvidiem vasarā nav prātīgi, kur nu vēl uz Turciju. Karsts, ļoti karsts ir jūlijs Marmarisā. Tomēr nedomājiet, ka tāpēc tur ir tukšas viesnīcas un pludmales. Ne uz to pusi. To arī gribējās redzēt – kā var atpūsties kad ir 52 grādi saulē un 40 ēnā. Mans ceļojums bija īpašs jau no paša sākuma. Tez tour pārstāvis 14 . jūlija rītā četros Rīgas lidostā meklēja un … neatrada manu biļeti. Tikai uzrādot rēķinu un maksājuma dokumentus, izdevās panākt, lai ar roku izraksta vaučeri. Mans vārds bija tikai lidojuma sarakstos, bez viesnīcas rezervācijas. Devos uz lidmašīnu, nezinādama kur nonākšu un tā bija diezgan interesanta sajūta kas maksāja 340 latu…!? Dalamanā gan viss rādījās cerīgāk, tur mūs sagaidīja Teztour pārstāve, kurai biju visos sarakstos. Toties atceļā uz Rīgu tikt bija problēmas, jo lidostas darbiniece nekādi nevarēja saprast kāpēc man nav biļetes un ierēdnis ar manu pasi nēsājās apkārt minūtes 20, kamēr atzina, ka būs vien jālaiž mani turp no kurienes esmu atkūlusies. Labā ziņa ir tāda, ka Latvijas pilsoņiem vairs nav jāmaksā par Turcijas vīzu. Ceļā uz Marmarisu pagāja pāris stundu, izsēdinot atpūtniekus viesnīcās. Viesnīca Sesin Marmarisā ir tieši 3* un ne par matu vairāk vērta. Nekādu greznību un pārmērību, tikai tas bez kā tur dzīvot nevar – tīri palagi, silts ūdens dušā un galvenais – kondicionieris. Tīrība ir perfekta, personāls strādā 16 stundu maiņās šajā svelmē. Otrs labums ir viesnīcas atrašanās - otrā līnija no jūras, neliela ieliņa, kur nav blīva satiksme, nost no lielajiem krogiem, kur līdz rītam turpinās skaļi tusiņi. Viesnīcai Sesin ir dārzs ar lieliem kokiem, kas dod ēnu pēcpusdienas svelmē. Baseins ir tik liels, lai var peldēt, pie citām viesnīcām ir tādas peļķītes izmēra ielēktuves. Ūdens baseinā ir gan hlorēts, gan aromatizēts un visumā patīkams. Mīnusi – Sesin nav savas pludmales, bet publiskā jūrmala Marmarisā ir tāda kā misene, tur gluži vienkārši nedrīkst iet, ja cieni sevi. Jāsablatojas ar puišiem free sun bed vietās, kur jāpērk dzēriens, citādi nav palikšana. Pārsteidza, ka jūra piekrastē ir tik netīra, īpaši kad vējš no jūras dzen malā pelēko granti. Varbūt tāpēc zviedri un briti no mūsu viesnīcas uz jūru gāja vienīgi vakaros staigāt, sauļojās un peldējās viņi tikai baseinā. Otrs mīnuss Sesinai ir zināmā mērā ne visai bagātīgais ēdienu klāsts. Salātu daudz, bet pamatēdiens vienmēr tikai viens. Toties cukini, baklažāni dažādos veidos, svaigi kāposti, spināri, cita veida zaļas lapas, tomāti, gurķi, paprika grēdām. No augļiem tikai apelsīni un arbūzi, kas pašlaik tur maksā ap 4 santīmu kg. Bet nu gardi gan. Uz vienu pusi, ap 5 min gājiens, ļoti tuvu ir milzu lielveikals Migros, uz centra pusi – ap 15min, Gimos, visur ir maiņas kantori un naudu samainīt nav problēma. Kurss – 1 euro – 1,70 liras, 1 dolārs – 1,20 liras. Nekādā gadījumā nemainiet uzreiz lidostā, tur kurss ir daudz neizdevīgāks. Atzīšos, es tā izdarīju samainot dolārus pēc kursa 1 dolārs – 1,07 liras. Glupi, protams. Lielveikalu pluss ir spēcīgie kondicionieri un laiku velkot šajās dižbodēs var pavadīt laiku, kad laukā ir cepeškrāsns klimats. Jāteic, ka dienvidu saule ir šerpa kā kindžals, salīdzinot ar to Latvijas saule ir maiga kā mātes roka. Tomēr jāteic, ka Marmarisā karstumu, pat tos 40 grādus panest ir vieglāk nekā plus 28 Latvijā. Tomēr jāuzmanās ir, ja neesi dienas vidū uz jūras vai kalnos kur vēsāk, tad pilsētā iet ielās gluži vienkārši nedrīkst, jo var tikt līdz ģībonim. Šajā laikā jādraudzējas ar prātu un kondicionieri viesnīcā. Vakaros un naktīs varēja elpot, kaut bija 30 grādu un tad tur dzīve sit augstu vilni līdz rīta gaismai. No vietas kur atradās Sesin viss ir viegli sasniedzams. Gar pludmali ejot pilsētas centru var sasniegt pusstundā – 40 min. Vecās pilsētas ieliņās ir tas pats mūžīgais tirgus un mošeja kur var noskatīties kā veči atstājuši iešlūcenes pagalmā sit pieri pret zem’. Sievietes iekšā nelaiž, pat ar apsegtu galvu un pleciem. Turpat ir ostmala, kur ja ne tūkstošiem tad simtiem jahtu piestājušas no malu malām. Ar tām var arī braukt jūrā sauļoties, ap 15 liru dienā ar visām pusdienām. Krodziņi uz katra soļa, cits par citu interesantāks. Vecpilsētas ieliņās ir šauras, mājas apaugušas ar staipekņaugiem kuri bagātīgi zied. Vispār tur ir jauki, var staigāt un staigāt. Jāteic, ka neesmu pieradusi dzīvot tik dīki un laiski. Pusdienas svelmē vadot stundas pie baseina viesnīcas koku ēnā, jutos tā, ka man ir atņemts laiks, kuru varētu pavadīt kaut kur staigājot un skatot, bet tas nebija iespējams. Divas dienas cīnījos ar sevi un karstumu, mēģinādama staigāt pa pilsētu. Nu ir grūti, tiešām. Kad bija plus 53 grādu saulē, sāka reibt galva. Iemetos lielveikalā, paķēru no plaukta lielo Colas pudeli un nekavējos izdzert vienā paņēmienā pusi. Nekad nedzeru šo šļuru, bet bija lasījusi, ka tā ir glābiņš šādos brīžos, jo Colā esot kofeīns un daudz cukura, kas sastiprina sirdi un normalizē cukura līmeni asinīs, kas atdod zudušos spēkus. Cenas Marmarisā ir galvu reibinošas, dzirdēju, ka tas ir dārgākais Turcijas kūrorts. Tādā karstumā un dārdzībā piedāvājums <viss iekļauts> ir īsti vietā, jo ēdieniem un dzērieniem nauda nav jātērē. Aizejot uz kādu pilsētas bāru vakarā, paziņas samaksāja 30 dolāru par glāzi alus. Uz diskotēku ieeja 20 dolāru vai 15 eiro un tās vēl ir stipri viduvējas cenas. Man šķita,ka, ieraugot kārtējo tūristu autobusu, turku cilvēks priecājas, jo atvesta svaiga gaļa ko varēs dīrāt. Tāda ir viņu dzīve jo ziemās Marmarisa esot gluži vai mirusi pilsēta, kas pamostas aprīlī, pirmos tūristus sagaida maijā, pēdējos oktobra beigās un pārziemo no tā ko sezonā nopelnījusi. Kaut gan ziemā tur neesot vairāk par plus pieciem grādiem. Bet,ja mājās nav apkures, tad nākas drebināties. Naudu labāk ieguldīt ekskursijās, lai kaut ko redzētu. Jāatzīst gan, ka mūsu tūrisma firmu pārstāvji šajā zemē alkatībā vietējos pārspēj. Šovasar, piemēram, turku pirti Tez tour piedāvāja par 30 dolāriem, bet pie vietējiem šis prieks maksāja 13 – 15 dolāru kas gan arī nav lēti. Visas pārējās ekskursijas arī vietējie izklaidētāji pārdod lētāk un nedomāju, ka servisā ir liela atšķirība. Turku pirts ir labs piedzīvojums, kur pilnīgi atslābinoties var ļauties turku vīriešu (vai sievu) glāstiem. Tajā ir kaut kas no nerealitātes, nekas nav jādara pašam, tikai jāguļ. Ziepju putu mākonis ietin no galvas līdz papēžiem un tad berž un skrubina gan maigi, gan bez žēlastības. Kad no šī pārdzīvojuma esi atmodināts, nāk nākamais puisis, kurš masē, mīca un glauda, ieziežot ādā dažādas eļļas. Sajūta pēc tam ir tāda, ka gribas lidot. Vislabāk to veikt pirmajā dienā, jo kad kā čūska esi nometis veco Latvijas ādu, iedegums Turcijas saulē veidojas skaists. Ekskursijās braucot, piemēram, uz Pamukkales travertīna klintīm ceļš ilgst gandrīz sešas stundas, kaut jābrauc ap 240 km, bet jābrauc pa kalniem serpentīnā. Taču skati ir vareni, neesmu bijusi pat Kaukāza valstīs, tāpēc man ļoti patika. Vārdos šīs sajūtas grūti izteikt. Tiem, kuri dosies uz Pamukkali, lieku pie sirds - uzreiz ejiet turp kur esat braukuši, nevis iekrītiet gida slazdos. Viņš jums piedāvās pirkt par 18 lirām biļeti uz Kleopatras baseinu un uz Pamukkali iet pēc tam. Tad nu iznāk, ka tieši tam īstajam skaistumam neatliek laika, jo jānesas uz busu. Patiesībā tas ir nelietīgi, turklāt gids, pērkot biļetes uz baseinu vairumā, tās dabū par krietni lētāku cenu. Pamukkales apskate un izstaigāšana prasa laiku, tur ļaudis virknē lēnām dodas lejup pa straumi un pa citu taku atpakaļ. Ar pusstundu tur nepietiek, pēc peldēšanās minerālūdenī var aiziet līdz baltajam brīnumam un brīdi paskatīties uz to ko paliec neredzējis. Skaista diena ir brauciens ar kuteri un laivām uz Dalajanu un Bruņurupuču līci, līdzīgi ir arī braucot uz Kleopatras salu vai pa piecām salām. Visa diena uz ūdeņiem un nejūt karstumu. Uz rupučiem gan neceriet, kad tie tur dēj olas, tūristiem šī vieta ir slēgta. Jūra šajā vietā ir skaista, tīra, viļņaina. Diezgan muļķīgi iznāk ar dubļu vannām, kam atkal ir atvēlēts par maz laika, lai samuļļātos kā nākas, pagūtu nožūt, kļūstot par skultūrām, tad atmazgātos un vēl iekristu karstajā minerālūdens baseinā. Ekskursijas ir saplānotas tā, ka galamērķos pavada mazāk laika nekā gribētos. Jauks brīdis, kad no kuģa izlaiž peldēt Vidusjūras dziļumā, kur ūdens ir fantastiski dzidrs. Uz Marmarisu manuprāt nav vērts braukt daivinga faniem. Jūrā nav ne koraļļu ne zivtiņu ko vērot kā Šarmelšeihā Ēģiptē. Daivings notiek īpašā vietā tādā kā akvārijā. Drastisks piedzīvojums ir brauciens ar džipiem pa kalnu ceļiem, runā gan, ka daži ir arī ripojuši zemāk par pirmajiem kraujas kokiem…. Un vēl, esiet droši, ka ekskursiju laikā noteikti vazās pa dažādām bodēm, cenšoties panākt, lai iepērkat vietējos labumus pat ja jums tie nemaz nav vajadzīgi. Marmarisā iznāca iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Ēdienreizēs pie galda gadījās visādas kompānijas - īri, krievi, ukraiņi, tatāri, sibīrieši, turki, briti. Iepazinos ar baltkrievu pāri, kuri strādā par pasniedzējiem vienā no Turcijas universitātēm jau 8 gadus. Viņi dzīvo valsts vidienē lielā pilsētā un vērtēja, ka Marmarisā šogad pakalpojumu cenas ir kādas piecas reizes ! lielākas nekā pie viņiem. Lielveikalā kg turku kafijas maksā astoņas liras, bet mazmazītiņa tasīte turku kafijas – četras liras. Iepazinos ar broļukiem lietuviešiem kuri strādā Īrijā jau gadus piecus, iepirkuši mājas, kaut strādā vienkāršus darbus. Viņi teica, ka palikdami savās sādžās par tādu Marmarisu nesapņotu. Bet tagad divu nedēļu atvaļinājumu pavada tieši šeit, nevis pie vecākiem Lietuvā. Tā es tur svīdu, peldēju, skalojos (jo ūdens jūrā ir ļoti sāļš!), atkal svīdu, peldēju, skalojos un šķiet, ka visi ziemā uzkrātie sliktumi ir izsviedrēti laukā.

Ekstrēms iebrauciens cepeškrāsnī

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem