Stambula vasaras karstumā

  • 14 min lasīšanai
  • 30 foto
Ievada vietā Nu jau par tradīciju kļuvis, ka vasaras viducī uz lielāku vai mazāku brīdi pametam Latviju, lai apmeklētu kādu tuvāku vai tālāku kaimiņvalsti. Tā kā Eiropa jau krustu šķērsu ar mašīnu izbraukāta, šoreiz sakārojās mazliet eksotikas. Jau maijā tika lemts- lidosim uz Austrumiem. Konkrētāks mērķis nospraudās maija vidū, kad par saprotamām cenām no airBaltic tika iegādātas e-biļetes uz Stambulu un nu jau projekts „Austrumu iekarošana” veiksmīgi norealizēts, par ko arī šis stāsts ... Mazliet statistikas Stambulā pastāvīgi uzturas aptuveni 15 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 60 procenti dzīvo Āzijas daļā, bet 40 procenti- Eiropas daļā, kurā atrodas gandrīz visi tūristu apmeklētie objekti un viesnīcas. Tuvākajos gados iedzīvotāju skaits palielināsies līdz 20 miljoniem. Uz katra kvadrātkilometra ir vismaz viena mošeja un 2 minareti. Stambulas Eiropas daļa sadalīta 2 daļās, starp kurām ir Zelta Rags (vietējie sauc par Halimač), kas atdalās (cik sapratu no vietējiem gidiem- mākslīgi veidots) no Bosfora jūras šauruma un iestiepjas 8 km garumā, kas savukārt sadala Eirāzijas kontinentu 2 pasaules daļās. Šo faktu, kas mums ieborēts skolas laikā, vietējie gidi ignorē un cītīgi vairo viedokli, ka Stambula atrodoties divos kontinentos. Stambula tomēr ir vienīgā pilsēta pasaulē, kura atrodas divās pasaules daļās. Stambulas Eiropas un Āzijas daļu savieno 2 tilti. Slavenākais no tiem- Bosfora tilts, kura šķērsošana maksājot aptuveni 5 USD par auto (ar kājām šo tiltu vairs nav iespējams šķērsot, jo pēdējā laikā esot palielinājušies pašnāvību gadījumi) un ik dienas to šķērsojot aptuveni 1,5 miljons cilvēku. Līdzīgi kā Roma (arī Rīga), arī Stambula atrodas uz septiņiem pauguriem. Piemēram, dodoties no Galatas tilta uz Taksimu kājām) tas ir pat ļoti jūtams. Valūta 1 EUR atbilst 1,75 YTL (Yeni Turkish Lira), bet vienā latā „ielien” aptuveni 2,5 YTL. Maiņas punkti šad un tad ir slēgti, bet reāli YTL, šķiet, ir vajadzīgi tikai žetonu (jeton) iegādei, muzeju un pārtikas universālveikalu (te gan labi var izlīdzēties ar parastāko Visa Elektron vai Maestro karti) apmeklējumiem. Visur citur brīvā apritē ir gan USD gan EUR. Laikā, kamēr ir slēgts oficiālais maiņas punkts, noteikti atradīsies kāds vietējais, kurš ļoti labprāt pamainīsies kantora vietā. Jāpiebilst, ka par ļoti saprotamu (tuvu) kursu. Pārvietošanās No Rīgas tiešais lidojums Rīga- Stambula- Rīga (apmēram 2,5- 3 stundas, atkarībā no vēja virziena). Cenas- kā paveicās, bet šodienas izpratnē jau saprotamas pat vidēji pelnošam Latvijas iedzīvotājam. Lidojumi tiek sadalīti starp „air Baltic” un „Turkish Airlines”. „Mūsējie” lido otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. No Rīgas 6.25, bet no Stambulas 10.05. No lidostas (Havalinami) līdz centram visērtāk (lasi- lētāk) nokļūt, izmantojot „Halif Metro” (līdz Zeytinburnu stacijai) un Tramway (vienīgā līnija ar 38. numuru) kombināciju (kombinācijas būtība ir pārkāpt Zeytinburnu stacijā no metro sliedēm uz burtiski blakus esošo tramvay gala stacijas līniju) ar izkāpšanu Sultanahmet, Sirkeci vai gala stacijā- Kabataš (ja viesnīca izvēlēta Taksimas rajonā, bet tad vēl papildus būs nepieciešams izmantot metro līniju (tunel) ar divām stacijām Kabataš- Taksim). Katrs no šiem posmiem maksās tieši 1,30 YTL katram braucējam. Par bagāžas pārvadāšanu papildus NAV jāmaksā! Laiks no lidostas līdz centram- apmēram stunda. Gan tramvajam gan metro ir zemā grīda, tādēļ par koferu iecelšanas jautājumiem nav jāsatraucas. Eiropas un Āzijas daļu savieno arī neskaitāmas prāmju līnijas. Prāmja biļete izmaksās 5 YTL. Pa ielām brauc neskaitāmi dzeltenie takši (brīžiem likās, ka katra otrā mašīna ir dzeltenais taksis), kurus gan tā arī nenācās izmantot, jo praktiski viss interesantais ir izstaigājams ar kājām, bet, ja gribas ar īpašu šiku, iespējams arī pārvietoties zirga karietēs! Piezīmēšu, ka dzeltenie mustangi (takši) pamatā ir Renault Megane vai Hyundai markas auto un neviena Mercedes-a. Luksoforiem, šķiet, ir tikai informējošs raksturs. Stambulas satiksmi varētu raksturot kā neorganizēti organizētu haosu. Sākumā mēģinājām pārvietoties pāri ielām tā, kā pie mums pieņemts, bet sajutāmies vientuļi. Pēdējās dienās bija skaidrs princips- ja tev gribas iet- ej! Nevienu avāriju vai citu incidentu tā arī neieraudzījām. Sākumā likās, ka signāltaures tiek lietotas lai „lamātos”, bet vēlāk sapratām, ka tā ir satiksmes organizācijas sastāvdaļa, proti, tā ir informācija un brīdinājums par kārtējo manevru. Pretēji Rīgas satiksmei, ļoti eleganti sadzīvo tramvajs un auto, kuri pārvietojas pa vienu un to pašu šauro ielu. Radās doma, ka Rīgas kungiem jāaizbrauc un jāpamācās- kā organizējama satiksme 15 miljonu pilsētā! Cenas Divos vārdos- mūsu cenas un uz leju, bet reti kur fiksētas, kas nozīmē, ka lielā daļā veikalu (sevišķi Grand Bazaar) cenu nav vispār, kas liek domāt par nepieciešamību kaulēties. Noteikti lētāks zelts, sudrabs un ādas izstrādājumi. Kas jāredz (obligātais minimums, iekavās tramvaja pietura) -Zilā mošeja- (Sultanahmet)- apmeklējums jebkurai mošejai par brīvu (prasa ziedojumu, bet nav obligāti). Pie ieejas pārbauda jūsu atbilstību apmeklējumam un neatbilstības gadījumā (par brīvu) piedāvā aizņemties atbilstošāku apģērba gabalu (lasi- lakatu) apsegties jeb nosegt „vārīgās vietas”. Divas reizes apmeklējot noteikumi bija pilnīgi atšķirīgi un pilnīgi vienādi ģērbjoties vienu reizi bija ok, bet otrā apmeklējumā nācās mazliet vairāk piestrādāt pie ģērbšanās stila. Interesanti, bet sievietēm prasa nosegt matus ar lakatu mošejas apmeklējuma laikā, kas gan pirmajā reizē tomēr netika prasīts (demokrātija laikam). Apskatei nav nepieciešams ļoti daudz laika, pie kam lūgšanu laikā tūristi tiek izvadīti laukā. -Aya Sofia- (Sultanahmet)- tieši pretī Zilajai mošejai (pirmdien slēgta). Katedrāle ar muzeju (ieejas maksa 10 YTL). Žēl, bet iekšā notiek rekonstrukcijas darbi tādēļ to kopējo iespaidu mazliet pabojā celtnieku uzceltās stalažas. Pati mošeja iekšienē ir patumša un laika zoba skarta. Apskatei ieteicams ierēķināt aptuveni stundu. -Topkapi pils- (Gulhane)- tieši aiz Aya Sofia. (Ieejas maksa 10 YTL + harēms 10 YTL). Tikai harēmu apmeklēt NAV iespējams. Atšķirībā no ceļvežiem teiktā, NAV speciāli jāgaida gida vadīta tūre. Ieteicams par 10 YTL uz 3 stundām paņemt audio gidu (8 valodās, arī krievu), kurš ar numuriem iezīmētos punktos pastāsta tieši to pašu, ko varētu gids, protams, bez izskaistinājumiem un personiskā šarma. Par 5 YTL līdzīgs audio gids iespējams tikai par harēmu. Paredziet apmeklējumam vairāk kā 2 stundas- tur ir ko redzēt! -Cisterna- (Sultanahmet)- ūdensapgādes vieta (pazemē). Ieejas maksa- 7 Eur. Lielākā kļūda būs, ja meklēsiet kaut ko līdzīgu mošejai vai cisternai. Tā kā viss notiek pazemē, tad ieeja ir it kā necilā mājā parka malā (uz tās gan ir uzkalta informācija un ir vairākas norādes uz šo namu). Uz to gan norāda no visām pusēm norādes, bet gaidīts tiek kas cits, proti kaut kas cilindrisks vai mošejisks. -Mevlevi (virpuļojošo) dervišu ceremonija- Sufisma (misticisma) sektas ceremonija, kuras laikā (apmēram stundas garumā) tiek piedāvāts novērot, ka derviši „ieiet sevī” un sāk virpuļot. Ieejas maksa 30 YTL (studentiem- 25 YTL). Ceremonija notiek Sirkesi stacijā uzgaidāmajā telpā pāris reižu nedēļā, par ko precīzāk var uzzināt vietējās tūrisma kompānijās. Esiet gatavi pirmo pusstundu pacietīgi gaidīt un klausīties vienmuļo sufi mūziku, kamēr derviši „iesildās”. Daļa skatītāju (un to bija daudz) pirmās pusstundas laikā turpat vai iemieg, bet pēc tam skatās plati atplestām acīm. Tiek lūgts nelietot zibspuldzes, lai netraucētu, bet to ievēro ne visi un tas traucē ne tikai dervišiem. -Bosfora tūre-, ko organizē vietējās tūrisma firmas un izmaksā 50 EUR katram. Tūre sākas ar pick-up no viesnīcas un nogādāšanu pārdales punktā, jo iespējamie varianti ir kaudze- gan pusi dienas, gan visai dienai, ar dažādu apmeklējuma vietu izvēli utt. Mēs izvēlējāmies pilnas dienas tūri. Tā sākas 9.00 un darba dienās sākas ar Spice Bazaar vai Ēģiptiešu tirgus apmeklējumu. Tā kā svētdienās šis tirgus nestrādā (kā ļoti daudz citu veikalu, bet ne visi), tad svētdienā (arī mums) tiek piedāvāts apmeklēt attālāku Stambulas rajonu Otarkoy, kurā ļoti labi saglabājušās vēsturiskās celtnes. Pēc tam seko apmēram pusotras stundas brauciens pa Bosfora jūras šaurumu ar mazo kuģīti, kura laikā ieraugām gan bezdievīgi dārgas privātmājas (piemēram, Bils Geits te iegādājies māju saviem Tuvo Austrumu darījumu veikšanas gadījumiem) gan arī abus tiltus, kas šķērso Bosfora jūras šaurumu (viens no tiem uzcelts 1973., bet otrs tikai 1986. gadā). Pie viena no tiltiem atrodam Eiropas cietoksni. Atgriežoties no izbrauciena pa Bosfora šaurumu, dodamies pusdienot (iekļauts cenā), bet pa ceļam iespējams, ka tiksiet ievesti (ja laiks atļaus) kādā no paklāju fabrikām, kurā tiksiet iepazīstināti ar Turcijas paklāju meistaru šedevriem. Neiztrūks arī obligātā ābolu tēja- tā (tāpat kā Ataturks) ir visur un vienmēr. Pusdienās tiek pasniegts tradicionālais turku ēdiens, kurš patiks ne visiem (diemžēl, dzērieni par papildus maksu). Pēc pusdienām turpinām ar Dolmabahčes pils apmeklējumu (iekļauts cenā). Šajā- pēdējā uzceltajā pilī dzīvojuši pēdējie 6 sultāni, kā arī līdz pat savai nāves stundai tik daudz minētais Ataturks. Pie pils ir goda sardze, pie kuras ļoti labprāt fotografējas tūristi. Par fotografēšanu šajā pilī nāksies šķirties no 6 YTL un nāksies samierināties ar domu, ka zibspuldzi Jums neļaus izmantot. Redzēt šajā pilī ir daudz un dārgumu, Ķīnas vāžu ne saskaitīt. Ir arī Krievija cara Nikolaja II pirms 150 gadiem dāvātās lāčādas, kuras izskatās tā, kā būtu jāizskatās pēc tik daudz gadiem (proti- nekā). Šajā pilī atrodamas arī krievu marīnista Aivazovska oriģinālās gleznas. Atmiņā paliekošākā ir pēdējā- ceremoniju zāle, kurā 1923. gadā tikusi pasludināta Turcijas valsts (protams, Ataturks, kurš gan cits). Tās centrā ir lustra, kura sver 4,5 tonnas! Neliels ieskats arī harēma telpās (bez tā nav iedomājama neviena pils šeit). Pēc pils apmeklējuma ceļš mūs ved uz Āzijas daļu, kurā nokļūstam ar autobusu, šķērsojot Bosfora tiltu. Āzijas pusē pavadām aptuveni pusstundu, kuras laikā tiekam aizvesti uz augstāko kalnu, no kuras paveras krāšņs skats uz Stambulas Eiropas daļu un Bosfora tiltu. Diemžēl šajā vietā nemaz nav redzami slavenāko objektu (Zilās mošejas un Aya Sofia) aprises. Ar to arī ekskursija (aptuveni 17os) beidzas. -„Orient House” šovs ar vakariņām- Izmaksas- 65 Eur. Līdzīgu programmu piedāvā vairāki „krogi”, bet šis ir viens no 3 populārākajiem. Arī šis pasākums sākas ar pick-up no viesnīcas un tiekat nogādāti tieši līdz nama durvīm. Šeit Jums ierādīs vietu un pasākuma laikā tiksiet pabaroti ar tradicionāliem turku ēdieniem un varēsiet izvēlēties 2 dzērienus- alu, vīnu, konjaku, sulu. Ūdens gan šeit par velti (jāņem vērā, ka Stambulas ūdens no krāna nav dzerams, bet to kompensē šausmīgi lēta ūdens iegāde universālveikalā). Priekšnesums ilgst aptuveni 3 stundas un tā laikā tiekam iepazīstināti ar improvizētu kāzu rituālu, turku tautas dejām, mazliet palido „lidojošais dervišs” (tas gan viņiem esot aizliegts, jo sufisms tomēr ir reliģija, kas principā nav apvienojama ar iedzērušiem skatītājiem) un vakara gaitā uzstājās 3 ļoti dažādas vēderdejotājas. Sākas gan viss ar „iepazīšanos”, kuras laikā uzzinām, ka šajā vakarā te iegriezušies Indijas, ASV, Kanādas, Pakistānas, Itālijas, Bulgārijas, Grieķijas, Ungārijas, Krievijas u.c. tautību pārstāvji. Mēs no Latvijas šajā vakarā esam vienīgie, bet arī mūs sveicina speciāli ar lauzītu „labdien!”. Šovs ir gluži ok (vismaz haltūra un amatierisms šeit patiesi nelien ārā pa visām šuvēm) un pusnaktī tiekam nogādāti atpakaļ hotelī. Pa ceļam noskatāmies interesantu mizanscēnu starp mūsu transporta un pretī braucošā takša šoferiem, proti, mēs esam iebraukuši vienvirziena ielas pretējā virzienā, kur mūs sastop taksis. Pretī braucošais uzmirkšķina (vienvirziena ielu neredzi, vai?), bet mūsējais (braucam ar mikrobusu) šim parāda lai vāķās nost no ceļa. Šamais rāda- maksāsi- palaidīšu. Mūsējais- beidz ākstīties! Rezultātā taksis iespraucas blakus esošā mazajā caurumā (atgādinājums, ka Stambulā takši ir ļoti mazas mašīnītes) un mēs ar milimetra precizitāti izbraucam garām. Smieklīgākais, ka viss notiek aptuveni 15 metrus no mūsu viesnīcas. -Istiklal gājēju iela-, kura savieno Galatas torni (var nokļūt pa ļoti stāvu kāpienu no Galatas tilta puses, bet var arī ar Tunel) ar Taksimas laukumu. To arī var veikt ar kājām, bet var ar „Nostalgic Tramvay”. Ielas abās pusēs plešas moderni veikali un vēstniecības. Tepat atrodama arī Mevlevī dervišu mītne un muzejs, kurš, diemžēl, līdz 30. septembrim ir slēgts rekonstrukcijai. Šis rajons (Beyoglu) ir visinternacionālākais Stambulā. Tajā atrodamas visām ticībām atbilstošas lūgšanu vietas. Ne par velti Stambulu uzskata par kristietības un musulmanisma krustpunktu. Ielas galā esošais Taksimas laukums ir Stambulas kultūras un sabiedrisko darbību centrs. Trāpāmies tieši priekšvēlēšanu laikā un redzam, kā notiek reālas priekšvēlēšanu cīņas ar gājieniem un policijas bataljoniem drošībai. -Lielais tirgus (Grand Bazaar) un Ēģiptiešu tirgus (Spice Bazaar)- Slēgti svētdienās. Būt Austrumos un neapmeklēt Austrumu tirgu būtu grēks. Vislabāk, šķiet, apmeklēt sestdienā, jo var izkaulēt labākas cenas, jo nākošā dienā tirgus ir slēgts. Ēģiptiešu tirgū ir tikai viena gara eja ar pārdesmit pārdotuvēm un galvenokārt šeit pārdod austrumu saldumus (arī pie mums to iegāde nesagādā nekādas problēmas), ikrus, daudz un dažādas garšvielas (ne velti otrais nosaukums ir garšvielu tirgus), bet Lielajā tirgū šādu pārdotuvju ir vairāk kā 4000 un ir vajadzīga liela pacietība, lai tās visas apstaigātu. Galvenajā ielā pamatā tiek pārdots zelts un sudrabs, savukārt ādai atvēlēta vesels tirgus segments. Pārējā tirgus daļā ir gan suvenīri, gan paklāji, gan citas vajadzīgas un mazāk vajadzīgas preces. Kaulēšanās ir atsevišķa stāsta vērts pasākums. Praktiski nevienai precei Lielajā tirgū nav piekarināta cena. Process sākas ar to, ka sākat kādu preci tuvāk aplūkot vai nedo’ dies’ apčamdiet. Tūlīt klāt ir pārdevējs un sāk savu darbu, t.i., sāk pārliecināt, ka šī ir tieši tā prece, kuru Jūs visu mūžu esat meklējuši un beidzot atraduši. Tad, kad prece it kā izvēlēta, sākas kaulēšanās un sākumā Jūs uzzināt, ka preces vērtība ir astronomiska, jo tieši tādu pašu preci ar nosaukto cenu pārdodot Milānā, Parīzē un citur visā pasaulē. Tad, kad paziņojiet, ka šī cena ne tuvu neatbilst Jūsu vēlmēm un iespējām, Jums saka, ka tieši priekš Jums tikai šodien iespējama atlaide 10 % apmērā, pie noteikuma, ja maksāsiet skaidrā naudā. Nekādā gadījumā nepiekrītiet- tas ir tikai sākums! Tālāk mēģiniet priekš sevis tikt daudzmaz skaidrībā- cik esat gatavi maksāt un vai vispār tā prece ir Jums vajadzīga? Pavisam droši varat sākt mēģināt kaulēties ar pusi cenas, bet atsevišķos gadījumos vēl mazāku cenu. Lielākoties pārdevēja rokās būs kalkulators ar lielu displeju, kurā skaidri un saprotami varat norādīt sev vēlamo cenu (savu cenu). Protams, pārdevējs būs it kā sadusmots par preces nenovērtēšanu un mēģinās Jūs pārliecināt, ka atlaide, ko iepriekš Jums piešķīris, jau ir ļoti labs darījums. Palieciet pie sava! Pēc nelielas tielēšanās atlaide sekos vēl apmēram 10 % apmērā jau ar tekstu, ka tā ir liela pretimnākšana no pārdevēja puses un Jums vienkārši jāprotas maksāt un ņemt to, ko Jums gandrīz jau dāvina tikai tāpēc, ka pārdevējs jūt- Jūs esat labs cilvēks. Palieciet pie sava vai lielākas preces gadījumā piekāpieties par pāris naudas vienībām, bet ne vairāk (tā Jūs arī būsiet veikuši solīti pretī). Tālāk jau viss būs atkarīgs no Jūsu nekaunības un nervu stipruma, jo būs jānoklausās vairākas reizes stāsts, ka „normal price” un "your price" izkaulētās cenas attiecība jau tā ir bezkaunīgi maza un dzīvē nenotiekot gadījumi, ka preci kāds atdotu par puscenu un ar it kā aizvainojumu tiks nolaisti vēl daži desmiti naudiņas vienību un paziņots, ka tā ir „final price”. Šis ir īstais brīdis paziņot pārdevējam, ka viņš te ir viens no 4000 un, ja kas, Jūs pāriesiet uz citu pārdotuvi, pēc kā seko vēl daži desmiti nomesti naudas vienību un prece jau tiek saiņota un uzskatīts, ka prece ir nokaulēta un pārdodama, bet tagad vajag lielu pacietību, jo bieži vien pārdevējam preci vajag pārdot vairāk, nekā Jums nopirkt, tādējādi uzstājiet uz savu cenu. Ja vien Jums ir daudzmaz labas angļu valodas dotības, tad ir cerības pārdzīvot vēl nākamo stāstu, ka Jūs īstenībā it kā aplaupat pārdevēju un dot arī kādus savus argumentus. Ja preces vērtība ir gana liela (piemēram ādas siltās jakas), tad nebūtu grēks paieties mazu solīti (piemēram 10 naudas vienības), kas izsitīs no līdzsvara pārdevēju un atņems viņam argumentu par to, ka Jūs nemaz nepaejieties pretī. Mūsu gadījumā vissmieklīgākā finālscēna bija par preci, kura nokaulēta no 520 līdz 165, kamēr mūsu kaule gāja no 150 līdz 160. Tātad finālstarpība bija 5 Eur vērtībā. Pārdevējs vēl pajautā- Jūs no Āfrikas vai? Nākamais jautājums seko- vai tiešām tie 5 Euriki ir tik liela vērtība? Uz ko saņēma tādu pašu jautājumu attiecinātu uz pašu pārdevēju. Šajā brīdī pārdevējs padodas un kaule ir beigusies un darījums slēgts. Apmierinātas abas puses. Cits variants kaulei ir nevis ar vērtības nosišanu, bet papildus preču pielikšanu klāt, piemēram, ādas jakai klāt tiek „uzdāvināta” vēl kāda- mazāk vērtīga. Tomēr jāsaprot, ka arī izkaulētās preces cenas ir atkarīgas no mantas kvalitātes, jo ir taisnība, ka var, piemēram, ādas jaku nopirkt par aptuveni 100 Eurikiem, bet vai Jūs tādu (smagu) vēlāk valkāsiet? Savukārt kvalitatīvu preci neviens par velti arī neatdos- šie pamatlikumi spēkā ir jebkurā tirgū. Mums, pie šāda pārdošanas veida nepieradušiem, tās pāris iepirkšanās dienas bija kā izklaide un dažreiz pat iegājām azartā, bet katru dienu šitā cīnīties ir pagrūts pasākums. Vietējie iedzīvotāji Ļoti viegli atšķirt vietējos no tūrista. Ir diezgan precīzas 2 pazīmes- vietējie staigā tikai un vienīgi garajās biksēs pat vairāk kā + 30 grādos un praktiski neviens vietējais nenēsā saulesbrilles. Sākumā it kā patīkami, ka katrs otrais uzrunā ar „Where are you from?” un gadījumā, ja uzķeraties un atbildat, seko stāsts, ka viņam tepat tuvumā ir ādas vai tepiķu fabrika, kurā tieši šodien ir baisi labās atlaides tieši priekš Jums. Kaitināja gan, ka lielākais daudzums uzrunātāju mūs uzskatīja par Russo turristo un centās uzrunāt pabriesmīgā krievu valodā. Kā jau minēts, sākumā labprāt atbildējām, bet ap trešo dienu piegriezās, vēl jo vairāk skaidri redzot (no malas) kā iekšā rāvējs trenē savu izrunu maliņā nogājis ar standarta frāzēm. Visniknākais no viņiem iesaistījās sarunā par EU labumiem un sliktumiem un likās, ka tiešām viņam šis jautājums ir ieinteresējis, bet ... viss beidzās kā parasti, t.i., izrādījās, ka uzrunātājam ir paklāju veikals, kurās tieši šodien ir tās interesantās cenas. Sīči jau no mazotnes tiek audzināti tirgotāju manierē un cenšas pārdot apkārtējiem tūristiem visneiedomājamākos mēslus (ko tur slēpt). Sanāca mums gadījums, kad WC dzimumiem nebija blakus, bet atstatus un uzreiz nevarēja saprast, kur tā sieviešu padarīšana atrodama. Vietēji sīči norādīja pareizo virzienu un tūlīt pat pieprasīja (tieši pieprasīja) 2 $ „par palīdzību”. Protams, ka pasūtījām šo dillēs, bet visu laiku, kas bija jāpagaida, bija īsts psiholoģiskais terors. Īpašs gadījums gadījās pirmajā vakarā, kad apmeklējām laukumu starp Aya Sofia un Zilo mošeju, kad kāds vietējais jaunietis paprasīja cik pulksten’s, bet viss izvērtās tālākā garākā sarunā, kurā Bils (tā vismaz stādījās priekšā lai gan nešķiet, ka tas varētu būt šiem tas pierastākais vārds) bezmaz visu savu dzīvi izstāstīja (labi, ka tikai 18 gadu vecs) un, protams, aicināja pie sevis ciemos uz sudraba veikalu, kurā esot fiksētas un mazas cenas (salīdzinot ar Lielo tirgu). Izstāstīja arī, ka cenas šajā pie Lielā tirgus esošajā rajonā, kur ir tikai dārglietu veikali, esot nesalīdzināmi mazākas. Protams, pārbaudījām un izrādījās taisnība, jo sudrabs te tika pārdots uz gramiem un par ļoti pat saprotamām cenām (pat salīdzinoši ar San Marino, kur nav nodokļu). Tā kā mūs interesēja arī zeltu lietas, tikām aizvesti uz zelta izstrādājumu rūpnīcu (caur n-tiem pagalmiem pagrabā, kur vienkāršam garāmgājējam ieeja ne tikai liegta, bet nav pat atrodama), kur zelta izstrādājumus principā tikai kilogramiem pārdod. Cenas patiešām izrādījās gluži ok. Vēlāk Bilu satikām vēl vismaz 3 reizes un beigās jau bijām spiesti izvairīties un meklēt citus ceļus, bet šajā 15 miljonu pilsētā tas nebūt nebija tik viegli . Citādi turki ir ļoti atsaucīgi un palīdzēt griboši, bet, ja vien iespējams, tiek pieprasīta samaksa (kaut vai pāris YTL) par jebkuru palīdzību. Visuzkrītošāk tas jūtams tieši Zilajā mošejā, kur uzkrītoši uzmācas ar skaidrojumiem par mošeju utt., protams, pēc tam neaizmirstot atgādināt, ka viņš Tev ir palīdzējis. Labāk atšūt uzreiz. Ēšanas un dzeršanas lietas Lētākā ieskrietuvē gana labi paēst var par aptuveni 10 YTL. Universālveikalā alus pieejams diezgan biezā slānī, bet no vietējiem tikai Efes Pilsen vai Marmara. Cenas aptuveni mūsējās. Pa visu laiku neredzējām nevienu vietējo iereibušā stāvoklī. Vienīgie iereibušie, ko redzējām, bija japāņi, kas viens otru stutēdami devās uz hoteli. Ūdens no krāna nav dzerams nekur, bet lielveikalā 5 L burka izmaksā mazāk kā 20 santīmu. Uz ielas 0,5 l pudelīte izmaksās aptuveni 0,5 YTL, bet 1,5 l pudele- 1 YTL. Ticību lietas Neskatoties uz ļoti lielo mošeju skaitu, turkiem mūsdienās musulmanisms ir tikai pēc apziņas, ka viņš ir turks, karoga (tas plešas visās redzamajās vietās un ir tik liels, ka nepamanīt nav iespējams nekādi) un, protams, Ataturka (visu turku tēva). Līdz ar to jaunākā paaudze reliģijas lietas neuztver kā ļoti nepieciešamu un īpašu. Nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka visas 5 reizes visi turki skrien uz mošejām un veic rituālu. Drīzāk jāsaka, ka visu 5 dienu laikā tikai labi ja pāris reižu uzkrītoši bija dzirdama skaļā saukšana uz lūgšanu (pirmajā naktī bija vārgs miegs un mazliet pēc 5-iem pamodos no skaļruņu skaņām, bet otro reizi vienkārši lūgšanas laikā atradāmies starp Zilo mošeju un Aya Sofia un tur nedzirdēt vienkārši nebija iespējams. Varbūt ne gluži ticības dēļ, bet pilsētas centrā praktiski nav atkritumu urnu (tas varētu būt saistīts ar vairāk kā pirms gada Antaljā sprāgušajām bumbām), tādējādi būs pagrūti tā ērti atbrīvoties no nevajadzīgām lietām. Apmeklējuma laiks Mums paveicās, jo bija mazliet siltāks kā Latvijā, bet ne ļoti pāri 30 grādiem. Saka, ka labāk Stambulu apmeklēt esot pavasarī vai vēlā rudenī, bet šajā laikā, kad bijām Stambulā, tūristi skaits nebija ļoti uzkrītoši liels un tas ļoti pat palīdzēja (nebija ļoti lielu pūļu). Kā jau iepriekš minēts, airBaltic lido pāra dienās, kas nozīmē, ja izlidojat ceturtdienā (kā to darījām mēs), atpakaļ varat atgriezties otrdien, kas ir pilnīgi pietiekams laiks Stambulas pilnvērtīgai iepazīšanai. Ja nedomājat iepirkties, varētu pietikt arī ar 3 dienām bet 2 dienās var tikai izskriet cauri Stambulai. Apmešanās vietas Stambulas Eiropas daļa ir kā noklāta ar viesnīcām visām gaumēm un maciņiem. Ja nevēlaties daudz braukāt ar tramvaju, ieteicams izvēlēties viesnīcu Sirkesi vai Sultanahmetas rajonā. No šejienes ir sasniedzams praktiski viss, kas ir apskates vērts. Mēs izvēlējāmies /Grand Seigneur/ (**) hoteli praktiski blakus Sirkesi stacijai. 3-vietīgā istabiņa nebija pati lielākā, bet par to naudiņu, ko samaksājām un brokastīm, ko saņēmām ik rītu, bija vairāk nekā ok. Stuff-s dikti palīdzēt gribošs, bet brīžiem pietrūkst vārdu krājuma, bet tas jau ir ne tikai Turcijā novērojāms. TV kaste arī it kā bija, bet tās programmas, kuras varēja noķert bija tikai turku valodā. Un īstenībā ne jau TV braucām uz Stambulu skatīties ...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais