Starp Latviju un Igauniju – Roņu jeb Ruhnu sala

  • 6 min lasīšanai
  • 11 foto
Abas ar Unu šovasar sagadījāmies Latvijā vienā un tajā pašā laikā, un šādas iespējas ir jāizmanto, lai kopīgi pavadītu laiku, jo nekad nevar zināt, kad tiks izkārtota nākamā tikšanās reize. Tādēļ nolēmām doties kopīgā piedzīvojumā – no Rojas ar kuģīti „Lasis” uz nedaudz vairāk kā 40 kilometrus attālo Roņu salu jeb igauņu valodā – Ruhnu. Tas likās vilinoši, jo pirmkārt par šo salu tik bieži riņķī apkārt bija dzirdēts, bet konkrēti nekas daudz par to lielākajai daļai sabiedrības nav zināms; otrkārt, tāpēc, ka kopš kruīza uz Stokholmu ļoti pievilcīga likās doma par pabraukāšanos ar kāda cita izmēra ūdens transportlīdzekli. Pirms došanās ceļā tikvien kā izlasīju par mazo saliņu internetā, uzzinot tādus faktus kā – aptuveni 60 iedzīvotāji, neliela lidosta u.tml.; kā arī saklausījos Unas stāstīto par lielo šūpošanu uz mazajiem kuģīšiem un tās radītājām sekām.. Tā nu mēs – jaunus iespaidus alkstošas meitenes (es, Una un viņas radiniece Luīze) 13. jūlija rītā ap astoņiem sēdējām uz „Laša” klāja un sagaidījām arī ekskursantu – pensionāru grupiņu!! :D Večuki bija ceļojumam nopietni gatavojušies – pie galdiņa sēdošā tante cītīgi būrās cauri vairākām no interneta izprintētām lapām par Roņu salas vēsturi. Citi sirmgalvji savukārt jau pašā sākumā vēra vaļā savas pārtikas kastes un vienu pēc otras ķeksēja laukā smaržīgas desmaizes!! Viens mūsu – jauno meiteņu kompānijā īpaši ieinteresēts onka pat mēģināja nodarboties ar izglītošanas jautājumu, katrai iedalīdams pa vēstures lappušu eksemplāram. Pieklājības pēc nedaudz iemetu acis un tās lapas pāršķīru, bet, tā kā mana vēlme vērot izbraukšanu no līča bija karstāka nekā tā otra, kas bija paredzēta faktu apguvei, drīz vien liku tās lapas pie malas, atsakoties no lieliskās iespējas uzzināt kurā gadā un mēnesī uz salas noticis tāds un tāds kautiņš vai kaut kas kārtējo reizi nodedzis.. Diena bija skaidra un saulaina, tāpēc visi sēdējām ārā uz klāja, kur gar visu bortu izvietoti soliņi un pat vidū galdiņš. Vējš arī no rīta vēl nebija tik spēcīgs, tāpēc kuģīti stipri nešūpoja. Krasta līnija ar katru mezglu attālinājās, un vērojām, kā mūsu nobraukto ūdens ceļu izrotā izmētāti un virpuļos sagriezti viļņi. Spožajā saulē putas mirguļoja gluži kā tikko uzsnidzis balts sniegs ziemas vakarā, un žilbinošās viļņu smailes skalojās gar bortu. Iebraucot Igaunijas jūras teritorijā, mastā blakus Latvijas karodziņam uzvijās arī kaimiņvalsts nacionālais simbols. Pēc gandrīz divu stundu kuģošanas sākām manīt arī Roņu salas aprises. Tā ir 5 km garumā un 3 platumā. Kopumā līdz salai braucām trīs stundas, tā ka pulksten vienpadsmitos pietauvojāmies Ringsu ostā. Lai gan maza, tomēr ļoti sakārtota un jahtu un laiviņu tajā netrūkst. Tikko kā izkāpām ostā, parādījās mazais sarkanais busiņš, kurš no ostas aizgādāja līdz salas „centram” aptuveni 10 minūtēs. Parasti ekskursiju vada gids, bet šoreiz uz salas notika īpašs VIP personām veltīts pasākums, tāpēc tūristu grupiņai bija jāsamierinās ar salas apskati savā nodabā. Mums tas arī patika daudz labāk, jo bijām dzirdējušas, ka gids ir sava amata un salas vēstures entuziasts ar visām no tā izrietošajām sekām, un šaubos, vai mēs būtu spējušas pacietīgi noklausīties visu vēstures faktu izklāstu. Iespējams, mūsu kompanjoni pensionāriņi būtu bijuši sajūsmā.. Atgriežoties pie sarkanā autobusiņa.. Nogādājis mūs „centrā”, atstāja pie kādas ēkas, kurā mums bija paredzētas pusdienas. Iegājām mājā, un sasēdāmies pie galda zālē, kurā plaukti un sienas izrotāti ar dažādiem senlaicīgiem darba rīkiem. Uz galda kūpēja tikko vārīti dzelteni apetīti rosinoši kartupelīši, biezās šķēlēs griezts gaļas cepetis, gardi marinētie gurķīši un mērce. To visu ar baudu notiesājām un uzdzērām kafiju kopā ar saldo ēdienu – mazos „groziņos” iekārtotu apelsīna šķēli un jogurtu. Visu pusdienu laiku tantes veda savam vecumam atbilstošas sarunas par gobelēnu izstāžu tēmu, un, liekas, pēc šī ceļojuma, es laikam Rīgā tamlīdzīgas ekspozīcijas neapmeklēšu.. Jāpiebilst, ka salas galvenā tūrisma uzņēmēja un koordinatore ir igauņu sieviete Luīze, kura arī rūpējas par šī tūrisma produkta – autobuss (braukā pa visu salu un jebkurā brīdī tajā var iekāpt un no tā izkāpt, neko atsevišķi šoferītim nemaksājot) + ēdināšana + gids – organizēšanu un izpildi, un viņai par to pienākas 5 Ls no cilvēka (tas ir vēl atsevišķi no maksas par braucienu ar kuģīti). Mēs autobusiņu izmantojām tikai, ierodoties salas „centrā”, kas patiesībā ir tikai vieta, kurā ir vislielākā privātmāju koncentrācija uz salas. Lielāku māju tur arī nav. katrai mājiņai ir neliels dārziņš, mauriņš, dažās vietās redzējām jaunas mājas celtniecību. „Centrā” ir arī divi veikali, kuros pārdevēja runā krieviski un apmaksai tiek pieņemta arī latviešu naudiņa. Ir arī salas karte, un uz katra ceļa izvietotas norādes zīmes, tā ka šī infrastruktūra salā ir sakārtota. Sākumā apskatījām divas baznīciņas – vienu koka, maziņu mazītiņu, kurā ieiet nevarēja, un kurai blakus uzcelta vēl viena – lielāka, jo mazajā sāka pietrūkt vietas. Lielajai durvis bija atvērtas, un pārsteidza tās interjera gaišums un luterāņu baznīcām raksturīgais pieticīgums – sajūta nebija smaga un nomācoša. Mazo koka baznīciņu, kas lielajai blakus izskatījās kā maza večiņa, apbrīnojām tāpat vien no tāluma, un tai apkārt pļavā sasēduši bija bērni ar zīmēšanas blokiem, un katrs pēc savas prasmes gleznoja un zīmēja šo nelielo, bet skaisto dievnamu. Nospriedām, ka tā ir kaut kāda Igaunijas mākslas skolas rīkota vasaras nometne mazajiem māksliniekiem, jo diez vai, ņemot vērā salas niecīgo iedzīvotāju daudzumu, tajā varētu būt tik liela talantīgu bērnu koncentrācija.. bet nekad jau neko nevar zināt.. :) Pēc baznīcu apskates devāmies izpētīt karti, un nolēmām doties uz salas austrumu krastā esošo Limo pludmali, uz kuru aptuveni pusstundas garumā veda priežu meža celiņš. Mums garām tobrīd pabrauca divi motociklisti, uzsaukdami „Tere!” Tuvojoties krastam, zemes segums pārgāja baltās smiltīs, līdz pašā pludmalē pārsteidza arī tukšums, miers un klusums. Pie pludmales pat iekārtota neliela pirts mājiņa ar visu nepieciešamo aprīkojumu. Visā pludmalē varējām saskaitīt ne vairāk kā 5 cilvēkus vēl bez mums, un šādā vietā patiešām ir iespējams atpūsties no visa pasaules spriedzes un steigas. Tīrais un caurspīdīgais ūdens klusi un mierīgi skalojās pa baltajiem smilšu graudiem, un sajūta bija tāda, ka ikvienā cilvēkā šādā vietā varētu netraucēti dzimt rakstnieka talants. Šīs pludmales smiltis esot īpašas ar to, ka tās dziedot. Laikam todien tās nebija attiecīgajā noskaņojumā.. :p Kādu laiku sēdējām pludmalē un baudījām katru sildošās saules patīkamo pieskārienu savai ādai, un tad nolēmām doties atpakaļ uz ostu. Šo posmu kājiņām devāmies pa pludmali, ceļā sastopot vēl divus atpūtniekus, kā arī netālu no ostas – trīs koka skulptūras, kas atgādināja kādu iezemiešu darinājumus, un mums jau sāka rasties aizdomas, vai tik šajā salā nedzīvo kāda indiāņu cilts. :D bet starp mūsdienīgajām krastmalā saceltajām igauņu atpūtnieku ģimeņu teltīm neko savādāku kā modernie cilvēki nemanījām gan.. Tā kā atgriezāmies ostā, un mums vēl bija aptuveni pusotra stunda laika līdz prombraukšanai, kā arī nepārvarama vēlme apēst šokolādi, nolēmām kājām doties uz „centru” pa autobusa ceļu. Ejot kājām ir iespēja labāk iepazīt vietu un kārtīgāk apskatīt salu. Kājām no ostas līdz centram jāiet aptuveni pusstundiņa. Sasniedzām veikalu, un nopirkām kāroto balto šokolādi, kā arī igauņu kvasu un saldējumu. Kā jau teicu, norēķināties varējām ar latiem, bet izbrīnīja, ka veikaliņā vēl joprojām bija sen neredzētie un jau kādu laiku aizmirstie skaitīkļi ar koka ripulīšiem, kādus kādreiz pārdevējas izmantoja šodien tik ierastā kases aparāta vai kalkulatora vietā. Protams, bija arī šīs „modernās” mašīnas, tomēr izskatījās, ka lielāka uzticība vēl joprojām tiek veltīta vecajiem labajiem skaitīkļiem. Pēc atgriešanās uz kuģīša, kur jau kādu laiciņu gaidīja mūsu grupiņas biedri (kopš brīža pie pusdienu galda viņus līdz šim vairs netikām redzējušas), „Lasis”, saburbuļodams ostas ūdeni, pulksten četros pēcpusdienā lēnām devās atpakaļceļā. Bijām sagurušas no agrās rīta celšanās un klaiņošanas pa saliņu, un šoreiz brauciena laikā uzdarbojās arī vējš, ik pa laikam apšļakstīdams visus uz klāja esošos ar dzestru dušu. Pārvietojāmies uz kuģa priekšgalu, jo tur vējš bija mazāk jūtams, tik ļoti nešļakstījās virsū viļņi un likās arī, ka mazāk šūpoja. Tomēr gāzelējās gan kuģītis daudz vairāk nekā atbraucot. Vienu brīdi pat nožēlojām apēsto šokolādi un saldējumu tā vietā, lai notiesātu kaut ko sakarīgāku un kuņģī noturīgāku. Līdz zivtiņu barošanai gan par laimi netikām.. Un, lai gan kuģītim ir arī kajīte „pagrabstāvā”, tajā no aukstuma un vēja neslēpāmies, labāk izvēloties uzturēšanos svaigā gaisā.. Tālu pie apvāršņa paliekošais krasts, ar dzidri zilo jūru kontrastējošās balto viļņu putas, kas atgādināja dzirkstošu šampanieti, kā arī jūrā savu atspulgu meklējošās baltās mākoņu gubas radīja katra gleznotāja kārotu iedvesmas ainavu. Pēc septiņiem vakarā atgriezāmies Rojas ostā, kur jau gatavojās Jūras svētkiem. Joprojām esmu patīkamu emociju pārņemta, un tagad man Roņu sala asociējas ar piemērotu vietu romantiskai atpūtai divatā, baudot gandrīz neskarto pludmali un vienam otra sabiedrību. Otrs variants – vientuļa un harmoniska vietiņa rakstniekam/-cei, kam mierā un klusumā netraucēti jāuzraksta sava mūža lielais daiļdarbs - salā nav ne mazāko traucēkļu, kas spētu apturēt mūzas atnākšanu. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais