Kā es braucu dienvidmeitas lūkoties, jeb stopstāsts uz Ungāriju.

  • 12 min lasīšanai
  • 18 foto
Jau piecus gadus man bija sapnis – ar stopiem iekš Eiropas. Bet katru vasaru kāda viena, otra lieta, kā, piemēram, laiks, mācības, darbs, meitenes ;) nav atļāvusi šo sapni tā īsti realizēt. Nu arī šogad tas viss bija kā balansēt uz naža asmens, taču izdevās visu saplānot. Kāpēc tieši uz Ungāriju? Tāpēc, ka līdz Maķedonijai laiks pietrūka. Teorētiski jau varētu, bet tad praktiski nelietderīgs ceļojums tas būtu bijis. Un – ar stopiem tomēr ir ar stopiem. Nekad neko nevar skaidri zināt. Tā nu apbruņojies ar telti, guļammaisu, paklājiņu, rupjmaizi, divām desām, ūdeni, dvieli, zobubirsti un nazi piektdienas rītā uzsāku ceļojumu. Līdz Lietuvai izdevās sarunāt... ģimeni. Patiesībā viņi paši piedāvājās mani aizvest līdz Grenstāles robežpunktam. Ap trijiem pametu savējos un turpat, aiz robežpunkta gāju meklēt kādu fūri. Bet nekādu dzīvības pazīmi tur neredzu – un man pašam arī nekad nav bijusi pieredze „sarunāt” fūri. Ja nu nosacīti – pie izgriešanas šiem plakātu ar valsti vai pilsētu parādīt. Pēc apmēram pusstundas mani paņem lietuvietis brangā mersedesā un aizgādā mani pie Viļņas-Kauņas viadukta. Mazliet paejot Kauņas virzienā atrodu kafejnīcu un atpūtas vietu fūrēm. Dažas fūres tur ir, bet atkal – nekādas īpašās dzīvības pazīmes. Un vieta priekš stopēšanas pašvaka – šaurs tas ceļš... Nu labi. Iebrauc viena fūre, bet šoferim līdzi draudzene. Sapratu – nespīd man. Šie apstājas, bet ārā nekāpj. Toties aizvelk priekšā aizkarus. Mazliet vēlāk kabīne sāk šūpoties – no vienas uz otru pusi. Sākumā viegli, bet tad ar katru brīdi arvien vairāk. Tā nu kādas 10 minūtes pašūpojās un apstājās. Nez, kas tur īsti notika :D Bet nu domāt jau visu kaut ko var sadomāt... Paejos atpakaļ līdz autobusa pieturai, jo tur vieglāk apstāties un paņem mani vieglais līdz pat Kauņai. Kauņā nepaiet ne 10 minūtes, ka mani paņem poļu pāris un aizved līdz pat Suwalki. Pa ceļam uzzinu, ka fūres pa Poliju brīvdienās nekursē. Nu super... un ir piektdienas vakars. No poļiem uzzinu, ka ir nakts vilciens – Suwalki-Krakow. Tas ir ideāli. Tikai – mēs nezinām, cikos tāds nāks. Poļi aizved mani līdz pat stacijai un palīdz nopirkt biļeti līdz Krakovai. Izrādās, līdz vilciena atiešanai vēl divas stundas laika. Mazliet ieturu azaidu un gaidu vilcienu, kuram jāatiet 20.50. Vilcieni esot bīstami un tajos ir jāuzmanās no bandīšiem. Nu – brauciena laikā man likās, ka Latvijā vilcienos ir vēl bīstamāk. Kupejā sākumā bijām divatā – es un poliete, kas tikai poliski prata. Tā nu nekāds konverseišn nesanāca. Vēlāk pienāca citi, aizgāja citi. Vilciens brauc psihi. Kā šķērso kādas pārmijas, tā liekas, ka tūlīt no sliedēm noies. Sestdiena. Vilciens iebrauc Krakovā ar piecu stundu nokavēšanos. Paredzēts bija ierasties septiņos, bet mēs iebraucām divpadsmitos pa dienu. Tātad kopā – 15 stundas vilcienā. Cik nojautu, tad aizkavējies bija Varšavā. Jo šajā naktī dabūju mazliet pagulēt vilciena neērtajā krēslā, kas nemaz tik neērts nebija. Un sapni pat redzēju ar kādreizējo mīļoto! Pārsēdos no vilciena autobusā un devos uz Zakopane, kuru man ieteica poļu pāris. Nu – tā man asociējās ar Latvijas Jūrmalu, kur jūras vietā ir kalni. Sarežģīta pilsētiņa. Iebraucu līdz galam un grūti bija ārā atpakaļ uz Slovākijas ceļu tikt. Visiem jautā pēc kārtas un katrs rāda tik tiešām citā virzienā. Rupji rēķinot – trijos virzienos man norāda ceļu. Beigu beigās vietējā ģimenīte mani paņem savā jau tā pilnajā busiņā un aizved līdz pat Slovākijas robežai – Sucha Hora(SK)/Chocholow(PL). Nu neiesaku nevienam braukt līdz pašai Zakopanei. Pirms tās var nogriezties pa kreisi (virzienā uz Slovākiju) un braukt cauri Popradai, vai arī nogriezties pa labi un braukt pa galveno ceļu, cauri Trshtenai un Twrdorshin vai kāviņturpareizi sauc. Tā nu nogāju kādus 7km caur slovāku ciemiem un laukiem. Bet nu – skati jau tur skaistie. Kalni un slovāku ciematiņi, kuros vistas pa ceļu vazājās, skaistās Slovāku meitenes.. Jā, Slovāku meitenes bija visskaistākās no visām redzētajām! It sevišķi tajos mazajos ciematiņos satiktās ;) Tā nu mani līdz Trshtenai aizved viens vietējais čalis, kurš šo to prot angliski. Iesaka man braukt ar vilcienu, bet tā kā man slovāku kronas nebija, domāju tomēr stopēt. Ir sestdienas vakars un visi valūtas punkti ciet. Uz robežas neienāca prātā, ka vajadzētu to naudiņu samainīt. Bet nu – ne pārāk arī vajadzēja. Galvenais bija – cauri tikt Slovākijai. Pēc kādas stundas stopēšanas mani paņem kāds pavecāks vīrs. Trešdaļu ceļu nerunājam, nejūtu, ka šis gribētu runāties. Bet – kaut kā sākām runāties un es biju pārsteigts par viņa angļu valodas zināšanām. Izrādās – viņš ir no Amerikas. Tas bija vēl viens pārsteigums man, jo, cik zinu, amerikāņi stopotājus neņemot. Izrādās, pirms tam šis bija redzējis mūķeni stopējam, paņēmis viņu, bet kad parādījis, uz kurieni brauc, mūķene teikusi „nē” un kāpusi ārā :D Tā nu palika brīvā vieta priekš manis. Nākošais pārsteigums man bija, ka viņš ir mans braļukas! Pēc tautības lietuvietis. Nu tad gan bija jautrās sarunas! Pusi viņš angliski saka, otru pusi – lietuviski. Ne saprast, ko viņš īsti domā.. :D Bet nu – sakarīgi nokļūstam līdz Zvolin pilsētai Slovākijas vidienē, bet amerikāņu lietuvietis griežas uz Nitru. Kaut kā nesanāca piefiksēt, ka jau esmu garām savai šosejai un pēc kādiem 5 km saku, ka nu jau būs labi un gana vests. Aprunājamies par nokļūšanu uz Ungāriju un nakšņošanu teltīs, un šis izdomā – viņam ir maziņš dzīvoklītis Nitrā, bet viens lieks dīvāns esot. Uzaicināšot mani tai naktī pie sevis. Un no Nitras var labi līdz Ungārijai arī nokļūt. Man doma par dzīvokli un dīvānu patīk, tādejādi es dodos šim līdzi. Uzcienā ar alu un salātiem. Un duša! Ja ir iespēja, tad jāizmanto! Pie reizes sasvīdušo kreklu var izmazgāt! Nitrā vakars man patika. Silts. Dienvidniecisks. Svētdiena. Amerikānis no rīta uzcienā mani ar brokastīm un piedāvā aizvest līdz pašai Ungārijas robežai. Kā nekā – brīva diena un ekskursija – viņam tikai pa labu nākšot. Nu labi. Tā nu jau ap desmitiem esmu uz Slovākijas – Ungārijas robežas. Tur satieku divas meitenes ar koferiem. Uzsāku sarunu un atklājas, ka – viņas arī ir no Amerikas, Pensilvānijas. Pastāstu viņām par savu saimnieku, ka viņš arī ir no Pensilvānijas, Reading pilsētas. Viņas tādu zin, un es pastāstu, ka tas čalis ir pēc tautības lietuvietis un profs specifiskās celtniecības jomā. Un atklājas, ka šis profs, mans saimnieks ir vienas meitenes drauga pasniedzējs augstskolā. WOW, cik tā pasaule tomēr ir maziņa! Dāmas dodas uz vilcienu, es – uz Ungārijas pilsētiņu stopēt. Pirms tam ieeju baznīcā, dievkalpojumu paklausīties. Vismaz korāļus. Bet visi korāļi nepazīstami skan! Pilsētiņa gara un jāiet kādi 5 km līdz sakarīgai vietai, kur var sākt stopēt. Tur arī palieku, apsēžos un stopējos. Tuvākajās mājās atbrauc saimnieki – ungāru ģimenīte. Šie mani redz un pēc 5 minūtēm saimnieks atnes man puslitra ūdens pudeli. Es pateicos un turpinu stopēt. Pēc kādām 10 minūtēm šis nāk vēlreiz un aicina pie sevis ciemos. Piekrītu. Bet viņš tikai un vienīgi ungāru valodu prot!!! Tik dažus vārdus angliski. Parādu viņiem karti, no kurienes esmu, kur dodos. Šie saka, ka varot aizvest mani uz autostrādi. Es saku, labi. Bet pēc tam viņi izdomā, ka varbūt labāk izmaksāt vilcienu līdz pilsētai. Es atkal pārsteigts par tādu labestību un izpalīdzību un cilvēkmīlestību. Mazliet, kā jau latvietis, paraustu plecus, bet piekrītu! :D Pa mūsu sarunas laiku saimnieks man alu un kafiju piedāvā. Alus bija labs. Neaizraujos ar alkoholu principā, bet šis alus atšķirībā no citiem – bija garšīgs. Tā nu viņi mani aizved līdz stacijai, pirms tam pa infoline noskaidrojuši, cikos nāks man vilciens. Bet tas infoline kaut kāds neriktīgais. Un atkal jukas ar ģimenīti. Viņi grib man ieskaidrot, ka jābrauc ar citu vilcienu, bet dara to tik sarežģīti, ka es saprotu, ka jāpārsēžas Totobanjas pieturā citā vilcienā... :D Beigu beigās viņi mani atstāj un es sāku komunicēt ar citiem cilvēkiem, kas gaida vilcienu. Pavisam vienkārši. Jābrauc ar nākamo! Un nekur nav jāpārsēžas. Pēc stundas brauciena iebraucu Budapeštā. Jā, kultūršoks mazliet ir gan. Iepērku Budapeštas karti uz trim dienām, bet mierīgi varēju iepirkt uz divām. Karte dod iespēju braukt ar visiem transportiem pa Budapeštu, dod atlaides taksometru firmā, dod atlaides dažādiem pakalpojumiem, dod brīvu ieeju dažādos muzejos (vai arī atlaidi). Smieklīgi, ka viņi izsit čeku pa 0 forintiem. Kartes cena trim dienām – 72 stundām ir 33 eiro. Divām dienām – kaut kādi 28 eiro laikam. Iemēģinu sabiedrisko transportu un, protams, jāapskata downtown. Uhhh! Aizstaigāju līdz Donavai un dzirdu amerikāņu angļu valodu. Šie domā – kura ir Pils. Es ar vienu ausi klausos un smīnu. Šie ierauga manu smīnu un uzsāk komunicēt ar mani. Sapazīstos ar viņiem un izrādās, šie ir kristieši un bijuši Rumānijā organizēt kristīgo jauniešu nometni. Tā nu pieslēdzos viņiem un dodamies uz Budas pili. Bet viņi lēni, un es atraujos no šiem. Visa vakara gaitā reizes trīs vēl šo amīšu grupu satieku. Nu skati jau skaistie. Arhitektūra un celtnes... Uh! Atrodu Budas pils labirintu. Un... uzminiet ko es atkal satieku – amerikāņus. Trīs. Studenti ceļo pa Eiropu. Dzīvojas hosteļos. Tad es pirmoreiz iedomājos – kur es pats palikšu pirmajā naktī B-peštā? Bet nu turpinu apskati, pasmeļos pie vīna oāzes vietējo vīnu. Līdzi man bija tukšas divas puslitra pudeles! Pēc labirinta apmeklējuma man nebija tukšas... ;) Man ieteica pilsētu vakarā no Gellerta kalna aplūkot. Nāca jau vakars un devos virzienā uz turieni. Pa ceļam sapazinos ar divām jaukām lēdijām no Austrijas un uzzināju par Riverside hosteli. Turpināju ceļu uz Gellerta kalnu. Redzēju Budapeštu skaistākajā brīdī. Vēl iespaidīgam vajadzētu būt saullēktam! Bet to es tur nesagaidīju... Pēc Gellerta kalna uz hosteli. Nu riktīgi krutais hostelis! Pirmā pieredze ar hosteli priekš manis. Divas naktis 33 eiro, mazliet sīknaudas un vienu dolāru izmaksāja :D . Ierodos hostelī, neko par to nezinot un nezinot, vai viņiem vispār brīvas vietas ir... Satieku saimnieku un apjautājos. Šis saka, ir divvietīgs numurs, bet par to – 35 eiro. Es apdomājos... hmmm, mazliet par dārgu. Man teica, ka vajadzētu pa kādiem 15 eiro dabūt naktsmājas. Uzjautāju – un cik pa divām naktīm būtu jāmaksā? Šis atbild – došot man speciālo piedāvājumu – divas naktis 35 eiro :D Nu tāda lieta man jau daudz labāk patīk. Bet man īsti eiro vairāk nebija, tāpēc sanāca 33 eiro un sīcene, un dolārs... :D Istabiņa bija perfekta, tikai karsts un trokšņains. Aiz sienas arī jautrās skaņas – nu tās, kas parasti dzirdamas naktīs, kad puisis ar meiteni kopā guļ vienā gultā... pilnīgi pamodos... :D Pie tam hostelī mitinājās viens hindu-man. Un – izrādās, ka šis ir dzīvojis pāris mēnešus Latvijā un zina dažus vārdus latviski. Tik pozitīvs cilvēks... Un kad viņš runā par Latviju, tad tāda nostaļģija viņa tekstos skan... Nu neteica jau viņš neko par ziemeļu meitenēm, bet man tā intuīcija saka, ka droši vien nostaļģija pēc latviešu meitenēm viņam! ;) Pirmdiena. Visi muzeju ciet. Tāpēc devos iekarot Budapeštas privātmāju rajonus. Atradu mežu. Privātmāju rajoni ir forši. Tur starp gājēju celiņu un ielu aug ķirši un plūmes. Man izdevās paspēt uz veciem ķiršiem un zaļām plūmēm. Bet abi divi bija ēdami. Un atklāju Penny-Market. Kaut kas līdzīgs Maximai vai Rimi. Lēts ēdamais, lēti augļi. Nopirku ķiršu kompotu un persiku kondzervu. Bet attaisāmo, protams, somā biju atstājis. Un somu, protams, hostelī biju atstājis. Pēc privātmāju rajona apmeklējuma devos uz Margit salu. Kamēr nedzer ūdeni, nesvīst. Kad iedzer ūdeni, sāk svīst. Ūdens visu laiku man līdzi. Kā pēcāk uzzināju, Budapeštā esot bijis karstuma rekords – 41 grāds pēc Celsija. Bet man neizdevās iegūt ne karstuma dūrienu, ne saules apdegumu, vien nosauļoties pamatīgi. Margit salā mazliet atpūtos ēniņā un apēdu ķiršu kompotu. Tā kā dakšiņas un karotes arī nebija – somā palika, tad ķirsi vajadzēja dabūt no burciņas ārā savādāk. Pēc ieturētas maltītes nolēmu doties uz Budapestas hiking un cycling kalnu ziemeļrietumos. Nu – tur nožēloju, ka nebiju somu paņēmis līdzi un hosteli tikai uz vienu nakti nopircis, jo – mierīgi tur var kempu taisīt! Garas takas, maz cilvēku, mežonīga daba. Šeit cīnījos ar persiku konservu. Un vinnēju. Ar akmeni. Pēcāk atpakaļ uz hosteli, bet pirms tam – jāpabrauc palūkot vieta, no kuras nākamajā dienā – otrdien jāstopo. Nu sakarīga šoseja, neko teikt. Bet jāmeklē būs bendzīntanks. Atpakaļ uz hosteli braucot trolejbusa pieturā sēžu es un viena ungāru meitene. Nu tā bija skaistākā ungāriete, ko redzēju ungārijā! Un viņa sāka ar mani runāt... Kad teicu, ka neko nesaprotu ungāru valodā, viņa man tieši to pašu pajautāja angliski – vai es kādreiz esot izdarījis kaut ko sliktu, negribēdams darīt sliktu, bet gan labu... vai kaut kā tā.. Izrādās, viņa pases datus sajaukusi palīdzot nosūtīt vīzas pieteikumu uz Austrāliju. Nu un tur problēmas. Sākam runāties un viņa mani uzaicina uz „glāzi ūdens” viņas mammas darbā – grāmatu veikalā-kafejnīcā. Cik smieklīgi, ka blakus grāmatām pārdod kafiju. Bet man apnika, ka viņa sāka ar savu mammu ungāru valodā runāt, un tā paklausījies kādas 15 minūtes viņu sarunu, es nolēmu jaukās lēdijas pamest un doties uz hosteli. Otrdiena. Pirms doties prom no Budapestas, vēl jāaplūko kāds muzejs – Aquincum muzejs. Tas atrodas uz romiešu pilsētas drupām un tur daudz un dažādas skulptūras, to daļas apskatāmas, kā arī mūri un pamati. Bet nu – ja ir redzēti Pompeji, tad šis Aquincum ne ar ko dižu neizceļās. Ja nu vienīgi, ka – redz, romieši ir kādreiz apdzīvojuši Ungārijas teritoriju, un tāpēc mums, tas ir, viņiem - Ungāriem vajag muzeju. Bet nu tik un tā – interesanti pietiekoši! Pati Budapešta man asociējas ar Rīgu, kur daļa Vecrīgas ir Pārdaugavas pusē pie tam kalnā, un Jūgendstila daļa ir otrā upes pusē. Nu labi, man ar tiem stiliem grūti, bet – vienalga. Ar HEV (pilsētas vilcienu) un metro līdz šosejai un ar kājiņām līdz bendzīntankam. Apmēram pēc pusotras stundas mani paņem somu fūre, kas aizved līdz viaduktam uz Miskolc. Tur ar nākamo fūri mazliet aiz Miskolc, ceļam uz Slovākiju. No šejienes ar vietējo ungāru, kas man saldējumu nopirka, līdz vietējam ciematam, un no tā līdz gandrīz pierobežas pilsētiņai arī ar vienu vietējo auto, paveca ungāru kundzīte, klausījās ungāru nacionālo mūziku kasetes formātā. Pēdējais vietējais ungārs mani līdz pašai pierobežas pilsētiņai aizveda, bet neko man nepirka vairāk :D Toties tai pilsētiņā atradu lētus augļus – plūmes un vīnogas. Nopirku tik daudz, ka ne apēst. Cauri visai pilsētiņai kādi 4 km līdz robežai. Bet nu – pa to laiku paēdu augļus. Pie robežas pirmo reizi piesitās čigāns. Sākumā man likās, ka tas kāds fūres šoferis, bet kad sāka prasīt „forint, forint”, es teicu – „rabotal dlja menja, a patom forint. Razgavaril furu dlja menja” . Tas viņam nepatika, bet pie vienas fūres viņš piegāja... bet fūre viņu atšuva, un es pa to laiku jau paspēju robežu šķērsot. Daudz saulespuķu lauku. Daudz lauku! Atšķirībā no latvijas, mums ir daudz nezāļu! Slovākijā mani fūre līdz Košicei aizveda. Košice man tādu Ķengaragu kalnos vien atgādināja. Un vispār – pilsēta nejauka. Liela un gara. Apvedceļš apaudzis ar pilsētu. Stopot tur neiespējami. Tā nu gāju savā nodabā gar ceļa malu un pēkšņi skatos – priekšā fūre ar avārijas gaismām iedegtām. Skatos dziļāk – tur viens briesmīgi māj. Man viss skaidrs – vedīs mani. Sāku skriet, un tik tiešām! Poļu šoferītis ieraudzījis mani, ka es gar ceļu eju, ieraudzījis manu uzrakstu un atradis vietu, kur apstāties un gaidījis mani, jo domājis, ka es polis... :D Bet mazliet aplauzās, tomēr tik un tā – komunikācija bija feinā! Šis mani pabaroja ar sievas gatavotu torti un poļu konfektēm... :D Bet izrādās, ka šis jaunāks par mani pāris mēnešus... Tāds feins čalīts, aizveda līdz pat Polijai cauri visai Slovākijai. Bija jau vēls vakars un viņš mēģināja sarunāt kādu citu fūri, kas brauc Bialostokas virzienā, bet nesekmīgi. Tā nu viņš mani atstāja mazā Poļu ciematiņā starp kalniem, Polijas dienvidos tumsā. Devos mazliet ārā no centra meklēdams vietu, kur pārnakšņot. Atradu ābeļdārzu. Ieriktējos un aizmigu. Bet pēc stundām divām pamodos, jo jocīgas skaņas. Sākumā likās – metro brauc vai arī vagoni tiek stumti. Bet tad es atguvu skaidro apziņu un sapratu – te metro nav un vagoni arī diezin vai. Un tad es nobijos, jo pār mani nāca apgaismība – VILKI! (Lai gan no rīta es uzzināju, ka tikai suņi...) Devos vienos naktī atpakaļ uz centra pusi, tur jutos drošāk, un centra parkā iekārtojos uz nakts guļu. Trešdienas rītā ap septiņiem biju jau augšā un sāku stopēt, bet tur – līdz Rzescovai tikt ar vietējām mašīnām ir nāve. Un arī vieta dulla – nav īsti kur apstāties, bet ja ir, tad vai nu līkums, vai kalns. Ar vienu vācieti tomēr tiku līdz mazai pilsētai un no turienes ar vienu pāri līdz Rzescovai. Braucot pilsētā no dienvidiem iekšā, apvedceļš uz Lublinu ir pa kreisi, bet īstenībā jāiet taisni centrā iekšā. Es devos gar apvedceļu un sanāca gan daudz laika nosist, gan arī kājas pārgura. Nez, kādi 8 km varbūt. Pēcāk poļu kravas busiņš līdz pat Lublinai aizveda. Aizveda līdz pašam centram, un man bija iespēja apskatīt vecpilsētu ar pili. Ilgi neuzkavējos, bet dzirdēju poļus dziedam. Viens nodzied kautko priekšā, pārējie atkārto. Un tā skaļi! No visa spēka! Vesels bars! Lublinā laiks sliktāks, aukstāks, lietus sāk nākt virsū. Tieku ārā no pilsētas (atkal ar kājām) un uznāk lietusgāze. Tomēr drīz vien mani paņem fūre un aizved līdz savai migas vietai. Šis šoferīts tikai un vienīgi poliski runā... nekāda dižā saruna nesanāca :D Turpinu stopēt, vakars nāk virsū... Ar trim mašīnām, katra pa kādiem pārdesmit km paved, tieku uz priekšu. Beidzamais brauc busiņš ar trim vīriem. Šie mani paņem un saka – nekāda stopēšana šovakar vairs nesanāks, lai braucot ar viņiem tusēt! Nu labi, man laiks vēl ir, ko tur daudz! Tā nu viņi aizved mani uz Mieršvici. Tur bārā alu man izmaksā atkal, padzeram un dodamies tālāk pie viena tā čaļa sievas un bērniem uz mājām. Viņiem ir dārza mājiņa ar dīvānu, virtuvi, dušu un tualeti, un tur man būs jāguļ. Es atkal starā! Nu kā tā var paveikties, nevaru saprast... Vakariņās ir nacionāls kāpostu ēdiens. Ceturtdiena. Līdz Latvijai rēķinu – apmēram 600 km. Maizes vedējs aizved līdz mazpilsētai, atkal uzcienā – ar alu un karašu. Tālāk ar vieglo līdz pagriezienam uz Bialostoku. No turienes ar kravas busiņu līdz pat Bialostokai un – nav tālu Lietuva, bet neviens īpaši mani negrib ņemt. Izrādās, ka, ja fūres paņem stopotāju, uz poļu-leišu robežas var būt problēmas. Mani paņem tūristu-velo-busiņš. Ļoti sarežģīti skaidrot, kas tas tāds – bet ved tūristiem velosipēdus, kamēr paši tūristi brauc ar autobusu uz kādu no Eiropas pilsētām. Šis brauc uz Klaipēdu. Izcili – mani var paraut līdz pat pagriezienam uz Rīgu. Tā arī notiek. Bet brauc izcili lēni. Un vēl – nejauši nokļūstam uz grants ceļa sakarā ar lielceļa remontu... un tur gāja pavisam lēni. Tomēr, ap septiņiem esmu pie pagrieziena uz Rīgu, kur mani paņem viens lietuviešu šoferītis, ātrbraucējs. Aizvizina līdz Paņevežu viaduktam. Nu tas ir izcili. Mazliet vairāk kā 100 km līdz Rīgai. Un brauc fūre, kas atved mani līdz pat Ķengaragam. Un tad jau ar Rīgas Satiksmi tālāk ;) Neaizmirstamas dienas. Neaizmirstams ceļojums. Neaizmirstami skati. Neaizmirstams piedzīvojums. Varbūt tāpēc, ka Pirmais tāds.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais